indiāniskākā no Meksikas pilsētām un īsts lauku rančo

  • 5 min lasīšanai
  • 62 foto

Bankā pie lodziņa stāv indiāniete savā etniskajā tērpā ar šallē iesietu mazuli uz muguras un milzīgu plastmasas maisu pie kājām. Savu jautājumu viņa veiksmīgi ir nokārtojusi un uz kāda dokumenta ar grūtībām uzķeksē ko līdzīgu parakstam. Bankas darbiniece garlaikoti noskatās viņai pakaļ un ar gariem, rozā krāsā lakotiem nadziņiem sāk spaidīt savu tālruni. Tur lasītais viņai acīmredzami šķiet daudz interesantāks nekā cilvēku rinda bankas foajē. Pēc krietna laika sprīža viņa beidzot nospiež pogu, un lodziņā iedegas mūsu numuriņš. Mums darīšana īsa, un dažas minūtes vēlāk mēs jau stāvam uz ielas, miedzot acis spožajā saulē.

Runā, ka Sankristobala esot pati meksikāniskākā no Meksikas pilsētām. Katrā ziņā tā noteikti ir kolorīta un ja ne gluži must see, tad katrā ziņā interesants pieturas punkts Meksikas apceļotājiem. Šķiet, nevienā citā Meksikas pilsētā jūs uz ielām vienkopus neredzēsiet tik daudz indiāņu kā te – pārsvarā tie ir maiju cocilu pēcteči. Vispār sajūta te ir diezgan savāda, un brīžam ir grūti „salikt kopā” redzēto: līdzīgās ikdienišķās situācijās te ik uz soļa satiekas 19. gadsimts ar 21. gadsimtu.

Laiks šodien ir saulains, vien termometra stabiņš kā nekāpj, tā nekāpj. Tiešajos saules staros ir pat karsts, bet ēnā dzestrais vējš ik pa brīdim uzdzen zosādu. Nesteidzīgi izstaigājam vēsturisko centru un apmetamies katedrāles priekšā uz soliņa – mēģinām sazvanīt Robinu, kuram tepat netālu pieder rančo un pie kura plānojam paviesoties turpmākās pāris dienas. Tas gan nav tik vienkārši – iedotais telefons nav sazvanāms, kaut kāda kļūda. Uzrunāju pirmo pretimnācēju un jautāju pēc Meksikas starptautiskā tālsarunu koda. Vīriņš tikai noplāta rokas un pamāj uz tās pašas bankas pusi, no kuras mēs nesen iznācām – gan jau viņi zināšot. Nu labi, dodamies vēlreiz uz banku. Mums par lieliem brīnumiem, banka mūs nosūta uz telegrāfu. Pa ceļam mēģinām noķert kādu wi-fi tīklu, bet nekā – visi aiz atslēgas. Telegrāfiste uztaisa lielas acis par manu jautājumu, kādu brīdi apspriežas ar kolēģiem, kaut ko pameklē dokumentos, un nosūta mūs atpakaļ uz banku. Šajā brīdī mūsu izbrīns par to, kādas problēmas rada tik vienkāršs jautājums, draud pārvērties niknumā, tāpēc atmetam ar roku un dodamies meklēt interneta kafejnīcu.

Tur vēl pagājušajā gadsimtā ražotā monitorā es sameklēju vajadzīgo kodu, un sakarus beidzot izdodas nodibināt. Sarunājam tikties pēc trīs stundām 23 km attālās Teopiskas galvenajā laukumā. Tas nozīmē to, ka atsakāmies no domas doties uz Sanhuanu Čamulu – ciemu Sankristobalas pievārtē, kas ir īsts sinkrētisma paraugs – tur katoļu baznīcā indiāņi upurējot vistas, sēžot uz skujām izkaisītas grīdas un uzdzerot kokakolu, kas te vispār skaitās dievu dzēriens. Neko darīt, iztiksim bez sinkrētisma, par ko Jānis tikai atviegloti uzelpo.

Teopiskā Robins mūs sagaida atplestām rokām un platu smaidu sejā, iespējams, arī par to, ka varēs mums palielīties ar savu svaigi iegādāto VW džipu. Mūsu somas nonāk kravaskastē, un dodamies iepirkt pārtiku vakariņām.

Robins ir īru izcelsmes amerikānis ar meksikāņa dvēseli. Diplomāta dēls, kurš dzimis Meksikā (tāpēc ir Meksikas pilsonis), kopā ar vecākiem apbraukājis puspasauli, 30 gadus nostrādājis Vašingtonā kādā bibliotēkā, kur glabājas īpaši reti dokumenti, bet pēc aiziešanas pensijā īstenojis savu sapni un nu jau astoto gadu saimnieko savā rančo Čiapasas kalnos. Turp mēs tagad arī dodamies. ASV Robins adresē skarbus vārdus un savu aizbraukšanu no turienes uzskata par labāko notikumu savā dzīvē. Ik pa laikam viņš kādu vārdu pasaka spāniski – viņš atzīst, ka nu jau pat domājot spāniski, un pēc tam tulkojot uz angļu valodu.

Pa ceļam Robins sparīgi taurē un māj uz visām pusēm, lepni izslējies pie sava jaunā, lielā auto stūres. Meksikā tā ir pieņemts, viņš skaidro – nepasveicināsi, tauta apvainosies, domās, ka esi iedomīgs. Bet te vairāk kā jebkur citur ir svarīgi uzturēt draudzīgas attiecības. Meksika esot „amigo” valsts – te viss notiek tikai, pateicoties kontaktiem. Protams, arī cilvēku interese par jauno braucamrīku viņam glaimo. Meksikā izmēram esot nozīme, Robins smej. Pretimbraucošais kaimiņš pat aptur mašīnu, izliecas pa logu un ar lielu interesi pēta Robina salonu un arī mūs. Mēs esot viņa draugi no Latvijas, Robins iepazīstina. "Bienvenidos!" vīrietis mūs sveicina. Šķiet, ka Latvijas vārds te nevienam izbrīnu vairs nerada – par to godam parūpējies Raimonds (tas, kurš arī Raimoha), pateicoties kuram arī mēs uzzinājām par Robina un viņa rančo eksistenci.

Vēl pēc pārsimts metriem pa akmeņaino ceļu pretim brauc divi vīri uz riteņiem. „Sapatistas!” (vietējie revolucionāri, kas aizstāv indiāņu tiesības uz zemi) Robins paskaidro. Ieraudzījuši Robinu, viņu sejās parādās plati smaidi, bet acis tomēr nodod, ka tas viss ir tikai teātris. Kādu brīdi parunājuši „ne par ko”, viņi sniedz Robinam papīra strēmeli, uz kuras kaut kas uzskricelēts. Tā esot kvīts par to, ka viņš esot iedevis naudu ceļa remontam. Robinu šis papīra gabaliņš neizsakāmi iepriecina.

„Tagad man ir oficiāls dokuments ar paša Raula parakstu,” viņš mums saka, „jūs nevarat ne iedomāties, kāds tas ir solis uz priekšu manās attiecībās ar sapatistām! Bija laiks, kad viņi draudēja man atņemt zemi un nodedzināt māju, bet tagad, rau, kā smaida! Tam pašam kaimiņam, ko satikām, viņi pusi no zemes atņēma.”

Tāda Meksikā esot kārtība. Katrai indiāņu kopienai jeb ehido esot iedalīts zemes gabals, kuru viņi kopīgi apstrādā, bet, pateicoties likumam, kas paredz izmaksāt 3000 peso par katru jaundzimušo bērnu, sievietēm ir pavēries jauns peļņas avots — viņas sāk dzemdēt ļoti agri un bieži, un kopienas locekļu skaits pieaug lielā tempā. Līdz ar to arvien vairāk sāk trūkt zemes, un sapatistas nereti vardarbīgā ceļā to atņem lielajiem zemes īpašniekiem, kā aizsegu izmantojot savu saukli:. „Zeme pieder tiem, kas to apstrādā”. Tāpēc te ļoti svarīgi esot draugi vietējo vidū, kas tevi vienmēr aizstāvēs. Un tāpēc Robins cenšas veidot ļoti labas attiecības arī ar sava priekšstrādnieka Oktavio ģimeni. Pareizāk sakot, neko viņš necenšas – viņam tas vienkārši sanāk, jo viņš patiesi ir reti sirsnīgs cilvēks. Arī šoreiz viņš mazajai Oktavio meitiņai ir atvedis košļeni, citādi bērns joprojām zelē to, kas viņai tika pirms divām dienām.

Rančo ir burvīgs. Zirgi, vistas, suņi, zosis, tītari – tie visi ganās savā vaļā. "Mis gallinas viven en La Gloria!" (Manas vistas dzīvo svētlaimē) Robins lepni nosaka. Zirgus viņš esot atradis grāvsmalēs, nevienam nevajadzīgus un aiz bada izkāmējušus, bet suņus izglābis no patversmes. Tagad pa rančo līksmi skraida un cenšas noķert mūsu bikšu galus arī jaunā paaudze – trīs raibi suņabērni. Eh, nebūtu tā Meksika otrā pasaules malā, goda vārds, būtu likuši vienu somā un veduši mājās.

Iekārtojamies savā guļbaļķu mājiņā, un varam sākt svinēt manu dzimšanas dienu. Pēc dažām stundām Latvijā būs sācies 28. februāris. Kamēr taisu ēst, Robins jau ir izvilcis tekilas pudeli un glāzītes. Tovakar daudz tika izrunāts, no kā pusi es neatceros, bet atceros mirkli, kad vēlāk nakts vidū pamodos no zirgu soļu trokšņa. Pa ceļu kāds nāca aizvien tuvāk un tuvāk, līdz soļi apklusa un iestājās absolūts klusums, ko pārtrauca vien zirgu sprauslošana. Platām acīm vēros piķa melnajā tumsā un man prātā bija viena doma: sapatistas! Kādu laiku nekas vairāk nebija dzirdams, un es varēju vien minēt, kas tur laukā notiek. Tad atkal atskanēja pakavu klaboņa pret ceļa akmeņiem, atkal sprauslošana, tad atkal klusums, atkal sprauslošana, klusums, līdz pēkšņi Robins atvēra durvis un ar platu smaidu uzsauca: „Mostieties, bērniņi!” Nemanot biju aizmigusi, un nu jau saulīte bija gabalā.

Par to, kā pavadīju savu dzimšanas dienu un kas bija tas, kas mani tik ļoti izbiedēja naktī, pastāstīšu nākamreiz!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais