[ADRIATICA] 9 - Vroclava, Bialistoka
|
Anita Ruža
|
VROCLAVA, BIALISTOKA 25.-27.07.2012.
25.07. àAk, nu atkal esam lielā bufera, jebšu Polijas priekšā. Nav redzēta divas nedēļas. Labi, ka te nav jāpērk nez kādas ceļu vinjetes. Ceļš līdz Vroclavai kartē tiek raksturots kā vizuāli pievilcīgs un jā - atkal serpantīni, kalnu upītes, meži. Jauki, jauki. Saņemu ziņu no nākamā „hosta” Žiemovita. Viņam ir apsāpējušies zobi, tāpēc mūs sagaidīs viņa sieva, un vēlam būtu atbraukt ne vēlāk kā 18 vakarā. Nu labi, galu galā mēs ieliekamies laikā. Turklāt norādītā adrese ir tieši mūsu braukšanas virzienā.
Iebraucot Vroclavā, pamanām kārtējo Auchanu (mmm, tie pončiki, vajadzēs kādu kārbu nopirkt). Meklējot adresi, nokļūstam privātmājiņu paradīzē. It kā būtu kādā britu ražojuma filmā, kur zemes dārdzības dēļ, mājeles iespiestas viena pie otras, toties katra ar četriem stāviem un mazu dārziņu. Dorota lejā sagaida ar sīkajiem. Protams, bijām kursā, ka šeit būs pilna māja sīču, taču uz vietas bijām mazliet konfuzēti. Tātad pilnā saime – mamma Dorota, Olga, Iga un pats mazākais 2,5 gadīgais Mihals. Mēs esam tieši laikā uz pusdienām. Pirms tam krāmējam mantas iekšā. Mums ir atvēlēta viena istaba 4. stāvā, pārējie var gulēt lielajā istabā. Mājās kā jau ar maziem bērniem valda tādas radošā nekārtība. Visur rotaļlietas, ēdiena paliekas. Taču Dorota ir pati laipnība, no skolas vēl šo to atceras krievu valodā. Pusdienas ēdam kopā, jo gan mēs esam pasildījuši gaļu, gan Dorota mums ir sagatavojusi rīsus ar sautējumu. Viņa pati kā izrādās ir diētas speciāliste. Galu galā kopīgajām pusdienām pievienojas Mihals. Tas ir amizants skats, kur pieaugušo ielokā viens sīcis visā nopietnībā stampā iekšā gaļu.
Vēlāk mājās atnāk arī Žiemovits. Nu čābīgi gan viņš izskatās. Viņš atvainojas, ka šodien no viņa nekāds sarunu biedrs nebūs, jo zobi sāp, tā un šitā – piedodiet, cerams Dorota jums visu izrādīja. Žiemeks aiziet gulēt, pirms tam piekodinādams paskatīties Vroclavu vakarā un lai mēs uzmanāmies no trakiem un apdzērušiem futbola faniem, jo šodien vīniem bija kāds vietējais čempionāts. Nu labi, tiešām ārā spīd Saule, nav ko sēdēt mājās.
Plac Koszciuszki apkārtnē ir daudz labu autostāvvietu. Vieta atrodas apmēram 10 minūšu gājienā līdz vecpilsētai. Taču līdz laukumam braucot, manām lielu avāriju (tramvajs ar izsistiem logiem nogājis no sliedēm, pilns mīcītu vāģu), un gods godam – operatīvie dienesti ar savu transportu negadījuma vietu ātri nobloķēja no ziņkārīgajiem. Pati vecpilsēta ir salīdzinoši neliela. Vecās tirgotāju mājas un arhitektūra kopumā atgādina Rīgu, katram namam apakšā kāda kafejnīca vai barčiks. Vai nu mēs bijām jau noguruši no iespaidiem 2 nedēļu garumā, vai arī tā sajūta, ka esam jau gandrīz mājās bija pie vainas, taču Vroclava neatstāja nekādu spožo iespaidu uz mums. Mājas tādas pašas, atliek izlīst mazliet tālāk no centra – viss tāds pabružāts, netīrs, benčiki uz ielām, visur izdauzīts asfalts. Vienīgi Vecpilsētā uzstādīta tiešām feina strūklaka, turklāt pašlaik notiek starptautiskā kino festivāls un rātslaukumā izstiepts lielais ekrāns. Mājās notiesājam kārtējos vietējā Auchanā pirktos produktus un liekamies slīpi. Rīt priekšā visgrūtākais ceļa posms.
26.07.à brokastīs mums pievienojas Žiemeks. Par laimi zobi viņam vairs nesāp un var nedaudz pavāvuļot par ceļojumiem. Latvijā viņš bijis pirms padsmit gadiem, un jā, mums laikam daudz kas izmainījies. Nu vāvuļot viņš tiešām prot, kā nekā advokāts. Taču radās iespaids, ka Žiemeks tāds mazliet vieglprātīgs un pa māju visu nākas darīt sievai. Tomēr laikam nav jau viņš tik slikts speciālists, ja var atļauties māju un 3 bērnus.
Dorota mums palūdz ierakstīt novēlējumu viesu grāmatā un tad kopīgi nobildēties. Pildot lūgumu, virtuvē atskan bērnu spiedzieni, kur vecākās māsas kaitina sīko. Un beigās Olga vēl pamanās vienā bildē parādīt mēli.
Šodien līdz pusdienām varam pablandīties pa Odras salām. Karte zobos un varam pablandīties. Vēl viens nepatīkam pārsteigums mūs sagaida Vecpilsētā pie universitātes ēkas, kur smukajām viduslaiku ēkām pa vidu iespraukusies remontu neredzējusi daudzdzīvokļu hruščovka.Beigts un pagalam! Nekāda estētiskā baudījuma. Odras salas arī cietušas no vakardienas futbola faniem, jo visur piedauzītas pudeles un piemīzti kakti. Saule nežēlīgi cepina. Pakavējamies lielākajā salā Ostrov Tumski. Aplūkojam katedrāli, sagrabinām pēdējos grošus labierīcībām un vēl nez kādam čalim, kas dala kartiņas ar Sv.Kristapu. Aizmugurē gana smieklīga, tomēr nopietna lūgšana autovadītājiem. Kā gan viņš zināja, ka mums tāda ir vajadzīga?
Diemžēl nav laika aizbraukt līdz Hala Stulecia un Japāņu dārzam, tamdēļ nedaudz pagrozāmies pa vecpilsētu. Kādā kafūzī nobaudām dārgu saldējumu, kas noslīcināts saldos sīrupos. Blakus galdiņam divas vecas paņenkas knibinās gar vafelēm un baro zvirbuļus. Infocentrā dabūju sen kāroto Vroclavas karti (jo normālu i-netā tā arī neizdevās atrast) un atliek tikai pa ceļam līdz auto safočēt mazos rūķīšus, kas mērķtiecīgi izvietoti pa visu pilsētu pie kāda no apskates objektiem, Jāpiebilst, ka rūķīšiem ir dažādas profesijas. Ir pat atkritumu vācējs.
Mūsu pēdējā pieturvieta pirms mājām ir Bialistoka, kur sarunātas naktsmājas pie Agatas un Kamila. Cerējām ierasties vēlākais septiņos vakarā, taču atkal tie nebeidzamie ceļu remonti, avārijas un citas ķibeles. Lodzā brīdinu Agatu, ka būsim tā pavēlāk. Ir jau 22 naktī, taču līdz Belostokai vēl labs gabals. Ceļu kavē arī fūras. Tās rodas no tumsas un nozūd tumsā.... Turklāt straujās celtniecības dēļ pamanāmies nedaudz pariņķot pa pašu Bialistoku, jo GPS ir mazliet novecojis. Gandrīz pabraucām garām Agatas mājai. Labi, ka viņi izgāja ārā. Kamils palīdz sanēsāt ceļasomas. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām, jo esam klāt tikai ap 23. Agata izvadā pa māju, kur daļa vēl ir remonta stadijā. Izrāda visas istabas, tikai piekodina netrokšņot, jo Jans guļ. Kamils mums atnes divguļamo matraci turklāt mūsu istabā ir izlokāms plats dīvāns. Tiešām forša ģimene.
27.07.à Matracis pa nakti nopūtās. Vēl viens dzīves sīkums. Rīta agrumā, kamēr krāmējamies pa māju, Agata atved pie mums Janu. Sīkais jau vakar dīcis, kur tad tie jaunie draugi palikuši, taču vecāki viņu aiztrenkuši gulēt. Tā nu Jans jau no rīta dīdījies tikmēr, līdz beidzot tikām stādīti priekšā svarīgajai personai. Un tā pa nopietno – visi stāv un gaida savu kārtu spiest roku Jana jaunskungam.
Kad viss salasīts, un Janam iedotas brokastis, laiks vēl nelielai kopīgai bildei un tad jau ar Agatas laba vēlējumiem braucam pēc brokastīm un veco Auchanu, kuru neesam redzējuši jau divas nedēļas. Pārskaitām pāri palikušo naudu un secinām, ka varētu sagrabināt tīri glaunas brokastis kāda no kafūžiem. Ok, sacīts-darīts un pierijamies uz 88 Zl. Pasmagi. Taču saldējums ar loterijas kartiņu visu vērš par labu. Nu ko, palikuši pēdējos personīgos zlotus un šturmējam Auchanā. Šmotkas nevajag, no paikas varbūt, taču galu galā sapērkam sadzīves ķīmijas mega iepakojumus. Ar veļas pulveri un smaržekli esam apgādāti vismaz uz pusgadu uz priekšu. Priekšā jau tikai sen iebraukāts ceļš līdz mājām.
Es vēl ieminos, ka laika pietiek un varētu Traķos iebraukt, abet nē – ko tad mēs rudenī darīsim? Viļņā ietrāpāmies tieši sastrēgumstundā, turklāt kaut kādi sīkie metodiski vairāku kilometru garumā no vāģa loga lidina ārā atkritumus – visādus plastikāta trauciņus un kinderolas. Galīgi sašļūkam, kad šķērsojam robežu, jo pēc Lietuvas glaunajiem ceļiem mūs sagaida vecie ielāpi un bedres. Ehh. Jau gribas atpakaļ.
Kopējās izmaksas (1/pers.): Benzīns – 100 Ls
Kopējā pārtika – 100 Ls
Izklaide, guļvietas, ceļu nodokļi – 187 Ls
Cenas ir bez personiskās naudas, ko katrs varēja ņemt līdzi suvenīriem, šopingam utt. Taču mājās secinājām, ka no kopējās naudas vēl laba tiesa ir palikusi pāri.
IETEIKUMI:
1. Ja gadās būt Vroclavā jūlija beigās, noteikti jāapmeklē Starptautiskais kino festivāls, ko rāda brīvā dabā.
2. Polijas ceļu nebeidzamie remonti, fūras un citas likstas tiešām ir kaitinošas, tāpēc jāapbruņojas ar pacietību.
3. „Rūķīšu” medības pa Vroclavu labāk veikt ar bērniem un tam jāvelta vismaz 2 pilnas dienas. Ir pat speciālas bezmaksas kartes, kas atvieglo meklēšanu.
4. No lielākajiem T/c Vroclavas centrā minami „Galeria Dominikanska” un „Renoma”.
