Turcijas stāsts
|
Lilia Limane
|
Turcijas stāsts
Kad aiz loga sijā ierastais Latvijas lietus, atmiņā gaismojas Turcijas saule un dzidrais kā kristāls, zilais, sāļais Vidusjūras ūdens. Lai gan sevi pieskaitu ļaudīm,kas karstumu nepanes un mūsu 28 grādi jau sagādā mokas, Kemeras 35 bija pašā laikā! Un vecuma dēļ peldēties stājusi dāma ienira ūdenī atkal un atkal. Nezinu, varbūt tā vien sagadīšanās,bet pēc Turcijas brīvdienām jūtos moža,it kā būtu izgājusi visdziedinošāko kūri pasaulē. Pludmales paradīze nav vienīgā Turcijas Vidusjūras piekrastes vērtība. Tur čum un mudž no antīkās kultūras drupām un pieminekļiem, radot sajūtu,ka Turcija šajā bagātībā pārspēj pašu Grieķiju.
Uz Turciju posos ar lielu aizspriedumu devu-kā nu tur nonākšu tādā pusmežonīgā aziātiskā valstī, kur mani apsēdīs nekaunīgi tirgotāji un no tumšiem stūriem somai uzglūnēs to izraut kāri laupītāji. Cik šķībi greizi priekšstati!!! Jo nonācu pilnīgi civilizētā un kulturālā zemē, kas no Eiropas pilsētām atšķiras tikai ar savu kolorītu. Paši turki sākumā likās tādi kā tumšāki par mums ne tikai sejas krāsas ziņā, bet dzīve pierādīja, ka šī tauta ir tikpat gudra kā citas, bet varbūt mazāk samaitāta un labsirdīgāka. Ja Londonā vai Briselē vīri dzer alu, bet Parīzē vīnu, tad Stambulā – tēju no nelielām stikla glāzītēm. Un vai atradīsi vietu, kur kāds ielas malā satiktais tevi paņems un aizvedīs uz apavu darbnīcu kilometra attālumā, pats nezinādams, kur īsti tā atrodas? Rodas sajūta, ka Turcijā kāds vienmēr sēž un gaida, lai tev pakalpotu. Nav tiesa, ka tas ir tikai naudas dēļ. Kad kājām gāju uz Himairu, mani savāca gadījuma mašīna ar diviem jauniešiem, aizveda uz galamērķi un atveda atpakaļ tieši līdz viesnīcai, un vēl ieejas biļeti nopirka, neparko nepieņemot samaksu. Tā arī nesapratu, cik biju „pa ceļam” un cik man tika darīts labais speciāli. Bet vīrietis, kam pajautāju ceļu uz Zilo mošeju, iepazīstināja ar visām centrā esošajām skaistajām celtnēm un šķiroties paspieda roku kā māsai. Tā, lūk.
Atpūtniekus kūrortos vai uz rokām nēsā. Kad ved ekskursijā, katru paņem pie viesnīcas durvīm, aizvedīs uz turku pirti (hamamu), noberzīs un izmasēs, ja pusdienās slinkums iet-atnesīs tās uz pludmali, ja būtu pasūtījums, arī pašu aiznestu kā sultāna sievu, jo turki uzskata, ka viesim vienam pašam nekur nav jāiet un nekas nav jāmeklē. Neatkarīgam ceļotājam šāda ucināšanās var likties drusku kaitinoša, bet tāds nu tur ir servisa veids, un nebūt ne dārgs. Krieviem īsta paradīze – patiesībā Kemera tā kā krievu pilsēta Turcijā tūrisma biznesa dēļ izveidota ar uzrakstiem krievu valodām un no bijušās PSRSdienvidu republikām krieviski runājošiem gidiem, apkalpotājiem , arī daudzi turki iemanījušies kādas frāzes krievu mēlē, ar visu to turki neatkarībā nebūt nejūtas apdraudēti.
Tiesa, netrūkst pārdot kāro. Pie Sofijas katedrāles daudzi staigā ar Stambulas ceļvežiem. Lai uzsāktu sarunu,jaunietis teica, ka mani mīl un jautāja vai es viņu mīlu. Tā kā viens ceļvedis somā jau bija, teicu, ka otru nēsāt būs par smagu un nezinu, vai viņu mīlu. Tā šķīrāmies bez naida. Kemerā centrālās ielas veidotas ar veikalu rindām – pārdevēji sēž ārpusē, runājas savā starpā un vēršas pie garāmgājējiem ar jautājumu „Where you are from?” vai arī izsaka minējumus,no kurienes esi. Ja nereaģē, nekāda uzmācība nav jāpiedzīvo. Tas pats pludmalē – ja kāds līdzīgi vēršas, var vienkārši nereaģēt vai arī kaut ko parunāt, ja patīk. Pēc laiciņa šiem apnīk un mitējas. Tā ka tā izslavētā tirgotāju uzmācība ir stipri pārspīlēta.
Ar cenām gan nav īstas kārtības. Stambulā viss notiek turku lirās un daudz maz pēc vienādiem cenu principiem, bet kūrortos no tūristiem vislabprātāk tiek pieņemti dolāri (tos maksāt arī ir visizdevīgāk), jo no dolāriem pārvēršot lirās vai eiro, nevar saprast kursu, kāds tiek lietots un cik izdevīgs tas ir tev. Šķiet, eiro ir ļoti neizdevīgs, daudzviet prece maksā vienādi gan dolāros, gan eiro. Turku lirās cenas rēķina ieejas biļetēm muzejos, lielākos veikalos ar fiksētām cenām –tur tās arī labi noder.
Braukt sanāca uz savu roku, kā jau parasti man kaut kā nesanāk baudīt kāroto organizētā tūrisma vieglumu. Ar Airbaltic lidoju uz Stambulu. Ja kuram pārdesmit eiro cenas starpība nav no svara, daudz patīkamāku lidojumu (ar cenā iekļautu ēdināšanu un lielo bagāžu) var baudīt ar Turcijas aviolīnijām (ar šo kompāniju vēlāk lidoju uz Antāliju). Stambulas Ataturka lidosta labi organizēta un viegli saprotama. Visvairāk laika prasa pasu kontrole (ap stundu) pirms un pēc starptautiskā reisa. Tomēr uz lidostu nav jēgas steigties priekšlaicīgi, jo reģistrācija uz starptautiskajiem reisiem sākas 2 stundas, uz vietējiem 1,5 stundu pirms izlidošanas. Ēdamajam un precēm cenas lidostā briesmīgi augstas. Pārvietošanās starp termināļiem mierīgi pieveicama kājām kādu 10 min. laikā, daļu attāluma slīdot pa lentu. No lidostas uz pilsētu var aizbraukt ar takšiem un shatle bus, kas čum un mudž ielidošanas termināļa priekšā, taču lētākais un arī ļoti ērts veids ir braukt ar metro līdz galam (tur ir tikai viena līnija), tiec aizvests līdz pilsētas centrālās daļas priekšvietai (apmēram kā mūsu Tallinas iela pret Vecrīgu). Tālāk var pārsēsties 1.tramvajā,kas iet lokā ap visu skaisto centru un tālāk pa Galatas tiltu uz Zelta raga otru krastu, atliek tikai izvēlēties, kura slavenā objekta tuvumā izkāpt.
Tā kā līdzZelta ragam un Galata tilta galam, kur peld kuģi, nokļuvu jau pēcpusdienā, apēdusi sendviču un kādā stendā dabūjusi karti, pakļāvos pirmā iekšā saucēja aicinājumam sēsties kuģīti tūrei pa Bosforu. Bosfora šaurums platumā krietni pārspēj mūsu Daugavu, un kuģītis turpceļā pieturējās Eiropas krastam, bet atpakaļ Āzijas, ļaujot apskatīt abas puses. Skati ļoti skaisti un drusku mazāk skaisti, kopumābaudījums liels. Kad pēc kuģojuma cauri dzīvelīgajai kņadai un autobusu pieturvietai izkūlos no krastmalas pilsētā, bija jau satumsis. Kartē atrodu gan savu hoteli, bet ko tas dod, ja uz ielām nosaukumi nav rakstīti? Pēc izmisīgas malšanās noorientējos pēc tramvaja sliedēm un devos iedomātajā virzienā. Kāda laime! Izrādās, ielu nosaukumi parādās ielas sākumā. Tā kā orientieris nu bija rokā, pēc kādas pusstundas jau iečekojos hotelī, kur reģistrators runāja angliski. Pieklājīgs hotelītis – 10 gultu dormitorijā ar brokastīm par 10 eiro nakts. Mierīgas istabas biedrenes, brokastis tradicionālas turku- pāris veidu sieri, dārzeņi, ola, kafija, tēja, sula un protams garšīgā un mīkstā maizīte.
Vakara pastaidziņā baudīju skaisti izgaismoto centru, dažādās krāsās mirdzošās strūklakas, parku. Rītā tad jau ņēmu visus slavenos objektus pēc kārtas – Zilo mošeju, Topkapi pili, Sofijas katedrāli, Cisternu, garšvielu un lielo tirgu... Viss ļoti grezns, bet arī austrumnieciska smalkuma pilns. Ļoti patikās mošejās saukšanas rituāls, kas nav vis kaut kāda parasta kliegšana, lai pamodinātu miegainos tūristus. Patiesībā tā ir tāda kā dziesma – Stambulas centrā šis rituāls organizēts kā sasaukšanās mošeju starpā, veidojot kompozicionāli interesantu aizraujošu priekšnesumu. Vispār mūzika, kas skanēja uz ielām vai no kafejnīcām šķita neuzbāzīgāka un smalkāka kā pie mums. Bet mošejas-jā,patiešām ļoti garīgi piesātinātas vietas, kur klusumā var meditēt un ko viens otrs arī dara. Iekšpusē tās klāj paklāji, tāpēc apavu novilkšana ir pamatota. Kurpes var atstāt ārpusē vai ielikt maisiņā un nest līdzi. Ja esi īsā tērpā, iekšā laidējs iedod smalkus svārkus un zīda lakatu. Dievkalpojuma laikā, kas ilgst ap 40 min., gan tūristus mošejā nelaiž, bet pa vaļējām durvīm varēja redzēt, kā lūdzēji stāvēdami lokās un dzied vai runā pulciņā iepretī vietai, kas norāda Mekas virzienu. Radās iespaids, ka ticīgo Turcijā nav vairāk kā pie mums. Mošejas patukšas. Baznīca arī ir stingri atdalīta no valsts un jaunākajai paaudzei tā varbūt ir tikai tautas tradīcija, nevis reliģiska pārliecība.
Otrās dienas vakarā jābrauc uz Kemeru, lai gan Stambulu varētu apbrīnot vēl. Kemeras lidostā gan labi, ja kāds sagaida, bet mēs bijām uz savu roku noīrējušas pensionu, tāpēc atšķirībā no hoteļu viesiem braucām uz autoostu (ap stundu),tad vēl stundu ar mikriņu uz Kemeru. Bija jau vēls, kad taksometrs sadabūja mūsu naktsmītni, kur tikām gaidītas! Pamodināja gaiļa dziesma. Neliela istaba ar kondicionieri, saules baterijas uz jumta, balkoniņš ar gumijkoku, palmu un ananāsa stādu priekšā. Bet ārā vieglais saules pielietais gaiss.
Kemerā var gulēt uz krāsainajiem oļiem vai saliekamās gultiņas pludmalē cauru dienu,ja neapnīk. Var lidot ar parasēfingu (50 eur), vizināties ar kuģīti vai jahtu,vai ūdensmoci. Mēs gribējām redzēt un izbaudīt ko vairāk, tāpēc vietējā tūrisma firmā Ginza travel pasūtījām dažādus pasākumus un ekskursijas visai nedēļai. Vietējās firmas ir lētākas mazliet nekā mūsu Tez tour u.c., bet par kvalitāti nezinu. Par pasūtījumu stilu un būtību apmēram tā:
Hamams bija labs un patīkams, bet visa pirts procedūra šķita tāda kā forsēta, kā tūristiem domāts konveijers, tāpēc atstāja drusku netīkamu pēcgaršu.
Turku nakts – tautisku deju ansambļa un atsevišķu solistu priekšnesumi turku stilā atrādīja šejienes tipisko kultūru. Bija labi un kvalitatīvi, bet no visa pa druskai. Piemēram, no dervišiem bija tikai mini fragmentiņš – šo gribējās baudīt vairāk.
Ekskursijas paņēmām trīs. Pirmajā – ar busiņu līdz pacēlājam un uzbraukšana augstākajā virsotnē Tahtal. Virsotnē 1,5 stundu. 4 stundu ekskursija sastāvēja no tā, ka pa ceļam, kas bija tikai kādi 10-15 km no centra, savāca braucējus pie viņu viesnīcām. Bet skati bija skaisti pāri kalniem līdz pat jūrai. Noskatījāmies parašutistu lidojumus no kalna galotnes jūras virzienā. Skaisti, mana meita arī gribēja lidot, bet atturēja cena (250 eur). Priekšrocība šai ekskursijai bija tāda, ka bijām angļu grupā un varbūt tāpēc netika runāts. Nākamajās ekskursijās pārrakstījāmies uz krievu grupu, lai būtu prikolīgāk, jo krievi šķita atraktīvāki par tiem citiem. Ar to tad bijām ieguvušas gides. Ekskursijā uz Pamukali veda kāda uzbekiete vai tatāriete,kas sevi dēvēja par „babuška Aiguļ”,bet mūs – „moji zolotca”. Stāstīja šī tāpat kā nākamajā ekskursijā jaunās paaudzes gide vairāk iestudētus stāstus, bet bagātīgi, jo krievietes uz mutes kritušas nav. Nu tā, apnīkstoši tādi krievu pļāpīgi sievišķi, kas savu penteri obligāti sāk tieši tad, kad esi iesnaudies uz brīdi!
Pamukale- noteikti vieta, ko vērts redzēt. Izbraucām 5.00 rītā, bet kamēr savāca pa viesnīcām ekskursantus, bija jau tuvu 7.00. Pa ceļam uz Pamukali vēl iebraucām kādos 4 tūrisma firmas sponsoros -veikalos, kas iekļauti maršrutā, lai piedabūtu tūristus pirkt. Kaut kas līdzīgs ekskursijai bija vienīgi aušanas paklāju centrs, kur izrādīja nenormāli dārgos (līdz 4000 eur)un skaistos paklājus. Pārējie bija tekstiliju, juvelierizstrādājumu un vīnu veikali, cenas tur – ļoti augstas un prece nelikās nekas sevišķs. Pamukalē nonācām jau paguruši. Šī vieta – nogāze ar koši baltu kā sniegs kaļķakmens klājumu, savienota kopā ar sengrieķu pilsētas Hieropolis paliekām un arī veidojusies senajai ūdensvadu sistēmai plūstot caur kalnu ejām un pārkaļķojoties. Iedvesmojoša vieta. Drupas ļoti iedvesmojošas, vislabāk saglabājies teātris, bet daudz arī citu mūru. Trīs stundās ātrā solī izgāju teritoriju, bet pameditēt un izjust antīkā laikmeta garu laika nepietika. Ja peldētu Kleopatras baseinā, vispār pārējam tikai paspētu aci uzmest. Atpakaļceļā jau naktī mums tika „rādīti” vēl objekti, piemēram, ūdenskritums, lai gan tumsā nevarēja manīt pat tā aprises. Atpakaļ bijām ap 23.00. Kopumā ieteikums citiem- noīrēt mašīnu un kārtīgi apskatīt visu interesējošo pašam savā nodabā.
Otra ekskursija uz Mira-Kekova bija labāka tai ziņā, ka mazāk uzmācās ar pārdošanu. Bija iekļauts ļoti skaists izbraukumsar jahtu gar daļēji nogrimušas senpilsētas mūriem ar peldi no jahtas, kā arī vēl viena senpilsēta-Mira. Kompakta, bet iedvesmojoša vieta. Es gan negāju iekšā Nikolaja brīnumdarītāja baznīcā (baznīca no ārpuses nebija redzama), bet lielākā šī objekta jēga bija iespēja apraudzīt īpaši iedarbīgu ikonu, kas ļaujot piepildīt visus lūgumus un lūgšanas.
Biju ieplānojusi pastāvīgi paiet pa Likija ceļu, bet tam jāplāno vairāk laika. Aizkūlos tikai līdz Himaira patstāvīgi, un tas bija ļoti iespaidīgi! Uguns liesmas, kas izlien no akmeņiem un deg mūžīgi, pats ceļš ar satikto bruņrupucīti un vienkāršu ļaužu mājām, kas ļāva sajust īsto, kūrortu neuzspodrināto Turciju.
Turcija ir ļoti ok!
