Redzēju ūdensvīru - Nordkapp!

Māris Pilāts 10.09.2012 8 min lasīšanai 55 foto

Turpinājums no odiem!

Tik vēlu digitalizēju iepriekšējo dienasgrāmatas ierakstu, ka pieļāvu pārrakstīšanās kļūdu veselai rindkopai - pēdējai. Turklāt publicējot šo sadaļā “Ceļojumi”, nav iespēja izlabot kļūdu pašā kļūdainajā rakstā. Tad nu daru to tagad. Jā, pie aitām mēs atgriezāmies, bet atpakaļ ceļā no Nordkapp...

Labojums - Pārģērbjos sausajās drēbēs. Nedaudz laimīgs palieku. Arī pārējie. Lielākā daļa drānu visiem ir slapjas. Nolemjam ceļā līdz Storslett pilsētai atrast piemērotu vietu nakšņošanai. Nolemjam arī, ka iebrauksim REMA 1000 veikalā, jāiegādājas kas sirdsmieram. Par gala mērķi GPS navigācijā ielikta “Skjervøy” sala, uz kuru iespējams aizbraukt ar auto, izmantojot tuneli un tiltu, jo lai uz to tiktu, pa ceļam ir jāšķērso vēl viena sala “Kågen”!

Tuvojoties Starslett pilsētai lietus mazinās, un pašā pilsētā jau pa laikam vērojama rietošā saule. Lūkojoties ziemeļu virzienā debesis ir skaidrākas, un līdz ar to fjords un tālumā esošās salas ir izdaiļotas pārsteidzošās ziemeļu rietošās saules krāsās. Veikalā iegādājamies jogurtus, kolas, čipsus un mēs ar Zo papildinam šokolādes krēma krājumus. Pēcāk ripinamies salas virzienā. Ilgi gan nesanāk, jo priekšā paveras varena ainava, un nu meklējam vietu kur piestāt, lai ainu varētu iemūžināt. Tālumā pār kalniem krīt saules stars, pašu sauli mēs neredzam, jo tā, no mūsu skatu punkta, slēpjas aiz zemu lidojoša, ļoti tumša, mākoņa. Toties priekšā viss ir spoži dzelteni, zaļi un zili, arī orandži. Sniegotās kalnu virsotnes spīd un arī mēs prieka pilni spīdam.

Ceļš pagriežas prom no fjorda, kādu brīdi dodamies stāvā un ļoti līkumotā kalnā, līdz atkal izbraucam jau pie nākošā fjorda. Arī šeit ainava ir Riodiženeiro karnevāla cienīga, bet nav mašīnai paredzētas stāvvietas, līdz ar to, zobus sakožot, dodamies tālāk.

D.D. nepatīk tuneļi, man patīk, bet ir interesanti pie auto stūres traukties tiem cauri, vissevišķi, kad Tev pretī traucas kāda auto fūre vai lielais tūristu autobuss. Neraugoties ne uz ko, pirmais zemūdens tunelis ir pievarēts, esam uz miglā tītas salas. Pēc kartes uz salas ir paliels kalns, kuru doma iekarot, ja rīt būs tam piemērots laiks. Gar kalna pakāji braucam vien uz priekšu, uz gala mērķa salu. Tā izmēros maziņa un kā piemērota mums. Šķērsojam šauru tiltu, uz kura kustība vienlaikus piemērota vien vienam auto līdzeklim. Pirms tilta kontaktējam ar pirmo un vienīgo, kā vēlāk izrādīsies, policijas pārstāvi. Šis apturējis smago auto.

Uz salas atrodam mazu zemes celiņu, pa kuru ar ripinamies, cerībā atrast piemērotu nakšņošanas vietu. Ceļš lēzeni ved augšup, līdz atduras pret šlagbaumu. Par laimi pie šlagbauma ir atpūtas vieta un ugunskura vieta. Tad nu te ar nolemjam pārlaist nakti. Bet vispirms dodamies kājām tālāk pa ceļu. Šis kalns ir nieka Gaiziņkalna augstumā, bet no klinšainās virsotnes paveras kārtējie elpu aizraujošie skati. Tos gan jau pa ceļam redzējām, bet dēļ pundurbērziem nebija iespēja aplūkot no sirds. Kad esam augšā, trīs cilvēku fotoaparāti sāk klikšķēt bez pārtraukuma. Fjordā esošās mazās saliņas ir mākoņu ieskautas, bet to pakājes un virsotnes ir skaidras. To visu pavada rietošās saules krāsas. Pretējā fjorda krasts arī ir līdz pusei mākoņu ieskauts un vietām izskatās pēc apokalipses skata no kādas Holivudas filmas. Par laimi mums ir fotoaparāti un tas viss tiek iemūžināts. Pēc Reisas NP odiem sirds nu ir laimīga.

Dodamies iekārtot nometni, sakurt uguni, lai pažāvētu drēbes. Vieglas vakariņas un karsta tēja, saldumi un miers dvēselē. Nometne pārveidota par lielu veļas žāvēšanas posteni. Drēbes sakārtas visos stūros, kur vien iespēja to darīt. Un nevienam patreiz nerūp neparedzamā Norvēģijas ziemeļu daba – klimats. Mēs dodamies gulēt.

Pa nakti, protams, paradīzes zeme pazūd. Viss nomācas un pa laikam līņā lietus. Dažas drānas paspēju paslēpt. Tās kuras jau bija neglābjami slapjas atstāju karājamies kokos. Tad lienu vēl pagulšņāt.

Guļam mēs ilgi. Pamostamies krietni pēc 12. Lēnām kustamies. Gatavojam brokastis, žāvējam drēbes. Tā kā ir apmācies, tad kāpt tuvējā kalnā nav iespējams, jo tas ir makoņu ieskauts. Tad nolemjam, ka jādodas vien Nordkapp virzienā. Cerībā, ka tur būs normāls laiks un pāris dienas varēs pa tundru pastaigāties. Vienojamies ar, ka pa ceļam jāsameklē dušas pakalpojumus. Līdz Nordkapp ragam ir ap 450km.

Vēlā pusdienlaikā dodamies ceļā. Pa ceļam kur apstāties lai bildētu nav lielas jēgas. Viss ir pelēks, liekas ka kuru katru brīdi debesīs varētu atvērties caurums, no kura sāktu gāzties liela ūdens straume. Aiz Storslett pilsētas atrodam maksas dušu. Tā maksā 1Ls – 5min. Man pietiks ar šīm 5min. Dušas telpā ir senlaicīga metāla kaste, kurā jāiemet monēta un jānospiež poga, tad var doties duškabīnē, zinot, ka siltais ūdens būs. Dvēselei atkal miers un laime, arī miesai laime, mikrobiem gan diena sabojāta.

Tad ceļš dodas stāvup augšā, liekas šķērsosim kalna grēdu. Termometra stabiņš strauji krītas, un kalna virsotnes jau ieskauj mākoņi. Bet tad priekšā paveras skaists skats, neraugoties uz pelēkās krāsas valstību. Esam kalna grēdas augšā, ne pašā virsotnē protams, bet kādus 500 m virs jūras esam. Tālumā priekšā fjords un sniegoti kalni. Jāuzvelk jaka un jādodas laukā no siltā auto nobildēt kāda bilde. To dara visi, bildē gan trīs.

Nākamā apstāšanās vieta plānota pilsētā Alta. Pilsēta ne pārāk liela. To apdzīvo ap 20 000 iedzīvotāju. Altā piepildam degvielas bāku un ūdens traukus. Ir jau vēls, tāpēc ielas diezgan tukšas. Izbraucot no pilsētas meklējam vietu, kur uzvārīt kafiju un pagatavot vēlās pusdienas. Pavisam drīz ceļa malā ir “Pārkinga” vieta ar mazām lapenītēm. Kā radīts mums, ja nu pēkšņi lietus sāk gāzties no augšas. Momentā arī vajadzīgākās drēbes tiek izžautas, lai žāvējas. Es aizstaigāju līdz līdzās esošajai pludmalei, lai uzņemtu kādu dokumentālu bildi. Esam nobraukuši nedaudz vairāk kā pusi, līdz Nordkapp atlicis 200km. Zo prasa vai nevajag nomainīt mani, bet pagaidām jūtos spēka pilns, lai stūrētu arī tālāk. Tuvojas pusnakts, mēs ēdam pusdienas.

Aiz Altas nepilni 100km mums jābrauc pa nekurieni, tā vismaz rāda karte. Un drīz to arī ieraugam mēs paši. Ceļs turpinās pa pussalas centru. Šajā posmā nav nevienas pilsētiņas un miesta. Visapkārt ir viena vienīga tundra, tātad zaļš tuksnesis, bet par laimi paugurains, līdz ar to ainava glīša, bet bailīga. Te varētu uzņemt labas šausmu filmas. Gaudo vējš, viss pelēks, uzbrūk zemie mākoņi, un vietumis pavisam mazu pudurbērzu meži. Nevienas gaismas līdz apvāršņa malai. Temperatūra jau noslīdējusi līdz +6 grādiem. Jauka jūlija vidus nakts...

Beidzot kāds miests un ceļu krustojums. Zīme norāda, ka Nordkapp ir virzienā pa labi un vairs tikai 120km no mums. Vējš tikai pieņemas spēkā, temperatūra turas diapozonā no +6 - +4.

Beidzot sasniedzam “Porsanger” fjordu, gar kuru braucot ziemeļu virzienā, ceram sasniegt Nordkapp. Klimats te paskarbs. Vējš liekas sasniedz kādus 25 – 30 m sekundē. Un gaisa siltums arī tāds zems. Lai gan ainavas gana iespaidīgas, īpaši kāpt laukā no mašīnas negribās, turklāt mums jau pa šo ceļu arī atpakaļ jādodas, tad arī doma ko pabildēt, vēlāk gan sapratīsim, ka šī bija taktiska kļūda. Gar fjordu vietumis augsti stāvkrasti, līdz ar to pa ceļam ir veseli trīs tuneļi, turklāt pēdējais zemūdens tunelis, lai nokļūtu uz “Magerøya” salas, uz kuras arī dzen Nordkapp. Pulkstenis jau rāda pāri diviem naktē. Aizvien biežāk ceļmalās sastopam ziemeļbriežu barus, kuri gan īpaši neļaujas bildēšanai, un kā mašīna apstājas metas gļēvi bēgt. Interesanti būtu kādā no tuneļiem sastapt briežu baru, nodomāju. Mašīnā skan “Röyksopp”, kas piebur vēl īpašāku noskaņu, šiem brutālajiem, tomēr arī pieradinātajiem ziemeļiem.

Pie +4 grādiem un četriem no rīta mēs arī apstājamies. Esam sasnieguši Nordkapp raga sargposteni. Jā, par tuneli mēs neko nemaksājām, jo kā noskaidroju pirms ceļojuma, sazinoties ar epastu, ar Nordkapp administrāciju, ka no 1. jūlija par tuneli nav jāmaksā, līdz kuram, to gan nezinu. Bet arī par Nordkapp centra apmeklējumu negribas maksāt. Lūk, kādu epastu es saņēmu no Nordkapp:

Hello Maris Pilats!

The entrance fee at the North Cape is 235NOK per person. The fee for the underground tunnel is 145NOK for a car and one passenger, and 47NOK for the additional passengers. When are you arriving? The fee for the underground tunnel is removed from the 1th of july, so if you are arriving after this date, the only fee you will have to pay is the entrance at 235NOK at North Cape.

Med vennlig hilsen/ Best regards

Kaja Hansen Hunnålvatn

Nordkapp Reiseliv AS

Nordkapp tourist information

+47 7847 7030

POBox 34

N-9751 Honningsvåg – Norway

Apstājamies pirms kasēm. Vēl neesam paspējuši ievilkt Barenca jūras gaisu, kad no kasēm iznāk vīrelis un liek mums vākties prom, vai arī maksāt un braukt iekšā. Mēs, protams, atkāpjamies, doma, ka jāatpūšas un pa dienu svaigiem spēkiem jāapskata tuvējā apkārtne. Laiks arī ir plus/mīnuss normāls, šiem platuma grādiem pat labs. Pūš stiprs vējš un tie paši +4. Atrodam ceļa malā mazu “kabatiņu” mašīnai. Tur pat arī sameklējam sausu vietu telšu būvēšanai. Un domās par pozitīvu rītdienu dodamies pie miera.

Bet pēc pāris stundām jau saprotam, ka vajadzēja izmantot labvēlīgos laika apstākļus. Patreiz ne vien pūš stiprs vējš un ir auksts, bonusā gāž lietus, turklāt gāž tā konkrēti. Redzamība laukā labi ja 50m. Tātad vazāties pa salu ir ne vien nekomfortabli, bet arī bīstami. Tā kā esam tik tāl atspērušies. Turklāt no Latvijas, speciāli Nordkapp apmeklējuma, līdzi paņemts ananāss, kurš pa šo laiku perfekti nogatavojies, un kuru plānots uz raga notiesāt. Ģērbjam siltas un lietus izturīgas drānas un gar ceļu dodamies, šoreiz kājām, Nordkapp raga virzienā. Tā kā ir liela migla, tad kases var apiet pavisam viegli. Apēdam ananāsu un dodamies teikām apvītā raga virzienā.

Esmu vīlies, pat ļoti. Te ir komercijas un veiksmīga biznesa labākais no piemēriem. Neraugoties uz to, ka Nordkapp nav tālākais Eiropas kontinenta ziemeļu punkts, te klaiņo cilvēku tūkstoši. Var sastapt visas rases un visu tautu pārstāvjus. Pat neraugoties uz to, ka patreiz neko neredz, cilvēki dodoas pie pieminekļa bildēties. Te uz raga arī uzcelts info centrs, kurš no āra nemaz tik liels neizskatās, bet izrādās, ka tas ko redz laukā ir aizberga mazākā daļa. Centram ir 3 pazemes stāvi. Iekšā ir kino teātris, restorāni un veikali, viesnīca. Laika apstākļiem ,kādi patreiz valda laukā, ir pat izbūvēta speciāla telpa. Klintī izcirsta telpa, kuru pret vējiem aizsargā stikla vitrīna, un siltumā Tu vari vērot Barenca jūru, ja vien redzamība to ļauj. Es tiešām esmu vīlies. Es biju daudz mierīgāk iztēlojies šīs vietas apmeklējumu, jo vismaz tālākajā rietumu punktā, kas atrodas Portugālē - Cabo da roca, to apmeklējot, es sastapu vien trīs vai četrus tūristus, bet šeit, ziemeļos, kur laukā valda vēji un aukstums, es sastopu tūkstošus tūristu, nav miera, nav miera.

Jau zinu, ka pie pirmās iespējas apmeklēšu īsteno Eiropas kontinenta tālāko ziemeļu punktu, kas atrodas vēl pārsimts km no Nordkapp. Jūs man teiksiet, ka apskatot kartē Nordkapp ir tālāk uz ziemeļiem kā “Kinnarodden” rags, bet papētot kārtīgāk Nordkapp atrašanās vietu, var secināt, ka tas atrodas uz salas, tad nu man jautājums: “Kā punkts uz salas var būt kontinenta tālākais Z,A,R vai dienvidu punkts”? Tad jau “Bjømøya” vai “Svalbard” salas ir daudz tālāk uz ziemeļiem!!! Īstenais Eiropas kontinenta tālākais ziemeļu punkts ir “Kinnarodden” rags. Tas atrodas apmēram 25km no Mehamn pilsētiņas. Šīs vasaras sākumā šo ragu apmeklēja viens mans paziņa, un telefona sarunā vēl pirms mēs devāmies šai ceļojumā, teica, ka aplūkojot šo “Kinnarodden” ragu var pabaudīt mežonīgos ziemeļus no sirds, ar maz tūristiem un ejot šos 25km kājām, tātad kopā 50km. Diemžēl mūsu budžets ir pa īsu, lai apvienotu vēl šo ragu. Turklāt laukā ir tik nepatīkams klimats, ka nav garantijas, ka nobraucot 500km līdz Mehamn pilsētiņai, klimats tur būs labāks.

Pilnīgi slapji un neapmierināti dodamies atpakaļ uz mašīnu. Es tikai iedomājos cik neapmierināts būtu, ja būtu jāmaksā par tuneli un raga apmeklējumu...

Nolemjam atkāpties atpakaļ uz Storslett pilsētu, pie aitām, lūk ar šo notikumu es iepriekš sajaucos. Atkal šie nepilni 500km, bet tas vismaz ir pa ceļam virzienā uz Latviju.

95% drānu ir slapjas, pat membrān drānas. Priecīgi, ka esam iekš silta auto dodamies prom. Kādu gabaliņu stūrēju es, bet tad mana koncentrācija mazinās, un samainos ar Zo. Kādu 1h varbūt pasnaužu, bet tad uzturu sarunu. Apstājamies vien atkal Alta, lai paēstu un tad jau tikai mūsu pirmsākumu nometnē pie aitām. Sakuram uguni, saēdamies saldumus un iedzeram siltumam un veselībai, vēl nedaudz pasēžu, bet tad jau jādodoas gulēt. Rītdienu veltīsim drēbju žāvēšanai, jo patreiz nav ko vilkt – kādi tur vēl pārgājieni?!

Jāatzīst, ka šīs bija dienas, kad uzņemts vismazāk bilžu. Nordkap raga apmeklējuma dienā nav uzņemta neviena bilde ar digitālo, jācer ka ar filmu spoguli būs sanākusi kāda bilde no procesa! Un, jā, ananāss bija gards.