Autostop - Ukraina

Gunta Thomson 07.09.2012 28 min lasīšanai 77 foto

Šī vēlme prātā sēdēja jau kādu laiku, tikai līdz šim vienmēr bija pārāk daudz citu plānu, nepiemērotu apstākļu, atrunu u.c., līdz šogad uzmācās sajūta – ja ne šovasar, tad kad? :D

Kad man jautāja par manu ceļabiedri Inesi, vai sen esam pazīstamas, ka kopā ko tādu darīsim, atbildēju, ka 3 reizes. Tieši tik bijām iepriekš tikušās, līdz izteicu šo piedāvājumu – stopot uz Ukrainu. Var to saukt par intuīciju ceļa biedra izvēlē, bet tādā gadījumā nekļūdīgu intuīciju. ;)

Un kāpēc tieši Ukraina? Doma bija par Krimu, bet procesā sapratām, ka nepagūsim, jo laiks ceļošanai bija tieši 12 dienas, lai būtu atpakaļ un nākamā dienā mestos darbos, tāpēc palikām pie Karpatiem un Odesas. Un negribējās milzīgus autobāņus, tūristu pilnas galvaspilsētas u.tml., drīzāk gan kaut ko vienkāršu un čuhņīgu (atvainojos par izteicienu) ;)

Tātad – kā tad nu tas viss tur sanāca un notika...

1.diena (20.aug.)

Sarunājām tikties Rīgā autobusa pieturā, lai aizbrauktu līdz Baložiem un tad sāktu stopot. Man lielā soma uz muguras un esmu jau pusceļā līdz norunātai vietai, kad zvana Inese un miegainā balsī paziņo, ka ir aizgulējusies. Labs sākums un izrādījās arī visai pravietisks. ;) Pēc mana rīkojuma pa galvu, pa kaklu, tomēr sataisās un autobusu nenokavējam. :)

Pirmās dienas statistika – 4 mašīnas un esam Polijā Bialystokā. Nekur nestāvējām ilgāk par 10 minūtēm. Varbūt iesācēju veiksme. ;)

Pilnīgi nejauši sanāca apmaiņas ar alus pudelēm. Mums pašām, protams, nevienas līdz nebija, bet dāvanā saņēmām 2us LV aliņus no latvieša, kuru nostopojām Lietuvā un kuram tie mētājās mašīnā pēc tusiņa. Savukārt vienu no tiem iedāvinājām vienam polim, kurš mums savukārt ieprezentēja 2as pudeles ar poļu alu, dēļ kurām speciāli piestāja pie veikala. Vienu no tiem izdzērām Bialystokā pirms gulēt iešanas. Nu jā, ar gulēšanu plāns bija tāds, ka guļam teltī un telti ceļam kur pagadās, protams, ievērojot maksimālus drošības pasākumus t.i. negulēt vietās, kur mūs redz no ceļa un kādām mājām, pilsētās, kā arī, lai nav redzams, ka un kur dodamies uz naktsmieru.

Bialystokā sanāca, ka bijām pilsētas nomalē, kad sāka nākt tumsa. Sapratām, ka no pilsētas ar kājām iziet nesanāks un stopot pa tumsu negribējās, tāpēc meklējām apkārtnē, kur palikt. Visai ātri uzgājām tādu kā aizaugušu parku, kuram zāle nebija pļauta visu vasaru. Izrādījās tomēr pārāk lieli džungļi. Toties blakus parkam bija veca mājiņa, kurā izskatījās, ka neviens tur nedzīvo, izņemot vīngliemežus visur pa apkārtni. Aiz mājiņas žoga krūmu aizsegā smuka vietiņa. Tur arī iekārtojāmies naktsguļai. Pirms gulēt iešanas izdzērām vienu poļu alu. Galu galā tās stikla pudeles arī smagas, lai staipītu līdz. ;)

2.diena (21.aug.)

