no +30 uz +13

  • 4 min lasīšanai
  • 62 foto

No rīta mostamies ar pirmajiem gaiļiem mērkaķiem. Pagaidām vēl nav īstas skaidrības, kāds būs dienas plāns. Sapakojuši mugursomas, ejam meklēt brokastis. Pa ceļam no krūmiem iznirst divi hipiji, kas stipri smaržo pēc zālītes un, šķiet, īpaši nefilmē apkārt notiekošo. Aiz nākamā krūma pretim nāk trīs vācu puiši ar mugursomām, kas acīmredzami ir tikko ieradušās un meklē bungalo. Vēl nedaudz tālāk, pie nojumes, kas lepni nosaukta par „agencia turistica” (ceļojumu aģentūra), gaida divas francūzietes ar somām. Piestājam arī mēs un sākam pētīt piedāvātās ekskursijas, un re, tieši tas, kas mums vajadzīgs: vienas dienas tūre uz Palenki, Misol-Ha ūdenskritumu un Agua Azul kaskādēm ar iespēju kā galapunktu izvēlēties Sankristobalu. Ideāli! Vairs neatceros cenu, bet sanāca lētāk nekā, ja mēs ņemtu to pašu tūri ar galapunktu Palenkē un pēc tam saviem spēkiem brauktu uz Sankristobalu.

Faktiski par tūri to grūti nosaukt, drīzāk par transporta pakalpojumiem, jo neko vairāk par nogādāšanu no punkta A uz punktiem B, C un D viņi nepiedāvā, bet mums neko vairāk arī nevajag. Pēc stundas atstājam savas somas „aģentūrā” un kopā ar francūzietēm kāpjam busiņā, kas mūs aizvizina līdz arheoloģijas zonai. Sarunājam tikties pēc četrām stundām un varam doties izpētīt zudušo maiju pilsētu.

Tā kā esam šeit salīdzinoši agri, tūristu vēl ir maz, un arī tirgotāji mūs netraucē. Debesis virs Pelenkes ir svina smagumā, un zemākie mākoņi atbalstās pret tempļu korēm. Galvenajā laukumā maiju svētā koka seibas kuplais vainags kā tāda garā pupa pazūd mākoņos. Šī ir pirmā apmākusies diena mūsu ceļojuma laikā, un, paldies dievam, ka tā, citādi būtu ļoti, ļoti grūti – tempļi te ir milzīgi un kāpnes, šķiet, ved debesīs pa taisno pie dieviem. Jau tā gaiss visapkārt ir tveicīgi karsts, it kā mēs atrastos tvaika pirtī, un, raušoties augšā pa stāvajiem pakāpieniem, mūsu pieres rotā sviedru lāsītes.

Palenke bija Bakalas valsts galvaspilsēta un savus ziedu laikus piedzīvoja valdnieka Pakalas laikā 7. gadsimtā. Pēc viņa nāves pilsētā sākās krīze, kas turpinājās līdz 9. gs. vidum, kad tā tika pamesta. Kāpēc – par to zinātnieki joprojām strīdas. Daži kā pamešanas iemeslu min kaimiņu apgabalos dzīvojošo totonaku cilšu iespējamo iebrukumu, citi izsaka varbūtību, ka bija noplicināti visi resursi ap Palenki, vēl citi – ka pilsētas iedzīvotāji paši sevi iznīcināja, praktizējot laulības asinsradinieku starpā, bet daži ir pārliecināti, ka viņi vienkārši aizlidoja Kosmosā, no kurienes bija nākuši. Var stundām sēdēt uz kāda no daudzo tempļu kāpnēm un prātot par to, kā tas bija, vai nebija, ļaujot skatienam aizklīst pāri koku galotnēm. Uzkāpuši Krusta templī, arī mēs atspiežamies pret dievnama akmens mūri un ļaujam domām lidot tālumā. Mākoņu sega ir kļuvusi retāka un nu jau mūsu priekšā paveras visai iespaidīga panorāma. Lejā tirgotāji kā skudriņas tekalē šurpu turpu ar suvenīru maisiem uz muguras, bet te, augšā, laiks apstājas. Tik ļoti, ka tad, kad nākamreiz apskatāmies pulkstenī, saprotam, ka laiks doties uz izeju, jo divpadsmitos pie muzeja mūs gaidīs busiņš ar mūsu somām, lai mūs nogādātu tālāk uz ūdenskritumiem.

Pēc pusstundas brauciena mums divreiz liek samaksāt ieejas maksu (katra indiāņu kopiena, kuras zemi šķērsojam, grib savu tiesu, bet summas ir nelielas), un pēc brīža mēs jau stāvam varena ūdenskrituma priekšā. Runā, ka te uzņemts arī Holivudas grāvējs Plēsoņa. Misol-Ha ūdenskritums cēlā vientulībā gāžas no 35 m augstas klints, kūpošas, vēsas miglas ieskauts. Tūristiem ierīkota taka, pa kuru var nokļūt aiz ūdenskrituma, pa ceļam gan jātiek cauri nelielai dušai, kas tik karstā dienā kā šī ir vairāk nekā patīkama. Īpaši drosmīgie var doties vēl tālāk – tumšā alā, kas aiz ūdenskrituma ved dziļāk klintī. Kādu gabalu veicu arī es, lecot no viena gluma akmens uz citu, bet ala kļūst aizvien zemāka un tumšāka, un redzēt neko nevar. Kāds ar zibspuldzi cenšas izgaismot ceļu, vēl cits padod man roku, bet nekādi apslēpti brīnumi tur neatklājas, tāpēc laipojam vien atpakaļ.

Nākamais apskates objekts ir Agua Azul („Zilais ūdens”) kaskādes. Tās mēs ieraugam tieši tādas, kādas pirms tam biju skatījusi citu ceļotāju fotogrāfijās – neskaitāmi daudzi gleznaini ūdenskritumi pāri smilšakmens pakāpieniem krīt tirkīzzilajos upes ūdeņos, lai pēc dažiem metriem atkal pārtaptu baltās putu vērpetēs, un tā nebeidzami – cik tālu vien skatiens sniedzas, ūdenskritums aiz ūdenskrituma. Kāpjam gar upi augstāk un augstāk, jūsmīgi tverot arvien jaunus skatus. Turpat gar upi izvietojušās arī bodītes un ēstuves, kas lielākoties piedāvā vienu un to pašu, tomēr ar to pietiek, lai remdētu gan izsalkumu, gan kāri pēc suvenīriem. Beigās pašā lejā atrodam arī klusu vietiņu, kur izpeldamies bez lieciniekiem.

Pēc pāris stundām atkal esam busiņā, kas mūs ved atpakaļ uz Palenki. Prātojam, nez kā notiks mūsu izsēdināšana, jo Sankristobala atrodas pretējā virzienā, bet ilgi mums nav jāgaida. Pēkšņi šoferis strauji nobremzē, šosejas vidū apstādinot satiksmes autobusu, kas brauc tam pretī uz Sankristobalu. Tālākajās pāris minūtēs tiek izceltas mūsu mugursomas un, mašīnu plūsmai no abām pusēm gaidot, mēs pārceļamies uz ērtākiem krēsliem lielajā autobusā.

Kādu brīdi priecājamies par tik veiksmīgu iznākumu, bet līkums seko līkumam, tope topei, un vienīgais veids, kā turpat uz vietas neatbrīvoties no kuņģa satura, ir aizvērt acis, bet gulēt neļauj aukstums, kas ar laiku kļūst aizvien stindzinošāks, un nelīdz ne pledi, ne jakas – visu vēl ļaunāku dara slapjie mati un peldkostīms, kas pēc peldes palicis mugurā. Nieka ~140 km braucam veselas četras stundas, jo daudzo topju, aso līkumu un izskaloto ceļa posmu dēļ autobusam nemitīgi ir jāapstājas un atkal jāuzsāk braukšana, un tā bezgalīgi daudzas reizes, līdz es tomēr iekrītu saraustītā miegā.

Kad autobuss beidzot piestāj Sankristobalas autoostā, ar milzīgu atvieglojumu lecam laukā sildīties, un apstulbstam – ārā ir vēl aukstāks nekā autobusā, un cilvēki uz perona ir ģērbušies biezās jakās, šallēs un zābakos. Drebinādamies turpat uz vietas velkam no somām laukā savas ziemas drēbes, kas šeit ir īsti laikā. Taksists, kas mūs ved uz viesnīcu, saprotoši māj ar galvu – šeit taču augstkalnu klimats, kā nekā pilsēta atrodas vairāk nekā 2600 m augstumā. Skaidrs ir viens – mums tagad vajag siltu segu, karstu dušu un tekilu, tāpēc atmetam ar roku taupībai un izvēlamies viesnīcu, kurā mums šķiet, noteikti jābūt iespējām šīs trīs lietas dabūt. Dodamies pie miera, cerot, ka nākamā diena mums nebūs jāpavada gultas režīmā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais