Igaunija, 3. diena - Kā mēs...
|
Iveta Šteimane
|
Tere hommikust!
Vakar vakarā nolēmām, ka par sevi apžēlosimies un celsimies, nevis 6.00, bet 8.00. BET... tā kā ar to laicīgo gulētiešanu mums iet tā kā nu iet, tad arī astoņi likās pāris stundas par agru. Diemžēl šajā jautājumā nekas nebija līdzams, jo atlikt pārcēlienu ar prāmi vēl par pāris stundām nelikās laba ideja. Tā nu vīkstījāmies tā, lai paspētu uz prāmi, kas atiet 11.25. Laikam jau cilvēks tā iekārtots, ka jo vairāk laika, jo bezcerīgāk iekļauties kaut kādos rāmīšos. Attapāmies apm. 50 min. pirms prāmja, bet jānobrauc vēl kādi 55 km. Atkāpjoties no prāmja jautājuma, gribēju piebilst, ka mūsu naktsmītne bija „Välja Tourist Farm” un, ka novēlu šiem cilvēkiem veiksmīgu darbību arī turpmāk. Ja sakritīs visi labie apstākļi un vēl kādreiz būs vajadzību nakšņot Sāremā, esmu diezgan droša, ka izvēlēšos tieši šo vietiņu. Saimnieks gan sākumā likās tāds mazliet īgns vīrs, bet šorīt pavadot mūs prom, smaidīja kā maija saulīte. Atgriežoties pie prāmja.. paspējām.. tiekot uz taisnā ceļa 150 km/h un minūti minūtē ieradāmies ostā. Laiciņš ārā lielisks.. nevienas vēja brāzmiņas, saulīte spīd, ekskursijai un braucienam ar prāmi kā radīts. Šoreiz katram gadījumam jau pa taisno stūrējam uz klāju, nemaz nemēģinot pārbaudīt savas spējas un pasēdēt slēgtā telpā.
Nobraucot no prāmja, neliels pārsteigums – auto paziņoja par eļļas trūkumu savā sistēmā, bet par laimi netālu DUS, un problēma tiek novērsta. Šodienas pirmais pieturpunkts ir Keila ūdenskritums. Iestādam Tomtomam koordinātas un dodamies ceļā. Lieliski – šis apstādina mūs krustojumā meža vidū un stāsta, ka klāt esam. Nelielu pārsteigumu sagādāja fakts, ka pa ceļam nemanījām nevienu pašu norādi uz šo vietu. Neziņas pilniem stāvot krustojumā, nolemjam, ka prātīgākais ir nostopēt kādu vietējo un skaidri, gaiši noprasīt, kur tas sasodītais kritums. Veiksme ir mūsu pusē un jau pirmais auto nostāj maliņā. Iekšā sēž kungs gados un apliecina, ka zina, kur atrodas mūsu objekts, un pēc jautājuma pastāstīt ceļu, viņš sekundi apdomājas un aicina braukt aiz viņa. Uz šo vīrišķi nekādā ziņā nevar attiecināt teicienu par lēnajiem igauņiem, uzspolē un prom ir. Aši salecam mašīnās un sekojam. Brauciens īss, bet pilns pagriezienu – saprotam, ka vieglāk parādīt nekā izstāstīt. Pats kritums jau skaists. Sabildējam pa labi, pa kreisi. Drosmīgākais/trakākais no mums vēl izbradājās un pamanījās pabūt iedobumā zem ūdens tecējuma. Traki, toties skaistas bildes.. :) Apgājām apkārt upītei (pa diviem virves/koka/metāla tiltiņiem) un aplūkojām skaistumu arī no otras puses. Arī tā neko.. :)
Šajā brīdī esam nonākuši līdz braucienam uz gala-galamērķi – Tallinu. Apmēram 30 km un klāt esam. Nu, te laikam nav daudz ko komentēt. Mūsu gids Evicha naktsmājas norezervējusi pašā pilsētas sirdī, Tallinas sociālās un kultūras dzīves centrā – Rātslaukumā (Raekoja plats). Pie savas mītnes lepni pieripinamies ar auto un nez kāpēc tūristiem liekamies interesantāks apskates objekts nekā apkārt esošās renovētās celtnes. Iespējams, ka mūsu patriotiskie LV karodziņi, kurus mašīnām pielikām pirmajā dienā, dara savu. Pa logu no dzīvokļa paveras skats uz laukumu, kurā valda īstena vecpilsētas gaisotne – kafejnīcas, veikaliņi, vēsturiskās celtnes. Bet nevienam vairs nav enerģijas doties pastaigā, tāpēc vecpilsētas apskati atstājam uz rītdienu, kad dosimies arī uz Jegala ūdenskritumu un mājām...
P.s. Brauciena laikā vairākkārt nopriecājāmies par wi-fi pārklājumu šajā valstī, pat uz kuģa...