Ekspedicija "Armenija"

Zane Vērdiņa 18.09.2012 6 min lasīšanai 22 foto

Aptuveni vienos naktī kupejas vilcienā Batumi - Jerevāna (60 GEL) durvis tiek atrautas vaļā. Pavadonis krieviski izkliedzot: “ātri, celieties, robeža, sekojiet man”, mūs ir ātri mobilizējis. Sekojam pavadonim līdz viņa kupejai, kur jau gaida citi bez vīzām. Vīza tiek izsniegta uz robežas, mūsu laiks ir pienācis. Vilciens apstājas ar komandām “ātri, uz izeju” mēs burtiski tiekam izstumti uz perona, kur mūs ielenc militāristi, kuri, protams, turpina motivēt tādā pašā garā: “ātri, pasi, uz priekšu”. Ko lai saka? Man likās, ka zinu, kā jutās tie nelaimīgie ceļā uz gāzes kamerām. Vīzas dabūjām (15 GEL), vēlāk arī gulējām tālāk, bet pirmais iespaids par Ārmēniju bija, ja tāds ir “Laipni lūgti Armēnijā”, kas var sekot tālāk...

8os no rīta galvaspilsēta Erevāna ir tukša. Plaša. Ir tik patīkami, ka pats vari noorientēties un neviens Tevi nav noskatījis kā potenciālo kundi. Saprast, kur izeja no stacijas. Ka pati centrālā stacija ir terakotas krāsas, sauksim to par ķieģeļkrāsu, fundamentāls Staļina laika arhitektūras paraugs. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un teikšu, ka Erevāna ir Staļina laika vērienīgās arhitektūras pilsēta, ar atsaucēm uz Bizantiešu celtnēm. Pilsēta pirmsākumi ir 800 pirms mūsu ēras un pirmsākumus vēl joporām var redzēt Erebuni cietokšņa atliekās. Vērienīgi, fundamentāli, plaši un viss izņemot sīkumaini. Un te vēl apkārt braukā autobusi Latvija. Un miličiem ir miliču formas. Tas viss vēl eksistē! Zied gladiolas un dālijas, var ievilkt elpu. Attālums stacija - pilsētas centrs ir mērojams ar metro (100 AMD). Un pilsētas centrs arī mierīgs...pirmdienas rītā pilsēta vēl tikai mostas...bet mēs ejam pēc savas brokastu kafijas. Un šādas iespējas piedāvā tikai Operas laukums (pilsētas centrs), jo principā Armēnija nav brokastu kultūras zeme, tā ir vēlo vakariņu valsts. Līdz vakariņām vēl tālu, šobrīd mērķis ir atrast mājas, atstāt somu un ātrāk doties pilsētas apskatē. Erevāna man ir skābeklis. Te nav daudz ceļotāju, līdz ar to nav daudz viesnīcu, bet mums paveicās. Mēs iemīlējāmies “Villa Ayghedzor” http://villaayghedzor.com/lodging_ayghedzor_en.asp no pirmā skata, pievērām acis, ka izmaksas bija virs mūsu budžeta. Pilsētas apskate sākas ar tūrisma info centra meklēšanu un neatrašanu, jo Erevānā tāda nav, ir tūrisma aģentūras, kas pilda vairāk vai mazāk šo funkciju. Jebkurā gadījumā kartes tur izsniedz, palīdz noorientāties. Erevānas centru ietver parku loks. Pati pilsēta ir viegli pauguraina, pilsētas panorāma apskatāma no skatu punktiem pie Mātes Armēnijas vai Kaskāžu monumenta (Cascades Monument). Otrais ir noteikti ievērības vērts, no ārpuses skats uz pilsētu dažādos augtumos un aiz pilsētas ieraugāms Ararats. Ararats ir īpašs stāsts Armēņiem, pēc Bībeles tur ir Noasa šķirsts. Tas ir simbols. Tā ir sāpe. Divi vārdi Ararat un Noa ir pupulāri dažādu produktu nosaukumos. Konjaks, sula, cigaretas, semočkas. Bet kaskādēm iekšpusē ir izstāžu un koncertu zāle. Tā mēs klejojām pa pilsētu, ja vien nebūtu 37 grādu karstums, tad viss būtu vēl vieglāk. Patvērāmies parkos, aizdedzinājam svecītes baznīcās. Bet uz ielām augļu stendi, kvass, saldējums...luksafori, kurus respektē gan autovadītāji, gan kājāmgājēji. Kaut kur šī klejojuma vidū mēs saprotam, ka mēs varētu noīrēt auto un izbraukt pa valsti, pa baznīcām, vēsturiskajām celtām un dabas objektiem. Ceļu satiksme te galīgi nav nervoza, mēs tiksim galā. Sacīts, darīts, mēs norezervējam Ņivu uz 3 dienām (19 500 AMD dienā) www.caravan.am. Ar faktu, ka ir iestājies vakars, krēsla, ir iestājies bads. Laiks armēņu virtuvei (vakariņas diviem apt. 20 EUR)...gaļas neēdājiem iespējas ir ierobežotas, bet man pietiek ar piedevām. Lavašs, grilēti dārzeņi un aitas siers, protams, noskalots ar vīnu. Debešķīgi. Kāda atšķirība starp Gruzīņu un Armēņu lavašu? Pirmais ir vairāk kā maize, plakana pagales forma, otrs ir pankūka. Armēņi lavašā tin visu...ļoti parocīgi. Un piesedz svaigi sacepto šašliku, lai neatdziest. Praktiski.

Mēs dzīvojam kopā ar francūžiem! Nakamajā rītā pie brokastu galda satiekam kaimiņus, visi runā franciski. Kāpēc tāda intensitāte? Izrādās vairāk vai mazāk visi ir Armēņu izcelsmes. Dzīvo Francijā, kur ir viena no Armēņu diasporas lielvalstīm. Viņi ir te, lai meklētu saknes. Skatītu acīm Araratu. Godinātu genocīda upurus. Pēc pāris gadiem 2015ajā būs 100 gadi kopš genocīda, bet tas ir dzīvā atmiņā (Armēnijai tādēļ nav attiecības ar Turciju), tāpat kā citi likteņa spērieni: 1988.gada zemestrīce, Kalnu karabahas karš. Armēņi ir smeldzīgi, sentimentāli. Jaunā paaudze gan saka, nu, cik var tās sēras kultivēt, atcerēties “jā”, bet visu laiku tik to malt. Jaunā paaudze ir ar skatu uz nākotni. Bet jebkurā gadījuma brokastu smeldzīgie stāsti iespaidoja, nolēmām, ka dienas vidū no karstuma patversimies Vēstures muzējā, lai dziļāk šo jautājumu izpētītu. Muzejs, starp citu, bagāts, tikai varētu vēlēties, lai visa informācija būtu arī kādā citā valodā nevis armēņu. Citi dienas pieturas punkti: konjaka rūpnīca, zilā mošeja, tirgus (bet tas diemžēl bija slēgts remontam), pastaigas, pastaigas. Un gribas ātrāk uz viesnīcu, lai kārtīgi izpētītu saimnieka bibliotēku. Keramikas kolekciju. Tādu miera oāzi sen nebiju pieredzējusi, viesnīca - mājas vai ciemos pie onkuļa, kas beigās izrādīsies ir itālis.

Esam tikuši pie Ņivas. Balta, 2009 gada, bez AC, bet ar stūres pastiprinātāju. Karte mums ir, aptuvens maršruts arī, pa sakrālajiem un dabas objektiem. Aidā. Laukā no pilsētas tiekam ļoti veikli, ceļu norādes ir retas, bet pagaidām pietiek... Pirmais - Khor Virap, netālu no Turcijas robežas. Ararat kalns ir ļoti tuvu. Ja vien smogs būtu mazāks. Šī vieta ir tuksnešaina, akmeņaina un ļoti pupulāra. Azerbaidžāns pierobežas zonā izskatās, ka tiek veikti intrastruktūras rekonstrukcijas darbi. Līdzās ceļam ir smilšu kalni. Varbūt kaut kas atrakts, lai nomainītu pazemes komunikācijas? Patiesība ir cita. Smiļšu kalni ir drošības apsvēruma dēļ, sargā no azeru lodēm...Viss ārpus Erevānas izskatās kā no citas dekādes, sajūta tāda, ka padomju laiki beigušies, bet nekas vietā nav atnācis, viss ir tikai nolietojies...Bet dīvainā kārtā lielie ceļi ir ļoti plaši, gludi. Tā mēs braucam pāri kalniem, uz Sevan ezeru. Gribam apbraukt tam apkārt. Šo plānu gan noīsinam, jau vēla pēcpusdiena un mēs gribam nokļūt līdz Dilidžanai, tādēl Martuni pilsētā griežamies pa kreisi, nevis pa labi. Sakrālo celtņu Armēnijā ir ļoti daudz, ir īpašs prieks apstājoties pie kādas nomaļākas, klusākas. Šo mirkli dalīt tikai pašiem. 60 km brauciens gar Sevan ezaru ir meditatīvs, piestājam, pastaigājam, atrodam kādu kapellu. Jau domājam, ka varētu pie Sevan arī nakšņot, tikai jumtu virs galvas nemanām, telts diemžēl nav...Bet vēl jaupriekšā ir pati pilsēta, vasaras atpūtas centrs...pilsēta ir, bet samērā atbaidoša, balagāns. Skaidrs - šodienas galamērķis Dilidžana. Iedomājaties, Jūs iebraucat tunelī, Jūs iebraucat tuksnešainā klinšainā apvidū un izbraucat zaļojošā ielejā. Tas bija liels kontrasts, pilnīgi cita vide, arī klimats. Diližana ir viena no garākajām pilsētām...tā velkas, velkas un tu jau sāc domāt, vai šai pilsētai ir centrs, beigas. Jā, Dilidžana bija vienīgā kārtīgi zaļā teritorija mūsu auto braucienā pa Armēniju. Cilvēki runāja, ka kalnu Karbaha ir pilnībā savādāka Armēnija...tur esot ļoti skaisti...Diez vai to var salīdzināt ar Dilidžanu? Dilidžana ir zaļa, friša...te var riktīgi plaušas vēdināt, kādreiz te bija PSSR radošo cilvēku atpūtas nami...tagad šis tas sāk agriezties...tik tā zāle līdz padusēm pie centrālā pieminekļa liecina, ka progress ir lēns. Naktsmājas atrodam te www.tufenkianheritage.com. Vēlāk uzinājām pār šo vietu www.daravand.com.

Dilidžan apkārtnē ir vairāki klosteri. Haghartsin, Goshavank. Attālumi nav lieli, varētu sanākt viena jauka pastaiga, bet mēs esam ar balto Ņivu. CaurVanadzor pilsētu (diemžēl padomju laiku industrijas drupas), Alaverdi ciematu nonākam pie Haghpat klostera, uz šo klosteri nokļūst izbraucot caur bloku namiem, kad vairs neko negaidi, ieraugi zīmi, ka jāapstājas un te jau ir klosteris. Īpaša sajūta. Vienojāmies, ka mūsu šīs dienas galamērķis ir Gyumri. Šī pilsēta ir bēdīgi slavena. Kādreiz tā nesa Leninakan vārdu un 1988. gada zemestrīcē tā ļoti cieta...ir pagājuši jau 23 gadi...pilsētā vēl joprojām acīmredzamas zemestrīces pēdas un arī laika zoba pēdas, katedrāli, kas atrodas pilsētas centrā sāka atjaunot tikai pirms 5 gadiem, darbi turpinās vēl joprojām. Patiesībā ceļa posmā Vanadzor - Spitak - Gyumri nevar saprast vai sagruvušās ēkas ir zemestrīces “darbs” vai laika ritums. Gyumri ir Armēnijas otra lielākā pilsēta (vizuāli krietni mazāka par Erevānu), lai gan skats ir visnotaļ bēdīgs, bet iedzīvotāji ir dzīvespriecīgi. Un te bija fantastisks tirgus...mums ir paveicies, jo esam augļu sezonas vidū...vīģes, vīnogas, aprikozes un burkāni (Jūs taču zināt, ka braucot mašīnā gribas ko grauzt)...tās ir mūs dienišķās pusdienas. Augļi ir fantastiski, saldi, sulīgi...jā, dienvidu saule.

Trešajā dienā baltā Ņiva jau ved uz Erevānu, apkārt Aragat kalnam...kā varētu aprakstīt šo apgabalu. Laikam Ārmēnijas maizes klēts. Pa ceļam uz Erevānu izmetam mazu loku caur Armēnijas “vatikānu” - Echmiadzin. Pilsēta ir ļoti sakopta, garīgās celtnes pilnīgi vai ar zobubirsti izberztas. Vispār baznīcai ir vara un teikšana Armēnijā. Un arī iespaidīgākais auto parks. Sekotāju daudz...Esot Echmiadzin satiekam mūsu pims nedēļas iepazīto polieti Roksanu no Londonas. Roksana ir dinamīts. Roksana taisa draugus visur. Un šobrīd viņa ir 2 kavalieru ielenkta...izskatās, ka viņas ceļabiedrene Anna ir palikusi Gruzija...atiecību krīze. Roksanas sveiciens ir tiks sirnīgs (lasi skaļš), ka no baznīcas izteicas garīdznieki un viņu kušina. Bet Roksana izskatās ir satikusi “the prince charming”...to viņa pastāsīs trešajā nejaušajā tikšanās reizē lidmašīnā Tbilisi - Rīga. Bet mēs steidzmies prom, jo ir āķis lūpa nokļūt Garni (grieķu helēnistu tempļa atliekas) un pāris km tālākajā Geghard. Protams, mēs krītam kārdinājumā un piestājam vairākās baznīcās pa ceļam...vienā, lai noskatītos kāzas...Bet laika vēl pietiek, bet tad, kad Tu sapriecājies, ka viss tik gludi notiek, Erevānā nomaldies...atrodamies un saprotam, ka Garni un Geghard nesanāks, jāizvēlas...Nu, kā lai izvēlas starp baltvīnu un sarkanvīnu. Garni ir grieķu stila templis, īpašs Armēnijai, bet ne Eiropai kopumā. Lēmums pieņemts - Geghard. Un tas bija fantastiks punkts mūsu auto ceļojumam pa Armēniju. Geghard baznīcā iztek avots...Gergad vecākā daļa ir alu sistēma. Jaunākā - iespaidīgās Armēņu stila sakrālās celtnes. Yes, we did it! Un tagad mērkaķa ātrumos uz Erevānu, atdot auto, auto noma jau zvana. Adrenalīns. Pēdējā vakarā Erevānā mēs paliekam iepriekšējā miteklī. Citā istabā, īpašnieks nav šodien pilsētā un ļauj izmantot savu privāto telpu. Un francūžus ir nomainījuši itāļi.

Ziniet, kas man patika Armēnijā? Viss ir tik vienkārši. Tur ir skābeklis un Tu esi viesis nevis kunde. Un cilvēki tādi pozitīvi ziņkārīgi...kas Tu esi, kāpēc Armēnijā. Tik neuzbāzīgi. Viņi skaisti stāsta. Viss notiek tā mierīgi. Un Erevāna kāda tā ir šobrīd - I’m in love! Ja vien būtu tuvāk, brauktu tur uz nedēļas nogali.