tibetieši

24.01.2008
9 min lasīšanai

No Tibetas visspilgtāk atmiņā paliek tās smarža. Saldi skābenā jaka sviesta aromāts sajaukumā ar vīraku caurstrāvo Tibetas ciematus un pilsētas; ēkas, autobusi un cilvēku drēbes ir piesūkušās un katru reizi, garām paejot sarkanajās drēbēs tērptajiem mūkiem , nošalc spēcīgs šīs smaržas vilnis. Arī tradicionālais ēdiens- zamba- ir augstkalnu reģionos labi augošo miežu nevārītu miltu un jaka sviesta sajaukums. Tibetas autonomais apgabals ir viens no pieciem mazākumtautību apgabaliem Tautas republikā. Tomēr Tibetas jeb Xizang teritorijā dzīvo tikai daļa no oficiāli zang jeb tibetiešu tautībai pieskaitītajiem. Qinhai, Gansu un Yunnan provincēs ir ne tikai liels skaits tibetiešu, tur atrodas arī nozīmīgi reliģiskie un kultūras centri. Trimdā dzīvojošais Dalailama runā par Lielo Tibetu, tajā iekļaujot visus ar Tibetas budismu un kultūru saistītos apgabalus, taču centrālās varas pārstāvji skaidri un gaiši ir norādījuši, ka tāda ģeogrāfiska veidojuma nav un nekad neesot bijis. Pats autonomais apgabals ir samērā grūti aizsniedzams, lai gan kopš 2006.gada 1.jūlijā, Partijas 85.gadadienā atklātais dzelzceļš uz Lhasu ceļojumu no Pekinas pa sauszemi saīsinājis līdz divām dienām un arī lidojumi uz Pasaules jumta pilsētām ir ērti un samērā lēti. Taču ārzemniekiem iebraukšanai apgabalā ir nepieciešami īpaša atļauja ar dažādiem ierobežojumiem. Ceļotāju grupām, kurās ir gan ārzemnieki, gan Ķīnas pilsoņi no citām provincēm , nepieciešami pavadoņi. Arī kustība pa ceļiem kontrolējot armija un lielākoties aizliegts pārvietoties ātrāk par 60 km/st. Ziemas laikā tūristiem aizliegts izbraukt ārpus lielajām pilsētām, bet 2007.gada rudenī, kad Dalailama saņēma ASV Kongresa ordeni, uz laiku tika slēgta pieeja laukiem un mazpilsētām ne tikai Tibetā, bet arī citos etniski jūtīgos rajonos visā valstī. Lai iepazītos ar tibetiešu reliģiju un citām paražām ārpus autonomā apgabala, nav nepieciešamas īpašas atļaujas. Yunnan ziemēļos atrodas Zhongdian pilsēta, ko nu jau vairākus gadus sauc par Šangrila. Šis vārds iespējams ir dzirdēts, kaut vai meklējot ķīniešu restorānu Rīgā. Tas pirmo reizi parādījās Džeimsa Hiltona romānā „Zudušais apvārsnis”, kur aprakstīta vairāku lidotāju piedzīvojumi pēc lidmašīnas avārijas Himalajos. Viņi nonāk pirmatnējā un gandrīz maģiskā tibetiešu pilsētā, kur tos laipni uzņem godbijīgi un viedi vietējie. Lai arī grāmatai pamatā nav reāli notikumi un tās autors nekad nebija viesojies tajā pasaules daļā, zaudētās paradīzes apraksts bija tik saistošs un romantisks, ka to drīz vien izmantoja tūrisma industrija. Singapūrā bāzētais Shangri-la augstākās klases viesnīcu tīkls spējis šo vārdu saistīt arī ar greznību un padarījis to vēl iekārojamāku. Kopš Rietumu atvēršanas kampaņas sākumiem tūrisms ir kļuvis par vienu no galvenajiem attīstības virzieniem un kāds tur brīnums, ka attīstītāji varētu izmantot šo vārdu, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk tūristu, it īpaši no Āzijas. Tāpēc deviņdesmito gadu beigās vairākas pilsētas uzsāka sava veida sacensību, lai pierādītu, ka tieši tā ir romānā aprakstītā vieta. Pēc virknes zinātnisku konferenču un plašsaziņas līdzekļu kampaņu, runā, ka ar „augšas” iejaukšanos, par uzvarētāju kļuva Zhongdian. Pilsēta uzcelta aptuveni 4000 m augstumā, kas ir pietiekoši augstu, lai nepieradušam ķermenim liktu justies neveikli un tiem ar sliktāku veselību- pat radītu nopietnas veselības problēmas. Nedaudz retinātais gaiss liek aizelsties jau pie mazas fiziskas slodzes, kā arī sākumā palēnina reakcijas ātrumu. Vecpilsēta atrodas ielejas vidū un tajā atrodami daudz tūristiem paredzētu veikalu, jo ārpus Lhasas Lizhang ir, iespējams, tūristu grupu visvairāk apmeklētākā tibetiešu pilsēta. Paši vietējie iedzīvotāji gan dzīvo ārpus vecpilsētas un lielākā daļā tūrisma industrijā strādājošo ir iebraucēji no citām valsts daļām. Par vienu juaņu iespējams ar pilsētas sabiedrisko autobusu nonākt Dečen klosterī, bet labās dienās- saskatīt Sniegoto kalnu. Abas vietas zināmas reliģisku un saimniecisku konfliktu dēļ. Dačen klostera vadība jau gadiem ilgi strīdas ar valsts varu par ienākumu sadali, jo ieņēmumi no tūristu nopirktajām ieejas biļetēm tikai daļēji nonāk klostera kasēs, pārējo patur valdība. Tibetas klosteri vēsturiski ir bijuši arī galvenie administratīvie centri un līdz atbrīvošanai, vai okupācijai, atkarībā kurš par to runā, valsti vadīja Dalai un Pančan Lamu pāris. Tāpēc arī tagad Dalailamam ir nozīmīga ietekme tibetiešu sabiedrībā, kas lielākoties ir budisti, bet vietējā līmenī klosteri nozīmīgi ietekmē notikumu attīstību. Klosteri tika slēgti Kultūras revolūcijas laikā, bet astoņdesmitajos gados Denga liberālākās politikas paspārnē tie ātri atdzima un pašlaik tie atkal ir ne tikai reliģiski centri. Lai arī Zhongdian nav iespējams vismaz atklāti nopirkt Dalai fotogrāfijas, tās atradās katrā mājā, ko man izdevās apciemot, un arī klosterī tas izliktas, tiesa, ne goda vietā. Sniegotais kalns jeb Kawagebo ir svēta virsotne, kuras pakājē aug savvaļas ārstnieciskie augi, bet pats kalns ir pielūgsmes objekts, kuru ik gadu apmeklē svētceļnieki no visām Tibetas malām. Par izaicinājumu alpīnistiem nogāzes ir ne tikai nepieejami stāvas un sarežģītas, bet kāpt pa tām ir arī reliģisks tabu. Ekspedīcijām līdz šim tā arī nav izdevies sasniegt virsotni, un daudzi tic, ka viņiem traucē svētceļnieki, kas kalna pakājē lūdzas, lai kalnos kāpējiem neveiktos. Trijās dienās, ko es pavadīju Zhongdian, vecpilsētas centra laukumā katru vakaru notika tibetiešu dejas. Arī citās Yunnan pilsētās to var piedzīvot, bet atšķirībā no, piemēram, Lizhang, kur naxi dejotāji bija vietējās valdības nolīgti, šeit lielākā daļa dejotāju bija darba drēbēs ģērbušies vietējie, un samērā nedaudzie tūristi ātri iekļāvās dejotāju pūlī, tāpēc katru vakaru pulksteņrādītāja virzienā pa laukumu griezās simtiem dejotāju. Tibetiešu tradicionālās un arī pašlaik popularizētās dejas tā pat kā svēto objektu rituālā apiešana vienmēr iet pulksteņrādītāja virzienā, sekojot saulei. To der atcerēties, ieejot templī kā arī aplūkojot jebkuru citu objektu, bet vispraktiskāk šo faktu der atcerēties uz ielas. Vairākās Zhongdian vietās krustojumu vidū ir lielas baltas stupas. Tajās glabājas mūku mirstīgās atliekas, un kalpo arī kā altāri. Ticīgajiem tās vienmēr jāapiet pa saulei pulksteņrādītāja virzienā, bet atrodoties krustojuma vidū, tā pēc valsts noteikumiem jāapbrauc pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tādēļ, ja pie stūres ir tibetiete, viņa visdrīzāk griezīs pa kreisi, bet ja han vai kādas citas tautības vadītājs, tad pa labi. Bet gājējam atliek vienīgi minēt un censties palikt dzīvam. Tibetiešu apdzīvoto zemju otrā pusē, Gansu provincē atrodas Labrang klosteris, jeb Xiahe pilsētiņa. Trīs stundu braucienā no Lanzhou pilsētās, Labrang ir klasisks piemērs vertikālam etnisko grupu izkārtojumam. Reģiona zemākajā daļā ap Lanzhou dzīvo galvenokārt han ķīnieši, kalnu nogāzēs- hui musulmaņi, bet augstienes zālājus apdzīvo tibetieši. Zālāji gan tie ir tikai tagad, jo šajā tikai apmēram 3000 metru augstajā apkārtnē lielākā daļa ģeoloģiski seno un lēzeno kalnu bija dabiski apauguši ar mežiem. Koku izciršana un zālēdāju ganīšana pārvērta kalnus par īszāļu zālājiem, bet mājas nācās sākt celt no kleķa, tās apsilda, kurinot aitu spiras un izžuvušus jaku mēslus. Šur tur stāvākās nogāzēs vēl saglabājušies gan mežu placīši, gan arī sažuvuši izcirtumi un celmi. 1998.gadā Jandzi upes lejteci izpostīja milzīgi plūdi, un, lai arī jau pirms tam bija uzsākta pasaulē lielākā hidroelektriskā kompleksa- Trīs aizu dambja- būve, lai kontrolētu biežos upes plūdus, pirmo reizi valdība atzina, ka cilvēka darbība nozīmīgi ietekmē plūdus upē: proti, mežu izciršana upes augštecē Tibetā un Yunnan ziemeļu daļā padarīja tā gada plūdus tik postošus. Kā atbilde nāca pilnīgs mežu ciršanas aizliegums visā Tibetā un vēl vairākās provincēs. Pa ceļam no Lizhang pilsētas Yunnan provincē uz Zhongdian nākas braukt cauri vairākām pilsētām, kas izmirušas un pamestas, jo lielā kokrūpniecības industrija ir sabrukusi, taču mazā ciematiņā tikai 10 kilometrus no Zhongdian kokus turpina cirst. Ciema vecākais stāstā, ka tas esot vienīgais veids kā turpināt celt šim reģionam tipiskās greznās divstāvu koka mājas. Bez tam, daļa jāpārdod arī tuvējiem ciemiem, lai būtu iespējams uzturēt pamatskolu. Taču atgriežoties Labrang, kur meži jau sen izcirsti un nav caurtekošu upju, kas aizplūstu līdz pat blīvi apdzīvotajiem austrumu piekrastes rajoniem, klosteru jeb lamasteriju daļējā neatkarība redzama tik labi kā reti kur. Pilsētā ir gara galvenā iela, gar kuru atrodamas politiskās administrācijas ēkās, kā arī pamatskola, kur skolēni jauno pirmajām klasēm mācās putonghua jeb standarta dialektā. Šajā posmā pāri ielai arī stiepjas sarkani plakāti, kas ķīniešu valodā aicina vecākus mācīt bērniem lasīt un citas sabiedriski noderīgas lietas. Pēc tam, kad iela šķērso netīru notekgrāvi, apkārtne krasi mainās, jo nonāc klostera teritorijā. Ēkas ir galvenokārt vienstāvu kleķa dzīvojamās mājas trīs līdz četriem tūkstošiem klosterī kalpojošajiem un studējošajiem mūkiem kā arī vairākstāvu klostera rituālu un mācību telpas. Šeit atrodas arī skola, kur tibetiešu ir mācību valoda. Kā pastāstīja Lī kungs, kurš ir Fujian han, bet pašlaik atvēris suvenīru veikaliņu un vairākus bārus šeit, klostera pusi sauc par Labrang, bet pārējo pilsētu- par Xiahe. Tajā pat laikā veikalā sastaptais tradicionālās medicīnas students apgalvoja, ka visa pilsēta ir Labrang. Turpinot par atšķirībām starp tibetiešu un han vietējiem, tieši ar han ir jārunā, lai uzzinātu, kurp doties, lai apskatītu debesu kapus. Jau kopš pirms-budistu laika Tibetai īpaši raksturīgi divi mirušo apbedīšanas veidi- tā saucamie debesu un upju kapi. Abos gadījumos mirušā ķermeni gabalos sacērt mūki. Tibetieši šīs vietas tūristiem neizrāda, bet han gan it to gatavi darīt. Debesu kapos mirušo atstāj maitu lijām, bet otrā gadījumā iemet upēs. Tādēļ Tibetas upēs ir spēkā zivju ēšanas tabu, kuru stingri ievēro. Kad Labrang tuvā ciemā, kur izmanto tikai debesu apbedījumus, es zemnieku mājā pie sētas ieraudzīju izžuvušu zivi un jautāju kā tā tur gadījusies, saimnieks ātri, bet pārliecinoši atbildēja, ka to noķēruši netālu strādājošie han ceļu būvnieki un ka viņš pats to nu gan nedarītu. Han iebraucēji, līdzīgi kā Lī kungs, Tibetā un arī citos tibetiešu apgabalos pašlaik kļūst aizvien vairāk. Runājot Lī vārdiem: „Mēs te esam vajadzīgi. Tu taču redzi, ka viņi paši nav spējīgi uzturēt un attīsti ekonomiku”. Protams, ekonomiku celt viņam palīdz nodokļu atlaides, ko piešķir ieceļotājiem Rietumu atvēršanas kampaņas ietvaros. Astoņdesmito gadu vidū austrumu reģioniem strauji attīstoties, rietumu atpalicība kļuva ne tikai par piedauzības akmeni komunistu dārziņā, bet arī par nopietnu draudu stabilitātei. Viļņošanās bijušajā Padomju Savienībā kopā ar iekšpolitisku saspīlējumu lika valdībai meklēt jaunu pieeju Šindžangai, Tibetai un citām rietumu provincēm. Rezultātā ir nošauti divi zaķi ar vienu; iepludinot han ķīniešus rietumos ne tikai tiek ilgtermiņā mainīts rietumu etniskais sastāvs, bet vienlaicīgi stiprinās vienotas valsts izjūta arī pārējā sabiedrībā. Konflikts par Tibetas vienotība ar Ķīnu ir viens no pašlaik pasaulē zināmākajiem separātisma gadījumiem. Lai arī Tibetas laicīgajiem un vienlaikus garīgajiem līderiem vienmēr ir bijuši sakari ar impērijas galvaspilsētu, tā gadsimtiem ir funkcionējusi kā de facto neatkarīga vasaļvalsts un laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu tai pat izdevās gandrīz pilnībā saraut jebkāda saites ar toreizējo nacionālistu valdību. Tomēr oficiālu starptautisku atzīšanu iegūt tā arī neizdevās, kas, vismaz pēc papīriem skatoties, pamato ĶTR atbrīvošanu 1951.gadā. Militārā spēka priekšā gados jaunas Potalas pils, kas ir oficiālā Dalailamas rezidence Lhasā, iemītnieks bija spiests ielaists Tautas atbrīvošanas armiju apmaiņā pret suverenitātes solījumiem. Jāatzīmē, ka Tibetā tā tika vismaz ievērota tiktāl, ka atšķirībā no Šindžangā īslaicīgi pastāvējušās Austrumturkestānas vadoņiem, Dalai un Pančam netika ar viltu nogalināti vai nolaupīti. Tomēr 1959.gadā pēc Dalailamas vadītas sacelšanās apspiešanas viņam nācās bēgt uz toreiz Ķīnai naidīgo Indiju, kur Daramsalā viņš apmeties vēl tagad. Par Tibetā un citās rietumu provincēs valdošo kareivīgo noskaņojumu liecināja arī tas, ka tās tika lielā mērā saudzētas Lielā lēciena un lauksaimniecības komūnizācijas laikā, kas izrādījās katastrofāls pārējai Ķīnai un īpaši laikiem. Rietumos tika ieviesta tā sauktā demokrātiskā reforma, kas aprobežojās ar zemju atņemšanu klosteriem, bet nemēģināja revolucionarizēt mazākumtautību sabiedrības. Bet ja kādam ir šaubas par ķīniešu labajiem nodomiem un skaidro vēstures apziņu, atļaušos citēt tibetiešu tautasdziesmu (oficiālā klasifikācija) „Atnāca Komunistu Partija un rūgtais kļuva salds”, no tibetiešu mūzikas izlases, ko kompānija Universal Music izdeva 2005.gadā. Dziedama ķīniešu valodas standarta dialektā „Kādreiz tibetiešiem [dzīve] bija rūgta, Rūgta un nomalē. Atnāca Komunistu Partija, Un rūgtais kļuva salds.” Dalailamas aizbēgšana radīja vēl nebijušu situāciju Tibetas budismā, jo Dalai un Pančam valda kopā un stiprina viens otra valdīšanu. Pēc piecdesmito gadu beigu notikumiem Pančam palika Ķīnā un vismaz daļēji sadarbojās ar valdību, bet Dalai sākumā ieņēma stingru pozīciju par neatkarīgas valsts veidošanu. Dažos periodos viņa aktivitātes ir bijušas redzamākas, citos daudz pieklusinātākas, taču nešaubīgi tieši viņa darbība ir nodrošinājusi pasaules uzmanību Tibetas jautājumam līdz pat šodienai. Dalailamas pašreizējā pozīcija ir mīkstināta salīdzinājumā ar sākotnējo: viņš pieprasa reālu autonomiju kā arī tibetiešu kontroli pār imigrāciju. Taču laiks nav viņa pusē, un to skaidri apzinās gan viņš pats, gan ĶTR valdība. Abi galvenie lamas ir pirmo Dalai un Pančam reinkarnācijas un mūžībā aizgājuša Dalai reinkarnāciju apstiprina Pančamlama, un otrādi. Kad nomira pašreizējā Dalailamas oriģinālais līdzgaitnieks, tika kā vienmēr drudžaini meklēta reinkarnācija un, kāds tur brīnums- atradās divas. Tibetā atrasto savā aizgādnībā un mācībā ņēma ĶTR valdība, kura tagad šo metodi ir padarījusi oficiālu, 2007.gada vasarā paziņojot, ka reinkarnācija valsts teritorijā var notikt tikai ar Reliģisko lietu departamenta apstiprinājumu. Ķīniešu audzinātais Pančanlama apmeklē klosterus un pilda oficiālos pienākumus, taču kā stāstīja kāds Labrang iedzīvotājs, viņam tas iespējams tikai, ceļojot lielas (mans sarunu biedrs teica- tūkstošos) militāras drošības brigādes pavadībā. Kad nomirs XIV Dalailama, viņa reinkarnāciju būs jāapstiprina Pančanlamam. Ja to darīs Ķīnā dzīvojošais, viņam būs jārēķinās ar valdības vēlmēm, kas nekādā gadījumā nav pieņemams trimdā dzīvojošajiem. Tādēļ, ja var ticēt sarunā ar kāda maza Qinhai tempļa abatu dzirdētajam, Dalailamas nāve var novest pie šķelšanās Tibetas budismā un divu hierarhiju rašanās. Tā gan nav automātiski jāuzskata par nelaimi, jo tā kā Tibetas budisms ir reliģija, kas par vienu no saviem mērķiem tur savu uzskatu izplešanu, jau pašreizējā situācija un iespējamā šķelšanās vēl vairāk dos iespēju izplatīt šo budisma paveidu gan Ķīnā pašā, kur Tibetas budisms saista aizvien vairāk han ķīniešus, gan ārpus tās, kur tibetiešu trimdinieki ir daudz darījuši reliģijas izplatīšanai.

tibetieši

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem