Brauciens uz SPĀNIJA 2012. /Ceļojuma piezīmes/
|
Jānis Roberts Blaus
|
Kultūras programma, kā jau uz transporta prāmja nekāda. Var iedzert. Var pasēdēt bārā. Tas atvērts no iekāpšanas brīža visu nakti. Var mēģināt padraiskoties ar kādu apkalpes meiteni. Viņas, kā jau krievu sievietes, jaukas un atvērtas, kompāniju sastādīs, par tālāko, kā jau ģimenes cilvēks neņemos spriest...>- :)) Lielākā daļa apkalpes un šoferu savā starpā pazīstami, jo šo maršrutu mēro divas reizes nedēļā. Kravas auto šoferi, kopskaitā kādi 200 jau vakarā ir kārtīgi tam sagatavojušies, iepirktās dziras tiek lietotas vairumā un ilgi, sarunas, dziedāšana, pa laikam, kāds mazs kašķis vai skaļāka vārdu pārmaiņa...mūsu brauciena laikā, viens no šoferiem svinēja dzimšanas dienu...nu ko lai saka, SKAĻI...risinājums, atvērt kādu līdzpaņemtu dziru, uzjaukt kādu kokčiņu un sākt baudīt atvaļinājuma pirmo nakti...Mobilie sakari, internets un līdzīgas fīčas beidzas 50 km no Baltijas krasta, tad uz īsu brīdi parādās braucot garām Zviedrijas salām...pārējā kuģošanas laikā nedarbojas, atpūta nerviem un smadzenēm...info-atkarīgajiem pieļauju, ka stress.. :)
Kā jau uz prāmja ar ex-sovjiet komandu, ir savas mazās viltībiņas labākas kajītes vai vietu ieguvē. Standartā tiek piedāvāta kajīte bez logiem, par nelielu pateicību vai kādu konfekšu kasti var iegūt savā īpašumā arī 4-vietīgo kajīti ar logu un patālāk no šoferu dzīru epicentra. Kā es teiktu...viss ir izdomāts, tādi ir spēles noteikumi, varam viņus pieņemt vai atteikties... Vieglo auto labāk iesaku novietot uz apakšējā klāja kopā ar fūrēm, tālāk būs jāiet uz savu kajīti /jākāp vai jābrauc 3 stāvi/, bet krastā nokļūsiet ātrāk. Arī to, kur atradīsies auto, var sarunāt. Ja auto būs uz pasažieru klāja, krastā nokļūsiet tikai tad, kad divi iepriekšējie klāji būs izbraukuši. Bet viss ir relatīvs, kādā no iepriekšējām ceļojuma reizēm bijām auto novietojuši apakšējā klājā, bet tajā reizē „palaimējās” braukt kopā ar zemgrīdas tramvaju Ušakova Rīgas satiksmei...to grozīja gandrīz divas stundas, līdz dabūja laukā...
Ja vēlaties ņemt līdzi savu mājdzīvnieku, rēķināties ar to, ka viņiem būs jāiztur ekstremāls brauciens jūras apstākļos uz kuģa atklāta klāja, 27 stundas pavadot metāla būrī. Mūsu jauniegūta paziņa uz Vāciju ceļoja kopā ar sesku un bezspalvaino kaķi. Kad nākošajā rītā viņa tos apciemoja, izskatījās ka abi kustoņi varētu savu saimnieci piebeigt. :))
Tā nu iedzēruši atvaļinājuma pirmos kokteiļus pat nepamanījām, kad pienāk rīts. Šoferu kņada arī īpaši netraucēja, ceru, ka netraucējām arī viņiem. Nākošais rīts mūs sagaida ar lielisku laiku un labām brokastīm. Vispār jāteic, ka šeit baro labi un daudz, ēdieni dažādām gaumēm, konfesijām un tautībām. Ir arī salātu bārs un augļi. Par kaloriju skaitu neņemos spriest. Dietoloģe Dr. Neimane, iespējams, ka par to visu būtu šausmās, bet mums priekšā tāls ceļš un peldes Vidusjūrā. Visu dienu lielākoties pavadām uz klāja, kur septembra sākuma saule mums sirsnīgi silda. Pienāk vakars, jūra mierīga. Debesis dzidras un zvaigžņu apspīdētas. Tās šeit var redzēt daudz labāk jo netraucē pilsētas apgaismojums...tā nu apzvaigžņoti un laimīgi aizejam gulēt...
Ir pienācis 5.septembra rīts. Vācija mūs sagaida ar jauku laiku un +22C. Krastā izbraukt izdodas ātri, nekādas pārbaudes vai muitas, vāciešiem pilnīgs „vienalga” uz to, ko vedam vai kurp braucam. Jāteic gan, ka Ventspils ostā tagad ir uzlikti super- skeneri, tā kā pieļauju, ka vairs nav vajadzības neko pārbaudīt. Ar iedzimto nekaunību paspraucos garām fūru rindai, apm. piecas minūtes, un esam uz bāņa. Virziens Frankfurte pie Mainas.
Upss: „Smaidiet! Jūs fotogrāfē!”. Esam iepazinušies ar pirmo DE stacionāro ceļa radaru...tajā brīdī atceros draugu teikto, aiz Ivendorfas uzreiz ir radars!!! Nelidojiet!!! Turpmāk esam uzmanīgāki, sākam lasīt info dēļus pirms stacionārajiem radariem, ieklausīties, ko par to atrašanas vietu ziņo navigators un kur tad ir pats Kungs un ceļa Pavēlnieks. Labāk, gan teikt Palīgs. Izbraucām Vāciju, Franciju un Spāniju. Pārvietojamos radarus uz automaģistrālēm neredzējām, stacionārie ir sastopami bieži, bet tie visi ir apzīmēti un to izvietojums loģisks. Iepriekš izliktas brīdinājuma zīmes, un to atrašanās vietas atbilst dažādas bīstamības ceļa posmiem, līkumiem, stāviem kritumiem, ceļu sašaurinājumiem, maģistrāļu saplūšanas un citām līdzīgām vietām. To uzdevums ir satiksmes dalībnieku drošības uzlabošana, nevis pienesums valsts kasē vai apšaubāmu darboņu naudas pelnīšanas veids. Zivtiņa kungam un līdzīgi domājošajiem ieteiktu izbraukt Eiropu ar auto, un pirms slēgt jaunu līgumu ar kādu radaru kantori, paanalizēt radaru izvietojumu un to pielietojumu.
Esam uz Berlīnes- Hamburgas maģistrāles. Sākām lūkoties apkārt, daudz remonta darbu vietu, ceļu sašaurinājumu...daudzus no tiem atceros, vēl no 2010. gada brauciena. Nekas nav pabeigts. Daudzi ceļa posmi tādā pašā stāvoklī, kā pirms tam. Uzkrītoši! Ceļa strādniekus neredz vispār vai arī tie nodarbojas ar ceļa remonta dzelteno pagaidu līniju atjaunošanu. Vareno Vācijas ekonomiku ir skārusi dziļa un pamatīga krīze! Uz bāņa izteiktā pārsvarā mazlitrāžas, eko, visādi hibrīdi un zaļie auto. Autoparks novecojis, džipus un lieljaudas auto neredz vispār. Dažbrīd ar savu 7-vietīgo JEEP markas automobili pat jutāmies tā kā galīgi neiederīgi visā tai eko un ekonomiskās klases sviestā. Vācieši, šoreiz runāju tieši par Vācijas pamatiedzīvotājiem, sadrūmušām sejām un klusi. Tankštellēs mūs pavada vienaldzīgi, dažreiz arī nosodošu vāciešu skatieni. Brīžiem pat sāka likties, ka savās ekonomiskajās kataklizmās viņi vaino tieši mūs – ārzemniekus. Būsim toleranti!!! Varēja sajust, ka Vācijas kancleres Angeles Merkeles savulaik virzītā tolerances un iejūtības kampaņa starp Vācijas pamatiedzīvotājiem un minoritātēm ir cietusi pilnīgu fiasko! Pilnīgs pretstats, visi tie melnie, arābi, rumāņi, turki un krievi...ar smaidu iepērkas, visiem lielas ģimenes ar daudziem bērniem. Visi priecīgi, laimīgi un apmierināti. Uzvedas, kā Vācijas iekarotāji un tagadējie saimnieki. Bet tāds nu ir pašas Vācijas emigrācijas politikas rezultāts, pašu nevēlēšanās strādāt netīrus un slikti apmaksātus darbus, nekontrolējamā emigrantu plūsma un Eiropas brīvā darba tirgus iespaids. Radās pat iespaids, ka paši vācieši tagad ir kļuvuši par minoritāti pašu zemē.
Arī uz maģistrālēm no vācu autobraucēja izslavētās auto vadīšanas elegances un tolerances nekas daudz nav palicis pāri. Neko daudz nevar arī gribēt, ja ieskatoties blakus braucēju logos, tev pretī skatās tumšādaina, melnādaina vai izteikti slāviska seja ar savām, viņiem vien raksturīgajām auto vadīšanas iemaņām un paradumiem. Bet, lai nu paliek...lai paši tiek galā ar sevi un savām problēmām, mēs šiet esam tikai tranzīta pasažieri un īslaicīgi viesi...
Dodamies tālāk...pabraucām garām Hannoverei, tuvojamies Frankfurtei, automašīnas uz ceļiem paliek vēl vairāk, fūres, busiņi visādi transporti...var redzēt, ka senajā Rietumvācijā dzīve kūsā...
Autoparks uz maģistrāles ir uzlabojies, daudz vairāk Vācijas autoindustrijā ražotu LABU auto, parādās arī ekskluzīvāki vācu auto modeļi, parādās „klasiskais” vācu pensionārs ar ģimenes MB. Maģistrāles pabeigtas un labā kvalitātē. Ātruma ierobežojumu nav, beidzot var izbaudīt ‘’ātruma brīvību” un ļaut izskrieties „mazulītei”...Dīvaini, mūsu a/m svars gandrīz 3 tonnas, bet degvielas patēriņš turas uz 8Lt uz 100 kilometriem. Vai nu ceļi gludāki, vai dīzeļdegviela labāka. Jāpiebilst, ka lējām parasto dīzeli bez visām tām piedevām, „uztura bagatinātājiem” un visa tā modernā EKO „sviesta”. Jāpiezīmē, ka vēlāk Spānijā vienreiz kļūdas pēc pielēju pusi bākas ar kaut kādu ECO-BIO piedevām bagātu dīzeli, uz patēriņš pieauga līdz 11,2Lt. Tā arī atbilde uz visām tām zaļo aktivitātēm, motora darbības uzlabojumiem un zaļo domāšanu. Manā skatījumā, visas tās modernās un uzlabotās dīzeļdegvielas ir radītas, nevis lai uzlabotu ekoloģisko situāciju, bet gan lai atstātu iespaidu uz mūsu maciņiem. Īsos pārbraucienos vadītājs pat nejūt patēriņa pieaugumu, starpību sāk sajust kad nobrauc 500 un vairāk kilometru no vietas. Un šeit parastais dīzelis ir izteikts līderis. Arī Vācijā iebraucām ar pilnu bāku iepriekš Latvijā iepildītas dīzeļdegvielas ar piedevām. Rezultāts, patēriņš gandrīz 12Lt uz 100 kilometriem. Paredzu, ka daudzi man iebildīs, bet man uzdevums nav noteikt, kas labāks vai kas sliktāks. Es balstos tikai uz skaitļiem...un tie runā skaidri tāpat, kā automašinas borta dators. Bet varbūt pie vainas, ir mūsu zemē pārdotās degvielas zemā kvalitāte? Nezinu...
Runājot par dīzeļdegvielas cenām, parastā dīzeļdegviela Vācijā tajā brīdī maksāja EUR1,548, Francijā EUR1,478 un Spānijā EUR1,407. Dīzeļdegviela ar piedevām par kādiem EUR 0,04-0,07 dārgāk...Tu maksā vairāk, nobrauc mazāk, bet domā zaļāk...
Tuvojamies Francijai, par robežas šķērsošanu mums liek apjaust tikai navigators, nekas cits pat neliecina, ka esam šķērsojuši divu lielvalstu robežu. Ceļi paliek šaurāki, joslu skaits uz maģistrālēm samazinās līdz divām...zīmju izmēri pieaug gandrīz divas reizes... „ķieģeļi” lieli un sarkani abās ceļa pusēs un visneiedomājamākajās vietās. Pat tur, kur Latvijas vidējais autovadītājs mūžā neiedomātos iebraukt...Laikam franču autobraucēji slikti redz, ir ļoti neuzmanīgi vai vienkārši ir franči. :)) Braukšanas ātrums ir samazināts līdz 130km/h. Tos iesaku ievērot, jo sodi ir „sāpīgi” un drastiski. Braukšanas kultūra uz ceļa pilnīgi savādāka, vairāk tolerances savstarpējos manevros, tos izpilda ar šarmu. Mūsu auto izmērus un svaru respektē, daudz mazāk muļķīgu kļūdu, izbraukšanas priekšā, straujas bremzēšanas un bezjēdzīgi manevri. Pa brīdim gan parādās kāds arābs ar vecu Mercedes Benz ar NL vai GB numuriem. Pilna mašīna ar sievām, bērniem, bet gribas paskriet...
Jau tuvojas nakts, ar pārtraukumiem esam braukuši gandrīz 12 stundas. Līdz mūsu ceļojuma galamērķim atlikuši nepilni 600km. Nolemjam nedaudz atpūsties. Iebraucām kādā no lielajiem fūru atpūtas plačiem, un atrodam klusu vietiņu. Tagad sākam izbaudīt lielas un ērtas automašīnas priekšrocības. Gudri un klusi „pārzipojam” auto un tagad vietas gulēšanai pietiek visiem trijiem.
P.s. Nerakstīti likumi nezinātajiem!!!Ja esat nolēmis palikt fūru atpūtas placī un iebraucat naktī, cieniet citu vadītāju mieru un miegu! Netrokšņojiet, nestaigājiet apkārt, necenšaties pētīt fūru nosaukumus vai numuru zīmes, jo pretējā gadījumā kāds var izsaukt policiju vai izšaut no gāzes pistoles, gaisenes vai traumatiskā ieroča. No kabīnes tumsā nevar saprast, vai esat alžīriešu auto zaglis, vai nejēga tūrists. Atcerēties, ka naktī visi kaķi melni!!! Par savu drošību nebaidieties, atliek tikai nospiest auto tauri, lai paceltu gaisā visu autostāvvietu un slavenā autobrālības solidaritāte joprojām ir spēkā.
Pulstenis ir 6 no rīta. Mostamies kopā ar fūru šoferiem. Apkārt dinamika un troksnis. Dīvainā kārtā šajos spartiešu cienīgos apstākļos esam labi izgulējušies un varam turpināt ceļu. Gaisa temperatūra no rīta +24C. Turpinām savu ceļu, priekšā spāņu zeme un mūsu atvaļinājuma galamērķis...
Pēc neliela brīža esam Spānijā, saule paliek arvien karstāka, ārā +27C. Ap deviņiem esam pie Barselonas. Beidzot izbaudām uz savas ādas arī korķi uz automaģistrāles. Kāds avarējis, ne smagi. Maģistrāle stāv, bet ne ilgi. Operatīvi iejaucas avārijas dienesti. Turpinām ceļu. Ātruma ierobežojums 130 km/h. Katalūnieši brauc ātri, droši un nedaudz pārgalvīgi. Ik pa brīdim garām palido, kāds Juans vai Josefs, uz kuru ātruma ierobežojumi neattiecas. Sodi par pārkāpumiem lieli un sāpīgi. Ceļi labi un pārdomāti, es pat teiktu, labāki kā Francijā.
Apstājamies „autogrilā”. Patīkams motelis, ieejam dušā un pārģērbjamies. Apkārt viss tīrs un kārtīgs. Pilnīgs pretstats Vācijas tankštellēm. Degvielas cena CEPSA sāk patīkami atšķirties no iepriekš Vācijā un Francijā piedzīvotā. Dīzelis vienā cenā ar Latvijā lieto. Kvalitāte augstvērtīga, mašīna burtiski lido pa Tarragonas kalniem. Viss pārsteidzoši zaļš, kaut gan vēlāk izrādās, lietus nav lijis 6 un vairāk mēnešus. Līdz galamērķim vēl palikuši nedaudz vairāk, kā 200km. Paliek vēl karstāks. Termometra stabiņš pārkāpj +30 C atzīmi.
Esam klāt. Castellon de la plana, nobraucām no Autopistas, pēdējais maksājums un pēdējais maksas ceļš šajā virzienā. Pēc desmit minūtēm esam pie sava galamērķa. Iebraucam mūsu mazajā pludmales pilsētiņā un sākam meklēt apmešanās vietu. Vasaras sezona ir beigusies, ielās tikai pensionāri un pa retam ārzemju tūristam. Brīvi apartamenti daudz, uz vairākām mājām izlikti sludinājumi. Kādu pusstundu veltām meklējumiem, līdz izbraucam pirmajā līnijā pie jūras. Vieta lieliska. Modernas trīsstāvu ēkas, pirmais stāvs ar terasi. Izlikts arī sludinājums par izīrēšanu. Uz pirmo zvanu atbild mājas saimniece. Runā tikai spāniski, izrunājam gan par palikšanas iespējām, gan par cenu. Nedaudz patirgojamies, kā jau tas dienvidu zemēs pienākas. Pēc nepilnas stundas esam tikuši pie apartamentiem /planta baixa/. Studijas tipa viesistaba, pilnībā ekipēta virtuve ar visu nepieciešamo, WC ar bidē, duša ar mazu vannu, divas guļamistabas ar sienasskapjiem. Viss mēbelēts. Iekšējais pagalms ar veļas mašīnu un drēbju žāvētavu. Un pats galvenais, palielas istabas izmēra terase ar skatu uz Vidusjūru. Kā teiktu kāds slavens nelietis, vienā no spriedzes filmām: „Veiksme izvēlas sagatavotu prātu!”. Mums vienmēr ir skaidri jāformulē domās savas vēlmes. Tikai tad tās materializējas. Tā patiešām ir taisnība...šis ceļojums tika izfantazēts, izrunāts un apspriests gandrīz pusgadu iepriekš. Ceļojuma dēļ bērns aizgāja uz skolu 3 nedēļas vēlāk, mēs atteicāmies no iepriekš plānota ceļojuma uz Malaizijas galvaspilsētu Kuala-lumpuru, pārkārtojām darbus un biznesu. Un balvā ieguvām šo ceļojumu ar visām tā piedāvātajām iespējām.
Rezumē. Nedaudz vairāk kā divās diennaktīs ceļā. Esam šķērsojuši visu Eiropu. 27h kuģojuši ar prāmi, 16 h nobraukuši 2200 km, iztērējuši 200l degvielas. Par maksas ceļiem samaksājuši ap EUR 80. Par EUR 400 uz 15 dienām esam ieguvuši lielisku mājvietu blakus Vidusjūrai. Esam pilnīgi neatkarīgi un brīvi savās iecerēs un tālākajos ceļojumos, paši sev saimnieki un neatkarīgi no tūrisma birojiem, to plānotajām ekskursijām, „standarta” maltītēm tūristiem un visa tā, ko parasti piedāvā tūristam citas valsts standarta apmeklējuma ietvaros. Jāpiezīmē, ka vēlāk pa Spāniju nobraucām vēl 1600km. Protams, daudzi teiktu, varēja atlidot ar lidmašīnu, pasūtot biļetes gadu iepriekš, noīrēt auto. Varbūt arī sanāktu nedaudz lētāk, bet vai labāk?
Mums sanāca dārgāk, bet labāk.
Atpūta ir jābauda un pa īstam to vari izbaudīt, tikai tad ja Tu esi brīvs. Tikai tad tā ir īsta atpūta.
