Horvātija - Adrijas jūras pērle, kurā gribas atgriezties+

  • 5 min lasīšanai
Horvātija – Adrijas jūras pērle, kurā gribas atgriezties Laikam diezgan droši var apgalvot, ka Dieviņš zināja, ko darīja, radīdams Horvātiju – īstu paradīzi Zemes virsū. Īpaši šie vārdi būtu attiecināmi uz Dalmāciju – novadu, kas atrodas pie Adrijas jūras un ko no pārējās valsts teritorijas norobežo masīva kalnu grēda. Te beidzamajos gados manāmi milzīgi eiropiešu un amerikāņu tūristu pūļi, no kuriem neatpaliek arī latvieši, kam pārējā Eiropa vairs nešķiet interesanta. Turklāt, kā izrādījās, septembra beigas Horvātijas apmeklēšanai ir itin piemērots laiks. Una Griškeviča Zagrebiešiem jāpiestrādā pie restaurācijas Tiesa, valsts galvaspilsēta Zagreba mūs nesagaida pārāk draudzīgi, lai gan gide Katrīna stāsta, ka vēl dažas dienas iepriekš te bijuši +25 grādi un spīdējusi saulīte. Starp citu, Katja itin labi saprot latviski, un ātri vien top skaidrs, kāpēc – skaisto jūrmalnieci uz Zagrebu atvedusi romantiska mīlestība... Par to gan viņa pārāk daudz nestāsta, taču par pilsētas vēsturi runā labprāt, pieminot dažādus interesantus faktus – arī par svētbildi, kas izglābta no degošas mājas un tagad tiek uzskatīta par brīnumdarītāju. Tā simtiem sveču, puķu un pateicības vēstuļu ielenkumā novietota speciālā nišā, un te katrs var nākt ar savu lūgumu cerībā, ka tā tiks izpildīta... Jāpiebilst, ka horvāti ir pārliecināti katoļi – tik daudz un tik skaistas baznīcas kā Horvātijā, līdz šim bijām manījuši vien Polijā. Bet pie vecpilsētas restaurācijas zagrebiešiem nāksies piestrādāt, citādi skaistās mājas tā arī paliek nepamanītas. Pa mežu labāk nestaigāt Nākamais rīts ir tikpat apmācies un brīžiem pat līņā, taču tas drosmīgos latviešu tūristus neattur doties uz vienu no Horvātijas ievērojamākajiem dabas objektiem – Plitvicas Nacionālo parku. Tie ir sešpadsmit dažādos līmeņos izvietojušies ezeri, ko savieno aptuveni deviņdesmit dažāda augstuma un krāšņuma ūdenskritumi. «Relakstūres» gide Evita pa ceļam stāsta, ka, sākoties karam (tas ilga no 1991. līdz 1995. gadam), Plitvicas parks bija pirmais objekts, ko serbi sabombardēja. Taču pēc kara tieši Plitvicas parks bija pirmais, ko horvāti atjaunoja, un tagad tur nav manāmas nekādas kara pēdas. Kāds no mūsu grupas gan sakās dzirdējis, ka apkārtējos mežos, pa kurām neved marķētās takas, joprojām atrodamas mīnas, un samērā nesen kāds vācu tūrists uz vienas no tām uzkāpis. Šoreiz gan tas nav beidzies letāli, taču no kājas neveiksmīgajam klaiņotājam nācies šķirties... Mēs kārtīgi pārvietojamies pa mazliet slidenajām koka laipām, kas ved pāri daudzajiem ezeriem, attekām un gar ūdenskritumiem, bet tikmēr Evita neizpratnē rausta plecus un atzīst, ka tādu slapjumu te nav redzējusi: «Tā vien šķiet, ka ūdens tek pa visiem iespējamiem caurumiem...» Travarica – ar kārtīgu kaulēšanos Kad puse ceļa paveikta (var izvēlēties vai 5 vai 7 kilometrus garu maršrutu), nonākam kuģīša piestātnē, kur apmetušies horvātu tantuki ar vietējiem labumiem: travaricu, slivovicu (pašdarināts zālīšu un plūmju šņabis), kazas sieru un strūdelēm līdzīgiem pildītiem pīrāgiem. Jāatzīst, pēc kārtīgās mirkšanas, kad tu, cilvēks, esi viscaur slapjš, nav nekā labāka par kārtīgu malku nu ļoooooti stipra dzēriena un karstas tējas... Šķiet, tieši šis salikums pasargāja no kārtīgas saaukstēšanās, bet daži tika cauri ar klepu un pamatīgām iesnām. Arī vēlāk, apmeklējot Krka Nacionālo parku (tas, tāpat kā Plitvica, iekļauts UNESCO Kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā), secinām, ka tūristu iecienītās vietās var nopirkt gana daudz horvātu labumu – svaigas un kaltētas vīģes, granātābolus, vīnogas, kā arī šņabīšus lielākās un mazākās pudelēs. Turklāt iespējam kārtīgi pakaulēties: ja sākotnēji par vienu pudelīti tiek prasītas 200 kunas (aptuveni 2 lati), tad, ņemot divas vai trīs pudeles, katra maksās aptuveni 1,50 Ls. Beigās visi ir apmierināti: tūristi tikuši pie interesanta suvenīra, tantuks – pie naudiņas... Šleseram vajadzētu pamācīties Lai radītu plašāku iespaidu par Horvātiju, uz galamērķi – Adrijas jūras piekrastes pilsētiņu Trogīru – dodamies nevis pa autobāni, bet gan pa kalnu ceļiem. Tiem nav nekādas vainas un visumā tie ir daudz kvalitatīvāki nekā mūsu zemītes «satiksmes dzīslas». Autobusā jau ieskanas komentāri, ka Latvijas satiksmes ministram Šlesera kungam, kurš itin bieži brauc pieredzes apmaiņas komandējumos, no horvātiem derētu pamācīties, kā būvējami patiešām kvalitatīvi ceļi. Turklāt Evita piebilst, ka tos horvāti atjaunojuši un uzcēluši tikai pēc kara beigām – beidzamo desmit gadu laikā. Patiešām apsveicami! Starp citu, Horvātijā par braukšanu jāmaksā – te ir daudz maksas ceļu, taču tas nerada iebildumus, jo savāktā naudiņa aiziet ceļu uzturēšanai un jaunu būvēšanai. Kara sekas joprojām manāmas Taču ir viena lieta, kas tomēr šokē: kad ceļš ved cauri kalnu ciemiem, tie atstāj absolūtu pamestības un spocīguma sajūtu, jo gaismiņa atspīd vien dažos logus. Pārsvarā ir serbu ciemi, kurus iedzīvotāji pametuši pēc kara beigām un tagad baidās te atgriezties, lai gan Horvātijas valdība pieņēmusi īpašu lēmumu, kas serbiem ļauj apsaimniekot savus īpašumus. Līdz šim gan atgriezušies tikai nedaudzi, un kas būs tālāk, grūti prognozēt. Tāpat te māju sienās joprojām redzamas ložu un šāviņu pēdas (pretēji horvātu ciemiem, kuru iemītnieki dara visu, lai nekas neatgādinātu karu). Un vēl – horvāti par karu runā ļoti nelabprāt; uz latviešu tūristu jautājumiem kaut cik izsmeļoši atbildēja vien vietējās gides, brīdinot, ka šādus jautājumus iedzīvotājiem uzdot nevajadzētu. Senās pilsētas joprojām dzīvo Neaizmirstamu iespaidu atstāja arī Splita – burvīga, sena pilsēta, kuras vēsture nesaraujami saistīta ar Romas impēriju (tās laikā šo apgabalu dēvēja par Ilīriju), kur mūsu viesošanās dienā uzstājās kāda krievu magnāta uzsauktās grupas «Boney M» un «Gipsy Kings». To gan nesagaidījām, taču pāris stundas pasēdējām kādā no promenādes krodziņiem, vērojot ļaudis un malkojot Horvātijā tik populāro alu «Karlovačko». Arī Dubrovniki – pilsēta, kas karā tika gandrīz nopostīta – tagad atguvusi savu iepriekšējo izskatu, pateicoties UNESCO un Eiropas valstu nesavtīgai palīdzībai un ziedojumiem. Un, tikai aplūkojot gides rādīto maketu, var nojaust, ko pilsētai nodarīja serbu raidītie 2000 šāviņi. Taču tagad, tāpat kā pirms kara, droši var apstaigāt divarpus kilometrus garo cietokšņa mūri, iedzert kafiju, pamieloties ar jūras veltēm vai pasirot pa bodītēm, lai gan paši horvāti Dubrovnikus dēvē par pašu dārgāko pilsētu. Latvieši atvadās ar dziesmu Lai aprakstītu, ko piedzīvojām Adrijas jūras piekrastē, laikam vajadzētu vairākas avīzes: te bija gan palmas (īstas!), gan oleandri un lauru koki, dārzos brieda granātāboli, mandarīni, persiki, vīnogas un kivi. Patiešām, ik pa brīdim nācās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas viss nav tikai sapnis, bet ka jūra ar ļoti sāļo un silto ūdeni, akmeņainās pludmales, kalni, krāšņie dārzi un baltās mājiņas ar sarkanajiem jumtiem tomēr ir īstenība. Daudz varētu rakstīt arī par galantajiem horvātu vīriešiem, kuri par godu daiļajām latvietēm dziedāja serenādes, izvizināja ar kuģīti pa Adrijas jūru, cepa zivis, uzsauca vīnu un darīja daudz ko citu, liekot mums justies kā īstām dāmām... Bet, kad bija pienācis laiks pamest šo skaisto zemi, lai caur Slovēniju un Ungāriju dotos mājupceļā, mūsu grupa pat pamanījās nedaudz pārveidot latviešu tautasdziesmu, kas mūsu izpildījumā skanēja šādi: «Mājās jābrauc, mājās jābrauc, es nevaru šeit palikt, / šeit palika Horvātija, iemīlēta, apjūsmota...» Uz foniņa Horvātija: * Platība – 56,5 tūkst. kv.km * 4,5 miljoni iedzīvotāju * 1185 salas, no tām apdzīvotas - 67 * Augstākā virsotne – Dināra kalns (1831 m) * Vidējā alga – 450 Ls, vidējā pensija – 180 Ls * Tasīte labas kafijas (espresso) – 5 kunas (~ 50 santīmu), kārtīga maltīte – 50 –100 kunas (aptuveni 10 eiro) * Krka, Plitvicas Nacionālais parks, Splita un Dubrovniki un citi objekti iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā * Pārdzīvojusi karu (1991. – 1995.), 2010.gadā plāno iestāties ES


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais