Pasaules malas fināls

Māris Pilāts 14.09.2012 7 min lasīšanai 55 foto

Iepriekšējā daļa: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=7878005

Turpinājums!

21. jūliju var ar mierīgu sirdi izsvītrot no Norvēģijas ceļojuma ikdienas! Šajā dienā bija ugunskurs un slapjas drēbes, kas centās kūpināties un kļūt sausas! Tas viņām nenāca viegli, jo no gaisa ik pa laikam nāca ikdienišķā lietus deva. Pie notikumiem var atzīmēt Annas nogādāšanu uz E6 šosejas pie Storslett pilsētas, no kuras viņa ar stopiem devās Norvēģijas dienvidu virzienā. Kas notika ar viņu tālāk man nav ne jausmas. Vēl mēs mēģinājām tikt vaļā no Latvijā sapirktajiem dārzeņiem, kas nu jau tā vien brēca pēc pagatavošas. Viņi brēca, es, nē! Man ar dārzeņiem, vissevišķi, kabažiem, attiecības ir uz JŪS! Bet kas jādara, tas jādara. Tātad 21. jūliju pasludinu par Norvēģijas veģetāriešu dienu. Mānos, lai kabačus dabūtu iekšā fiksi vākoju vaļā Zo līdzi ņemtos meža gaļas konservus. To visu sajaucot kopā ar varēja apēst. Trākakais, ka katram pa porcijai palika arī rītdienai. Kafija, tēja, saldumi un veģetārisms, plus, miegs un sausums teltī.

Ir 22. jūlijs. Ieejot windguru mājas lapā vērojama pozitīva tendence, ka šodien retumis solās saule, sākot ar pusdienām. Tad nu laicīgi cēlušies, lēnā garā taisāmies. Tā kā nelīst, un saule, tiešām, ik pa laikam sevi parāda, kļūst pat par karstu – atkal viss ir slikti, tad visi nometnes stūri ir sakārti ar mūsu mitrajām mantām. Saulē par laimi tās žūst daudz ātrāk. No malas top pāris veļas žāvēšanas bildes un mūsos atkal parādas gotisks prieks.

Doma ir aizdoties uz neseno salu, kur bija apokaliptiskais saulriets un augstais, miglā tītais, kalns. Ar cerību, ka šoreiz varbūt laiks būs mums labvēlīgs. Pēc pusdienām ar esam gatavi startam. Laiks laukā ir ļoti viltīgs – pa laikam saule, pa laikam lietus draudi, un, jā, mūsu kalns ir lietus ieskauts, mums atkal neiet. Viss ir slikti. Nākas vien, kā tā pakājē, izkāpt laukā no mašīnas un ar aci paskatīties un atvadīties.

Braucam atpakaļ, bet garām sanāk braukt nieka 532m augstam kalnam “Gjøvarden jievjavarri”, uz kura virsotni iet ierīkota taciņa. Tā kā sen neesam kustējušies, nolemjam uzkāpt šajā mazajā kalniņā. Auto novietojam tai paredzētā apstāšanās vietā ceļmalā, uzvāram kafiju un ko iemetam vēderā. Zo gan atsakās doties, jo apkārt staigājošie pelēkie mākoņi viņu baida, un šams galīgi pēc Nordkapp vairs nevēlas izmirkt. Mēs saģērbjamies un dodamies virsotnītes virzienā.

Pagriez galvu pa labi, tur tālumā līst, pagriez pa kreisi, tur tālumā spīd saule, pagriez virs sevis, tur var sākt līt un var sākt spīdēt saule – varavīksnes ar rādās. Aizvien jūtās, ka šogad salīdzinoši maz fizisku aktivitāšu bijis, kāpt ir grūti, neraugoties uz mazo augstumu un taciņu saldajā. Lai kā tur ar nebūtu, bildēju visu ko aces redz, teju vai esam virsotnē. Sāk pūst stiprāks vējš. Bet ainava, kā jau tas ierasts, apžilbinoši jauka. Pretējā krastā vērojami “Harija Potera” pils sargtorņi. Tie lepni un saules apspīdēti veras pār fjorda ieleju. Tālumā redzamas arī zivju audzētavas un mazas mājiņas. Uztaisam grupas bildi bez Zo! Tad Madara lūdz lai es nobildēju viņu ar D.D. Viens gan kļūst īgns, bet variantu kā bildēties nav. Tad sāk smidzināt smalks lietus, un mēs lēnām atkāpjamies. Aizejam gan pretējā pusē kalnam, lai no augšas nobildētu Zo un mūsu auto. Vai ku mikroskopisks Zo!

Spoža varavīksne un saules stari pār kalnu ielejām un virsotnēm!

Saulriets. Saule met kārtējos, manam vārdu krājumam neaprakstāmus, starus. Visa apkārtne krāsojas pretējās krāsās – zils un dzeltens, kur tas redzēts?

Nolemjam, ka dosimies uz “Lyngsalpan” dabas parku. Tam jau braucām garām divas reizes, dodoties uz un no Tromso. Tad šie kalni likās mums pa augstu un mēs pie tiem nepiestājām, bet nu pēc izmirkšanas Nordkapp un odu cīņām Reisā, šie kalni liekas bērnu spēles. Maršruts skaidrs. GPS navigācija rāda ceļu.

Braucam gar fjordu, kura pretējā krastā daudz lielu ūdenskritumu, tāpēc nekas neatliek, kā piestāt, lai mēģinātu šo krītošo “Dzīvību” iemūžināt. Tuvojas pusnakts. Saule ir nolaidusies aiz kalna grēdām. Rietēšanas procesu nodod vien dzeltenīgie toņi. Vietumis mākoņi krāsojas tumši zili un sarkanīgi. Krāsas turpina mūs pārsteigt. Liekas, ka kāds Photoshopā spēlējās.

No E6 nogriežamies uz 868 šoseju. Tā iet gar šī “Lyngen” dabas parka robežu un arī dzan pa fjorda krasta līniju, nu gandrīz pa līniju. Aiz mums paliek “Oteren” miestiņš. Braucot aizvien tālāk no tā, tas paveras skaistā ainavas kopumā. Saule riet, un kalna virsotne aiz miestiņa krāsojas zili sarkanīga, mākoņi zili pelēcīgi, bet debesis sarkanīgi oranžīgas. Fjorda ūdens gaiši zils, drīzāk tirkīza zils. Fotogrāfa nervs netur, un mēs piestājam uz pāris bildēm. Tuvojas divi naktē.

Iebraucam Lyngseidet pilsētiņā! Vēl pavisam daži km un tad būs jāmeklē zemes ceļš pa kreisi, tuvāk kalniem. Tas arī nesagādā problēmas. Braucam pa zemes ceļu, kas mūs ved tuvāk kalna pakājei, un drīz arī beidzas. Ir autostāvieta. Mēs gan izdomājam apstāties nedaudz pirms tās, kur mežā ir salīdzinoši līdzens laukumiņš priekš divām teltīm. Arī kalnu upe te pat 20m no mūsu nometnes. D.D. aģitē, ka vajadzētu tagad kāpt augšā, jo ir skaidrs laiks un skaistas krāsas, bet pēc dienas stūrēšanas es tikai par gultu spēju padomāt. Beigās gan pēdējais ieliekos gulēt, vēl sagaidu kā tuvējo lalnu virsotne sagaida saullēkta krāsas. Iespējams tieši šo kalnu rīt mēģināsim pievarēt.

Guļam atkal līdz pusdienlaikam. Ir paspējis apmākties, ka atkal kuru katru brīd var sākties lietus. Atkāpšanās ceļa nav, jo šis principā pēdējais pārgājiens pirms garā pārbrauciena mājup. Madara gan saka, ka paliks pie un ap nometni, ka nav spēka kāpelēt. Es, Zo un D.D. gan grasamies iet. Sagatavojam fototehniku, ko līdzi uzgraužamu, ko siltāku virsotnei, ja tiksim tik tāl.

Lai uzsāktu ceļu uz virsotni ir jāpārvar ap 600m augsta stāva siena. Pa šo stāvo kalna grēdu ved stāvs ceļš. Es lāga nesaprotu ar kādu transporta līdzekli te var pārvietoties, bet nu ne par to. Jau pirmie metri un jūtams, ka būs grūti. Kad pārvaram šos 600m ir tāds kā līdzenums. Pa ceļu var pieiet pie kalnu ezera, kuru baro ledājs, kā rezultātā ūdens ir spilgti zilā krāsā. Te nu paveras kalnu virsotnes visā to godībā. Tuvumā redzamas trīs virsotnes, no kurām divas nebūtu mums pa spēkam, jo nav vajadzīgā inventāra un arī pieredzes. Ņemam trešo virsotni, kur pēc augstuma gan īpaši neatšķiras. Neuzkāpjamās ir 1488 un 1495 m virs jūras, bet potenciāli uzkāpjamā ir 1275 m virs jūras jeb “Fastdalstinden” virsotne. Maza atelpa un fotosesija. Tad nu lēnām dodamies mērķa virzienā. Vispirms mums jāapiet kalna ezeram. Tad pa lielām akmeņu nobirām uz augšu. Tad ir mazs akmeņu līdzenums no kura savā godībā var redzēt ledāju un vēl vienu mazu ledāju ūdeņu veidotu ezeriņu. Tad pa mazākām nobirām sākam ceļu augšum. Jo augstāk kāp, jo nobiras smalkākas un kalns stāvāks, tāpēc sanāk daudz iet “zig-zagā”. Arī koncentrācijas daudz lielāka, jo noslīdēt lejup galīgi nevelk. Augstāk kāpjot arī vējš palielinās un temperatūra krītas. Lai gan augstuma atšķirība ir minimāla, šeit, ziemeļos to jūt pa pāris metriem. Pa laikam atvelkam elpu un pie reizes uzņemam foto.

Esam tikuši līdz sniegam un lēzenākam kāpumam. No sniega jau var redzēt fjordu. Bet sniegs gana irdens un nevar saprast cik dziļš, sākumā doma, ka nevajadzētu varbūt baig riskēt kāpt tālāk, bet nu ko tur, īsa atpūta un lēnām šķērsojam sniega laukumu, jo tālumā var atkal redzēt akmens segumu. pa ceļam sastopam kalnu iemītnieku “Norvēģijas lemingu”, noķeram, pāris foto un laižam vaļā. Kāpjam tālāk. Zo tik nosaka: “Nu kāpēc mēs te kāpjam?” Bet nonākot pie akmeņainās kalna daļas atskan “Bloody Hell”, no Zo!!! Jo te nu paveras kalnu ainava pilnā tās godībā! Kalni un kalni, un sniegi un ledāji un ielejas un tālumā saules stari un ezeri. Pirmās fotogrāfijas un kāpjam virsotnes virzienā. Vēl kādi 100 – 200m! Kāpjas lēni. Pūš stiprs vējš. Un tad mēs sasniedzam virsotni. Ir uzcelts akmens krāvums, aiz kura var paslēpties no vēja. Ir pierakstīšanās kastīte, to mēs ar daram. Iedzeram Kolu. Bildes un pasakaini nežēlīga ainava. Klikt, klikt, klikt skan fotoaparāti. Paliek auksts, bet vēl biš biš gribās te uzturēties. Tik ilgi kāpts, bet tik ātri jādodas atpakaļ. Krīt sniega pārslas, ļoti smalkas un maz, bet krīt. Es aizveru acis...

Jānobildē pats ledājs. Lēnām nonākam tā pakājē. Gribētos, bet varbūt arī, ne, dzirdēt tā kustību. Kādu brīdi pasēžam pie tā, bet krakšķus nesagaidījuši turpinam kāpt lejup, atpakaļ uz nometn un atpakaļ Latvijas virzienā.

Vēl pēdējās bildes un pēdējās atskatīšanās. Tad stāvais kāpiens lejup pa 600m sienu. Kājas piedzītas, vēders tukš, nogurums. Fotoaparāts nolikts somā.

Nometnē visi ātri atlūst! Diemžēl palicēja nav parūpējusies par vakariņām. Tas nav labs rokraksts. Parasti pēc nerakstītiem ekspedīciju likumiem, cilvēks/ki, kas paliek nometnē sagatavo ēdienu tiem, kas devušies pārgājienā, jo tas tak skaidrs, ka atnācēji būs piekusuši... Šoreiz nekā gatava nav. Nedaudz atvelku elpu. Nedaudz pie sevis palamājos, bet šo nīgrumu pastiprina nogurums. Tad saņemos un uzvāru auzu pārslas. Tās gana barojošas un gana vieglas, lai pirms gulētiešanas pēc šādas fiziskas aktivitātes ieliktu kuņģī. Tad maizītes ar šokolādi un kāds gaļas konservs. Tēja ar daudz cukura. Arī Zo uzmostas un ir gatavs ko sev pagatavot uzēst. Es tikmēr jau nomazgājis zobu un lienu pelnītā atpūtā.

24. jūlijs jeb diena, kad mēs sākam braukt atpakaļ LV virzienā. Biļetes ir uz 26. jūlija vakara prāmi. Bet katram gadījumam Helsinkos vajag ierasties laicīgi. Nē, šonakt mēs vēl nakšņosim Norvēģijā. Plāns ir kaut kur pie Somijas robežas. Tāpēc šodien izguļamies, lai šoferiem viegli stūrējas. No rīta vēl mazas domstarpības, kas arī vairāk uz noguruma fona, bet daļa procentu tomēr dēļ dažu rakstura īpašībām – ikdienā būt individuālistiem, un reti spēlēt komandas spēli. Diemžēl es līdz šim esmu bijis komandas spēlētājs un bijis ekspedīcijās ar daudz dalībniekiem, un arī savos pasākumos vēlos komandas spēli. Bet nu ko tur, kas bijis - bijis, pirms nākamā pasākuma būs saruna un vienošanās...

Kad putra ieēsta un kafija iedzerta esam gatavi kāpt iekš auto un doties Somijas robežas virzienā. Vēl gan laiks mums atļauj, un nolemjam izmest mazu līkumiņu gar šo dabas liegumu. Doma aizšaut uz šīs pussalas galu, cik nu ceļš to atļauj. Diemžēl arī šodien klimats mūs nelutina un pa laikam līst lietus, tāpēc īpaši laukā nekāpjam. Kad esam nokļuvuši līdz Russelv miestiņam ceļš beidzas. Atstājam auto stāvvietā un dodamies mazā pastaigā gar Norvēģu jūru. Gar liedagu pavācam kādu izskalotu jūras velti, kā suvenīrus, piemēram, gliemežvākus.

Bet nu jādodas atpakaļ. Viss, šajā braucienā vairs pārgājieni Norvēģijas ziemeļos neplānojas. Vairs tikai atrast nakšņošanas vietu pie robežas un garo pārbraucienu uz Helsinkiem. Veselu dienu Helsinkos. Nepatīkamu atklimatizēšanos. Iepirkšanos Helsinkos. Prāmi uz Tallinu un pēdējos km caur Valmieru uz Rīgu un ceļojuma beigas!

Tās ir šī ceļojuma beigas! Ir nobraukti 6500km! Un zem apvāršņa jau aust nākamās domas un idejas. Lai tik top!!!