Rietošās saules zeme jeb Maghreb Al-Aksa (2007.g. vasara)

  • 28 min lasīšanai
  • 58 foto
Ideja doties uz Āfriku radās spontāni, mēnesi pirms lidojuma tika iegādātas pašas lētākās biļetes. Neticami, ka ceļojums, ieskaitot visus izdevumus – hoteļus, transportu, apdrošināšanu, ēdienreizes, suvenīrus utt. mums izmaksāja tikai 155Ls un ne santīma vairāk. Piebildīšu, ka mums, divām meitenēm, pievienojās lietuvietis Kinderis, kurš nejaušas sakritības dēļ tajos pašos datumos devās uz Maroku. Sarunājām kopīgu maršrutu un jāsaka liels paldies viņam par to, ka redzējām tik daudz, jo šis cilvēks, pabijis Marokā vairākas reizes, zināja mums rādīt un stāstīt to, ko vienkāršs tūrists nekad neuzzinātu. 30.maija rītā Latvijā līst lietus, ir drēgns un vēss, kājās zandales, vecās džinsas pārtapušas par šortiem, atrasti paši vecākie čemodāni (ja nu pazūd) un somā iemesta viena jaka – Āfrikai esam gatavas. 30. maijs - Nakts lidostā ar Ņinu Pāris stundas un izkāpjam Frankfurtes lidostā. Arī šeit ir apmācies un vēss. Līdz nākamajai lidmašīnai laika ļoti daudz. Atrodam sēdvietas uz neērtiem (lai neteiktu ļoti neērtiem) krēsliem. Izrādās, aiz muguras sēž vēl kāda latviete, kas gaida lidojumu uz Dublinu pie brāļa. Ņina, strādā Zolitūdes „Maximā”, pēc izskata un uzvedības tipiska krievu tautības sieviete - ļoti jauka un runīga. Pāris stundu laikā uzzinām visu viņas dzīvesstāstu, bet jo labāk mums – laiks paiet nemanot. Ņina kā Latvijas nepilsone ir spiesta lidot ar pārsēšanos caur Frankfurti, lai nokļūtu Dublinā. Protams, viņas gaidīšanas laiks ir daudz īsāks par mūsējo. Uzvelkam zeķes un turpinām gaidīt. Vairāku stundu sēdēšana lidostā un nāk prātā dažnedažādas domas, piemēram, par to, vai mūs neizmetīs uz ielas, jo, cik dzirdēts, lidostu mēdzot uz nakti aizslēgt!? Par laimi, tās ir tikai baumas. Pamazām uz nerviem sāk krist apkārtējie ”sīči” rozā zeķēs, kuriem, neskatoties uz negulēto nakti, ir vēl pietiekami enerģijas, lai izvestu mūs no pacietības. Nakts ir gara, bet domas par sauli un tveici dod stimulu to izturēt. 31.maijs – Taksis un pirmā pieredze ar kaulēšanos Plkst. 8.15 uzkāpjam uz Āfrikas zemes. Karsti. Muitā jāaizpilda anketa - uz kurieni dodamies, kāpēc un cik ilgi (līdzīgi kā uz Ukrainas robežas). Kopš 2005.gada Latvijas pilsoņiem vīzas iebraukšanai Marokā vairs nav vajadzīgas, vienīgi jādeklarē līdzi paņemtā manta un brauciena mērķis. Ātri sameklējam tualeti, paskatāmies spogulī – šausmas! Savedam sevi kārtībā, cik nu tas ir iespējams pēc negulētas diennakts, arī pacietības trūkst, jo pēc iespējas ātrāk gribas skriet laukā! Esam taču Āfrikā! Sākumā, tā saucamais, kultūras šoks. Bet tā kā zinājām, ka būs izslavētais kultūras šoks, tad mums tas ir daudz mazāks. Pirmais, kas iekrīt acīs, sarkanā krāsa. Visapkārt lidostu ieskauj palmas un ielās vieni vienīgi musulmaņi un arābi. Viens moments un esam palikušas tikai mēs, divas latviešu meitenes, ar diviem milzīgiem koferiem. Nepaiet pat pāris minūtes, kad klāt jau piesteidzies viens vietējais un ar viltīgu smīniņu nobļaujas: „Taxi, taxi”! Prasām – cik? -15 eiro. Momentā atceros, ka jākaulējas! Iebļaujos – 10! Šis noraidoši māj ar galvu, sašķoba seju un kaulējas pretim – 13! Sandriņa uzstājoši – 10 un viss! Tomēr arī vietējie nav uz mutes krituši un zina, kā „apstrādāt” tūristus. Šis saka: „Ok, 10 eiro par jums + bagāža”. Protams, sasummējot tie paši 12 eiro vien sanāk :D Neko darīt, šķiet, ka lētāk vairs nedabūsim, stāvam jau vairākas minūtes, saule nežēlīgi cepina, un ir vēlme pēc iespējas ātrāk kāpt vecajā opelī un braukt uz centru! Tiek uzlikta arābu mūzika, lai radītu to īpašo noskaņu, ar lielu troksni braucam (lai neteiktu – „kratamies”) uz Marrakešas centru. Tik pacilājoša sajūta – visapkārt arābi, kas cenšas viens otru nodzīt ar mopēdiem, veciem meršiem, palmas, palmas, arī kamieļi ganās netālu smiltiņās. Viss notiek kā filmā! Sirds sitās gan no priekiem, gan satraukumiem. Zinām tikai vienu – jānokļūst hotelī Mimosa. Jautājam taksistam, kur tādu atrast. Tiek apjautāti pāris vietējie un drīz vien jau esam Marrakešas galvenajā laukumā jeb medinas sirdī Džamā el Fna. Taksists ieved mūs pūlī un palīdz izkrāmēt koferus. Pat nepaspējam izkāpt ārā, kad mūs aplenc kādi 6 gabali vietējo – no kurienes jūs esat, kur jums vajag (šie ir pat gatavi pavadīt), „Jū ār so bjūtiful”... Pirmā doma – ak, jel, kur mēs esam atpērušās? Šauras, aizdomīgas ieliņas, kas īpaši izceļas ar savu specifisko smaku. Mimosa ilgi nav jāmeklē. Lēts, bet feins hotelis – izveidots senajā vecpilsētas (medinas) mājā. Satiekam lietuvieti Kinderi, ar kuru bija sarunāts kopā iepazīt Maroku. Jau iepriekš vairākas reizes šeit pabijis - ļoti zinošs un interesants cilvēks, ar kuru atrodoties Āfrikā jūtamies ļoti droši. Istabiņā, kurā tiekam izmitināti, nav logu, ir vēss un sienas pārklātas ar arābu krāsainām flīzēm – super! Visu ēku arhitektūras galvenais princips ir atvērtība pret debesīm, šeit ir iespēja sēdēt uz terases (jumta) un skatīties zvaigznēs. Protams, neskatoties uz nogurumu, nosēdēt hoteļa istabiņā nevaram un ar nepacietību gaidām, kad varēsim doties meklēt piedzīvojumus. Pirmais, ko nobaudām ir daudz izslavētā apelsīnu sula, kuru turpat acu priekšā izspiež no maziem, saldiem vietējiem augļiem. Gar malām ir desmitiem svaigu apelsīnu tirgotāji – tie spiež sulu elektriskās spiedēs, kuras uzmontētas uz karietēm. Tirgoņi (kurš par kuru skaļāks) mēģina pievilināt katru, kurš parādās viņu redzeslokā. Pārspīlēta uzmanība iebraucējiem un par katru dirhamu (1 dirhams = 6 santīmi) viņi ir gatavi uz dažādām manipulācijām. Sievietes piedāvā apzīmēt ķermeņa daļas ar hennas zīmējumiem, pirms tam iebāžot rokās mazu fotoalbumiņu pilnu ar dažādiem zīmējumiem, lai vieglāk izvēlēties - uzmācība ir neaprakstāma, un viņu naudas pelnīšanas paņēmieni ir izsmalcināti. Pa īso laika periodu jau esam paspējušas gūt t.s. lauku iedegumu – sarkans deguns un apdegušas rokas :D. Staigājam pa šaurajām ieliņām, visapkārt ēzelīši, pilnas ielas ar auto, riteņbraucējiem, visi taurē un pīpina. Haoss. Tirdziņā nopērkam kartiņas un pastmarkas un apsēžamies vietējā kafūzītī, kur nopērkam saldo ar augļiem. Izliekam uz papīra visas savas emocijas un pastkastītē iekšā! Protams, īpašas pārliecības jau nav, ka tās aizies arī līdz Latvijai. (Atnāca pēc 3 nedēļām- nobružātas un sasūkušās ar Marokas aromātu). Jānobauda Marokas ēdiens. Visas ēstuves ir pārpildītas, zūd vēlme spraukties kaut kur iekšā starp netīrajiem galdiņiem un lielo pūli. Lielā cūcība mazliet samazina tikpat lielo apetīti. Tomēr, mums ar steigu tiek atbrīvots galdiņš. Izvēle nav diez ko plaša, tiek piedāvāts turpat uz vietas izcept olas vai sagriezt dārzeņu salātus. Izklausās un izskatās veselīgi. Izvēlamies kebabu ar vistas gaļu un ūdeni 1,5l pudelēs. Nakts dzīve medinas sirdī Steidzam atpakaļ uz hotelīti, lai mazliet atgūtu spēkus. Tas, ka esam Āfrikā, tomēr nav pietiekami liels iegansts, lai pāris stundiņas pagulētu, jo pēc nostāstiem dzirdēts, ka īstā Marokas dzīve sākusies tikai vakarā, kad noriet saule... Plkst. 18.30 esam augšā, gulējuši vairāk kā 4h. Arī saule pamazām slēpjas un ārpusē paliek arvien skaļāks. Tepat 10m blakus hotelim esot internets, bet nevaram saņemties, lai līdz turienei aizietu, kaut kā neomulīgi līst laukā. Ok, saņemamies un aiziet! Pāris sekunžu laikā jau paspējam saņemt komentārus. Kā jau tūristus mūs mēģina sākumā apšmaukt, prasot 8 eiro pa pusstundu. Saprotot, ka tas neizdosies, džekiņš sāk tēlot, ka pārteicies un no 8 eiro pāriet uz 8 dirhamiem (0,56 Ls). Kad pajautājam, cik tad maksā 1 stunda, izrādās, ka 10 dirhami. Laikam šim grūti ar matemātiku, līdz ar to sākam atkal kaulēties – 5 dirhami un ne vairāk! Galīgā cena! Tā arī pa 5 dirhamiem sēžamies pie arābu tastatūras – pirmie soļi arābu artikulu apgūšanā :) Kad paliek tumšs un saulīte mūs ir pametusi, dodamies uz Marrakešas galveno laukumu, kur savākušies visi, kam ir vēlme kaut ko nopārdot. Jau pēcpusdienā laukumā sabrauc kādi simts rati pusstundas laikā saceļ simtiem improvizētu ēstuvju, virs kuriem tie izkar lampas un sauc nemitīgi pie sevis garām ejošo pūli. Uhhh. Nu nevar to aprakstīt. Atkal nobaudām veldzējošo apelsīnu sulu pa 3 dirhamiem jeb 18 santīmiem. Par nelaimi kaimiņu tirgotājs apvainojas par to, ka neizvēlējāmies viņa sulu, kas, redz, esot labāka! Arī hennas „mākslinieces” neliek mierā un deguna priekšā vicina dažādas bildītes, kas, protams, nekad nesakrīt ar to, kas tiek uzzīmēts uz tavas kājas vai rokas. Ja laicīgi nepaspēj pateikt „nē!”, tad jau pēc pāris sekundēm tava roka atrodas viņu varā un bez atļaujas tiek apzīmēta. Lai ātrāk tiktu no tādām vaļā ir mazliet jāsamelo, sakot, ka atnāksim vēlāk. Uz šo saņemam jautājumu „You promise?!” (Tu apsoli?). Nākamais pārbaudījums – gliemežu zupa. Lielā katlā savā sulā uz atklātas uguns vārās gliemeži ar pipariem. Vietējie stāv rindā un ēd ar manāmu labsajūtu... Noriskējam un pieduram mēli tiem „glumekļiem”. Diemžēl tas nav mūsu spēkos iztukšot vienu porciju. (Sandriņa tiek apsveikta ar viena gliemja norīšanu) Tad jau labāk pamēģināt hariru jeb Marokas nacionālo zupu. Neesmu jau kaprīza, zupa ir garda, bet arī tā izskatās par sarežģītu. Apetīte mazliet noplok, ieraugot trauku mazgāšanas procesu. Cena 2,5 dirhami jeb 15 santīmu. Ejam pie nākamā galda. Ēdienu dažādība neaprakstāma, visi pavāri tikai un vienīgi vīrieši. Apsēžamies un jau pēc neilga laika mums atnes kādas nezināmas izcelsmes ēdienu. Pēc izskata ir skaidrs – mēs to nepasūtījām. Vēlāk izrādās, ka vietējie iebraucējus tiešām uzskata par izcili stulbiem un nereti ar nolūku atnes to, kas nemaz nav ticis pasūtīts, līdz ar to beigās rēķins sanāk gana lielāks. Ap katru galdiņu grozās pats boss un tik rēķina, kā arī savāc naudu. Kamēr sēžam pie viena galda, nāk citu bodīšu bosi un aicina: „Come to my shop!” (Nāc uz manu veikalu). Protams, katrs tūrista iegūtais dirhams ir liela, liela vērtība. Visas iespējamas smakas ir tik ļoti saplūdušas kopā, ka reizēm ar problēmām var sajust sava ēdiena aromātu. Tālāk aiz bodītēm sakas atrakcijas – čūsku dīdītāji, kas par bildēšanos vien prot izspiest palielu naudas summiņu. Ejot garām, paslēpju fotoaparātu somā, lai kādam no viņiem neienāktu prātā man prasīt naudu. Tālāk vērojamas dažādas smieklīgas atrakcijas ar pudelēm un citiem vienkāršiem priekšmetiem, kurās piedalās tikai un vienīgi vīrieši un nav svarīgi, kāds tev ir vecums. Latvijā tas izskatītos pēc pusmūža plānprātības. Savukārt, ja kaut ko esi nopircis vai iegādājies, tad tirgotājs ļauj ar viņu nobildēties, jo nekas nav par velti Vēl tie jokainie veči ar platām cepurēm un zvaniņiem pie drēbēm... Sievietes un bērni pelna citādāk – ubago. „Dirham, dirham...” dzirdams uz katra stūra, arī bērni jau apmācīti, kas un kā jādara. Tā kā esam divas dāmas ar pavadoni - lietuvieti Kinderi, tad tas vairs nešķeit nekas īpašs, ka nepārtraukti mums seko kāds vietējais un novēro. Sākumā tas liekas dīvaini, bet vēlāk jau uztveram to ar smaidu, saprotot, cik ļoti marokāņiem mēs interesējam. Kāds cits, savukārt, redzot, kā mūsu lietuvietis pastaigājas ar divām dāmām, iebļaujas: „Man, you are lucky!” (Cilvēk, tu esi laimīgais!) Nereti rodas sajūta, ka šeit esi tikai lieta jeb priekšmets, kuru var nopirkt vai pārdot. Arī visus iespējamos amatus Marokā veic vīrieši (līdz ar to galvenie ģimenes uzturētāji) un rodas sajūta, ka sievietes neko neprot. Jāpiemin, ka gandrīz puse marokāņu ir analfabēti. Sieviešu vidū to ir vairāk kā 60% ,savukārt vīriešu to ir trešā daļa. Te nu arī ir atbilde uz to, kāpēc sievietes pārsvarā ir mitekļa uzturētājas un sargātājas. Daudz laika nav vajadzīgs, kad saproti – gana! Ejam padzert slaveno piparmētru tēju jeb Berber Whiskey, ko parasti piedāvā, izrādot cieņas apliecinājumus. Uzkāpjam kādam restorānam uz terases jeb jumta un skatāmies uz Marrakešas laukumu no augšas. Vēsi. Sākumā bija pārliecība, ka arī vakaros un naktīs būs ļoti silti, neskatoties uz to, ka saule ir norietējusi. Bet nekā. Pēc saules nāk auksts vējš, ka pat ar visu jaku nav sajūta, ka esi Āfrikā. Tēja – ļoti stipra un salda. Tā kā esam restorānā, tad cenas arī attiecīgas – 15 dirhami (90 santīmu) uz trim. Pirmajai diena tik daudz emociju, tēja tiešām nomierina, sēžam un secinām, ka no vienas puses ir haoss, netīrība, uzbāzīga un reizēm agresīva attieksme, bet no otras puses īsta eksotika, tā ir Marokas ikdiena, pie kuras var ātri pierast un iemācīties būtiskākās likumsakarības. Pašlaik Marokā tiek izstrādāta attīstības programma, kas palīdz apmācīt tūrisma nozares darbiniekus un arī parastos marokāņus, lai tūristi justos kā gaidīti viesi, nevis staigājoši naudasmaki, kam jāmetas viršu ar uzmācīgu neatlaidību. 1. jūnijs Autobusu īpatnības Modinātājs nav vajadzīgs. Automātiski pamostamies 5.00 no rīta. Tas pat neizbrīna, zinot, ka Latvijā šobrīd ir plkst. 8.00. Šodien braucam uz Toraudant. Esot laba vietiņa, jo atrodas kalnā. Protams, ja jau esam mēs ar Sandriņu, tad jānotiek kārtējam misēklim. Nopērkam biļeti, bet kā vēlāk atklājas, esam nopirkuši pareizu biļeti ar nepareizu maršrutu – totāls apvedceļš jeb sākumā braucam uz Agadiru un tikai tad uz Toraudant. Tas nozīmē, ka arī dabasskati brauciena laikā vairs nav tik aizraujoši, kā bijām plānojuši. Jau stacijā mūs sagaida kāds vietējais jeb mūsu valodā tā saucamais menedžeris, kas momentā piesakās palīdzēt, atliek tikai nosaukt galamērķi, kur vēlamies nokļūt. Divu cilvēku pavadībā turpat uz kāpnītēm mums tiek izrakstīta autobusu biļete un parādīts ceļš uz autobusu. Autobusa šoferis arī izrādās gana viltīgs un neļauj autobusā ienest somas, kas esot jāatstāj lejā – bagāžas nodalījumā, par ko atkal attiecīgi jāmaksā. Strīdēties nav vērts, jo autobusa vadītājam piesteidzas vēl kāds aizstāvis, kas sakodis zobus, dusmīgi vāvuļo savā valodā. Viss skaidrs – labāk būt gudrākam un paklusēt! Vēl kāda nepatīkama lieta – mūsu apģērbs. Nesaprotu, kādu motīvu vadītas uzģērbām šortiņus? Ir taču skaidrs, kur atrodamies un kā ir pareizāk, bet doma par to, ka vairākas stundas sēdēsim autobusā, bija iemesls tam, lai apģērbtos pēc iespējas atkailinātāk. Sajūtu kā musulmaņu sievietes, ietinušās lielajos lakatos, skatās uz mums ar savām melnajām acīm. Autobusā ir jūtama šī enerģija, kad visi kā viens pievēršas tikai mums – pusplikajām, blondajām meitenēm. Es cienu šo kultūru, bet ir grūti saprast, kā lai pacieš šo karstumu melnās, garās drēbēs, ar cimdiem un biezām zeķubiksēm!? Priekšējā solā kādu laiku vērojam, kā divas sievietes ar ļoti netīrām rokām taisa vaļā maisiņu un sāk dalīt maizi blakus sēdošajiem vīriešiem (visdrīzāk saviem vīriem, jo attiecības bez laulībām šeit nav pieļaujamas.). Tāds nu ir sieviešu pienākums – paēdināt savu vīru. Runājot par maizi, to pasniedz kā piedevu jebkuram ēdienam un tiek pārdota par pāris santīmiem gabalā. Jāatzīst, ļoti garšīga un vienmēr svaiga. Vēl joprojām autobuss stāv. Tas nekustēsies no vietas, līdzko nebūs pilns. Tātad – atiešanas laiki neeksistē. Līdzīgi ir arī ar takšiem, kas atiet tikai tad, kad ir pārbāzti ar vismaz 6 cilvēkiem + šoferis. Ik pa laikam autobusā iekāpj bērni un cenšas notirgot ūdeni un šokolādi. Nereti iekāpj arī ubagi, un visi uzklausa šo cilvēku nelaimīgo dzīvesstāstus, bet pēc tam katrs ziedo tik, cik uzskata par vajadzīgu. Par izbrīnu, neviens neatsaka un dāsni iedod kādu monētu. Laikam ticība. Nu jau ir pagājis ilgs laiks, mazliet žēl, ka šādi sēžot tiek izniekots laiks, tomēr pa logu redzamie skati ir neatkārtojami. Visi bļaustās ar dažādu pilsētu nosaukumiem. Mēģinu iztēloties Rīgas staciju, kur autobusu pieturās staigā šoferi vai pasažieri un bļauj: „Viļāni, Viļāni” vai „Annenieki, Annenieki!” šādā veidā savācot pasažierus. Tāpat noteikti, reti kurš pie mums būtu apmierināts, ja autobuss atietu 20 minūtes vēlāk tikai tāpēc, ka tas nav pilns. Savukārt te laiku neeksistē. Stundas rit viena pēc otras, bet autobusi stāv kā stāvējuši. Pa logu redzam, ka uz autobusiem tiek krautas dažnedažādas lietas - mēbeles, būvmateriāli, makulatūra, presēts papīrs, bet tādi dzīvnieki kā aitas un vistas tiek ņemtas klēpī salonā. Beidzot izbraucam. Ceļš izrādās interesantāks kā gaidīts. Šoferis spiež pedāli grīdā un līdz ar malām brauc pa nogāzēm. Džekiņam laikam patīk adrenalīns, jo nekad nevar zināt, kas ir aiz līkuma, pareizāk, aiz tiem daudzajiem bīstamajiem līkumiem. Ja aiz muguras kāds tuvojas un grasās apdzīt, tad tā vietā, lai ieslēgtu pagrieziena rādītājus, šoferis labāk uztaurēs. Arī mūsu šoferītim tāda lieta kā spoguļi neeksistē, šis vadās pēc skaņām ... Pēc vairākām stundām pārpildītajā autobusā paliek neizturami karsti. Par laimi, tiek uztaisīt pauzīte jeb pieturvieta pilnīga pamestā nostūrī ar vienu lauku terasīti. Visas tantes lec laukā un skriešus steidzas ieņemt labākas vietas pie vienīgā mazā galdiņa un pasūta kaut ko tādu, ko pat grūti nosaukt vārdā. Pēc izskata līdzīgs sautējumam, kuru ēd no viena šķīvja un bez galda piederumiem, respektīvi, ar „tīrajām” rokām. Izskatās, ka neviens nekur nesteidzas. Šoferim tas sāk apnikt un šis iedarbina autobusu, lai visi saprastu – time is over, bet tik un tā tantes nereaģē un turpina sēdēt. Kad autobuss sāk ripot ar atvērtām durvīm, tad tantēm nekas cits neatliek, kā piebāzt pilnus vaigus un skriet tam pakaļ, lai vēl paspētu ielekt iekšā. Skats ir neaprakstāms. Taroudant – vēl lielāks kultūras šoks Esam klāt. Daudz mazāka pilsētiņa par iepriekšējo, protams, arī cilvēku mentalitāte mazliet atšķiras. Tūristu tikpat kā nav. Arī Latvijā, salīdzinot Rīgu ar kādu lauku pilsētu, var novērot iedzīvotāju uzskatu un dzīvesveida atšķirības. Ja Marrakešā ikviens pilsētas iedzīvotājs kaut reizi mūžā bija redzējis blondu meiteni pusgaros svārkos, tad šajā pilsētiņā uz mums skatā kā uz brīnumiem. Ejam pēc iespējas tuvāk sienai un iedomājos, ka esam nemanāmi. Pēc iespējas ātrāk cenšamies atrast hotelīti, lai varētu pārģērbties. Pie kādas viesnīciņas durvīm nabadzīgs vīrietis skrūvē ārdurvīm spuldzīti, jautājam par naktsmājām, uz kuru pretim saņemam bezgala plašu smaidu. Vīrietis sāk skraidāt kā skudra, meklēt mums pašu labāko istabu, turpat strādājošai sievietei tiek pavēlēts mudīgi ņemt spaini un mazgāt grīdu, mums pat ir iespēja izvēlēties, kaut gan jāatzīst, tās tāpat visas ir vienādas – istaba ar vecām gultām un 1 mazu skapīti. Nekavējoties mūsu istabiņā ietraucas nomaskējusies sieviete un sāk aktīvi mazgāt grīdu un kārtot gultas veļu. Pēc neilga laika arī uzrodas mūsu saimnieks jeb nabadzīgais vīrietis un pats smieklīgākais, ka pārģērbies uzvalkā un baltā kreklā (!) par godu sava hoteļa viesiem – mums! Ļoti ilgi smejamies par šo gājienu, bet tas tikai pierāda, cik ļoti tūristi ir šeit gaidīti. Dodamies pilsētas izpētē – ielas ļoti vecas, mūri ar vairāk kā 1000 gadu ilgu vēsturi, pati pilsēta tikai vienreiz atjaunota un secinām, ka iebraucējiem nav vēlama, jo ielās nejūtamies droši. Sievietes šeit ir daudz vairāk apsegtas, kā bija redzēts pirms tam. Pastaigājamies, pa ceļam jau ierastā apelsīnu sula, arī pusdienas. Šoreiz garda omlete ar salātiem, kas mums izmaksā tikai 5 eiro. Ieejam tirgū, kur viss notiek kā skudru pūznī, bet ielas malās garās kolonās sasēdušies veči un, mūsu valodā runājot, vienkārši „lupī” virsū. Skats vienkāršs – puišeļi ,pusaudži un vīri sēž pie mājas, sēž bārā, sēž ceļmalā, pie sava veikaliņa, sarunājas, skatās tūristus, spēlē šahu, vēro dzīvi. Sievietes uz ielām ir retums un viņu atrašanās tur ir ļoti konkrēta – ar mērķi, nevis dirnēšana. Te nākas atcerēties, kur ir vīriešu vieta un kur sievietes... Ielas vidū mētājas kazu un citu lopiņu galvas, jo dzīvnieki tiek nokauti turpat gaļas veikaliņā. Marokas virtuvi ietekmē vadošā reliģija islāms, līdz ar to ēdienkartē nav iekļauta cūkgaļa un alkohols. Gaļu var ēst, ja tā iegūta no lopa, ko nokāvis musulmanis. Drīkst ēst putnus, zivis, kazas, aitas, kamieļu un bifeļu gaļu. Ejot pirkt vistu, ir iespēja izvēlēties no visām dzīvajām dziedātājām un acu priekšā pāris minūšu laikā saņemsi musulmaņa nokautu gaļas gabalu. Pamazām virzāmies atpakaļ uz savu hotelīti, pa ceļam iepērkam augļus, ēdam un klausāmies, kā vietējie kārtējo reizi skaita pēdējo lūgšanu. Tā ir lieta, kas katru rītu plkst. 5:00 uzmodina, bet vakaros paziņo par to, ka laiks doties pie miera. Uzkāpjam terasei uz maliņas un vērojam, kas notiek lejā, mūs neredz un tas labi, jo prātā kārtējās muļķības. Rokās ar ūdeni piepildīts maisiņš, kurš tūliņ lidos kādam no augšas. Pašiem neapturami smiekli un daudz versiju par to, ko diez padomāja vietējie, kad dabūja ūdeni no augšas - Allahs? Ātri paslēpjamies istabiņā un ķiķinām. Nepaiet pat pāris minūtes, kad pie mūsu istabiņas kāds klauvē! Ā! Sirds dauzās un ja nu kāds atriebīgais no lejas? Par laimi, tas ir tikai mūsu uzvalkā tērptais saimnieks, kurš izdomājis, ka vajadzētu mums piedāvāt citu, „daudz labāku” istabu. Nē, paldies, būs jau labi. Diena ir bijusi gara, laicīgi iemiegam, bet pie vainas ir sulīgie augļi, kas pa nakti liek celties un meklēt WC. Klusiņām, lai nepamodinātu pārējos, pieeju pie durvīm un cenšos tās atslēgt, jūtu, nebūs labi, jo durvju atslēga ir iesprūdusi. No bailēm noraustos, jo pie mazā lodziņa, blakus durvīm, parādās divas baltas acis. Atkal viņš – mūsu padevīgais saimnieks, kas sadzirdējis, ka mēģinu tikt ārā, sāk kaut ko savā valodā vervelēt. Saprotu, ka šis piedāvā palīdzību, caur lodziņu padodu atslēgu un durvis tiek atslēgtas no otras puses. Kā vēlāk izrādās, ka šis pats izpalīdzīgais jeb pārāk kaitinošais vīrs pa nakti bija gulējis pie mūsu istabiņas durvīm. Īsti tikai nesaprotu – cieņas izrādīšanai vai drošības apsvērumu labad? Jebkurā gadījumā, šāds serviss gadās reti :D 2. jūnijs Ceļš uz Agadiru Ejot uz autobusa pieturu, rodas lielā ideja par to, ka jābrauc ar taksi. Šeit šis pakalpojums nevienam nešķiet tik priviliģēts, kā pie mums, bet tomēr taksis... Viens moments un sēžam jau taksī – mēs ar Sandriņu priekšā, bet aizmugurē vēl 4 cilvēki, tai skaitā Kinderis. Laukumā, kurā pulcējas takši, viss, kas nepieciešams - nosaukt galamērķi un tu jau sēdi kādā no vecajiem meršiem, atliek tikai sagaidīt pārējos, jo, kā jau tika minēts, laiki šeit neeksistē, galvenais, lai taksis būtu pilns. Pirmās minūtes mēs nevaram valdīt smieklus, jo viss notiekošas liekas liels teātris. Tomēr pie visa pierod, arī pie tā, ka taksis nesas lielā ātrumā pa kalniem, visi logi ir atvērti, spoguļu mašīnā nav, fonā skan arābu radio, ceļa malās ganās ēzeļi un šoferis spēlējas ar skaņas signālu. Neskatoties uz to, ka sēžam priekšā divas + šoferis, kurš ik pa laikam ar ātrumkārbas kloķi dur man kājā, ir ērti. Šāds brauciens mums izmaksā 27 eiro. Domāju, ka šoferītis neslikti nopelna, ja brauc 6 cilvēki. Degvielas cenas līdzīgas kā Latvijā – augstas. Baltā pilsēta Tikko izlekuši no viena takša, jau nākamajā iekšā. 1 eiro līdz lētākajai viesnīcai Canarian (aptuveni km attālumā no okeāna) - 5 eiro no cilvēka ar dušu istabiņā. Feini. Paliekam uz 2 naktīm. Agadira –galvenais Marokas tūrisma centrs, kas atrodas pie Atlantijas okeāna. Pilsēta ir daudz mūsdienīgāka par iepriekšējām - sievietes šeit neaizsedz sejas, un lielākā daļa gājēju uz ielām ir apģērbušies pēc eiropiešu modes. Agadirā īsti nav pat savas medīnas (vecpilsētas) – tā gāja bojā traģiskā un postošā zemestrīcē 1960. gadā, līdz ar to viss ir salīdzinoši nesen uzcelts un mūsdienīgs. Ja Marokas pilsētas būtu jāsauc pēc krāsām, tad Marrakeša būtu Sarkanā pilsēta, bet Agadira noteikti Baltā pilsēta, šeit viss ir balts. Noliekam mantas un dodamies paēst. Ir bijis garš ceļš un pēcpusdien pienāk ātri. Pašā pilsētā daudz kafejnīcu un restorānu. Atrodam jauku ēstuvi, kur vīrietis mums pagatavo jau baudīto omleti ar marokāņu salātiem. Tiek paņemta arī kola, ūdens un kopā samaksājam 93 dirhamus jeb 5.58 LVL. Pēc maltītes turpinām pastaigāties pa pilsētu, kur atmosfēra jau ir pavisam citāda. Šeit tūristus zina. Varam mazliet atpūsties no uzmācīgajiem skatieniem. Par to vien liecina gan grezni uzceltās viesnīcas okeāna krastā, gan interneta kafejnīcas (pusstunda – 30 santīmu). Pie okeāna gaiss ir daudz mitrāks, vēsāks un arī saule ir paslēpusies aiz biezas miglas. Migla jeb smogs šeit ir raksturīgs, jo pilsēta atrodas kalnos. Sauļoties nav iespējams, kaut arī pēc nostāstiem 300 dienas gadā šeit spīdot saule. Tomēr pabradāt ar basām kājām pa ūdeni ir patīkami. Agadiras pludmale atzīta par labāko visā Marokas piekrastē, tā ir tīra un sakopta. Paiet laiks, kamēr pierodam pie skata – okeāns, tveice un sievietes guļ pludmalē ar drēbēm (!). Retais skraida apkārt puspliks. Marokāņu sievietes ved savus bērnus peldēties. Visapkārt notiek dažādi būvniecības darbi, pamazām viss tiek iekārtots pēc iespējas ērtāk mūsdienīgajiem tūristiem. Var atrast arī McDonald u.c. zināmas ēstuves. Ik pēc soļa dzirdam kādu izsaucamies: „Very nice! Very Nice!’ Pludmale ir pilna ar tūristiem, bet lielākā daļa no tiem ir pensionāri, kuri, protams, atļaujas gulēt peldkostīmā. Jauniešu ļoti maz. Acis piesaista pārīši – puspliki puiši ar apģērbtām draudzenēm, kuras paslēpušas seju melnos lakatos. Izmetam līkumu gar pludmali un dodamies atpakaļ, nepārtraukti uzmācas cilvēki, precīzāk, vīrieši. Dodoties atpakaļ uz savu kvartāliņu, iegriežamies paēst pusdienas. Nevaram izlemt, ko lai pasūta, kā arī nesaprotam ne vārda no tā, ko mums piedāvā šefpavārs. Pats saimnieks aicina mūs savā virtuvē pie visiem grāpjiem un pannām, lai parādītu mums, kas tad šodien ir ēdienkartē. No redzētā tad arī izlemjam ņemt kaut kādu dārzeņu maisījumu. Kinoteātris jeb „cirks” Blakus hotelim atklājam kinoteātri, plakāts izskatās gana vilinošs, lai iegādātos biļetes šim vakaram par 6 dirhamiem (30 santīmi) ar luksuss vietām balkonā. Pie kases mums pabrīdina, lai ierodamies 15 minūtes ātrāk. Mēs, protams, lai ieņemtu labākās vietas, ierodamies pusstundu ātrāk un, kā par pārsteigumu, filma jau sen sākusies. Ak, šī precizitāte! :D Kāds onkulītis mūs sagaida pie ieejas ar kabatas lukturīti un ieved pilnīgi tumšā telpā, cauri aizkariem pinamies līdz vietai, kur mūs apsēdina. Akla tumsa un vecs ekrāns. Sajūta, ka zālē esam vieni paši, tomēr līdzko acis sāk pierast, tā redzam arī citus cilvēku siluetus. Nāsīs ieduras zālītes smaka. Blakus sēž vecis, kas kurina cigaretes vienu pēc otras, dūmi nāk mūsu virzienā, ka ik pa brīdim ieklepojamies. Ik pa laikam vīrietis ar lukturīti atver aizkarus un ieved nākamos skatītājus. Pats smieklīgākais ir vērot, kā šie nabaga cilvēki mēģina sataustīt pamatu zem kājām, jo sākumā vienīgais, ko var redzēt ir aizkūpinātu cigarešu galiņi. Daži nāk mums virsū un deguna priekšā šķil šķiltavas, lai saskatīto to vietu, kur var apsēsties. Filma „maigi„ izsakoties, ir nejēdzīga, lēta erotika. Saturs - nekāds. Kvalitāte – vairāk kā slikta. Narkotiku iespaidā tā noteikti liktos fantastiska :D Aiz mums sasēdušies marokāņu pārīši un smēķē marihuānu. Šķiet, kinoteātris ir vienīgā vieta, kur tumsā var paslēpties un darīt blēņas, kas dienas gaismā ir aizliegtas ar ticību. Pats interesantākais sākas tad, kad kāds izdomā aiziet uz labierīcībām. Uz ekrāna parādās zīme „Cancel” jeb filma tiek apstādināta, lai pagaidītu, kamēr kāds atgriezīsies no WC. Kad esam apdullušas no marihuānas dūmiem un lētiem erotiskiem skatiem, tad vienojamies no šejienes pazust, nesagaidot filmas beigas. Tomēr arī ārpusē gaiss nav labāks – ļoti karsti un smird pēc izplūdes gāzēm, kas veidojas no veciem auto. Arbūzs. Jā, meklējam arbūzu. Izstaigājam visas ieliņas līdz pat jūrai, skaists saulriets, noklausāmies dziedošo aicinājumu uz lūgšanām, kas atskan no mošeju torņiem, iespaidīgi. Pēc neveiksmīgiem arbūza meklējumiem atgriežamies savā kvartālā, kur atklājam arbūzu tirgu turpat aiz hoteļa. Pašā degungalā bija tas, ko tik ilgi meklējam. Sapērkam augļus – arbūzu un ķiršus pa 40 dirhamiem, atgriežamies hotelī. Pa ceļam vēl atceramies, ka sen nav dzerta apelsīnu sula. Varbūt paņemt visu 1,5l pudeli? Onkulītis, protams, laimīgs un uzdāvina papildus vēl vienu glāzi sulas, saldi... Sēžam uz terases, skatāmies skaidrajās debesīs un dalāmies iespaidos. Vai tik tie nav greizie rati, bet kāpēc tik šķībi? Tā arī nevaram vienoties, vai tie tiešām Āfrikā izskatās tādi paši kā Latvijā. Blakus uz krēsliem noliktas žāvēties drēbītes – mazas biksītes, maiciņas. Sākumā esam pārliecinātas, kas kaimiņos noteikti dzīvo kāds bērns, tomēr vēlāk saskrienamies ar mazu cilvēciņu jeb vīrieti liliputu. Ļoti jauks cilvēks, vienmēr laipni pasveicina. Sēžam un vērojam, kā mazajam patīk izrādīties – atver savas istabiņas durvis un nepārtraukti staigā iekšā-ārā, vairākas reizes pārģērbjas. Vienu brīdi pat nejauši paķer manas baltās bikses, kas žāvējas turpat blakus viņa baltajām drēbītēm. Tajās jau viņš varētu 5 reizes aptīties. Acīmredzami, mazais taisās iet disco dzīvē! Kad augļi notiesāti, laiks gulēt. 3. jūnijs, svētdiena Ceļamies 9.00, Latvijā jau 12.00. Manā vakardienas pirktajā ziedkāpostā iedzīvojušās mazas skudriņas, arī sula jau paspējusi saskābt. Sapošamies. Kinderis paķircina mūs, ka viņam istabiņā esot labāks skats uz āru, ja neņem vērā to, ka mūsu istabiņā logu nav vispār, bet viņam pat esot balkons ar skatu uz būvniecības laukumu. Ārā 32 grādi, dodamies uz jūru. Šodien atšķirība no vakardienas daudz saulaināks un karstāks. Pa ceļam piesienas kāds ļoti uzbāzīgs vīrietis: „English?”, „German?” Tā kā īpaši ar nepazīstamiem sarunās neielaižamies, tad šis cenšas mums iestāstīt, ka mums ir liela problēma – mēs nemākam angliski. Uz jautājumu, no kurienes esam, vienmēr atbildam „Russia”, tad visi momentā apklust un „atšujas”. Diez kāpēc? :D Interesanti, ka daudzi marokāņi mums piedēvē Zviedriju. Debesis skaidras, nekādas miglas un kalnu ietvertajā pludmalē ūdens ir ļoti silts. Uz kalna nezināmā veidā ir redzams liels apgaismots uzraksts: „Dieva. Zeme. Karalis” Un tieši šādā secībā, jo visa sākums ir Dievs! Cenšamies atrast vietu pēc iespējas tuvāk tūristiem, lai varētu nebaidoties atkailināties un pagozēties Atlantijas okeāna krastā. Izklājam palagu un baudām sauli. Mazliet uztrauc mantas, nav zināms cik augstā līmenī šai svētajā zemē notiek noziedzība, bet sodi gan mums ir skaidri – ja esi kaut ko nozadzis, visi pārējie drīkst tevi nomētāt ar akmeņiem, arī līdz nāvei. Par tāda incidenta aculieciniekiem kļūstam arī mēs, kad tupat netālajā veikaliņā kādam jaunietim dzenas pakaļ vesels pūlis un nežēlīgi nomētā ar akmeņiem. Ir sievietes, kas iet peldēties treņintērpos, pārējās tikai „pļurkā” savu bērnu pa ūdeni, izģērbjamies, jūtam, ka visapkārt ķiķina vīriešu balsis. Atliek aizvērt acis uz 5 minūtēm un tev apkārt stāv apstājies melno bars. Miera šeit nav, apkārt vazājas dažādi bulciņu, augļu tirgoņi un hennu zīmētājas. Uzmācīgo attieksmi ir grūti izturēt, jo nepārtraukti kāds mums uzsvilpj, saprotam, ka šī pludmale nav domāta mums. Atpakaļceļā atkal apmeklējam interneta kafūzīti, pēc tam atkal dodamies meklēt pusdienas. Gribam kaut ko netradicionālu. Pēc ilgiem pūliņiem saprast, kas šodien ēdienkartē, viesmīlis atkal mūs aicina uz virtuvi, kur sautējas dažādas delikateses – zivis, cālis ar dārzeņiem, ko, paļaujoties uz redzes izjūtām, arī paņemam. Ir ļoti grūti ieskaidrot viesmīlim, ko tieši vēlamies, jo pastāv valodas barjera. Mums jeb, precīzāk, viesmīlim saprast palīdz vietējie. Grūti pierast, ka apkārtējie visu ēd ar rokām. Mums, kā par brīnumu, pasniedz galda piederumus. Laikam zina, ka tūristiem tas ir nepieciešams. Interesanti, ka apelsīnu sula tiek lieta jau izlietotās ūdens pudelēs, savukārt parast ūdens tiek saliets izlietotās vīna pudelēs un pasniegs ar glāzēm pa grezno. Ūdens cenas ziņā ir vienlīdzīgs ar Coca-colu. Paņemam nacionālo ēdienu Tadžine sautējumu, par visu kopā samaksājam 86 dirhamus jeb 5.16LVL. Vēl kāda nianse - salvešu vietā pasniedz papīru. Visapkārt novērojama liels bardaks – čaumalas, papīri, tukšās pudeles - viss tiek mests ne tikai uz zemes, bet arī autobusos u.c. sabiedriskās vietās. Ir dienas vidus. Karsti. Fiziski ir grūti savākties, tāpēc lēnām atgriežamies Canarian hotelītī un aizmiegam. Pirms tam kāds vēl pamanījies atrast somā brendija konfektes, tā teikt, labākam miegam.  Divas stundas miega un ārpusē jau manāmi vēsāks. Dodamies vēl pēdējo vakaru aplūkot saulrietu Agadirā. Staigājam pa mazajām ieliņām, večuki sēž ēnā zem palmām un spēlē paštaisītu šahu ar pudeļu korķiem. Betona soliņi apzīmēti kā šaha galdiņi. Jo tālāk ejam, jo lielāka eksotika – tālumā paveras kalni un nāk prātā domas par to, cik feini ir dzīvot tur, augšā... Pēdējo reizi izlemjam nobaudīt populāro piparmētru tēju. Šoreiz mūs pievilina neliela ēstuvīte, kas līdzinās kolhoza ēdnīcai, pie ieejas tiek taisīti pončiki jeb eļļainas mīklas bulciņas. Paņemam tradicionālo tēju, zupu hariru un eļļā apceptos virtuļus Marrakešas stilā. Pie griestiem pakārts TV, kas tiek izmantots tikai 2 raidījumu skatīšanai – vēršu cīņas vai futbols. Īsta veču iestāde, kur esam vienīgās sieviešu dzimtas pārstāves. Vienām atrasties te būtu baisi, pat bīstami. Pa ceļam mums piesienas meitenīte sarkanā treniņtērpā ar netīru muti un, izstiepusi rociņu, prasa dirhamu. Pēc Kindera norādījumiem, nedodam, jo visi bērni esot samācīti no tūristiem prasīt naudu, līdz ar to šis ieradums kļūst par iemeslu bezdarbam un slinkumam. Noteikti jānobauda Marokas jogurti, kas tiek pārdoti visdažādākajā krāsās un ir tiešām labi. Meitenīte turpina mums sekot līdz pat viesnīcai. Mazā bija tik ļoti apnikusi ar savu nīdēšanu, ka tomēr iedevām pāris dirhamus. Atpūšamies uz terases. Ooo! Jauni kaimiņi? Arī šie māk izrādīties, vairākas reizes, ietinušies dvielī, skraida uz dušu, kas atrodas blakus mūsu numuriņam, vairākas reizes pārģērbjas un turpat, atspiežoties pret sienu, vēro mūs. Protams, līdzko ierodas Kinderis, tā šie pazūd pa istabiņām kā nebijuši. Sākam aizdomāties par to, ka šovakar jāšķiras no mūsu līdzbraucēja jeb labākā Marokas gida Kinderis, kam ceļojums turpinās pavisam citā virzienā, līdz ar to šonakt paliekam vienas pašas. Marokā un vienas. Brrr.... Galvā stāv doma, ka jau rīt vienām jāšķērso tuksnesis un jānokļūst atpakaļ Marrakešā, kas ir 400km attālumā no Agadiras. Kinderis mums palīdzēja ar valodu, kuru mēs, protams, nesaprotams it nemaz... Satraukums un neziņa, tomēr tajā pašā brīdī piedzīvojums. Nakts ir ļoti nemierīga, jo kādam visu nakti jāstaigā uz labierīcībām, citam atkal visu nakti jālūdz Allahs. 4. jūnijs, pirmdiena Pieceļamies jau pirms modinātāja. Istabiņā valda nopietna gaisotne. Savācam mantas un dodamies meklēt taksi, vietējie pagaidām ir izpalīdzīgi, tomēr plānotā 1 eiro vietā taksists mums paprasa 2, arī skaitītājs sākumā netika ieslēgts. Nu neko, līdz vajadzīgajai vietai esam tikušas, tagad pats grūtākais – atrast taksi uz mums vēlamo vietu un pa iecerēto maršrutu – caur kalniem. Zinām tikai vienu frāzi „Via asti”, kas viņu valodā nozīmē „caur kalniem”. Ar kartēm un somām rokās izlecam no takša un pilnā balsī bļaujam mums vajadzīgo pilsētu. Nepaiet ne minūte, kad atkal sēžam kādā no takšiem. Pēc nelga laika saprotam, ka esam pārprastas un mūs pārsēdina citā taksī. Esam takšu jūrā, visapkārt pilns ar veciem meršiem. Šoferis, par laimi, neraustās un ātri vien nokļūstam Toraudant. Apkārt mums sarodas vesels pūlis veču, kuriem cenšamies ieskaidrot, ka gribam nokļūt Marrakešā caur kalniem. Vesels pūlis veču cenšas mums izpalīdzēt kā nu var. Rādām karti un skaidrojam savas vēlmes, tomēr lielākā daļa analfabētu tikai bola acis. Izskan cena – 800 dirhami (kas uz abām ir 48 lati). Par daudz! Kad cenšamies kaulēties, šoferīši noraidoši māj ar galvu, jo ceļš caur kalniem esot ne tikai bīstams, bet arī ļoti nogurdinošs un ilgs īpaši šajā laikā, kad grādi tuvojas ciparam 40. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem sarunāt „pa lēto”, nolemjam, ka labāk izvēlēties jau pārbaudītas vērtības, pa iepriekš izbraukto maršrutu – ātrāk un lētāk. Atkal tiekam iesēdinātas taksī un atliek tikai sagaidīt, kamēr tas būs pilns. Šoreiz tas ievelkas ilgāk nekā paredzēts, jo nav neviens gribētājs braukt uz Marrakešu. Stundas laikā paspējam saklausīties dažādus piedāvājumus no apkārtējiem, satiekam pat vienu bezzobainu večuku, kas esot no ASV un ļoti labā angļu valodā bārstās ar dažādie piedāvājumiem. Sandriņa aktīvi iesaistās sarunās, kamēr es cenšos atvairīt ubagu rokas. Beidzot mersī salasās vajadzīgais cilvēku skaits – 5 veči aizmugurē un mēs, 2 meitenes priekšā. Dodamies 300 km garā braucienā. Svelme neizturama, visapkārt kalni, protams, ne tik daudz, kā bija plānots otrajā maršrutā, bet tomēr kalni... Ceļi ir ļoti šauri, tāpēc pretim nākošie autobusi izraisa bailes. Reizēm rodas sajūta, ka tūliņ nobrauksim no ceļa. Pilnīgi negaidot, uz ceļa uzskrien kazas, gadās strauji sabremzēt. Tiek atkal uzlikta arābu mūzika, atvērti visi logi, jo kondicioniera, protams, nav. Sandriņas labā roka karājas ārā pa logu, lai nedabūtu lauku iedegumu, uzvelkam jakas. Arī kājas jau notirpušas no saspiestās sēdēšanas. Neskatoties uz to, ka braucam jau vairākas stundas, veči aizmugurē vēl joprojām nespēj novērst aci. Tas labi redzams auto spoguļos, kur rēgojas vairākas melnas acis. Dažs labs pat nekautrējas pieskarties jeb, precīzāk, paraustīt matus. Pēc šodienas brauciena mēs jau jutīsimies kā savējie – bikses palikušas tik netīras, kā aizmugurē sēdošajiem, mati vienās pinkās, pa logiem nāk putekļu mākoņi – sejas melnas. Plkst. 13.30 nonākam galapunktā. Marrakešā šodien ļoti karsts. Taksists mūs izmet „ellē ratā” nezināmā vietā, tomēr, par laimi, mums ir sava orientēšanās sistēma – Sandra, ar kuru dodamies cauri tirgum. Nogurums un pārspīlētā tirgoņu uzbāzība rada tādu kā aizsargbarjeru. Jo vairāk uzbāžas, jo vienaldzīgākas paliekam pret apkārt notiekošo – raitā solī brienam šim pūlim cauri, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu mūsu hotelīti, kur pirms pāris dienām atstājām savus lielos koferus. Tik, kārsts, ka elpu ievilkt grūti. Šodien Marrakeša jau izskatās pavisam citāda, laikam esam pieradušas. Ejam un aizdomājamies, vai tiešām mūsu čemodāni vēl būs vietā? Pie ieejas mūs sagaida tas pats džekiņš baltā kokvilnas auduma darinātā dželabā. Šoreiz no priekiem nezina, kur likties. Ar platu smaidu iedala mums daudz labāku istabiņu par iepriekšējo un tikai 6eiro no cilvēka. Pēdējā nakts ne tikai šai hotelītī, bet vispār Āfrikā. Parēķinot izdevumus par hoteļiem, katra esam iztērējušas tikai 26eiro! Mūsu viesmīlis ir dikti laipns un palīdz atnest mantas uz istabiņu. Skats smieklīgs – divas blondīnes, sarkanas kā bietes ar lielām baltām acīm dzer apelsīnu sulu glāzi pēc glāzes. Atkopjamies no garās dienas, līdz atgūstam normālu sejas krāsu un dodamies uz pilsētu, lai pabaudīto pēdējo vakaru šai interesantajā kultūrā. Vēlamās omletes vietā ir iespēja iegādāties tikai kebabu, pēc kura arī Sandriņa atgūst runas spējas. Piepērkam arī ūdeni, kolu un kopā samaksājam 50 dirhamus (3 lati). Kamēr pastaigājamies, jūtam, ka mums seko divi vīrieši, pats labākais – ar mopēdu. Šie aizbrauc līdz ieliņas galam un tur mūs sagaida. Lielajā tirgū iekšā vairs neejam, bet mazajās ieliņās savu kāju spert baidāmies. Kā suvenīru sapērkam dateles, riekstus un citus gardumus. Tirgoņu starpā valda sīva konkurence, viens par otru skaļākā balsī bļauj par labāku cenu, kvalitāti un garšu. Ar katru kilogramu vairāk staigāšana paliek apgrūtinoša. Tā kā hotelītis ir tepat blakus, tad, noliekot sapirktos suvenīrus. Kad pavadītas vairākas dienas tik tālu no mājām, sāk parādīties jūtas un ilgas, lai arī cik tas dīvaini neliktos. Tas ir liels piedzīvojums šeit pavadīt kādu laiku jeb vairākas dienas, bet liels pārdzīvojums šeit dzīvot. Riskējam un ejam mazajās ieliņās. Atrodam neparastus suvenīrus un atkal sākas lielā kaulēšanās. 1gabals 35 dirhami. Par dārgu... pagriežamies un soļojam prom, tomēr tirgonis tik viegli mūs prom nelaiž – 40 drihami par diviem gabaliem! Cenas krīt acumirklī... Kādā keramikas veikalā izskan 150 dirhami, kad sašķobam sejas, tad nokrīt uz 60 dirhami un, ja iepatīkas, tad tālāk var nokaulēt vēl mazāk... Neapšaubāmi, berberu tauta ir īsti daiļamata mākslinieki, tomēr vienmēr ir grūti noteikt, vai cena atbilst piedāvātajam. Dodamies iekšā lielajā tirgus labirintā, pēc neilga laika jau jūtamies, kā vietējās, esam palikušas tikpat runīgas kā vietējie un apvārdot mūs vairs nav iespējams. Izskan piedāvājums, vai nevēlamies divus vīriešus par brīvu. Starp lupatām un ādas izstrādājumiem piedāvā pat seksa pakalpojumus. Haoss pamatīgs – jo dziļāk ejam, jo saprotam, ka izeju atrast būs sarežģīti. Pie izejas kāda sieviete tirgo maizi, bet otrā roka tur zīdaini, kuru baro ar krūti. Iepirkšanos vajag uztvert kā spēli, kurā var nākties zaudēt, proti, pārmaksāt, bet kurā var arī uzvarēt – izturības disciplīnā. Austrumu tirgus ir gluži kā azartspēles, kuras pašam sev ir jānosaka robeža. Marokāņi, šķiet, ir ļoti māņticīgi, ko pierāda vecie cilvēki, kas ar dažādiem šķidrumiem un maisījumiem spēj ietekmēt cilvēka domāšanu, smērē, izvalbītām acīm žestikulē, sper kājas, lasa sprediķi savā valodā, bet apkārt stāv pūlis un uzmanīgi klausās. Šie pasaku stāstītāji uzrodas vakaros un no viņiem nevar saprast ne vārda. Nejauši iemaldamies kādā veikaliņā, kur beidzot kā pārdevējas redzam divas sievietes, laikam iebraucējas. Ļoti laipnas sievietes, kas palīdz mums ar cenām. Visapkārt pašdarinātas lietiņas Āfrikas stilā, dārgakmeņi, kas apžilbina un citas ne īpaši lētas lietas. Sandriņai iepatīkas kamielis pa 250 dirhamiem, tomēr viņa pat nedomā par to atdot tādu naudu. Īstenībā tādas naudas jau vairs nav, jo viss, kā jau pēdējā dienā, iztērēts. Plāns sekojošs – izberam tantei uz galda visu, kas palicis (nepilni 180 dirhami) un sākam kaulēties. Laikam tā nebija laba doma, jo tante tagad ir bezgala dusmīga – ko mēs iedomājamies!? Cenu nav iespējams mainīt, jo tās esot īstas vērtības. Kad esam pamatīgi „uzkāpušas uz nerviem”, saprotam, ka kaulēšanās te nebūs līdzēta un pērkam pa cenu, kas bija sākumā... bet ak, tantuks ar nav muļķe un par tādu gājienu uzskrūvē cenu! Gribējām kā labāk, sanāca vēl sliktāk.:D Marakešas laukumā nolemjam iztērēt vēl pēdējās monētas. Turpat pie rotaslietu stenda mums piesienas divi jauni vīrieši, acīmredzami, tūristi un uzdodas par brāļiem. Aicina pie sevis mājās un piedāvā nopirkt mums visu, ko vēlamies. Izskatās ļoti inteliģenti cilvēki, tikai kāpēc laulības gredzeni pirkstos? Saule ir norietējusi Kabatā pēdējie 50 dirhami (3.00 Ls), kā arī pēdējā vēlme – uzzīmēt hennu. Sākotnējā cena – 150 dirhmi, sasodīts! Jākaulējas. Pie kādas sievietes cenu izdodas nolaist līdz 50 dirhamiem, bet galīgi „sausā” jau ar negribas palikt, tāpēc meklējam lētāku variantu. Protams, pie kādas sievietes izdodas nokaulēt 40 dirhamiem un jau pēc pāris minūtēm Sandriņa sēž Marrakešas laukuma vidū ar paceltu potīti, uz kuras top īstens mākslas darbs. Par pēdējām sagrabinātajām montētām tiek iegādāts ūdens un gardā maizīte, ko apēdam sēžot uz hoteļa terases, vērojot Marrakešu no augšas un daloties iespaidos par pavadītajām dienām. Īsts „skudru pūznis”, tik atšķirīga kultūra un domāšana. Pūš silts vējiņš, skaņas mijas viena ar otru, tik jauki.... Kopumā Maroka var gan patikt, gan ļoti nepatikt. Attā, Maroka... Pēdējais rīts Marokā izvēršas par īstu cirku. Viss sākas ar to, ka taksistam nejauši nosperam ūdens pudeli, kuru savukārt nejauši ieliekam rokas bagāžā. Ā zinām, šķidrumus pārvadāt ir aizliegts, bet muitnieki laikam ir apžilbuši no mūsu naivajiem smaidiem un kamēr somas tiek pārbaudītas caur ierīcēm, kāds melnais kārtības sargs pat paspēj izspļaut: „Jū ār nais!” 3 l ūdens rokas bagāžā un nekādu problēmu. Tā kā, ja vēlies pārvest atombumbu, tad vienkārši esi blonds un smaidi! :D Attā, Maroka. Tu vienmēr paliksi atmiņā ar kaulēšanos, spilgtām krāsām, karstumu, dzīvesprieku un īpašo šarmu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais