atgriešanās Gruzijā

  • 4 min lasīšanai
Man bija tā laime pirmo reizi Gruziju skatīt bērna acīm vēl tālajos padomju laikos(1985), kad skaistā baltā žigulītī apceļojām ar ģimeni Gruziju, Armēniju. Un iespaidu bija tik daudz, ka nu vilka.... vilka tomēr atpakaļ redzēt vēlreiz to sapni - kalnus, Kazbegi, sastapt cilvēkus un iepazīt Gruziju no jauna. Tādēļ, saņemot uzaicinājumu doties baudīt pagājušo rudeni Gruzijā, nedomāju ne mirkli. Jābrauc. Apmešanās vieta bija Mcheta, kas ir kādi 18 km no Tbilisi, un samērā viegli sasniedzama. Es neriskēju braukt Gruzijā pati pie stūres, kaut gribējās pamēģināt. Pirmkārt, man neviens to pat nebūtu ļāvis, otrkārt, tomēr jāapgūst zināmas "gruzīnu braukšanas skolas iemaņas" pirms iesaistās satiksmē pa Gruzijas ceļiem. Un tomēr... zinu, ka nākamā reizē jāņem uz īri Ņiva (vēlams sarunāt ar kādu labu cilvēku, lai uztic uz ceļojuma laiku) un tik jādodas ceļojumos pa Gruziju, kur sirds kāro. Bet stūrētājam jābūt ar pieredzi, kalnainie apvidi tomēr nav mūsu Latvijas līdzenumi. Mcheta ir Gruzijas bijusī galvaspilsēta. Protams, fantastiska ar Jvari (dienā, naktī, atkal dienā), ar skatu uz pilsētu, Svetichovelli, divu upju sateci. Jvari izrādās ir diezgan iespaidīgs vecums, kā minēja vietējie - 1400 gadu. Tieši rudens pusē Mchetā pulcējas ļaudis no visas Gruzijas, lai atzīmētu pareizticīgo svētkus (Mchetoba). Dievkalpojumi notika visu nakti, rītu. Svetichovelli pārpildīts, sveču liesmas, smarža, ubagojošas mātes pie ieejas katedrālē ar guļošiem bērniem. Kņada, balsis, lūgumi pēc naudas...vienas mammas rokās mierīgi gulēja kāds mazulis, saldi čučot.. Mamma ik pa laikam uzšāva mazulim pa dibenu, lai taču balsi parāda, bet saldais miegs ir saldais miegs. Ar lielu interesi iesākās nākamā diena, kad ceļojām uz Kazbegi, jo tieši tā bija pirmā vieta, kur 1985. gadā, pārbraucot pāri kalnu pārejai no toreizējās Ordžinikidzes, sākās Kaukāzs. Un vecais Gruzijas kara ceļš. Šodien ceļš ir gana bēdīgā stāvoklī, protams, robeža ir ciet. Ja ceļa nav, zūd arī dzīvība. Tādēļ liekas, ka šobrīd apstākļi vietējiem iedzīvotājiem ir gana skarbi šajā apvidū un var novēlēt tikai vienu, kaut ātrāk ceļš pildītu savu dzīvības funkciju. Kazbegi apstākļu skarbums liek par sevi manīt, jo laika apstākļi mainās tik strauji - līst, vējš, migla uzrodas pēkšņi, nebraucam kalnos apskatīt kādu ievērības cienīgu baznīcu, jo varam netikt atpakaļ, vietējā ēstuvītē pazūd elektrība, vakariņas baudām sveču gaismā. Bet dzīve neapstājas. Sveces dod savu romantismu, saimnieces prot pagatavot hinkaļus arī tumsā, dārgie viesi nepaliek nepaēduši un tamadas izteiktie tosti šādā gaisotnē liekas vēl kaut kas īpašāks. Kazbegi pieredzētais sajūtās nepazūd visu ceļojuma laiku. Nākamā dienā no Kazbegi pienāk ziņas, ka naktī ir uzsnidzis sniegs. Varētu jautāt, cik dienas jābrauc uz Batumiem? Kā izrādās, atbilžu varianti ir dažādi. Batumi nekur nepazūd, mūsu gadījumā otrās dienas vakarā sasniedzām Batumi. Bet pa ceļam ir Ackalciche, caur kuru arī ved viens no skaistiem kalnainiem ceļiem līdz Batumiem. Tomēr arī tas jau oktobra beigās ir neizbraucams, un mēs dabūjām griezties atpakaļ, lai sasniegtu Batumus pa otru ceļu. Ackalciche mūs sagaida jau pievakarē, un mūsu pavadoņa draugs Tamazs ir priecīgs uzņemt gan draugu, gan mūs. Viņš saka, lai paliekam pa nakti. Izrādās, ka gruzīni savus labus draugus mēdzot mānīt, pasakot, ka ceļi ir jau aizsniguši, draugiem jānakšņo pie draugiem, lai kopā var pavadīt jauku vakaru, protams, ar vīnu un tostiem, garšīgiem ēdieniem. Mūsu gadījumā tas ceļš tiešām jau kalnos bija sasnidzis. Mēs palikām pa nakti Ackalcihe. Bet pirms iestājas krēsla, jaukais Tamazs mūs aicināja aizbraukt līdz Safarai. Nu ko? Sacīts, darīts. Tāpat nav jausmas, kas tā Safara tāda ir, bet ja piedāvā, tad braucam. Brauciens izvērsās ar piedzīvojumiem, jo ceļš ved kalnos kādus 20 km, augstāk un augstāk, ceļš šaurāks un šaurāks, līkumi, dangas, ik pa brīdim pretī vēl nāk kāds žigulītis, un tad vispār liekas, ka vai nu viņš, vai mēs... Vienvārdsakot, pārliecinājos, ka Ņiva ir gana laba mašīna tomēr. Iet kā zvērs....paņem diezgan stāvu nogāzi ar pirmo ātrumu. Elpas aizturējumi bija gan jāveic ik pa brīdim, bet nu viss beidzās labi. Ceļš faktiski izbeidzas kalna galā pie klostera vārtiem. Safara ir klostera pilsēta, aptuveni 11.gs., kas vēl šodien darbojas kā klosteris, tur dzīvo mūki vientuļnieki, ir arī garīgais seminārs, baznīca, kas pieejama ļaudīm arī no pilsētas lejā. Izrādās, Tamazs bieži pats dodas uz klosteri, lai lasītu garīgos rakstus un sevi pilnveidotu. Baznīcā pārsteidzošas freskas, Tamazs rāda mums arī senus apgleznojumus, rakstus, kas veidoti uz griestiem ar ogli..neko tādu iepriekš nebiju redzējusi.. Ja citās baznīcās mūsu pavadoņi mums neteica neko par lakatiem, kas jāapsien ap galvu, ieejot dievnamā, tad šeit viņu žesti bija nepārprotami, lakatiem jābūt. Atgriežamies pilsētā, klusējot no iespaidiem un dodamies vakariņās vietējā restorānā. Iepriekšējās dienās bijām izteikušās ar draudzeni, ka mums ļoti patīk gruzīnu dziesmas, kā tie vīrieši dzied. Nu ja mums tā patīk, tad visu taču var noorganizēt. Un tā vakariņās mums pievienojas Tamaza draugi, kas dzied baznīcas korī, visādi citādi ir jauni, simpātiski puiši, dzīvespriecīgi, enerģiski, lepni par savu zemi, senču tradīcijām... un ar ļoti skaistām balsīm. Neatceros, cik tās stundas bija, cik puiši dziedāja, bet zinu, ka no dziesmām un tām emocijām, ko sajutu, no patiesuma, kas izskanēja caur šo burdona daudzbalsību, mana sirds pamira, un es vienkārši ļāvu asarām tecēt pār maniem vaigiem no aizkustinājuma. Ja ir, tad ir. Beigās gandrīz bija jāsaka, nu lai tie puiši nedzied, jo tās latviešu meitenes raud....Nu nē,nē, viss beidzās labi. Puiši dziedāja vēl un meitenes vairs neraudāja. Nākamā dienā mēs braucām uz Vardzia, kas ir kādi 70 km no Ackalciches, praktiski ja no rīta izbrauc, tad tikai ap kādiem četriem pēcpusdienā var tikt atpakaļ uz Ackalciche, jo ceļš ir tāds, ka ātri nevar īsti pabraukt. Arī Vardzia ir ievērības cienīga klostera pilsēta, kas izbūvēta kalnā. Arī šeit šobrīd vēl ir dzīves vieta mūkiem vientuļniekiem. Kā stāstīja Tamazs, zemestrīce 12. vai 13. gs. atsegusi klostera pilsētu kalnā, līdz tam no ārpuses pilsēta nebija redzama. Šodien redzamā daļa ir apmēram viena trešdaļa no tā, kas ir saglabājies. Iespaidīga ir baznīca, kas izcirsta kalnā un veidota par godu valdniecei Tamārai. Atkal tās freskas, kas saglabājušās labi un pastāsta ik zīmējumā kādu stāstu. Ierodoties Batumos, parunāt vairs nevaru, iespaidu tik daudz. Mani atdzīvina saule un jūra nākamās dienas rītā, un esmu tik laimīga plunčāties pa jūru oktobra beigā. Pietam, pilnīgi tukša ir pludmale. Visu par ceļojumu nepastāstīt, bet noteikti iesaku doties uz Gruziju tieši tagad, kad tur nav vēl sabojāts tas pirmatnējais skaistums, dabiskums. Gadalaiki laikam pat rudens un pavasaris ir labāk, jo karstums nav tik nežēlīgs. Jūrā ūdens temperatūra bija pa +20 grādi. Es piepildīju savu sapni par atgriešanos, tajā pat laikā uzzināju tik daudz jauna, iepazinu jaunus cilvēkus. Tagad es zinu, ka tostiem ir sava secība, un brīdī, kad uz galda tiek uzlikti karsti kūpoši hinkaļi, tamada uzsauc tostu par tiem, kas ir aizgājuši. Iemācījos ēst hinkaļus tā,lai suliņa iekšpusē netek laukā. Tāpat zinu, ka labākais vīns ir mājās darināts vīns, tāpat kā mājās darināts konjaks. Varat ticēt, varat neticēt, bet Tbilisi debesīs, zvaigznēs veroties, ieraudzīju zvaigzni ar asti.... Zinu, ka atgriezīšos jau šopavasar, lai izbaudītu pavasara sauli, rudenī darināto vīnu, un iemācītos pagatavot kaut vienu no viņu garšīgajām mērcēm šaslikam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais