Ragana dodas uz austrumiem, jeb trīs soļi Krievijā

Līga Eglīte 17.09.2012 8 min lasīšanai

Atstājot ierasto lidaparātu Vidzemes labākajam slotu meistaram uz nelielu remontu, pārsēžos jaudīgākā transporta līdzeklī, kas (ak, cik neierasti!) ripo pa zemi. Pirms lūkoties uz austrumiem, Zvārtes raganai nācās atminēties senas skolas laika zinības, lai aizpildītu anketas krievu valodā, kuras brauciena rīkotāji pēc vēstniecības vēlmēm vēl pāris reizes pārtaisīja. Bet tas jau pieder pie stila. Ja tā procedūra nebūtu tik gara, uz austrumiem brauktu/lidotu biežāk. Tā nu Zvārtes ragana dodas nopietnā vizītē pie kaimiņiem, jo vīzā melns uz balta iedrukāts „naučno tehņičeskaja konferencija”. Smalki vai ne? Jo tūrisms arī ir zinātne...

Pa ceļam ir tuvākie kaimiņi igauņi, kuri vēlas parādīt Setu zemes kultūrvēsturiskos un ģeoloģiskos objektus. Mūs pavada gandrīz vietējais – gids Jānis, kurš saistoši un aizrautīgi runā latviski un igauniski, kā arī perfekti pārzina tradīcijas. Nav noslēpums, ka igauņiem ir laba pieredze Eiropas projektu realizācijā, reģiona attīstībā un etnisko novadu atpazīstamības veidošanā. Te Zvārtes raganai pasprūk piebilde: „Igauņi paši ēd, citiem dod un vēl pāri paliek”. Ne tā kā mums, kur projekti reizēm ir viena no iespējām, izbraukāties pa trejdeviņām aizjūras zemēm saulaina iedeguma „pieredzi” apgūt, bet no trim miljoniem beigās pāri paliek tik maz, ka nav ko atrādīt.

Vastselinas viduslaiku pilsdrupas. Vecajās gravīrās un zīmējumos redzams gandrīz vai tas pats, kas mūsdienās. Mūru un torņu fragmenti un viens ļoti „tievs” pils stūris, kas turas pretī nez kādiem fizikas likumiem. Turpat ceļa malā, tikai pirms gada ar projektu finansējumu milzīgā vecā kroga ēkā iekārtots muzejs, informācijas centrs ar plašām semināru un saietu telpām. Ir ļaudis, kam nepatīk muzeji un tāpēc tiek izdomātas arvien jaunas pieejas darbam ar tūrisma grupām laikmeta attēlošanai un līdzdalībai. Gidiem ir vēsturiskie viduslaiku tērpi, apavi (arī frizūras un galvassegas). Tādus pašus var iznomāt arī apmeklētāji (no kurpēm līdz cepurei, no krekla līdz svārkiem). Pavisam cita sajūta, vai ne! Zvārtes ragana ar savu kompāniju gan nepārģērbās, laika nebija. Citu reizi! Jūlijā, kad te notiek viduslaiku festivāli, vērts atbraukt. Labs ceļš, norādes un informācija ir, viss atrodams. Dīvaini, ka šeit jau septembra vidū beidzas aktīvā tūrisma sezona un pa ziemu būs slēgts. Viens mīnuss – gandrīz visi uzraksti tikai igauniski! Plusi – telpu renovācija un pārbūve pietiekami kvalitatīva. Saglabāts senlaicīgais stils, veiksmīgi noslēptas mūsdienu komunikācijas. Problēma, jeb defekts ar bitēm, kuras pa vasaru ieviesušās vienā miskastē, pārvērsts par efektu. Piesprausti jauki uzraksti ar zīmējumiem, nez kāpēc tikai krievu valodā(?) par to, ka bites aizsargā savu mājokli.

Braucam tālāk uz Piusas alām. Kādreizējā rūpnieciskā smilšu ieguves vieta pēc saimnieciskās darbības izbeigšanās pielāgota apmeklējumam. Gan jau kāds no Jums te ir bijis Padomju laikos, kad varēja līst kur un kā pagadās, pat neiedomājoties, cik tas ir bīstami. Labirintu kopgarums mērāms vairākos kilometros. Arī šeit ar projektu finansējumu sakārtota pieeja alām, apmeklētāju drošībai izveidotas skatu vietas, savdabīga dizaina informācijas centrs ar kino un lekciju zāli. Brīvi staigāt pa alām vairs nav atļauts. Tas nekas, ka centrā no skatu vietas alas sākumā tālāk smiltīs redzamas ļaužu pēdas... Līdz astoņus metrus augstās kolonnas var sagrūt, jo daļa tūristu klaiņo arī pa pakalnu, zem kura atrodas labirinti. Alas ir lielākā sikspārņu ziemošanas vieta Baltijas valstīs, tāpēc daudz stāstu par mazajiem lidojošajiem dzīvnieciņiem. Informācijas centrā sienas veidotas līdzīgi kā alas, ar speciālu apmetumu imitējot raupjo, dzeltenpelēko smilšakmeni. Sensors ik pa laikam iedarbina sešus „mākslīgos sikspārņus” un tie sāk čirkstināties. Svarīgi zināt, ka alas var apmeklēt tikai gida pavadībā. Kad 60-tajos beigusies smilšu ieguve, turpmākos četrdesmit gadus alās līduši tūristi, visādu reliģiju pārstāvji, meditētāji un īpatņi. Notikuši dīvaini saieti, ceremonijas un pat kāzas. Gide jau paredzējusi, ka Jānis mūs tomēr ievedīs alās no citas puses. „Ejiet vien, es neskatīšos,” viņa samierinoši saka.

Piusas pazemē ir trīs labirinti, un mēs tiekam mazākajā, kur eju kopgarums tikai 400m. Baiso sajūtu pietiek tāpat, un mati pilni ar smiltīm. Netālu ir karjers, kur tūristiem esot atļauts rāpties, ripināties un kārpīties pa smilšakmeni, cik uziet.

Tepat blakus Värska, kura zināma jau sen, kā minerālūdeņu ieguves vieta. Gids aizved līdz sanatorijai un akvaparkam, kur priekštelpā var nogaršot četru veidu vietējos ūdeņus. Viens esot tik sāļš, ka to izmantojot gurķu marinēšanai. Salīdzinot tomēr sanāk, ka tas „sāļais” ir visgaršīgākais!

Värskā ir igauņu etniskā novada - setu tautas muzejs, jeb etnogrāfiskā sēta. Objekts nesen izveidots „tukšā vietā”, atvedot vecas ēkas, darbarīkus, interjeru. Viss atkal jau tapis par projektu naudiņām, lai popularizētu un saglabātu setu savdabīgās tradīcijas. Lieki teikt, ka nekādas milzu norādes un lērums ar info stendiem pāris valodās, te nav. Nekādi struktūrfondu plakāti, kas mūsu zemē mēdz aizsegt šā tā uzstutētu vai tālās iecerēs esošu objektu, te nav. Daži ceļabiedri zinīgi skaidro, ka igaunīši arī neesot nemaz tik čakli un precīzi projektu pildītāji.

Lai setu sētā kaut ko saprastu un vairāk uzzinātu, atkal bez gida neiztikt! Muzejā notiek folkloras priekšnesumi, tautas tērpu demonstrējumi un tūristu ēdināšana nacionālajā stilā. Līdzīgs muzejs ir Obinitsas ciemā.

Kas tad ir seti? Pirmo reizi iespaidīgās sievas redzēju kādā folkloras festivālā, jo viņu tautas tērpā ir milzīgs daudzums mantotā sudraba. Liela sakta (kā salātu bļoda vai trešā krūts), smagas ķēdes ar „Nikolajiem”(dažādu nominālu cara laiku sudraba naudu), krustiņiem un amuletiem. Tērpi ļoti līdzīgi slāviem. Ko tie vīri? Vecos laikos braukājuši kā žīdiņi, lupatas savākdami, pretī iemainot māla traukus. Lupatas pārdevuši tuvējā papīrfabrikā. Mūsdienās arī švaki ar tiem setu vīriem – tikpat kā neredzējām. Arī etnogrāfiskajās sētās - ne dzied, ne danco ar sievām kopā (tas atsevišķais dalījums gan pareizticības iespaidā).

Jā, par pusdienām! Te visus cienāja ar garšīgiem ēdieniem, kas tika pasniegti māla traukos. Viss pēc vietējām tradīcijām, arī saldais, kas gatavots no „kama” miltiem. Ko atvest, kad brauc mājā no ciemošanās pie setiem? Māls viņiem cik uziet, podniecības tradīcijas senas, stils labs. Krūzes, bļodas un ikdienā lietojami trauciņi ir vieni no labākajiem suvenīriem.

Krievzemes robežas šķērsošana paiet bez īpašas aizķeršanās un stresa. Ja jau vīzās iedrukāts tas teksts (skatīt sākumā), tad nav ko čammāties un Kuņičja Gora paliek aiz muguras. Viens gan – sīkā mazā imigrācijas veidlapiņa divos eksemplāros jāprot aizpildīt krieviski. Nezinu, varbūt kāds ierakstīja angliski, taču visas ailes ir krievu valodā... Jā, un vēl - pulkstenim viena stunda jāpagriež uz priekšu!

Klāt Pečori un slavenā klostera apskate. Gids runā gluži vai dzejā! Tāda Puškina valoda, tādā poēmu pantmērā sen nebija dzirdēta. Tie gada skaitļi gan pa otru ausi ārā. Klosteris renovēts, par ziedojumiem uzturēts kā pasaku pils. „Sīpolu” tornīši, zili mirdzoši ar zelta zvaigznītēm spīd jau pa gabalu. Tas, ka 500 gadus te nepārtrauc lūgšanas, un pat Padomju laiki nav neko varējuši nodarīt – tas kaut ko nozīmē. Slavenās alas mums nerādīja. Darba laiks beidzies, durvis ciet un atslēga priekšā. Klosterī ir avots ar svēto ūdeni. Citi dzer, citi apslapina pirkstus vai mazgā muti. Pretī lēni nāk sieviņa, vilkdama uz māju pusi ratiņus ar ūdens kannām.

Mūki, vismaz daļa, dzīvo diezgan „publiski” – dažus redzēju kafejnīcā, citus viesnīcā vai iznākot no veikala un sēžoties pie mašīnas stūres. Ik uz soļa jūtama spēcīga pareizticības ietekme valsts saimnieciskajā dzīvē un noteikti arī pārvaldē. Viesu mājās, kafejnīcās ir stūrītis svētbildei, svecītei vai lampiņai.

Uz tūrisma objektiem maz norāžu, vai arī nav nemaz. Nomales ielas neasfaltētas, bedru, bedrēs, peļķes ar ūdeni visā ceļa platumā, trotuāru maz. Bez ceļa prasīšanas vietējiem, te neko neatrast. Nelīdzenajā laukumā, kur klostera apmeklētājiem paredzēts atstāt mašīnas, vienīgā rota ir zālē ieaudzis, sen nekustināts žigulītis, kronēts ar uzrakstu „Informācija”. Pie klostera, tāpat arī citiem vēsturiskajiem cietokšņiem, ir tikai viens informācijas stends ar objekta izvietojuma shēmu un viss. Vairākums lasāmvielas tikai krievu valodā, kaut gan vietējais uzņēmējs lepojas, ka šovasar bijuši tūristi pat no Kanādas un Jaunzēlandes.

Nakts jāpārlaiž viesu mājā „Pečori Park”, ko uzcēlis ārzemēs naudu sapelnījušais vietējais pečorietis. Viesnīca tapusi 2011.gadā, astoņos mēnešos. Tas priekš šīs zemes ir ātri. Vācu stils ārpusē, iekšpusē samērā labs izpildījums, ko gluži nevar dēvēt par eiroremontu. Mani ceļabiedri gan piesienas sīkumiem, bet drīzāk jau te skatu bojā kaimiņu gruntsgabals ar atkritumu un būvgružu kaudzēm. Vairāk var piesieties faktam, ka reģistrējoties mūsu pases un imigrācijas veidlapas tiek kopētas trijos (!) eksemplāros. Kam viņiem tāda „piesardzība”? Stāvam rindā un nevaram vien sagaidīt savu kārtu.

Pečoru centrā, vēsturiskajā ūdenstorņa ēkā tas pats īpašnieks ierīkojis krodziņu „Vecais tornis”. Patīkami pārsteidz interjers, kurā gluži labi iederas Brēgeļa gleznas fragmenti. Saimnieks ir lepns bezgala un iepazīstina ar dizaineru, kurš iekārtojis telpas. Laukā pa to laiku mainās dekorācijas. Plosās kārtīgs negaiss, šķīst zibeņi, un no kāda caura mākoņa gāžas ūdenskritums. Klikš un elektrības nav! Lai kompensētu kreņķus, ka viesiem zivs un kartupeļi atdzisuši, saimnieks nes stiprākas dziras.

Nākamais rīts uzaust miglains, jo lietus turpinās. Mazs ceļa gabaliņš līdz Izborskai. Jā, viss ir tepat. Krievijā neesmu tālāk par „trim soļiem”, tāpēc nekādu kultūršoku vai eksotiku nepiedzīvoju. Varbūt tādas šeit nav.

Viesu mājā „Izborsk Park”, kura pieder tam pašam enerģiskajam uzņēmējam, kam Pečoru viesu māja un krogs, sarīkota tikšanās ar rajona tūrisma aģentūru pārstāvjiem un uzņēmējiem, kuri ieinteresēti turpmākajā sadarbībā. Paredzēta tāda maza kontaktbirža. Viesi no Vidzemes nav braukuši tukšām rokām - galds pilns ar skaistiem bukletiem. Skatos un, tāpat kā citi, pētu līdzpaņemtos materiālus – nemaz nezināju, ar ko nodarbojas pārējie ceļabiedri, kas viņiem jauns. Mājinieki gan ir visai pieticīgi un nav pat īsti gatavi. Kaimiņu viesnīcas īpašniece atnes paplāti ar vietējiem našķiem un zāļu tējām. Jā, tas gan ir kaut kas īsts! Sieviete kautrīgi atvainojas, ka tik maz paņēmusi līdz. Ja gribam vēl iegādāties, jāiet skatīties viņas uzņēmums. Tā arī notiek! Lūk, kas šajā reģionā ir vērtīgs un patiesi autentisks (un mājās nenomētāsies skapja plauktā) – „Sbiteņ” – medus, ārstniecības augu un garšvielu kultenis no kā gatavo karsto dzērienu (līdzīgs karstvīnam, bet bez vīna), Koporjes tēja (fermentētas Ivan čai - šaurlapu ugunspuķes lapas), izturīgi tāšu trauki kafijai, tējai vai cukuram, setu stila brūni glazētā keramika, rotas (diemžēl štance, bet pietiekami laba) ar vikingu un senkrievu ornamentiem un simboliem. To maisījumu laikam vajadzēs atšifrēt. Vai nu man medus un zālīšu trūkst? Kanēlis un krustnagliņas tur bija uzreiz jūtamas, asinszāle arī esot pielikta, kopā 12 augi.

Smieklīgi magnētiņi, vairākums gan mums neierasti zilajās krāsās. Vai varat iedomāties magnētiņu nelielas sviestmaizes izmērā un izskatā ar laša ikriem? Un magnētiņu kā nedaudz atvērtu dabiskā lieluma konservu bundžu, kurā ir ierīkots pulkstenis un fonā Izborskas pilsētas skats? Un „darba slavas” vai „sarkanā karoga” ordeni, kam forma kaut kur sen redzēta, bet attēlā pavisam „citi ģīmji”?

Izborskas cietokšņa apskate tā paša dzejiski runātīgā gida pavadībā. Viss tiek atjaunots, sakopts, apsaimniekots. Interesanti ir Slovenskas ūdenskritumi, jeb septiņi avoti ar svēto ūdeni, kas iztek dolomītu kraujas pakājē. Vietējie jau sadomājuši – kam katrs paredzēts: mīlestībai, biznesam, skaistumam, veselībai, utt. Ja grib, lai labums tiktu no visiem, jānovelk apavi un jāpabradā tur, kur visi satek kopā strautiņā un dodas uz ezeru.

Izborska atrodas pie savdabīgās Maļskas ielejas. Gids stāsta versiju, ka daudzus kilometrus garā, dziļā ieplaka veidojusies jau pirms pēdējā Ledus laikmeta, saglabājot īpašas augu un sūnu sugas, kas izdzīvojušas zem ledus vāka un turpina eksistēt mūsdienās.

Nepaiet ne stunda, kad Pleskava klāt. Te paredzēta diezgan nopietna tikšanās apgabala administrācijā artūrisma speciālistiem un uzņēmējiem. Vispirms caurlaidē gājiens caur metāla detektoru modra apsarga pavadībā, tad līkumošana pa gaiteņiem līdz sarunu telpai. Fotografēju kabinetu uzrakstus ar garumgariem visādu priekšnieku amatu nosaukumiem. Viena bilde nesanāk, jo Cilvēktiesību birojam plāksne no tāda kā zeltīta spoguļa.

Pleskavieši parāda savas bildes, Vidzemnieki savējās un šķiramies pēc kārtējo reizi apspriestās piņķerīgās vīzu ieguves tēmas.

Vēl Pleskavā jāapskata cietoksnis jeb kremlis. Gide pēc sejas pantiem tuvāka baltu ciltīm, taču viņas zināšanas par novadā reiz dzīvojošiem rietumbaltiem un austrumslāviem ir galīgi šķērsām. Pieklājības pēc neviens neizlabo kļūdas, kaut gan vajadzēja. Cietoksnis varens, tikai tūristiem atļauj vien pa laukumu pastaigāties. Ejas uz mūru galerijām un sargtorņiem aizmūrētas. Žēl. Gide taisnojas, ka tas darīts drošības apsvērumu dēļ. It kā varot nokrist. Drīzāk - lai no sargtorņa kāds nesaskata kaut ko valstiski-militāri svarīgu. Lūk, tāpēc ne Pečoru, ne Izborskas, ne Pleskavas bukletos tūrists neatradīs precīzas ceļu kartes. Jāšaubās vai arī pilsētu ielu shēmas ir atbilstošas situācijai dabā.

Pēdējā ceļojuma pietura ir lielveikals „Lenta”, pilnīgi bez eksotikas un kultūršoka. Cenas ir cenas, nekas lētāks te nav, un šī objekta apmeklējums svarīgs tiem, kuri uz māju vedīs smagākus suvenīrus – cukura maisus un stiprās dziras. Re, kā paši pleskavieši iepērkas ar vērienu. Rati pilni ar kaudzi, rindas virzās lēni, it kā būtu piektdienas vakars, darba nedēļas beigas. Kases aparātā mirgo četrciparu skaitļi. Vieni pilni rati un četri, pieci tūkstoši kā nebijuši...

Un tad jau mājupceļš, pavisam mierīga robežas šķērsošanas procedūra un pāris stundas līdz savam mīļajam kaktiņam.

Paldies, ja izturējāt šo ceļojumu kopā ar mani!