Pie bagātās kundzes Šveices un laipnās kaimiņienes Itālijas
|
Dace Kalniņa
|
Un atkal izbraukts viens mazs līkumiņš pa eiropu... Pagājušajā gada izbrauciens uz Šveici bija īsts āķis lūpā – gribējās vēl un vēl! Bet tajā pašā laikā Šveice bija atstājusi manāmu caurumu maciņā... tāpēc bija doma kaut kā izšmaukt, lai ir pa smuko un ne pa pārmērīgi dārgo... un vēl gribējās Itāliju pieķert klāt.
Maršruts: Brisele – Jestetten – Schaffhausen – Meiringen – Fiesch – Domodossola – Bellagio – Bellano – Piona – Menaggio – St. Gothhard – Colmar – Brisele
Reinas ūdenskritums
Pirmais iecerētais apskates objekts ir Reinas ūdenskritums. Bildēs izskatās patiesi iespaidīgi, bet mulsina fakts, ka tas tiek uzskatīts par eiropas platāko ūdenskritumu (150 m plats, 23 austs), bet kā tad ar Ventas rumbu? Skola tak mācīja, ka Ventas rumba platākais... 249 m!!!! Bet Ventas rumba laikam ir tikai krāce nevis ūdenskritums J
Sākumā nevarējām saprast, no kuras puses labak piebraukt, kur būs iespaidīgāks skats, vienā vietā saka, ka no labās puses, otrā, ka no kreisās... mēs noparkojamies kā sanāk un izrādās izvēle ir bijusi vislabākā – pie Schlössli Wörth. Šī vieta ir labākā tādēļ, ka uzreiz paveras burvīgs skats un ir labs sākuma punkts vai nu izbraukšanai ar laiviņu, vai arī pastaigai apkārt ūdenskritumam.
http://www.flickr.com/photos/alfonsomorales/6169816109/
Ja ir vēlme, tad ūdenskritumu var aplūkot tuvāk izbraucot ar kādu laiviņu (tās izbrauc no Schlössli Wörth), ir dažādi piedāvajumi – īsais brauciens, garais brauciens utt, bet tikai viens no tiem piebrauc pie klinšu saliņas ūdenskrituma vidū. Mēs braucam ar šo, no malas izskatās pavisam bailīgi, bet īstenībā nemaz tik traki nav. Lai tiktu uz klints skatu punktu, ir jāgaida rindā... nu jā, to mēs neiedomājāmies... kārtējā tūristu atziņa – uz apskates objektiem jābrauc vai nu super duper agri vai vēlu... Stāvot rindā redzam, ka ik pa laiciņam „lec” zivis – vismaz kāda izklaide! Pēc brauciena ar laivu nolemjam apiet apkārt ūdenskritumam – ļoti jauka pastaiga un reti kurais to izmanto. Reinas ūdens ir skaidrs, straume ļoti ātra un tā vien gribas mazliet papeldēties... vietējie puikas turpat lec no tilta, tad ļaujas straumei un tikai tad tiek krastā... Vēl viena izklaide tūristiem – laiviņa aizved peldēt gribētājus maziet nostāk no krācēm, tad visi salec ūdenī un aizpeld kā papīra kuģīši... neviens viņiem pakaļ nebrauc... vismaz neredz... kā viņi tiek atpakal??? Pasākums izskatās jautrs, bet arī mazliet bīstams, jo straume patiešām ir varena... Pie ūdenskrituma pieejam arī no Laufen pils puses, bet tā kā tur jamaksā ieejas biļete, tad izdomājam, ka mēs jau esam redzējuši gana daudz un vienkārši ejam pāri Reinai, lai visu apskatītu no otras puses... forši!
Kad esam kārtīgi izstaigājušies, dodamies samaksāt par stāvvietu... opāāā... mūsu biļeti neņem pretī... tā tā tā... iestājās deja vu... pagājušajā gadā „iesprūdām” pazemes stāvvietā Bāzelē... svētdienas vakarā ap 20.00... toreiz jau iztēlojāmies, ko mums tas maksās, kā tiksim mājas utt... BET Šveices serviss nav tikai nostāsti... kā izrādās, arī stāvvietās „info” pogas strādā un ir arī, kas atbild 20.00!!! Šoreiz pavisam līdzīgi, tikai info pogas runātājs nerunā ne angliski, ne franciski... nu tad ar eine kleine probleme met auto... nostrādā un mēs tiekam laukā no stāvvietas vienkārši tāpat! Un neviens pat neiekasē 10 frankus! Fū... liekas, ka Šveice pārbauda mūsu adrenalīna krājumus...
Naktsmājas esam norezervējuši kādā pavisam mazā ciematiņā Vācijā- Jestetten – 10 min braucienā no ūdenkrituma, cena par 1/3 mazāka nekā ja būtu nakšņojuši Šveices pusē. Patiesi iesaku – viss pa vienkāršo, bet jauki.
Jestettenā atklājam arī dm veikalu – tā tik ir paradīze krietni lētākām dabiskajām kosmētikām un vēl visādiem labumiem!
Šveice
Otrajā dienā ir paredzēts izbraukt cauri visai Šveicei un apskatīt visu pēc kārtas.
Pirmais punkts – Aare gorge
Āre ir garākā Šveices upe un tās ūdeņi ir izgrauzuši interesantus veidojumus netālu no Meiringen. Liekas, ka pastaiga ir kādu 1 km gara, uzreiz pie ieejas no Meiringen puses virs upes redzama tādā kā brīnumaina migliņa, liekas, ka tūlīt sāks dejot fejas un būs ziedu balle, bet migliņas efekts ātri vien pazūd... viss, kariete pārvēršas ķirbī un ballīte beigusies... Aares gorge var ieiet no abam pusēm, atpakaļ var iet vai nu pa to pašu ceļu, vai arī caur mežiņu.
http://www.aareschlucht.ch/english/willkommen_e.php
Otrais punkts - Rhone ledājs un ala ledājā
Pēc diezgan līkumota un jauka brauciena pa Grimselpass un Furkapass nokļūstam pie ledāja. Ilgi meklēju kādu ledāju, kuram varētu piekļūt klāt un redzēt, kā tad tas īsti izskatās. Rhone ledjās uz sevis liktās cerības attaisno – skats ir pavisam sirreāls, neaprakstāms. Ledājā ir izcirsta arī ala – tas it kā galvenais izklaides objekts, bet nekā izņemot sajūtu „kas ledājam vēderā” nav... šo alu katru gadu veido 4 cilvēki un katru gadu citā vietā, jo... ledājs kūst... 10 m katru gadu... ala ir arī pārsegta ar baltu audumu/plēvi, lai to pasargātu no kušanas. Pie ledāja satiekam britu pāri, kas tur bijuši 20 gadus atpakaļ, viņi stāsta, kā tas viss ir mainījies, cik viss ir savādāk... nu tā global warming! Iedomājamies, ka uz šī ledaja ir arī viegli uzkāpt – nu tāpat vien, bez gida, un to var itin viegli izdarīt! Bet nu noraustamies un neuzkāpjam... ;)
Trešais punkts - Aletsch ledājs un Eggishorn pie Fiech
Tās dienas braukšana ir pamatīga, saprotam, ka varbūt ir mazliet par daudz, bet plāniņš jāizpilda... Uzbraucam Eggishorn, lai redzētu Aplu garāko ledāju... o jāāāāāāā... vai arī bez komentāriem... bildes it kā bija redzētas, nu bet dzīvē... Mēs esam arī vieni no pēdējiem, kas uzbraukuši kalnā, pieņemu, ka, ja apkārt ir vēl pāris simti tūristu, sajūtas varētu būt savādākas, bet mums patiešām liekas, ka tāds izskatās pasaules gals! Un tas bezgalīgais klusums!!! Bet izrādās, ka turpat kalna galā uztaisīta ballīte... vietējie kaut ko svin... pūš taures, dzer vīniņu... , citiem piedāvā, bet mums ne!!! Hm...
Vakarā mums vēl ir jātiek uz Itāliju – uz Domodossolu. Pārbrauciens pa Simplonpass ir pavisam iespaidīgs, gribētos apstāties ik pa brītiņam un pavērot burvīgos skatus...
Iebraucot Itālijā rodas pavisam citas sajūtas – daudz pamestu māju, ceļmalas nenopļautas, tā vien liekas, ka esam kādā šausmenē... tālumā Domodossola arī neizskatās pievilcīga – tāda kalnos iegrimusi pilstiņa... bet domas mainās, kad tikam līdz savam B&B – Le Camelie
Tripadvisor jau lasīju, ka mājas saimniece neko neprot ne angliski, ne franciski, bet visu tāpat viegli sarunājām. Vieta burvīga, istabiņa jauka, lieliskas brokastis ar jauku skatu... eh brīvdienāāāāāāās... Un siltās vasaras naktis... un sisinātāji pļavā... Romaņtika!
Komo ezers – Bellagio un Bellano
Nākamajā dienā ceļš ved uz Komo ezeru un tā pērli – Bellagio. Pa ceļam gribētos redzēt arī Meggiore ezeru, bet kaut kā ne tā izbraucam un no skaistajiem skatiem uz ezeru mums nekā... nolemjam, ka nav liela skāde, jo pēc stundas tāpat būsim pie cita ezera.
Džordžs Klūnijs ir kaut kur izbraucis un uz mūsu sarunāto randiņu neatnāk, tāpēc mēs dodamies tūristu gaitās! Ceļš no Komo uz Bellagio ir gana aizraujošs – līkumu līkumi, principā var braukt uz 90, bet liekas, ka arī paši itāļi tā neatļaujas... Bellagio patiesi ir kājāmgājēju pilsētiņa un ar stāvvietas atrašanu var būt diezgan grūti, pirms ierašanās bijām izpētījuši šo karti, ļoti noderēja.
Pie reizes mums arī ļoti paveicās un nemaz neriņķojām apkārt, bet redzējām daudzu autobraucēju izmisušos skatienus meklējot, kur noparkoties...
Pirmais apskates punkts – Villa di Melzi
Villas vēsturē pārāk neiedziļinamies, jo skati uz ezeru un villu uzreiz mūs ievilina pavisam citā pasaulē – miers un klusums, tā vien gribas nosēdēt visu dienu uz beņķīša un vērot, kā dzīve rit uz ezera...
http://www.giardinidivillamelzi.it/
Bellagio
Bellagio centrs ir mazs mazītiņš, promenāde visa puķēs, bet nonākot tuvāk centram liekas, ka ir mazāk, ko elpot, cilvēki skaļi sarunājas, mašinas mēģina noparkoties, policists svilpj... saprotam, ka ir forši, bet foršāk būtu kaut kur citur. Ar prāmi (un auto) pārceļamies uz Varennu un tālāk braucam uz Bellano. Ar prāmjiem var izbraukāt visas ezera pilsētiņas, sākumā apsveram šādu domu, bet mums vairāk gribās pagozēties saulītē un varbūt papeldēties.
Tiekam pie sava hotelīša – o jā – šādu skatu es gribēju! Viļņi skalojas zem loga, skats uz ezeru...Super! http://www.meridianotel.it/it/index.php
Vakarā mazā miesta centrā uzrīkota šlāgerballe...hm... līdz ballei gan netiekam, bet ai kā būtu gribējies uzgriezt kādu valsīt pa itāļu modei. Tā kā ir 14. augusta vakars, tad svētki ir visās pilsētiņās, otrā krastā redzama uguņošana, liekas, ka jautrība sit augstu vilni. Man gan liekas, Komo ezeram vairāk piestāv kāda sonāte nevis bumsi bumsi, bet tajā pašā laikā vajaga arī kādu jautrāku elementu.
Pionas klosteris
15. augusta rītā mūsu ceļs ved uz Pionas klosteri, sākumā nepievēršu uzmanību datumam, bet itāļiem 15. augusts ir ļoti svarīgs. Klostera baznīcā ir ceremonija, dzied mūki un atkal sajūtas, ka esam uz citas planētas. Turpat aug burvīgi olīvkoki, blēj kaza un pārdod mūku darinātos labumus – cepumus, limončello, sejas krēmus (!!!) Nopērku krēmu pēc odu kodumiem, odi tur patiesi tādi nejauki, vēl tagad dažas pumpas nav nogājušas.
Menaggio
Tālāk pēc klostera apbraucam apkārt ezera ziemeļu daļai, saprotam, ka mums labāk patīk ezera austrumu puse, bet tā nu ieplanots, ka pēdējā nakts Itālijā jāpavada ezera rietumu pusē. Menaggio pusē ir dauz skaistu taku pastaigām, ja būtu bijis labāks ekipējums, tad noteikti būtu gribējuši uzkāpt līdz Refugio vai pat Monte Grona, bet aprobežojamies ar kaut ko vieglāku – aizstaigājam līdz San Domenico.
Pastaigas lieliski ir aprakstītas šeit: http://www.menaggio.com/new/lista2.php?padre1=474 bet norādes gan šad nav skaidras.
Pati pilsētiņa ir piebāzta ar tūristiem, lai gan gana jauka, īpaši mazās ieliņas, kas ved kalnā un beidzas sazin kur. Gribējām arī iznomāt laivu vai kajaku, bet beigās tomēr nekā, karstums dara savu un gribas sēdēt ēna un vienkārši vērot dzīvi uz ezera, un jā, itāļu saldējumu arī visu laiku gribas.
Otrā rītā pārseigums – virs ezera mīlzīgs lietus makonis... nu jā, arī tas iepaidīgi... mums gan nav daudz laika vērot dabas brīnumus, jo jāšauj atpakaļ uz Šveici
St Gotthard
Gribam redzēt slaveno Gotthard kalnu pāreju – o jā, pavisam iespaidīgi! Lielākā daļa auto tomēr izvēlas braukt caur tuneli, bet izskatās, ka tur ir pamatīga rinda un tur augšā taču ir daudz labāk un interesantāk! Patiesībā pati braukšana ir dauz vieglāka nekā pa Grimsel vai Furka pass, bet skati tikpat iespaidīgi, atkal gribas apstāties ik pa 5 minūtem, lai sevī uzsūktu visu to skaistumu un varenību. Esam priecīgi, ka lietus makoņi palikuši Itālijas pusē, jo Šveice nav pārāk pievilcīga, kad viss ir apmācies un pelēks... Nopriecājamies par skaistajiem skatiem, iebraucam tunelī un upssssss.... izbraucot tunelim otrā galā ir nenormāli bieza migla / mākonis... redzēt nevar nu nekā... viss skaistums pazudis kā ar burvju nūjiņu! Kaut kā tiekam lejā, ceļa malās redzam mazas stāvvietas lieliskā skata aplūkošanai... nu jā, atliek tikai iedomaties, kā būtu, ja būtu...
Lauterbrunnen
Tā kā pagājušajā gadā 3 dienas dzīvojām Lauterbrunnen, tad šogad gribam apskatīt to, kas pagājušajā gadā palika aiz svītras – Schilthorn. Mums par laimi lielie makoņi izbeidzas un atkal spīd saule! Un redzami kalni ar sniegu galotnēs! Yē! Nopērkam pusdienas vietējā Coop veikaliņā (vai kā man šis veikaliņš nepatīk – pat maize negaršiga nerunājot par cenu) un ceram, ka tur augšā būs skaidrs, lai varētu kaut ko redzet.
Pa ceļam pabraucam garām Stubbach falls un Trummelbach – ir vērts apskatīt! Pie Schilthorn biļešu kasas apskatam webkameru, lai saprastu, vai ir vērst aukšā vai nē, nu nemaz tik traki neizskatās un braucam... pēdējā pacēlājā esam vieni paši un saprotam kāpēc – apkārt bieza, bieza migla un no super duper skatiem nav nekā... nu tieši tāpat kā pagājušajā gadā, kad braucām uz Jungfrau... uzbraucot augšā redzam dažus izmisušus cilvēciņus, kas lūdz laika apstakļu dievu, lai vējš izgaiņā nejaukos mākoņus... mēs pievienojamies, bet saprotam, ka nekā prātīga nebūs – nebūs mums 360 grādu panorāma... šad tad noskaidrojas kāds kalnu stūrītis un visi ir priecīgi par to pašu, īpaši tīņi un ģimene no Japānas... mēs vienkārši nosmejamies, ka pat mēs neprotam mācīties pat no savām kļūdām – ja ir mākoņi, nu tad nevajaga braukt kalnu skatus skatīties – nebūs!!!
Nākamās naktsmītnes mums paredzētas Francijā, ciemā kas saucas Pfaffenheim (vai cik šo grūti izrunāt). Paliekam ļoti jaukā B&B – La Maison d’Emilie. http://www.maisondemilie.com/
Saimniece bezgala laipna, un vieta lieliska – veca ferma, kas pārbūvēta mūsdienīgā stilā saglabājot dažādas interesantas detaļas.
Vakarā aizstaigājam līdz vietējam resto – mmmm... franču Alzasas labumi! Dēļ tarte flambee vien varētu pārvākties uz turieni!
No rīta Emīlija pasniedz vienkārši lielikas franču brokastis pavisam glaunā franču stilā bet dēļ vienas lietas gandrīz nokritu no krēsla no smiekiem. No rīta man pasniedz tēju, bet nav krūzītes, es palūdzu krūzīti, jo tak nedzeršu tēju no bļodiņas!!! Bet izrādās, ka tur tas ir pilnīgi normāli! Visi pārējie smuki dzer kafiju no skaistas baltas bļodiņas... tātad izrādās, ka neaudzinātā persona esmu es nevis viņi J
Colmar
Pirms braukšanas mājās gribas vēl aši apskatīt Kolmāru. Pilsētiņas centrs patiesi ir skaists, restorāniņi forši un flambee tā vien vilina, tā vien vilina. Pašā centrā ir arī tirdziņš pilns ar reģiona labumiem! Šo to iepērkam un tad prom uz māju!
Šādi tādi novērojumi
-Ar Šveici ir tāpat kā ar bitēm – nekad nevar zināt, kāds būs laiks. Un ja laiks ir slikts, nu tad nekā... tad ir jābrauc vēl J Vēl ir interesants fakts, ka bieži vien Šveicē nevar atteikt norezevētās viesnīcas, tātad viņi ir pamanījuši, ka laiks pie viņiem var būt pavisam nejauks J
-Runājot par mainīgo laiku, augšā info stendā pie Aletch ledāja tieši bija minēts, ka pēdējo gadu laikā saulaino dienu skaits ir samazinājies un viņi atvainojas tūristiem, kuri nav redzējuši to, ko gribējuši
-Liekas, ka visas pasaules japāņu un indiešu tūristi ir sapulcējušies tieši Jungfrau reģionā
-Šveicē sēnes var lasīt tikai no 1 – 7 datumam un tikai 2 kg uz cilvēku
-Mellenes varēja saēsties pamatīgi, nez vai tur arī bija ierobežojumi?
-Itālijas ziemeļos resto un mājas vīnam cenas ir krietni augstākas nekā Romā
-Ja esat nesaprašanā, kāpēc itāļi paši tik lēni brauc, tad tie nav itāļi, bet tūristi, kas noīrējuši auto :)