Eiropa gada nogalē...

19.01.2008
7 min lasīšanai
35 foto

Ir pagājušas tieši 2-as nedēļas kopš esmu atgriezusies mājās no brīnišķīga brauciena pa Eiropas vidieni... Tas, ka šis brauciens bija Taizé (kristiešu tikšanās) Ženēvā un ko tas man ir devis, ir viens liels stāsts citai reizei... šoreiz vairāk par to, kas priecēja manas acis... ;) Ir agrs ziemas rīts. Pamatīga rosība autobusā, kur katrs cenšas ieņemt savu vietu pirms busiņš izripo no Rīgas. Diemžēl nav jāpaiet ne stundai līdz es atskāršu, ka esmu mājās aizmirsusi 2 gandrīz pašas svarīgākās lietas – cimdus un statīvu savam „ziepim”... bet ne ko darīt, atpakaļ jau negriezīs... Lietuva paiet garām nemanot, jo ārā vēl ir krēsla un redzēt neko lāgā nevar, bet līdzās sēž cilvēki ar kuriem liekas, ka mūžību neesi ticies – TIK daudz kas pārrunājams :) Polija – kā jau Polija... lielceļš, pāris daudzdzīvokļu mājas... Pirmā lielā un iespaidīgā apstāšanās notiek Drēzdenē, Vācijā. Acis un degunu priecē Ziemassvētku tirdziņš un tur esošo karstvīna, desiņu un citu labumu smaržu kokteilis... Vecpilsēta ir vienkārši fantastiska – gan Mākslas akadēmija, gan krastmala gar Elbas upi, gan greznā siena ar vadoņu attēliem, nemaz jau nerunājot par slaveno Cvingeru... Laiks paskrien nenormāli ātri, gandrīz pat pietrūkst laika aplūkot Elbas otrā krastā esošo pilsētas daļu... Zinu, ka vēlos šurp atbraukt vēlreiz un visu TĀ pamatīgāk aplūkot un appētīt, jo tagad tāds neliels izskrējiens vairāku stundu garumā vien sanāca... Nākamās dienas pārsteigums ir došanās uz V. Disneja multenēs tik bieži rādīto pili, kas kā izrādās, atrodas vienā no Bavārijas apgabalā esošajiem miestiņiem... Daba tur ir vairāk nekā fantastiska un kāpiens kalnā to visu padara vēl iespaidīgāku. Nav jau jakāpj pārāk ilgi un augstu, bet, ja apmēram 2-as dienas esi tik to vien darījis, kā sēdējis un ēdis, tad pārgājiens uz pili liek nedaudz pasvīst ;) Iesaku ikvienam turp aizdoties, pat ja multeņu skatīšanās vecums jau sen aiz kalniem... tas tiešām ir to vērts! lai tiktu iekšpus pils vārtiem un uzzinātu ko vairāk par karaļa Ludviga II (19gs.) dzīves laiku ir jāšķiras vien no 9€. Tā nu vakars atkal paiet atmiņās un pārrunās par pavadīto dienu un domās par Ženēvu, kas ir atvērusi sevi apmēram 40 000 svētceļnieku/jauniešu no visas plašās Eiropas... Pie valstu robežām pārņem tāda dīvaina sajūta, jo mūsu pases vairs nevienu neinteresē, tik vien jaapstājas, lai godīgi nomaksātu ceļa nodokli... būdiņas tukšas, šlakbaumi aizvesti... vien iebraucot Šveicē, muitnieki uz gandrīz stundu aizņemas mūsu pases... ak, pareizi, Šveice taču nav ne Eiropas Savienības, ne Šengenas līguma dalībvalsts... kā vienmēr neitrāla uz apkārt notiekošo... Ženēva mūs sagaida ar spilgtu ziemas sauli, zili zilām debesīm un gaisa temperatūru ap +5°C (kā vēlāk uzzinām tik brīnišķīgs laiks viņiem neesot bijis jau vairākas nedēļas)... Tā kā katram ir izdota pilsētas karte ar apvilktu aplīti kurp viņam doties, tad nu viss mūsu buss ātri vien izklīst kur nu kurais... Ženēva atrodas franciski runājošajā Šveices daļā, tad nu arī uz ielas sastaptie pilsoņi kā nu mācēdami mēģina mums lēni un skaidri, un TOMĒR franciski paskaidrot kurp mums iet... kad nepalīdz arī tas, bez liekas minstināšanās pārejam uz žestu valodu, jo kā pieredze rāda – to saprot it visur ;) Gandrīz visa nākamā diena tiek veltīta Ženēvas apskatei un iepazīšanai... tā kā līdzi biju paņēmusi ceļvedi par Šveici, tad tas tiek likts lietā un godam noder... Kā jau Alpu pakājē esoša, pilsēta ir ļoti kalnaina... visu laiku vai nu jākāpj stāvā kalnā augšā vai nu gandrīz jāskrien lejā... Pilsētu 2-ās daļās sadala Ženēvas ezera un Ronas upes ūdeņi. Un kā vēsta gudrā grāmata, tad Dienvidu krastā (kuru mēs arī tā nedaudz vairāk apskrējām) atrodas 16. gs. vecpilsēta, ko agrāk ir ieskāvis mūris. Vecpilsēta ir pārbagāta ar senatnīgām dzīvojamām mājām, viesnīcām, tirgus laukumiņiem, baznīcām utt. Brīnišķīgs skats paveras arī uz Jet d’Eau – strūklaku, kas, lai arī izveidojusies nejaušas apstākļu sakritības dēļ, šobrīd ir viens no galvenajiem Ženēvas simboliem. Njāāā, vien atmiņā paliek neliela mistika saistībā ar Angļu dārzu, kas atrodas pašā krastmalā... Tur esot milzīgs ziedu pulkstenis (izveidots no vairāk kā 6000 ziediem), kuram garām nu nekādi nevar paiet... taču mēs pagājām un liekas, ka ne vienu reizi vien... hmm... laikam galvas bija paceltas parāk augstu gaisā, aplūkojot pilsētas arhitektūras pieminekļus... ;) Uzreiz varu teikt, ka, lai iepazītu Ženēvu (nu, tāda kārtīga tūrista līmenī) ir vajadzīgas 3 dienas... Mūsu 1 dienas maratons aptvēra vien nelielu daļiņu skaistās vecpilsētas... bet ar to pietika, lai apgalvotu, ka pilsētā ir TIK daudz ko redzēt... jau esmu sev nosolījusies, ka nākamreiz, kad iegriezīšos pilsētā vēlreiz pārmeklēšu Angļu dārzu, lai atrastu tur esošo Horloge Fleurie – ziedu pulksteni, tāpat aizčāpošu līdz Bastionu un Tautu parkiem, kā arī iegriezīšos Starptautisko organizāciju mītņu rajonā, ko vietējie dēvē par Cité Internationale... Ārā joprojām spīd spoža saule. Ir atlikušas 2 dienas līdz došanās mājup... Tiek nolemts doties uz apmēram 80km attālo Chamonix slēpošanas (un ne tikai!) kūrortpilsētiņu, kas ir Francijā. Ceļš ir ļoti līkumais un stāvs, un es atkal sajūtos kā Norvēģijā :)) Ierodoties pilsētelē, visapkārt zib krāšņos tērpos satuntulējušies slēpotāji, pārlaimīgi vicinot rokās tikko iegādātās pacēlāju kartes... mēs arī... ;) Mūsu nodoms ir doties pēc iespējas augstāk kalnos un apskatīties to, ko šeit, Dzimtenē redzēt nevaram... braucam ar diviem pacēlājiem, kas nu ļoti atgādina tramvajiņu Siguldā. Braucam lēni, vismaz raugoties laukā pa logu tā šķiet, taču mirklī, kad gar acīm nozib kaut kas melns, saprotam, ka tas bija pacēlājs, kurš jau dodas lejup, un ka ātrums ir pietiekoši iespaidīgs... Brauciena laikā mums paziņo, ka šis ir augstākais pacēlājs pasaulē, savukārt no bāzes stacijas varēsim raudzīties uz augstāko virsotni Eiropā, respektīvi – uz Mont-Blanc. Pirmais, ko sajūtu izkāpjot, pareizāk sakot – izstreipuļojot – no pacēlāja – sajūsma ir milzīga un galva ir riktīgi noreibusi... nu apmēram kā pēc 3 izdzertām Martini glāzēm ;) taču jau pēc brīža viss normalizējas un varu baudīt VIENKĀRŠI FANTASTISKO AINAVU.... tur paveras TĀDS dabas varenums, kādu citur ir grūti sastapt... man jau tie kalni tādi īpaši tuvi... vienmēr ir vilinājuši, nu, vismaz pēdējos 5 gadus – noteikti. Un redzot kā tālumā, kaut kur vēl pusceļā, dodas alpīnisti (redzējām vairākas mazas grupiņas), rodas nepārvarama vēlme arī to kādreiz izbaudīt pašai uz „savas ādas”... Atpakaļceļā esam pārguruši un gandrīz klusējot atgriežamies joprojām saulainajā Ženēvā. Tā kā ziemā ļoti ātri satumst, tad nolemjam doties mājup un pa pilsētu vairs nestaigāt... Pienākusi pēdējā diena, kuru arī vajag pavadīt ar šiku... daudz neprātojot sēžamies pirmajā ātrvilcienā, kas dodas uz Lozannu. Nobrīnāmies par glaunajiem vilciena saloniem un atgāžamies ērtajos sarkanajos dīvāniņos (tur patiešām tādi ir!)... pusceļu jau esam nobraukuši, līdz pie mums pienāk kontrolieris, kurš laipnā balsī paziņo, ka mūsu vieta ir 2. klasē, taču, ja vēlamies palikt 1. klases vagonā un pilnībā izbaudīt visas extras, varam „nedaudz” piemaksāt... nu jā, neko darīt - sametam mugursomās vēl atlikušās baranku virtenes, kādu vakardienas izdalīto gardumu un velkamies uz 2. klasi, kas izrādās ir pilna ar tādiem pašiem karstgalvjiem kā mēs ;) Lozanna – vēl kalnaināka, vēl skaistāka... Tik daudz krāšņu baznīcu, katedrāle Notre-Dame vispār liekas, ka nespēj atstāt bez atplestas mutes nevienu pilsētas viesi. Arī došanās/maldīšanās līdz Senmēras pilij ir sava veida piedzīvojums... Taču Olimpiskais muzejs ar turpat esošo parku, kas ir vienkārši „nosēts” ar visdažādākajām skulptūrām, ir mans favorīts... varbūt tādēļ, ka parkā ir ne tikai skulptūras, bet arī dažādas koku un krūmu šķirnes, varbūt tādēļ, ka no tā paveras skats uz sniegotajām Alpu virsotnēm un Ženēvas ezeru pa kuru laiski burā kāds burātājs... Jauns rīts. Kaut kā pavisam nemanot ir pienākusi mūsu Ženēvas apciemojuma pēdējā diena. Ģimene, kurā dzīvojam, ir sarūpējusi lielisku mielastu un varen’ jautru pasēdēšanu pie siera fondī lielās bļodas ;) patiesībā nu dien’ garšīgs un varen’ interesants pasākums – salauzto maizīti katrs ņem ar rokām, arī lielajā katlā katrs savu garo dakšu dur rindas kārtībā... Tikai iesēdusies autobusā, es saprotu, cik ļoti pa šīm dienām biju jau iemīļojusi „savu lāgo ģimenīti” un jau pašā atpakaļceļa sākumā sāku pēc viņiem skumt... vien labi, ka dienai satumstot, ir ko darīt – pārlūkot safotografētās bildes un nofilmētos materiālus... ak, jā - vēl jau „dogy bag” (savējie sapratīs! ;) ) ar pāris našķiem, kas mirklī, kad somā vairs tikai 2 bundžiņas kartupeļu biezeņa, liekas kā karaliskas vakariņas... :) Priekšpēdējo nakti pārlaižam (visas naktis kaut kur tiek pārlaistas...) Prāgā diezgan ekstrēmi, bet visumā OK – uz ūdens moteļa „Vodņik”. Iesaku tur gulēt visiem, jo tuvu centram, skaists skats uz upi un vēl pie paša loga lieli, cēli, balti gulbji gāzelē... jauki... Tā kā Prāgā esmu jau kādu 3. reizi, tad īpašu pārsteigumu tā šoreiz nesagādā...kā vienmēr NENORMĀLS aukstums, kā vienmēr milzīgs tūristu pūlis it visur, kā vienmēr vienīgā doma – kur var sasildīties? Bet visumā diena piepildīta līdz pat pēdējai minūtei... Pabijām augšā kalnā (tagad tā uz „sitienu” pat neatceros tā nosaukumu), kur vasarās plešas skaisti rožu dārzi un tālumā vīd čehu „Eifeļu tornis” – Rozhledna. Tā vienkārši pa augšu pastaigājoties, var pilnībā izbaudīt Prāgas skaistumu no augšas – visa vecpilsēta tev pie kājām... Tradicionālais Kārļa tilts, tas šobrīd gan atrodas nedaudz remontā, bet cilvēki pa vienu maliņu tāpat iet un ies... ;) Kas vēl? Nu jā, ne mazāk slavenais astronomiskais pulkstenis, kura meistaram, kā gudras grāmatas vēsta, ir tikušas izdurtas acis – redz’, lai nesadomā ko tik fantastisku vēl kur uzmeistarot... Sv. Vita katedrāle. Noteikti tur jāiegriežas, kaut vai uz minūtēm 5, kaut vai nostāvot aukstumā rindā minūtes 20... tas vienkārši ir tā vērts! Tā kā visa diena pavadīta milzīgā vējā un aukstumā, tad, protams, mans nabaga ķermenītis saļimst zem lielās gripas rokas... un vakarā esmu pilnīgi nelietojama... :( pašsajūta ir tik briesmīga, ka vienīgais par ko sāku domāt – ātrāk mājās, ātrāk savā gultiņā un miers... taču zinu, ka vēl viena diena priekšā, vēl viens pamatīgs piedzīvojums jāizdzīvo.... Celšanās 5-os no rīta ir visai grūta, taču vēlme pašai aiziet līdz poļu vissvētākajai katedrālei Jasno Gora ( kā mums – Aglonas bazilika) ņem virsroku... Nu, tur ir ko redzēt! Tā aura, tā procesija, tās sajūtas, kas mani pārņem... Fantastiski! Pacilājoši! :) Pēc mirkļa miera sajūtas sevī, esmu spēka un enerģijas pilna turpināt ceļu mājup... Ceļš liekas garš un it kā vienmuļš, bet daudz jau vairs nav palicis. Pārsimt km un ceļojums būs galā... bet uz beigām jau – ak, kā negribas! Jaunas vietas, emocijas - tas mani vilina, no tām es pārtieku, no tām es uzlādējos un uzlādēju citus... :) p.s. braukšanai busā ir daudzi mīnusiņi, tomēr tāds ceļošanas veids sevī satur baigo „rozīnīti”, tādēļ ikvienam iesaku, kaut reizi mūžā izbaudīt tieši šādu pārvietošanās veidu... Un ticiet man, to jūs neaizmirsīsiet nekad ;) Šajā tikko iesākušajā 2008. gadā novēlu jums spēku īstenot jūsu pat vispārdrošākos sapņus!!! :)

Eiropa gada nogalē...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem