Dodamies apraudzīt bijušās Latvijas teritorijas

Vēl pirms lielajām rudens vētrām nolēmām inspicēt bijušo Latvijas teritoriju – Roņu salu. Roņu sala piederēja Latvijai līdz pat 1919. gadam! Nolēmām pielavīties mūsu īpašumiem pa kluso – tumsas aizsegā. Tā nu vēlā septembra vakarā Daugavgrīvā tika uzvilktas kādas jahtas buras. Bija fantastiska zvaigžņota nakts. Vienmērīgs ceļavējš nesa jahtu ar gandrīz 9 mezgliem. Mums ar Vitu stūres dežūra iekrita starp 1 un 3 naktī. Miegs nenāca, bija tāda romantiska jūrasbraucēju sajūta.

Īsi pirms saullēkta dreifējām kādu jūdzi no Roņu salas. Vējš pieņēmās spēkā. Nu bija jāatrod diezgan šaurā ieeja ostā. Pie stūres stājās pats kapteinis Ralfs – rūdīts vīrs, Grenlandes ledus cepures ekspedīcijas ceļabiedrs.

Pirmā lieta pēc piestāšanas krastā – brokastu gādāšana. Noķērām pāris zivis. Tās te – Roņu salā, kā Leiputrijā.

Devāmies salas izpētē. Zinot, ka sala ir tikai 5 km gara un vienīgais autoceļš ved no ostas uz salas vidieni, šāda ceļazīme likās visnotaļ pārspīlēta.

Lai gan...

..varbūt arī nav..

Tālāk par jūdzi no krasta ar jahtām te braukt aizliegts:) Tas laikam aktuāli lielajās rudens vētrās un / vai igauņiem.

Uz vienīgā autoceļa bija arī vienīgā pieturvieta. 5-tajam autobusam. Viņi laikam skaita pēc kārtas – ja ceturtais avarē, nākamais ir piektais…

Vecā un jaunā baznīca – tusiņa vieta visiem 70 salas iedzīvotājiem. Vecā baznīca celta 1644. gadā, izmantojot dēļus no satrunējuša burinieka vraka.

Vecā, paša Eifeļa 1877. gadā celtā bāka. Tas laikam bija jaunā arhitekta pirmais projekts. Askētisks, bet jau ar raksturīgo formu:) Kas to būtu domājis, ka parīzietis savos pirmajos radošajos meklējumos iemaldījies tālā Latvijas salā!

Mākoņi nevēstīja neko labu. Nākamajās 8 stundās mukām no baigā melnuma. Brīžam jahtu nesa ar 9 mezgliem 45 grādos pret jūras līmeni. Toties jautri.

Iebraucot Daugavgrīvā sajutāmies kā mājās

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem