Brīnišķīgais piedzīvojums - Gruzijas kolorīts!

  • 5 min lasīšanai
  • 15 foto
Šis nebūs viens no klasiskajiem ceļojumu aprakstiem, jo šis brauciens arī nebija klasisks tūrisma ceļojums. Mēs, divas latviešu meitenes, uz Gruziju devāmies vēlēšanu novērošanas misijā. Un tas notika pirms dažiem gadiem. Lai arī brauciena primārais mērķis nebija izklaide un Gruzijas apskate, tas izrādījās lielisks veids, kā no sirds iepazīt šo zemi un pilniem malkiem sasmelties tās kolorītu. Šķērsām pārbraucām pāri visai valstij, mūsu ceļā gadījās visdažādākie ļaudis, piedzīvojumi mūs atrada paši un mājās atgriezāmies saprazdamas, ka vēlēšanu novērošana mums izvērtusies par iespaidiem bagātu notikumu, ko neaizmirsīsim nekad. Bet nu par visu pēc kārtas.

„Čača” 10.00 no rīta – jāprot priecāties!

Tbilisi ielidojam naktī. Mūsu mērķis – Gruzijas pašvaldību vēlēšanu novērošana. Mūsu grupa ir oficiāli reģistrēta vēlēšanu komisijā, tāpēc jau lidostā saņemam kartītes ar saviem vārdiem (skaidrā gruzīnu valodā), kuras vēlēšanu dienā jānēsā pakārtas kaklā, citādi vēlēšanu iecirkņos neiekļūt. Lielākā daļa mūsu novērotāju ir lietuvieši, bet ir arī pāris baltkrievu, igaunis un mēs – divas pārstāves no Latvijas.

Tā kā mūsu novērojamie vēlēšanu iecirkņi nav vis galvaspilsētā, bet otrā valsts pusē, sēžamies autobusā un uzsākam ceļu turp. Pulksten desmitos no rīta beidzot apstājamies, lai pabrokastotu. Tā kā pēc lidojuma un garā pārbrauciena visi ir manāmi saguruši, gribas uzkost un ātrāk sasniegt gala mērķi – Zugdidi pilsētu, kas atrodas netālu no Abhāzijas robežas. Taču autobusa šoferiem ir citi plāni. Viena aiz otras galdā tiek liktas Borjomi pudeles, kuru saturs nav vis rīta cēlienam piemērotais minerālūdens, bet gan gruzīnu degvīns, saukts par „Čaču”. Pēc neskaitāmiem tostiem, kur vīriešiem glāzes jātukšo par sievietēm un otrādi, kā arī jāpiemin visi dzīvie un mirušie, visvairāk „cietis” ir igauņu puisis, bet arī pārējie ir gana jautrā prātā. Vienīgās „izlēcējas” ir latvietes. Par to vēlāk izpelnāmies neslēptu gruzīnu nosodījumu. Īsi un konkrēti - tiek secināts, ka neprotam priecāties un baudīt dzīvi.

Zagšana ir beigusies, pilsētā valda drošība

Kad beidzot tiekam galā, mūs sagaida Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvis, lai instruētu par nākamās dienas pienākumiem. Dažiem lietuviešiem ir vēlēšanu novērošanas pieredze Baltkrievijā, kur iecirknī vienā mierā pat nomainīta vēlēšanu urna. Tā teikt – kad vēlēšanu diena iet uz beigām, laiks izdarīt vajadzīgās korekcijas rezultātos. Viena urna ārā, cita vietā un viss kārtībā!

Tā kā gulēts nav gandrīz 40 stundas, bet nākamajā dienā jāmostas agri, lai vēlēšanu iecirkņos ierastos krietni pirms to atvēršanas, beidzot mums ierāda naktsmājas. Un tas ir mūsu nākamais pārsteigums – izrādās, mitināsimies kādas sirmas gruzīnu kundzes mājās. Tas mums īsā laikā sniedz īstu nacionālo kolorītu. Saimniece ierāda mums istabas, izstāsta, kāds ir dušas darbināšanas mehānisms, aicina justies kā mājās un stāsta, ka par savām personīgajām mantām varam neraizēties. Kamēr būsim prom, tās palikšot drošībā, jo, kopš valsti vada prezidents Saakašvili, zagšanas vairs neesot problēma. Iepriekš – tad gan gājis tik traki, ka vakarā, kad tumšs, uz ielas iet bijis bīstami un mājās iedzīvi vajadzējis ļoti sargāt no garnadžiem. Tobrīd vēl nezinu, ka tas ir tikai sākums un uzslavas esošajam prezidentam nākamajās dienās no gruzīnu mutes skanēs pārpārēm.

Sapņu zeme Latvija

Mēs, latvietes, bruņojušās ar speciālām vērtēšanas veidlapām, esam norīkotas uz 1. vēlēšanu iecirkni, kas iekārtots šaha klubā. Tas ir gods, jo 1. iecirknis pilsētā ir galvenais un svarīgākais. Iecirkņa vadītājs Iraklijs Kvatskava mūs sagaida smaidošs un ļoti draudzīgs. Iekārtojamies zāles stūrītī un sākam novērot. Nav saprotams, dienvidnieciskā temperamenta dēļ vai tāpēc, ka blakus atrodas starptautiskie novērotāji (mēs), bet gatavošanās iecirkņa atvēršanai risinās kā vesela teātra izrāde. Iraklijs lepni soļo pa telpu, aktīvi žestikulē un norāda, kas kuram darāms. Katra kustība izstaro vēstījumu – es te esmu noteicējs! Katru darbu viņš uzsāk pirmais (biļetenu izpakošanu un skaitīšanu, luminiscējošā šķidruma pudeļu atvēršanu u.c. tml.) un parāda saviem padotajiem, kā tas pareizi darāms. Viss rit pēc reglamenta, iecirknis tiek atvērts un pirmie balsotāji ir klāt. Pa to laiku mums piekomandēts šoferis vārdā Zaza, lai dienas laikā varam paspēt pabūt vēl dažos iecirkņos.

Zaza mūs ved uz Melnās jūras pusi, kur aplūkojam vēl četrus iecirkņus. Kad jautri reaģējam uz govju un cūku bariem, kas savā vaļā klīst pa ielām, mūsu šoferis pārsteigti jautā – bet vai tad pie jums tā nav?

Visos vēlēšanu iecirkņos, padzirdot, ka esam no Rīgas, mūs sagaida kā labākos draugus. Visi zina, ka Latvija ir Gruzijai draudzīga valsts un pateicas mums par atbalstu. Cilvēki, visi kā viens, pārliecināti, ka Latvija ir gandrīz vai sapņu zeme. Skatoties viņu mirdzošajās acīs, ar laiku tiešām sāk šķist, ka nākam no „Leiputrijas”, kur mannas krastos plūst ķīseļa upes. Vienā no iecirkņiem sastopam kundzi, kas gandrīz apraudas, jo, izrādās, pirms gadiem septiņiem dzīvojusi Rīgā. Viņas dēls te studējis medicīnu. Kundze rūgti nožēlo, ka toreiz nav palikusi Latvijā. Viņasprāt, Rīgā būtu lielākas iespējas un labāka dzīve. Satiekam arī pašu Rīgā izmācīto dakteri. Viņš mūs priecīgi sveicina latviešu valodā, atceras Teiku, Gogoļa ielu. Arī viņam Latvija ir „apsolītā zeme”.

Atbalsta prezidentu, neraugoties ne uz ko

Kādā no vēlēšanu iecirkņiem tā vadītāja cienā mūs ar pašceptu kūku, hačapuri (tipisks gruzīnu nacionālais ēdiens – kā lavašs ar sieru) un gruzīnu limonādi. Starp citu, savu limonādi gruzīni ļoti slavē. Tā esot gatavota no vietējiem augļiem, tāpēc dabīga un laba. Iecirkņa vadītāja slavē Saakašvili veiktās reformas un nepārmet vēl nepaveikto, sakot, ka prezidents dara, ko var un tic, ka ar laiku viņš izdarīs aizvien vairāk. Viņa stāsta par agrāko augsto korupcijas līmeni, ūdens un elektrības trūkumu, kas tagad veiksmīgi atrisināti. Kad grasāmies doties tālāk un, starp citu, pavaicājam, kur meklējamas labierīcības, mums pa logu tiek norādīts uz mazu būdiņu lauka vidū, labu gabalu no ēkas. Pretēji mūsu pārliecībai, ka celtne ir avārijas stāvoklī un vēlēšanu dienā tiek izmantota tikai izņēmuma kārtā, izrādās, ka tā ir funkcionējoša skola. Līdzīgi pārsteigumi mūs sagaida arī citos iecirkņos. Pat mūsu 1. iecirknī pašā pilsētas centrā man gadās iesprūst tualetē, kurā durvīm nav rokturu. Pārējo aprakstīt labāk pat necentīšos. Tas vedina aizdomāties, ka laikam salīdzinoši ātri jau esam pieraduši pie komforta un ērtībām. Kaut jāsaka, ka mūsu pusē pat pirms 20 gadiem situācija tomēr, šķiet, bija labāka.

Kliegšana iecirknī un dzejolis valsts vadītājam

1. iecirknī Iraklijs mūs sagaida, mundri paziņojot, ka pēc tam, kad iecirknis būs slēgts, aicina mūs uz kopīgu šašliku cepšanu un gruzīnu vīna dzeršanu. Tā kā kopš „Čačas” dzeršanas rīta agrumā esam ielāgojušas – mūsu - nē - tiks tulkots kā apvainojums – pēc savu pienākumu pildīšanas vienkārši nemanāmi pazūdam. Bet līdz tam vēl paspējam piedzīvot balsu skaitīšanu. Tā norit pa punktiem, kā norādīts pie sienas piekārtos plakātos. Neko sajaukt gandrīz nav iespējams, jo plakātos ir pat ilustrācijas. Viss rit pēc reglamenta, tomēr vienubrīd komisijas locekļu starpā izceļas nelielas domstarpības. Īsti gruzīniska temperamenta garā kliegšana ilgst aptuveni stundu. Vīrieši bļaustās ne pa jokam. Sievietes pa to laiku klusām sēž un gaida, kad vētra būs pāri. Pieradušas. Jau pirms pusnakts balsis ir saskaitītas. No šajā iecirknī reģistrētajiem 1500 balstiesīgajiem savu pilsoņa pienākumu izpildījuši 370. Tas ir pārsteigums pat vietējiem. Uz prezidenta vēlēšanām esot atnākuši gandrīz visi. Te nu atkal nonākam pie tā paša – valsts vadītājs gruzīniem nozīmē visu. Viss pārējais (arī pašvaldības) nav tik svarīgs. Ak, jā, 1. iecirknī vienā no balsošanas aploksnēm līdzās biļetenu zīmēm tika atrasta lapa ar pašsacerētu dzejoli – veltījumu prezidentam. Iztulkojot uzzinājām, ka dzejoļa autors Saakašvilli piedēvē visas iespējamās pozitīvās īpašības – skaistumu, gudrību, godīgumu, attapību, izveicību un beigās nosauc prezidentu par eņģeli. Tobrīd, turot rokā lapu ar rokrakstā tapušo dzejoli un atceroties dienas laikā dzirdētās uzslavas, nudien radās sajūta, ka šī literārā izpausme simbolizē visu Zugdidi pilsētas iedzīvotāju mīlestību pret savas valsts galvu.

Cik labi būt latvietei Gruzijā!

Atgriežoties Tbilisi, skaidri jūtama lielpilsētas gaisotne. Iedzīvotāji savos uzskatos nav tik vienprātīgi. Izskan kritika arī Saakašvili virzienā. Piemēram, Vīna veikala pārdevēja sūdzas, ka viņa politikas rezultātā Gruzija pazaudējusi Krievijas tirgu. Turp vairs nav iespējams eksportēt preces un no turienes uz Gruziju vairs neceļo tūristi. Tūristu pēc kara vispār esot kļuvis daudz mazāk. Arī to, kas pirms tam ieradušies no Eiropas valstīm. Cilvēki baidās, ka Gruzijā aizvien varētu būt nedroši.

Un tomēr, nekur citur līdz šim nebija gadījies dzirdēt tik daudz uzslavu savas valsts prezidentam un tik daudz cildinošu vārdu par Latviju un Rīgu. Gruzijā būt latvietei ir patīkami.

Pēc nakts lidojuma, jau mājās esot, pa miegam dzirdu zvanām telefonu. Tas ir Iraklijs no Zugdidi. „Ieva, kā aizlidoji? Vai viss kārtībā? Brauc drīz atkal uz Gruziju! Gaidīsim!”, mani rīta agrumā, jau Rīgā telefoniski sveicina 1. vēlēšanu iecirkņa galvenais pārvaldnieks.

Nelieli apraksti par Gruzijas piedzīvojumiem - vēl arī pie bildēm galerijas albumā :).



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais