Bagātība atkritumos

  • 7 min lasīšanai
  • 21 foto
Pavisam negaidīti, kādā augusta dienā uzzināju, ka došos līdzi vecākiem ceļojumā uz Indiju. Nezināju - priecāties vai bēdāties, jo Indija ir valsts, par kuru man nebija bijusi nekāda interese un par kuru nezināju pilnīgi neko. Interese nepieauga, tomēr pēdējā vakarā pirms devos turp, nolēmu paskatīties internetā kādu bildīti par šo valsti. Pārlaidu arī acis vienam no rakstiņiem tepat "draugos". Sapratu - došos uz valsti = miskasti. Pēdējā diena pirms došanās uz Indiju - pavisam mierīga. Nemaz nebij` sajūta, ka kaut kur došos. Arī ceļa somas krāmēšanu atliku uz pēdējo brīdi. Nebija ne jausmas, kāds aukstums vai karstums mani sagaida. Bija jābūt gatavai uz visu. Pienāca brīdis, kad jāsēžas lidmašīnā. Parādījās jau pirmie indieši, no kuriem izdalījās nepatīkams aromāts. Viss, ko man spēja pateikt - sāc pierast. Lidojums caur Taškentu (Uzbekistānu) - garš, nogurdinošs. Tikai Taškentas lidostā, kad satikām kādu pazīstamu vīrieti no Latvijas, kurš Indijā jau pāris reizes pabijis, ieguvu vairāk info par Indiju, tās iedzīvotājiem utt. Pēc aptuveni 7 / 8 h lidojuma, beidzot sasniedzām Indiju. Sākums - ļoti nepatīkams. Lidostā saņemot savus koferīšus, viens no četriem pilnīgi saplēsts. Labi ka viss tā saturs vēl turējās kopā. Kādai sievietei no mūsu grupas (mēs bijām 32 cilvēki ) ceļa soma tika "sadragāta" vēl trakāk. Sākās skaidrošanās, dokumentu aizpilde utt. Vecākiem teicu: "Es jau tagad gribu mājās.." Atpakaļ ceļš bija tikai ejot uz priekšu. 1.diena.Pēc brītiņa sagaidīja kāds indietis, kas pavadīja mūs uz autobusu. Pie autobusa stāvēja kāds cits indietis, kas visiem kaklā lika samteņu vīteni, tādējādi izrādot cieņu pret mums. Kad bijām autobusā, jutos kā cinka zārkā - grupas biedri - puse gados veci cilvēki - vecākajai 79 gadi. Braucām pa Deli.Ārā bija nakts, taču cilvēki bija nežēlīgi daudz tik un tā. Visa ceļa mala vienos papīros un mēslos, turpat gar ceļu saceltas teltis, koka būdiņas, kur cilvēki gulēja. Diezgan šausminošs skats. Pēc aptuveni pusstundas brauciena nonācām viesnīcā uz agrām brokastīm. Tad devāmies tālāk. Pēc vēl aptuveni stundas nonācām Deli stacijā. Mūsu 32 koferus sakrāva vienā lielā kaudzē uz jokainiem "ratiem" un visus reizē daži indieši aizstūma līdz vilcienam. Satiksme stacijas laukumā vienkārši nepārspējama. Viens liels troksnis valdīja apkārt. Cilvēku masa - baisa! Turpat stacijā pilns ar bezpajumtniekiem, kas izklājuši savas sedziņas turpat uz zemes gulēja - viens pie otra. Sakāpām vilcienā (lodziņi tumši un pavisam maziņi). Pāris stundas braucām līdz kādai pieturai, kurā vajadzēja pārsēsties citā vilcienā - vecākā, bet ar lielākiem logiem. Ārā gaiss uzsila. Ar vilcienu braucām vēl 7 stundas. Šis brauciens sāka man iepatikties - ceļš gāja kalnos. Ik pa laikam kāda pietura. Apkārt pilns ar suņiem, kuri bez satraukuma - mierīgi apgūlās uz ceļa, sliedēm utt.Šīs sliedes pasaulē pazīstamas ar to, ka ir ļoti šauras, garas un līkumainas. Izbraucām caur 110 tuneļiem. Beidzot sasniedzām Šimlu (senāk ši pilsēta piederēja Nepālai un saucās Šamla). Cilvēki laipni, taču.. ar saviem blondajiem matiem un gaišo ādas krāsu jutos kā spoks, jo masveidīgi cilvēki skatījās virsū. Neomulīgi. Šimlā mūs sagaidīja 8 TOYOTA džipiņi , kurus LV par džipiem nosaukt būtu grūti, taču tur tie skaitījās ļoti eleganti. Katrā džipiņā savs šoferītis. Tā kā katrā auto sēdēja 4 cilvēki, tad mums sanāca tāds kā ģimenes auto. Vēl viena stunda tika pavadīta sēžot un braucot. Devāmies uz viesnīcu. Ārā ap 25* C . Visa diena pagāja vienos braucienos. 2.diena. Izejot ārā no viesnīcas - apkārt ārprātīgi daudz mājas viena pie otras, kas sastāv no trīs sienām, jo ceturtā siena ir kalns. Kāpām atkal džipiņos. Mums bija tas pats šoferītis. Maziņš nepālietis vārdā Takū (ap gadiem 26). Devāmies uz kādu mērkaķu templi. Ceļš bija stāvā kalnā, taču šoferīši ir apbrīnojami labi un perfekti prata izbraukt visšaurākās, visneizbraucamākās takas. Pie tempļa vārtiem jau lēkāja paviāni. Gids teica, lai uzmana visas savas mantas - paviāniem patīkot spīdīgas lietas. Kamēr tikām līdz pašam templim, viens grupas biedrs kļuva par paviāna upuri - atņēma optiskās brilles. Tālumā Himalajos varēja redzēt sniegu. Tālāk devāmies uz mazu ciematiņu. Pilns ar ubagotājiem, viss lielā netīrībā... Turpat varēja redzēt arī veļas mazgāšanu, kas notika gluži tāpat kā sensenajos laikos - palagus klapēja pret akmeni, tad skaloja un kaut kā tā mistiskā veidā dabūja tīrus. Turpat pār malu - pilnīga svalka. Visi neizmazgājamie, saplēstie palagi pārmesti pār malu, turpat ari visas izlietotās sadzīves lietas sabērtas. Devāmies atkal uz priekšu. Apkārt pasakainie Himalaji. Jutos kā mazs, taču nenoliedzami varens puteklītis tajos. Notika negaidītais - es iemīlējos kalnos! Ik pēc pāris stundām apstājāmies kādā ēstuvītē + lai izlocītu kājas. Braucot varēja redzēt indiešu ikdienu. Sievietes, ģerbušās košu krāsu saari, nesa uz galvas sakrāmētus ķieģeļus, zarus, grozus... - ko nu kurā. 3.diena. Devāmies atkal uz templi. Šis templis atradās pie kādas izžuvušas upes.Tempļi bija tik daudz, ka nosaukums nevar atcerēties gluži tāpat kā visus ciematiņu nosaukumus. Braucām atkal kalnos. Nespēju tik apbrīnot kalnu skaistumu. Kalnu skavās atradās tibetiešu templis. Turpat arī svētā ūdens ezers, kur ārprātīgi daudz zivis. Tās pašas izlīdušas krastā. Makšķerēt tur nedrīkst (lai gan tās varēja salasīt kā sēnes..), jo, kā jau minēju - svētā ūdens ezers. Ap visu templi sakarinātas ārkātīgi daudz un krāsainas lupatiņas. Turpat arī skolas. Devāmies atkal tālāk. Nonācām pie vēl kāda skaista ezera kalnos. Pasaule palika pie kājām. Kalna virsotnē kāds cits tibetiešu templis ar tādiem pašiem karodziņlakatiņiem. Ļoti skaisti. Kalnos ganījās kazas, aitas, govis, ēzeļi.. Apmeklējām templi pēc tempļa. Šīs dienas noslēgumā apmeklējām arī kokapstrādes un metālapstrādes darbnīcu. 4.diena. Nakšņojām kādā viesnīcā, kas atradās augstu, augstu kalnos un ieeja atradās 5.stāvā. No paša rīta devāmies uz lielāko Dalai Lamas templi Indijā. Apkārt staigāja mūki. Gluži tāpat kā filmās. Man viņi ļoti iepatikās (seksīgi =) ). Gluži vai neatņemama sastāvdaļa lielajiem Himalajiem. Mums bija vecs gids vārdā Rašids (nāk no Kašmiras), kurš neatšķira skaisto no neglītā, labo no sliktā. Aizveda mūs pie kāda ezera, kurš līdzinājās lielai peļķei, sakot, ka tā ir skaista vieta. Vienkārši šausmīga. Staigājām pa ciematiņu. Turpat blakus ciematiņā atradās kāds ūdenskritums, kurš ziemas dēļ bij` pavisam maziņš. Turpat pa ūdenskrituma noteku lejā sēdēja mūki, mazgāja savas drēbītes, uz akmens žāvēja un vilka atpakaļ. Iespaidīgs skats. Braucām garām arī tējas krūmiem. Indieši atkal stājās ap mums - baltajiem un uzbāzīgi skatījās virsū. Drošākie nāca klāt un lūdza kopā nofotografēties. 5.diena.visu dienu atkal braucām un braucām. Aizbraucām līdz pašai Pakistānas robežai. Tur notika parāde. Katru rītu un katru vakaru tur notiek svinīga karogu maiņa (kā zināms, pakistāņi ir lielā naidā ar indiešiem), kur pulcējas tūkstošiem cilvēku. Visapkārt bija tikai un vienīgi indieši. Brīdī, kad parādījāmies lielajā cilvēku pūlī, apkārt stāvošie indieši, šķiet, aizmirsa, uz ko gāja skatīties, jo visas acis tika vērstas uz mums. Man un māsai līdzās visu laiku bija viens šoferītis vārdā Baba, kas mūs sargāja no apkārtējiem un stāstīja notiekošo. Vēlāk, kad atgriezāmies pie mašīnas, visapkārt sapulcējās indieši un masveidīgi visi gribēja bildēties ar mani un māsu. Tas bija šausminoši. Visi 8 šoferīši sastājās mums apkārt un sargāja kā dārgakmeņus, lai neviens netuvojas. 6.diena.Pēdējā diena ar džipiņiem. No rīta aizbraucām u Zelta templi. Tas ir milzīgs un ļoti skaists. Pirms iet templī, visiem jānovelk apavi un turpat jānodod glabāties, kā arī galvā jāuzliek lakats. Pie pašas ieejas jākāpj tādā kā notekā un tikai tad drīkst iet tālāk. Diezgan nepatīkami, jo dienā caur turieni iziet tūkstošiem cilvēku. Taču, daudzi ticīgie uzskata to atkal par svēto ūdeni, tapēc, neskatoties uz to, ka tik daudzi cilvēki kāpj tajā iekšā - viņi vēl padzerās to pašu. Turpat templī ir liela virtuve, kurā gatavo ēst visiem, kas vēlas. Turpat ārā arī cep maizi. Ap pusdienas laiku mūs nogādāja atpakaļ uz staciju, no kurienes tālāk braucām uz dienvidiem ar vilcienu. Bija tik ļoti žēl šķirties no Himalajiem. 7.diena. Devāmies uz dienvidiem. Bijām atpakaļ Deli. Stacijā mūs sagaidīja kāds cits gids - jauns, diezgan izskatīgs un ļoti zinošs. Viņš lielā steigā mūs vadāja pa maksimāli daudz tempļiem. Bijām 4 tempļos, kas sāka jau nogurdināt. Deli ir liela pilsēta, ar daudz cilvēkiem, ārprātīgu satiksmi - nekādu ceļazīmju (mašinas, zirgi, ēzeļi, riteņbraucēji, kamieļi, ziloņi, kājāmgājēji, ratu stūmēji, govis, kazas, cūkas, suņi, vistas - viss saplūst vienā murckulī) un nepārspējamu nekārtību. Indieši stabulē un dancina kobras, ubago un visādu suvenīru tirgoņi. Iekāpjot autobusā tirgoņi salipa apkārt kā bites ap medu. 8.diena. Ceļš uz Agru...Turpat Taj Mahal - Tadžmahala. Pa ceļam vēl citi mazāki tempļi. Taj Mahal - templis, kuru pasaulē apmeklē visvairāk cilvēku. No ārpuses - iespaidīgs. Gluži ka pastkartiņā iekāpu. Tuvojos tam - sajūta nereāla. Neticēju tam, ko redzu. Taču, kad iegāju iekšā..kārtējā vilšanās. Tas ir ļoti maziņš. Vakara noslēgumā apmeklējām arī marmora darbnīcu. Vieta, kur indieši ar rokam apstrādāja marmoru. Neiedomājams darbs, par kuru nopelnīt var ļoti maz. Katra lapiņa, katrs mazākais izliekums tiek pievīlēts katrs atsevišķi. 9.diena. Dodamies tālāk uz Jaipur, kas pasaulē zināma kā Rozā pilsēta, jo visas celtnes ir rozā vai ķieģeļsarkanā krāsā. Pa ceļam turpinājām apstāties pie tempļiem. Tempļi atrodas mierīgākās, klusākās vietiņās. Apkārt lidoja plūmjgalvas papagaiļi. Līdz Jaipurai bija jābrauc 5 stundas. Ārā karstums. Grupas biedri - vecenes, kuras iesaucām par čībām, čīkstēja,lai ieslēdz kondicionieri, taču liela daļa sala. Daudzi saaukstējās. Braucošs ledusskapis. Brrr... Pa ceļam apstājāmies kāda ne ta templī , ne ta kā.. kur kādreiz astroloģiski noteica pulksteņa laiku, zodiaka zīmes un visu pārējo ar to saistīto. Bijām vēl citos lielos tempļos. Vakars beidzās ar paklāju ražošanas vietu. Tur indieši mezglu pie mezgla sēja paklājus. Dažs paklājs tapa 3,5 gadus, 4 cilvēku darbībā. Dikti interesanti, kā to pēctam arī apstrādāja. Ražoja pašmina un zīda, un vilnas paklājus. Viesnīca Jaipurā bija īsta, senā pils. Pasakini! Ar ģimeni izgājām ārā pastaigāties. Vecāki piepildīja savu, šķiet, lielāko Indijas mērķi - izbrauca droškā - 3 riteņu rati, kur indietis priekšā minās. Skats pa rubli. 10.diena. Jau no paša rīta devāmies tālāk. Jaipurā Vēja pilsēta - interesanta celtne. Vēlāk ziloņu mugurā mūs veda stāvā kalnā uz kādu citu nozīmīgu apskates objektu. Tas bija traki. Man tik ļoti nepatika jāt ar ziloni. Indietis sēdēja zilonītim uz galvas un ar koku sita, lai iet.. Ļoti nepatīkami. Nakšņojām Mandi pilsētā - vēl greznākā pilī. Patiesībā pilsētā nebij īsti, ko redzēt. Vienīgais - mūsu viesnīca. Apkārt, kā jau visā Indijā, nabagi, netīrība... Govis arī tāpat kā visā Indijā, pa ceļu lēnā garā slāj - braukt virsū nedrīkst, jo ir svētas, taču no ceļa malā neiet.. Suņi - vietām pat ap 30 barā skrien. Cilvēki - ja vajag uz toleti, tad turpat novelk bikses un paķēzās. Papīru tādās reizēs viņi neizmanto - slauka ar roku.. Bērni turpat pa zemi vāļājās. 11.diena. Šī bija pēdējā diena Indijā. Apskatījāmies vēl pēdējos tempļus, kas gadījās ceļā atpakaļuz Deli. Jābrauc bija 240km, kas nozīmēja vēl 6 stundas. Gar ceļmalu vietām pārdeva augļus, turpat arī nokautas vistas, kas pakarinātas pie mājas putekļos un mušās . Visu, ko neizmanto, nomet turpat zemē. Devāmies atpakaļ uz lidostu. Lidmašīna izlidoja 2h vēlāk. Arī Taškentā lidmašīnas pacēlās stundu vēlāk. Nekādu paniku - tā ir Indija. Par ēdienu. Tas ir ļoti ass - piparots. Principā arī nemainīgs. Katru rītu bija tostermaize ar zapti, omlete, vārītas olas un nana/prata = indiešu maize. Pusdienas tomātu zupa (neviena biezuma), rīsi, karī mērce ar vistu un gluži tas pats arī vakariņās. Dodoties mājās ar dažiem foršākajiem grupas biedriem jau smējāmies, ka LV pietrūks tā nekārtība. Neskatoties uz visu bardaku un netīrību, es iemīlēju Indiju - Himalajus!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais