Brīvprātīagis darbs Slovēnijā ( ķipa treileris)
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Strauji tuvojas atvaļinājums un īsti nevaru saprast ko darīt. Viens ir skaidrs- mājās nesēdēšu. Apsverot visus par un pret izlemju savu atvaļinājumu ziedot lai veiktu brīvprātīgo darbu kaut kur Eiropā. Zinu, ka skan pagalam idiotiski, taču lēmums tika pieņemts pie skaidra saprāta esot un nelietojot sēņu mērci no runājošām sēnēm.
Par laimīgajiem kļūst mani slovēņu draugi. Viņi mani laipni ielūdz, solot regulāri dzirdīt ar alu. Principā, tas arī nostrādā galveno lomu. Sakārtoju somu un dodos ceļā. Taciņa, tā teikt, jau gadu garumā ir iemīta. Izbraucu piektdien un sev par mērķi nospraužu netrakojot ierasties pirmdien pa dienu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka tas arī izdevās.
Izeju pie Liepājas zīmes un gandrīz uzreiz nostopēju mašīnīti uz Nīcu. Nīcā mēģinu apstādināt robežsardzes mašīnu un par lielu brīnumu tas arī izdodas. Pēcāk gan izrādās, ka tie nav nekādi robežsargi, bet muitnieki. Šoferis man ir nedaudz pazīstams, tāpēc apstājies. Iekšā sēž vēl 2 vīri un 10 minūtes negrib man ticēt, ka es braucu uz Slovēniju. Kad beidzot viņiem aiziet, ka es nedzenu velnu, ar interesi izprašņā vai tas maz ir iespējams. Pamazām rodas plāns, ka veči aizvedīs mani līdz robežai un tur palīdzēs nostopēt kādu fūri uz Polijas pusi. Sarunās noskaidroju, ka šī ir pēdējā darba nedēļa visiem, jo sakarā ar optimizāciju un vēl sazin kāpēc, džekiem ir jāmeklē jauns darbs. Priekšniecība arī visu laiku pukstot, ka viņi braukājot apkārt un ņefiga nedarot.
Pie robežas apstājamies. Muitnieki sasveicinās ar kaut kādu pazīstamu vārnu, kas te jau gadiem tusē bulkas un ķeras pie darba. Darba specifika cik noprotu ir mēģināt atklāt kontrabandu, piefiksēt neatbilstības pavadzīmēs- nu kaut kas no tās operas. Kamēr divi ir gatavi noštopēt mašīnu, viens dodas pārbaudīt robežu. Cik nopratu segvārds „ pārbaudīt robežu” ir sēņot. Maz ticams, ka robežas pārbaudei ir nepieciešams groziņš un nazītis. Kaut gan, ko zin.. Varbūt nazis tīri pašaizsardzībai un groziņš ja nu gadās izņemt kādu nelegālu preci.
Ar fūrēm neveicas. Pirmkārt viņu tikpat kā nav, otrkārt tās, kuras ir, brauc kaut kur galīgi šķērsām. Man tā kā bišķ neērti kad džeki šoferiem prasa vai nevar paķert līdzi kolēģi. Bet kā teica gudrs cilvēks- ja neērti, tad pārvelc bikses. Pēc apmēram 40 minūtēm man paveicas- jauks poļu šoferis brauc apmēram uz Varšavu un ir gatavs paņemt mani līdz. Kā jau visi poļu šoferi ( viņi laikam pēc default uzstādījumiem tādi ir) šis ir runīgs, un protams, runā tikai poliski.Nu poļu valoda, man jau tikpat kā savējā pēc visiem stopēšanas gadiem. Prātīgi izripinām cauri Lietuvai un pret vakaru jau tuvojamies Varšavai. Problēma ir tā, ka šoferim beidzas braukšanas laiks un viņam jāiet čučēt. Bet līdz Varšavai vēl savi 100 km. Kamēr cienītais sit klačiņu ar kaut kādu citu šoferi palielā stāvvietā, es apstaigāju visas tur esošās fūres un jautāju vai nebrauc uz čehu pusi. Nebrauc gan. Viens latviešu šoferis, kas atgriežas mājās, iesaka man paiet pāris kilometrus uz priekšu. Tur būšot laba ēdnīca ko iecienījuši tālbraucēji. Varbūt, ka tur man kas nospīd. Man divreiz nav jāsaka. Atsveicinos no sava labvēļa un dodos pastaigā.