Gruzija (Tbilisi, Svaneti, Melna jura)
|
Zane Vērdiņa
|
Autobuss nr.37 aizved līdz centrālajai stacijai (0.5 GEL). Nakamajā dienā to izmantosim, lai naktsvilcienā nokļūtu Zugdidi (14 GEL), kas ir pārsēšanās punkts ceļā uz Svaneti, Mazeri ciematu Ushba kalna pakājē.
Bet šodien pieder mēģinājumam aptaustī Tbilsi. Stacija, lai gan vārti uz pilsētu un zināmā mērā seja, bet ar rētām, tās atstājuši padomju gadi, vēlāk piekoptais mežonīgais kapitālisms un laika zobs. Grumbaina ir tā seja pirmajā skatienā, bet tas tikai līdz stūrim. Līdz Davit Aghmashenebeli avēnijai, kas visā pilnībā iemieso “Mēs esam progresīvi”, šī iela ir kā pastkarte (arī bieži paskartēs izmantota kā Jaunā - progresīvā - Gruzijas seja)...vārtrūmes gan liecina par citu realitāti. Pirmās dienas sajūta, ka Gruzija ir būvlaukums saglabāsies un paliks dominējošā. Tikai neatbildēts palika jautājums - no kurienes nāk nauda?
Paldies viesnīcai “Prestige”, ka viņi mūs 3 stundas pirms noteiktā laika bija gatavi uzņemt. Miega trūkums, tveice nav labākais sabiedrotais pirmajam randiņam ar pilsētu. Un pirmais randiņš vēlāk izvērtās intrigējošs...kā gan nebūtu savādāk, ja Tu ej pa ielu, ieraugi Budas bildi (pretī Radisson SAS), saproti, ka bilde ir noformējums alternaīvam vasaras bāram, kurš tūlīt tūlīt vērs durvis. Džeki tik vēl stutē galdiņus un viens no viņiem to izstāsta angļu valodā ar jūtamu latviešu akcentu. Un tūlīt pat skanot sākošā “Prāta vētra” signalizē - Tava intuīcija nemāna. Tā mēs iepazīstāmies ar Agri, kurš 2 gadus dzīvo Tbilisi, piekopj tūrismu. Šī bija pirmā no daudzām lieliskajām satikšanām, sarunām, kas pavadīs visā celojuma gaitā. Viena tikšanās aizvedīs pie nākamās un Tu nokļūsi, kur Tev jānokļust/kur vērts nokļūt. Tagad es saprotu, ko domāja citi Gruzijas apceļotāji, kad teica, ka Gruzijā neko nevajag plānot.
Bet Tbilisi es tvēru kā vienu veselumu, kur fantastiski izkārtojušās mājas, tās sastājušās pakalnu slīpumā gar upi un rotājušās ar balkoniem (Tbilisi ir balkonu pilsēta) un visiespaidīgākais skats bija augšā no Narikala cietokšņa...un mērojams ar kājām.
Nakamā pietura pēc nakts pārbrauciena vilciena krēslā - miegaina. 7 no rīta Zugdidi stacijā un tādā pusnemaņas stāvoklī mūs medī maršrutnieki. Vajadzība visiem ceļotājiem pa lielam viena, nokļūt tālāk Svaneti kalnos, Mestia. Piedāvājums agresīvs. Dominances priekšā piekāpjamies (15 GEL). Izkāpjam ielejā pirms Mestia - Becho pie Dori upes un dodamies Ushba kalna virzienā līdz Mazeri ciematam. Ko tur? Grand Hotel Ushba būs mūsu mājas (59 EUR divvietīgais ar brokastīm). Bet tas vēl tikai pēc 8 km, šobrīd ir 15 kg ceļa soma plecos, 380 m kāpums, 30 grādi un saule horizontā. Dulla galva. Ceļš vijas caur ciematiņiem, kur mājas sagrabējušas, viss kaut kā sastutēts, zāle vietām līdz padusēm. Kāds te dzīvo? Suņi rej un karavāna iet tālāk. Lai vai kā ir skaidrs, ka šeit pavadīsim lielisku laiku. Jūtos kā laukos pie oms, pajumte spartiska, lieki neizraibināta un fundamentāla, labierīcības kaut kur pārdesmit metru attālumā (naktī zem mēness gaismas ap stūri), brokastīs šķīstošā kafija, vakarā lauku labumi, čāpstināšana, omulīga gaisotne. Bet dienas pieder piedzīvojumiem un garām pastaigām (8 stundas ir optimāli...un arī min šeit). Kalnos jau vienmēr ir ko darīt, iet līdz pārrejai, līdz ledājam, līdz virsotnei. Galvenais, lai kājās zābaki, rokās spieķis un karte un acis seko šad tad līdz norādēm.
Kā iet otrā Ushba kalna pusē - Mestia? Nu, tur valda kapitālisms un tūrisms kā tā jājamzirdziņš. Bet paši iemītnieki sapirkuši 4x4...tas tā skatam un biznesam, jo sabiedriskā transporta principā, ka nav, tādēļ ceļotāji, kad neiet kājām izmanto taxi un jūs jau zināt, kas notiek ar cenām monopola situācijas gadījuma...ceļš uz Ushguli (UNESCO mantojuma sarakstā, idejiski augstāka patstāvīgi apdzīvotā vieta Eiropā, 42 km no Mestia) ir 200 GEL vērts. Vēlēšanās tur nokļūt ir tik liela, ka Tu liec lietā sarunāšanas mākslu un sameties ar citiem ceļotājiem. Pozitīvs rezultāts neizpaliek - skats elpu aizraujošs, kompānija, ka vēl nākamo dienu pavadāt kopā, šoferis - kalnu ceļu dievs. Bet tikmēr Mestia intensīvie būvdarbi turpinās, šeit top ziemas un vasaras atpūtas centrs, iedvesmojoties no Austriešu ciematiņiem. Virs pilsētas, kalnā ir uzstādīts krusts, no tā pāris km attālumā ir ezeri...es nekad nebiju redzējusi tik krāšņu 360 grādu skatu...jutos kā Džūlijas Endrjūsas varone no “Mūzikas skaņām”...griezies riņķī, virpuļo un ķer kalnus, sniegotās virsotnes, zaļās nogāzes.
Pietura “Jūra” varēja izpalikt. Tas likās loģisks ceļojuma turpinājums pēc vairāk kā nedēļas kalnos intensīvi izmantotajiem kāju muskuļiem, arī nokļūšana sanāca ļoti parocīga, jo mūsu svaigi satiktā Londonas poļu draudzene ar krustu un Dāvida zvaigzni bija sarunājusi tiešo maršrutku (30 GEL), bet kaut kā sanāca tā, ka nonākot piekrastē, jau stundas laikā kalām plānus kā tikt prom. Gruzijas piekrastes zināmākās vietas ir Kabuleti, Eureki, tad seko centrs - Batumi un tālāk līdz pat Turcijas robežai ir izvietojušies mazi ciematiņi: Gonio, Kvareti, Sarpi. Bija skaidrs, ka mēs mērķēsim uz ciematiņiem, runā, ka tie ir tējas plantāciju ieskauti, mierīgāki par “centru”. Naivā es...kūrorts paliek kūrorts visā piekrastes garumā. Mežonīgu, vientulīgu pludmali? Tā ir Jūrkalnē. Tā mēs nokļuvām šai laiskuma citadelē, kas izvietojusies uz intensīva tranzīta ceļa. Jā, bet Batumi bija savs fans. Saposta vecpilsēta gruzīnu stilā (paskatieties, ko rakstīju sākumā par fasādi un aiz tās) un Dubajas mazā māsa, ko Donalds Tramps piecu gadu laikā izveidošot par labāko vietu uz pasaules.
Tālāk mēs devāmies uz Armēniju ar 15 h nakts vilcienu. Par to atsevišķs stāsts...pie Armēnijas. Atgriezāmies pēc nedēļas Tbilisi un spēka pietika tikai mazam izbraucienam līdz Mtskheta (maršrutka 1 GEL), kas ir Gruzījas garīgais centrs. Tur esot domājām kāpēc mēs esam apmetušies Tbilisi, šeit ir tāds miers un var staigāt no vietas baznīcas uz nākamo, plūkt vīnogas uz ielas. Bet Tbilisi mums bija piedzīvojums pirtī, atklājām 2 fantastiskas radošas kafejnīcas Gallery Cafe uz Rustaveli un Moulin Electrique uz Leselidze. Un pierakstījām, kas ir Gruzija mums:
Progress...in the process stadijā Traka modernā arhitektūra Kachapuri- rītā, pusdienā, vakarā KAČAPURI Tarhūns...zaļš un saldāks kā bērnībā Neekstējošie ceļu noteikumi - piesargies šķērsot ielu! Kaukāzs - Alpi tikai dienas laikā satiksi 2 - 3 pretimnācējus. Varenība.
Ja es brauktu vēl, tad es darītu visu, lai nokļūtu Vardzia un Tusheti reģionā. Un pameklēt vairāk sakrālās celtnes, kas ir mana Gruzijas stereotipiskā bilde.