No rīta dodamies tālāk. Dienas laikā atklājām, ka var stopot arī pilsētās, ja esi uz tranzīta ceļa un tev ir lapa ar nākamās vietas uzrakstu. Tā sanāca vairākkārt un nekādas vainas. Tikai vienreiz policis aizdzina, kur mašīnām aizliegts apstāties.

Poļu šoferi, īpaši tālbraucēji, ir ļoti komunikabli, žēl, ka viņi runā tikai poliski, nu kāds kaut ko pa krieviski zin. Izkāpjot no mašīnas mēle izmežģīta un rokas nogurušas. Tā nu pēc kārtējās šādas reizes, izdomājām, ka nākamam iemācīsim kaut ko latviski. Iemācījām „Šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis”. Neizvēlējāmies „šaursliežu dzelzceļu”, jo tas jau tāpat skan poliski ar n-tajiem līdzskaņiem pēc kārtas. :D Protams, pretī dabūjām polisko variantu, kas tulkojumā nozīmēja blusu, kura lec pa ūdens virsu un taisa mazus vilnīšus. Kā tas skanēja poliski – kurš to vairs atceras. ;)

Pēc visiem šiem poļiem kādā krustojumā ievēlējāmies, ka tagad gribam kādu, kurš runā angliski un brauc tālu. Apstājās fūre, kurai numurā pirmie burti TR. „Turks b..e, s....i būs” – komentēja Inese. Bija ar. :D No vienas puses jau dabūjām, ko vēlējāmies – runāja angliski un brauca tālu, līdz par Ļvovai, uz kurieni devāmies arī mēs. Tas nekas, ka priekšā robeža, uz kuras 3atā kabīnē nedrīkst atrasties un vadītājam jāievēro stāvēšanas uz vietas grafiks. Bonusā nāca skaļa arābu mūzika, kura vairāk gan izklausījās pēc bolivudas + dažas dziesmas krievu valodā ar tādu pat muzikālo pavadījumu, kurām es tulkoju lyric, savādāk viņš dzied līdz visu laiku un nesaprot, par ko dzied. ;) Prasījām, vai viņš zin, kas ir The Beatles. Protams, nebija ne jausmas. :D Šajā mašīnā neatteicāmies no piedāvātās glāzes viskija. Turpat pavadījām arī stāvēšanas pauzi 45 min, kura ievilkās vairāk par stundu, jo vakariņās tika taisīta lēcu + vēl kaut kā putra ar ceptiem sīpoliem, kuri tika piededzināti, jo pavārs dejoja pie savas mīļās arābu mūzikas un aizmirsa, ka tie jāapmaisa. :D Bet arī ar visiem piedegušajiem sīpoliem garšoja tīri labi. Pēc tam vienīgi grūti bija atvadīties no mūsu ceļa biedra un nekādi mūsu argumenti nebija pietiekami, ka mums jāšķirās, lai arī dodamies uz vienu un to pašu pilsētu. Beigās apmainījāmies telefona nr., uzdāvinājām LV alu, kuru vēl arvien vadājām līdz un beidzot jau tumsā izkāpām kāda mazā ciematiņā. Labi, ka pilnīgi nejauši turpat bija laba vieta teltij – nopļauta pļava ar mežu patālāk. Aizgājām pa rasaino zāli līdz mežam un tā ielokā cēlām telti.

3.diena (22.aug)

Kā parasti pieceļos pirmā un sāku rosīties. Inesei arvien patīk pagulēt – gan no rītiem teltī, gan mašīnās. ;) Atklāju, ka netālu ir smuka upīte. Izmantoju to par rīta vanniņu. Visu laiku gan ausījos, vai nedzirdēs kur tuvumā soļus, jo negribējās, lai kāds poļu lauksaimnieks ejot gar savu lauku redzētu Tādu skatu... :p

Polijā ļoti daudzi šoferi izmanto rācijas, un ne tikai tālbraucēji. Tāds savdabīgs ceļa čats sanāk ~ 10 km rādiusā. Pastāvīgi tiek brīdināts, kur atrodas kurva inspector, sastrēgumi, ceļa remonti, kā arī citas sarunas. Kārtējais mūsu šoferīts rācijā piedāvāja – kurš grib paņemt dve stopovički iz Lotvi, kad pašam vairs tālāk nebija pa ceļam. Diez ko poļu valodu nesaprotu, bet bija, kas jautāja, vai smukas meitenes? Kāds cits, vai viņas saprot poliski? Beigās tomēr „prece” tika nodota nākamajam un braucam tālāk pārkāpjot citā mašīnā bez stopošanas.

Pēcpusdienā šķērsojam Polijas / Ukrainas robežu. Ar Ukrainas robežām ir tā, ka reti kurā vietā tās atļauts šķērsot kājām, jābūt transporta līdzeklī.Mums paveicās, ka nokļuvām tieši tādā, kuru bija atļauts pāriet kājām - Medyku. Robežas šķērsošana aizņēma ~20 min. Tiklīdz nonācām otrā pusē, sajūta kā no civiliāzijas ierodoties centrāltirgū. Pa ielu skraida vistas, daudz tantuki velk ratos saiņus ar precēm, vīrieši sievu sitamajos kreklos dara to pašu + vieni otrus komandē. Fonā stāv milicija, kura it kā to visu kontrolē. Vēlāk uzzinājām, ka liela daļa tur nodarbojas ar kontrabandu pietam uz abām pusēm. Iepērk vienā valstī lētāk un otrā pārdod dārgāk. Un par cik tas bija viens no retajiem kontrolpunktiem, kuru var šķērsot kājām, tad tur arī visi tie tipiņi tusē lielā koncentrācijā.

Paejam mazliet nost no robežas un sākam stopot uz Ļvovu. Pienāk viens tantuks un saka: „Meitenes, jābrauc ar autobusu, biļete 20 grivnas”. Mēs neko. Pēc kāda brīža pienāk cita un saka: „Meitenes, tur ir autobus, 22 grivnas līdz Ļvovai”. Vēlāk pienāca vēl viena, teica to pašu, tikai cipars bija 25. :D Bija arī cilvēki, kuri par naudu solīja mūs nogādāt, kur mums vajag. Turpinam stopot.

Satikām vienu vāciešu pāri, kuri arī stopoja, tikai Ukrainai brauca cauri. Viņi izskatījās tādi pozitīvi un pārlieku naivi tai vietai...

Kādas minūtes nostāvot, skatos viens busiņš sāk lēnām kustēties uz mūsu pusi. Pēc pāris metriem apstājās un pie vadītāja pienāk parunāt viens vietējā centrāltirgus džigits. Pa brīžam pamet abi acis uz mums un vāciešiem. Pienāk vēl 2 un visi dara to pašu. Viens iekāpj busā un bus sāk braukt. Apstājas pie vāciešiem un šie iekāpj iekšā. Mēs arī to pašu busu nostopojam un tiklīdz atveram durvis, sakam saviem kolēģiem, lai kāpj ārā, ka galā būs jāmaksā. Un labi, ja vel tikai jāmaksā... Viņi izkāpa.

Ar Inesi paejam tālāk, lai mūs neredz visi centrāltirgus iemītnieki un nostopojam poli. Sākumā likās, ka polis, jo PL nr.mašīnai, bet izrādījās, ka ukrainis, turklāt ments no augstākiem rangiem un brauca uz 140. Pa ceļam paspēja pastāstīt, ka Ukrainā ir ļoti dārga nodeva jaunām un krutām mašīnām, tāpēc viņam tā reģistrēta Polijā. Nodeva ir gandrīz mašīnas vērtībā.

Atļautais ātrums valstī 110 ārpus apdzīvotām vietām, bet visi brauc kā māk un cik ātri grib. Gadās, ka apdzen pa labo pusi, arī bīstamās vietās utt.un strauji apbrauc svētās govis, kurām patīk patusēt uz šosejas. Šis nebija vienīgais tāds gadījums, novērojām to valstī kopumā. Ļoi daudz žiguļu, moskviču, zapīšu u.c. padomju laiku ražojumu. Pietam lielākajai daļai spēcīgi tonēti stikli un žiguļi ar krutiem lietajiem diskiem. Likumsakarīgi, ka var iegādāties arī 80 un 92 benzīnu. Lielākā daļa motociklistu brauc bez ķiverēm. Uzzināju, ka likums jau tāds pastāv, ka jābūt ķiverei, tikai reti kurš viņu ievēro, tāpat kā ātruma limitu u.c. Menti esot viegli uzpērkami un visi to arī dara, ka par katru pieķerto pārkāpumu iespiež saujā kādu banknoti. Ceļu stāvoklis kā Latvijā – ir posmi skaisti un gludi un ir, kur bedre pie bedres.

Izkāpjam uz Ļvovas apvedceļa un iestopojam pilsētā ar uzrakstu „Centrs”. 10 minūšu laikā mūs paņem jauneklis, kurš uz atvadām uzdāvina pilsētas karti. J

Caur SMS no savējiem Latvijā saņemam adreses ar hosteļiem. Apmeklējam pirmo un izrādās galīgi garām – šauri un smacīgi. Pajautājam taksistam turpat uz ielas pēc vienas citas adreses, kuru nekādi nevaram atrast. Viņš arī tādu nezin, bet ieķeksē mums kartē, kur vairākas reizes ir vedis klientus uz hosteļiem. Dodamies uz tuvāko un viss čiki – smuki, ērti un lētāk par internetā atrodamo lētāko. Būsim 3vietīgā istabiņā pa 7EUR no katras.

Vakarā ejam skatīties pilsētu. Ļoti atgādina Rīgu, īpaši vecpilsēta. Ir silts, daudz jauniešu tusē pie strūklakām un atklāti lieto alkoholu. Pastāv, protams, likums, kas to aizliedz, bet, kā jau nojaušams, neviens to neievēro – mēs arī nē – sēžam pie strūklakas un malkojam alu.

4. diena (23.08)

No rīta hosteļa virtuvē taisot brokastis satieku 2us bravūrīgus gruzīnus. Sarunas laikā, kura bija vairāk kā šķēpu mešana vienam uz otru, pēc piedāvājuma braukt ar viņiem uz Gruziju, saku, ka viņu mašīnā es nekāptu. Uz jautājumu, par ko ta tā, jau uz mēles bija atbildēt: „Jūs taču pat aitas drāžat”, bet kaut kā aiztaisīju muti pēdējā brīdī, jo pēc tādas atbildes toč būtu bijis jālaižas ko kājas nes. :p

No Ļvovas dodamies uz Karpatiem. Stopojam atkal pilsētā ar nākamās vajadzīgās pilsētas uzrakstu. Pēc ~15 minūtēm esam ceļā. J

Temperatūra kāpj un kārtējā mašīnā, ko nostopojam, šoferīts izdomā doties peldēties, vēl jo vairāk, ka tur jau ir viņa draugi. Mēs arī dodamies un visi peldamies superīgā kalnu upē ar caurspīdīgu ūdeni un daudz mazām zivtiņām, kuras pa brīvu taisa zivtiņu SPA, ja kādu brīdi ūdenī nekusties. ;)

Pa Karpatu mazajiem un sliktas kvalitātes līkumotajiem ceļiem braukājam ar attiecīgām mašīnām šādiem ceļu segumiem – GAZ, LUAZ u.c. Cilvēki ir patīkami un mīl sarunāties. Kādā mazā kalnu miestiņā onka iznāk no veikala un nopircis priekš mums končas. Jautā, kas mēs esam utt un ļoti sirsnīgi novēl veiksmīgu ceļu.

Kalnos kādus 30 km braucām ar vilcienu, jo noticam vietējo apgalvojumiem, ka tālāk ceļš gandrīz nebūs un pa to ļoti reti vispār kāds brauks. Vilciens vecs ar koka sēdekļiem – īsta romantika. J Lielākā daļa pasažieru brauc no sēņošanas mežā.

Stopojam tālāk līdz jau krēslā mūs paņem vecs džips ar 2 durvīm. Uzzinājis, kas mēs esam, ko daram un ka parasti guļam teltī kaut kur mežā kur pagadās, viņš kategoriski iebilst, ka mēs nedrīkstam gulēt mežā, un viņš mūs aizvedīs uz kempingu tepat sānceļā pēc 2 km. Mēģinam iebilst, bet tā pieklājīgi nesanāk, tāpēc padodamies. Braucot 2 km pa sūdīgu mežu ceļu, sāk kļūt neomulīgi un pārlieku jau asaru gāzes baloniņu no somas uz bikšu kabatu. Izmantojot iespēju, ka latviski neviens nesaprot, Inesei saku par savu rīcību un brīdinu, ka no mašīnas tā ātri, ja kas, var izkāpt tikai viņa, jo man vēl sēdeklis jānoloca, lai tiktu ārā. Bet izrādās, ka viss OK, tiešām iebraucam kempingā, kur mums pat atļauj dabūt telšu vietu pa brīvu. Priecājamies, ka nebūs jāslēpjas un jāklausās, vai naktī pa mežu netuvojas soļi un mēnessgaismā uz telts neparādās ēna, piemēram, roka ar nazi u.tml. :D

Kempinga saimnieks izreklamēja, ka viņiem esot aka ar minerālūdeni. Kalnos vispār tur daudz avotiņu, kur vietējie ņem ūdeni dzeršanai un ir arī minerālavoti. Viens pat garšoja pēc boržomi. Vēlāk ejam pakaļ izslavētajam ūdenim, tikai izrādās, ka aka ta ir, bet nav ne vindas, ne spaiņa, nekā. Labi, ka nav tik dziļa. Turu Inesi pie kājām, kamēr viņa liecās pakaļ ūdenim. Galu galā stopošanā ūdens rezerve ir viena no nepieciešamākajām lietām. ;)

Vakarā skatamies brīnišķīgu kino. Aiz kalna ir aizķēries negaisa mākonis un ņemās iepriekšējā ielejā. Mēs uz to skatamies no sāna un tur bez skaņas plosās zibeņi kā traki. Tik spilgti, ka pat pagriežot muguru var redzēt apkārtnē tā atblāzmu. Pērkonu gan nedzird, jo kalns aiztur skaņu. Brīnišķīgs skats un hipnotizējošs – gribas skatīties un skatīties.

5.diena (24.08)

No rīta nekas cits neatlika, kā iet tos 2km pa meža ceļu atpakaļ uz trasi, lai tiktu tālāk. Neviens arī nebrauc, ko varētu nostopot.

Vēlāk ceļu turpinam ar busiņu – maizes vedēju, kuram maize tā atvērti mētājās kastēs. Braucam ar viņu pa līkumotajiem kalnu ceļiem un klausamies no kasetes Ruki verh „Zabiri menja saboj, uvazi za sto morei...” :D Tik tematiski, ka sākam dziedāt līdz. Busiņam vajadzēja piestāt pie veikala, kur tantuki jau bija sapulcējušies ģērbušies savos rūtainajos un puķainajos halātos, jo zina laiku, kad brauc maizes vedējs. Tāds veikals, kurā var nopirkt visu – vienā galā grābekļi, ķēdes, galošas, govju barība, otrā konservi un svaiga maize. Tik perfekta kompozīcija, ka šķiet esi atgriezies pagātnē + vēl nevainojamais muzikālais pavadījums. ;)

Vispār ļoti acīs krītošs bija šāds kontrasts – pa ielām skraida vistas, kazas un govis, mašīnas vai nu ļoti krutas vai vecas un sagrabējušas, toties visām grabažām tonētie stikli. Šoferi ļoti daudz klausās vecu krievu mūziku. Daudz politiskās reklāmas afišās un visi lamā valdību par korupciju.

Kādā ciematā no rokas nopērkam vietējo vīnu 1,5 plastmasas pudelē. Maksā 25 grivnas, bet tas, protams, ar tūristu uzcenojumu. Ļoti stiprs vīns, kuram uzreiz gribas uzdzert ūdeni. Izrādās, vietējie tā arī dzer – malciņš vīna un noskalo ar ūdeni. Bet garšīgs. ;)

No vairākiem vietējiem uzzinam, ka pie pilsētiņas Verhovinas ir pats lielākais Karpatu kalns augstumā 2km. Dodamies uz turieni. Kad pret vakaru esam tikušas tur, izrādās, no lielās virsotnes ne ziņas, ne miņas. Vilšanās sajūta. :/ Bija doma nakšņot jau ceļā uz kalnu, bet kalna ta nav... Vietējie arī neko nezin. Kā tas var būt? Dodamies ārā no pilsētas, lai kaut kur nebūt uzceltu telti. Pilsētiņa izrādās gara – iela, tai paralēli upe, abās pusēs rindas ar mājiņām un aiz mājiņām jau sākas kalns. Vietas, kas citkārt mūsu vajadzībām būtu ļoti piemērotas – krūmi un meži - aug tikai uz stāvām kalnu nogāzēm, kur par telti var pat nesapņot. Tomēr vēl nezaudējam cerību un dodamies tik uz priekšu.

Ukraiņi šodien svin neatkarības dienu un visur notiek tusiņi – no centra puses skan mūzika, braukā piedzērušies, dodas viens pie otra ciemos, kurina ugunskurus un redzējām arī vecu tantiņu ģērbušos tautas tērpu motīvos. Tā nu ejam bez stopošanas atraidot vienu galīgi piedzērušos šoferi ar acīm konusā un vienu piedāvājumu nakšņot. Saprotam, ka ātrāk jātiek pie vietas. Mēness arī jau uzausis un ļoti strauji satumsa. Izdomājām pārbrist upi, lai tumsā nav jāiet pa ceļu un jārēgojas katras mašīnas (lasīt – katra džigita) fārēs. Brienot upi pamanam, ka netālu pretējā virzienā pāri upei brauc žigulis. Fantastisks skats, labi, ka nesatikāmies ar viņu upes vidū aci pret aci. :D Upes pagaidām ļoti sausas, jo ilgi nav bijis lietus. Tāpēc arī varējām pārbrist, lai gan straumīte tāpat spēcīga – Inesei pat norāva iešļūceni, bet labi, ka noķēra.

Sapratušas, ka ar telts vietas atrašanu kļūst bezcerīgi, kādā sētā pamanījām tantuku, kuram pajautājām, vai drīkstam viņas pagalmā uzcelt telti. Protams, izstāstījām, kas mēs tādas un kā tur nokļuvušas. Viņa atļāva. Kamēr cēlām telti, iznesa vēl mums tēju. J Pirms gulēt iešanas pasēdējām pie mājas sienas uz soliņa tumsā visas 3 un patērzējām. J

6. diena (25.08)

No rīta ceļamies, kad dzirdam, ka mājinieki jau sākuši rosīties. Vasiļisa, tā sauc mājas saimnieci, uzklāj mums brokastu galdu pagalmā zem ābeles ar kafiju un maizītēm. Tik patīkami. J Brokastojam un tērzējam. Viņa stāsta par savu dzīvi šai ciematā, saviem bērniem, kaimiņiem u.c. Tik vienkārši, bet skaisti. J Uztaisam pāris bildes un solamies tās atsūtīt uz norādīto adresi. Solījumu noteikti turēsim.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Moldovas pusi, caur kurieni dosimies uz Odesu. Nostopojam ļoti sagrabējušu busiņu, kuram aizmugurē nav krēslu. Jautāju šoferim – kura gada? Viņš atbild vienkārši – antikvariāts. Kad esam gala punktā, verot vaļā busiņa durvis, lai tiktu ārā, nejauši tās izceļu pavisam. :D

Pilsētā Černovci iestrēgstam uz stundu. Mainam taktiku ik pēc 10 minūtēm – ar uzrakstu, bez uzraksta, paejam mazliet uz priekšu, atkal mazliet uz priekšu. Līdz beidzot mūs paņem 60 gadīgs pāris. Viņi mums uzdāvina pudeli ar sasaldētu minerālūdeni – mmm! J Un pa ceļam izved caur savas dzīves vietas pilsētas vēsturisko centru, tikai tāpēc, lai mums būtu iespēja to redzēt. J Vēlāk, kad izlaiž mūs uz mūsu stopojamā ceļā un esam paēdušas pusdienas, viņš vēlreiz atgriežas, lai paskatītos, vai mēs vēl tur esam. Varu derēt, ka vakarā viņš atbrauca vēlreiz, bet mēs jau bijām gabalā. Bet tomēr tik patīkami. J Un sasaldēts ūdens, kad ārā + 36 mmm!

Pēc kartes bijām nolūkojušas citu ceļu uz Moldovu, bet nākamajā auto šoferis mūs pārliecina, ka pa to ceļu reti kurš brauc un visi dodas caur Rasušānu robežpunktu, gandrīz līdz kurienei dodas arī viņš. Šaubīgi, bet piekrītam mainīt maršrutu un doties caur pazīstamajiem, gandrīz vai slavenajiem, Rasušāniem. Jau pa ceļam mani sāk mākt šaubas – nevienas fūres pa ceļam, tikai pāris žiguļi, klejojoši suņi un apkārt tikai lauki – hmmm... Nonākam mazā ciematiņā 7km no robežpunkta. Tur arī paliekam uz nakšņošanu – ganībās, kad saimnieki govis ir sadzinuši mājās. Ievērojot piesardzību, kamēr vēl gaišs, tusējam vienā vietā un tumsā pārceļamies uz citurieni, kur arī ceļam telti.

Augošs un spožs mēness. Esam kalna pakājē un ļoti labi var dzirdēt, kā no kalnā esošās mājas šķind piena kannas. Sienāži nenogurstot grabina savus šeikerus. Saņemu SMS ar jautājumu no LV – kur esat? Atb. – Ellē ratā Rasušānos. ;) Un nav nemaz melots.

7.diena (26.08)

Līdz ar rīta gaismu ceļamies un pošamies. Ieturot brokastis ar savu superaso nazīti mēģinu attaisīt turpat noplūktu valriekstu un smuki gandrīz nogriežu sev īkšķi... Sareibst pat galva, bet labi, ka asinis izdodas apturēt, lai gan pirksts pagaidām šķiet nelietojams. :/

Sākam ceļu uz robežu. Ciematā pie ceļa ik pēc dažām mājām ir akas publiski pieejamas. Ir ļoti karsts - dzeram ūdeni un pļeckājamies ik pēc dažām. Nogājušas kādu km beidzot nostopojam busiņu un tiekam līdz pašai robežai. Izslavētais robežpunkts, kuru visi izmantojot, ir galīgi tukšs un mazs, un atrodas starp milzīgu nokaltušu saulespuķu lauku vienā pusē un sojas lauku otrā. Nogarlaikojušies robežsargi sanāk mūs iztaujāt, kas mēs tādas, kā te nokļuvām un kur dodamies. Labprāt parunājamies, saņemam zīmogus pasēs, atrādamies pie dažādiem lodziņiem un dodamies tālāk.

Tā kā caur Moldovu sākumā vispār nebija plāna braukt un arī tagad braucam tikai tranzītā, tad par šo valsti neko daudz iepriekš neuzzinājām. Bet vienmēr jau var prasīt cilvēkiem. Divās mašīnās uz jautājumu – ko pie jums brauc skatīties tūristi, vadītāji atbildēja – nezinu. Un no jautājuma – kāda ir Moldovas vēsture, vienkārši izvairījās. Hmm... Varbūt šeit tiešām ir tikai tas kas redzams visapkārt – milzīgi izdeguši lauki ar saulespuķēm, soju un kukurūzu, svelmainas ganības un nekāda patvēruma no saules pie +40. Kādā vietā stopojot bija tikai pilsētas betona uzraksts par ēnu, kurā pa kārtai varējām pastāvēt. Un izkāmējis suns garām panesa savu laupījumu – noplosītu vistu, kurai zarniņas teju vilkās pa zemi.

Nostopojam 2us kautrīgus moldoviešu jaunekļus, kuri brauc uz bazāru. Bija viegli iedomāties, ka pirkt aunu. ;) Par spīti kautrībai, tomēr pajautā, vai esam precējušās. Atbildam, ka vēl nē, bet nākamgad to darīsim. Tas nekas, ka precēties neplānojam, bet šāda atbilde tāpēc, lai sagrabējušais auto spēji nemainītu virzienu un nevestu mūs uz savu ģerevņu. ;) Tai mašīnai vēl pusceļā attaisījās durvis tieši tad, kad es pret viņām atspiedos. Būs jau gana vienai dienai ar naža griezumu, lai vēl mēģinātu ienirt asfaltā. ;)

Pie ceļa kāds vīrietis mēģina pārdot dzīvu trusi turot to aiz ausīm virs ceļa. Mana vizuālā iztēle uzreiz piezīmēja zaķim uz krūtīm sakrustotas ķepas un sejas izteiksmi – „apnicis jau, kad šitas viss beigsies?” :D

Pateicoties vienam busiņam, kuram vajadzēja Kišiņevā tirgū iegādāties papriku, sanāca apskatīt Moldovas galvaspilsētu. Izskatās pēc milzīgiem Pļavniekiem, kur cilvēki pie ielām tirgo dažādas preces saliekot tās turpat uz ielas un piestutējot ar akmeņiem. Apdrupis padomju laiku šarms - tas arī viss. Tirgū dārzeņus tirgo no busiņiem un fūrēm. Žēl, ka mums nav līdz leju – naudu neizmainījām, jo likās, ka tranzīta braucienā iztiksim ar kartēm. Tā būtu varējušas iegādāties saldos augļus. Bet pie augļiem tiekam tāpat – mūsu šoferis sapērk persikus un arbūzu un iedāvā vēl vīnogas, ar kurām pats pirmīt bija tirgojies un tagad brauc mājās. Viss ļoti salds un garšīgs, tikai, protams, ļoti jāpiedomā par higiēnu, lai pastiprināti nebūtu jāpievēršas krūmiem. Mēs ļoti uzmanījāmies, tāpēc nekas tāds nenotika. Apstājamies visi kādā vietā pie akas ceļa malā un notiesājam arbūzu. J

Kad nāk vakars, saprotam, ka ar „naktsmītni” tā ir kā ir, jo visapkārt tikai lauki un lauki. Gar ceļu valriekstu alejas, bet nekur, kur varētu noslēpties. Pilsētās un ciemos vēl bēdīgāk, jo izskatās ļoti nedroši. Kad starp laukiem pamanam dažas krūmu strēles, uzreiz sakam, lai laiž mūs ārā. Pieved pie pašiem krūmiem un kaut kā negrib braukt prom mūsu pavadonis, bet tjipa turpina patusēt. Atgādinam, ka viņu mājās jau paris stundas gaida sieva ar šašlikiem un beidzot atvadamies. Atkal ievērojot, piesardzību, ejam uz citu vietu nevis kur sākumā. Krūmu strēles izrādās akācijas ar milzīgām pākstīm un milzīgiem ērkšķiem. Inese uzdur savu paralona iešļūceni zemē nokritušam ērkšķim, labi ka ne kāju.

Pret vakaru ceļas vējš. Tas ir karsts kā no fēna un dzenā pa ceļu sausas zāles kumšķus. Gandrīz vai siroko, kura laikā, ja izdara noziegumu, vējš skaitās vainu mīkstinošs apstāklis. Tas nekas, ka šoreiz ir sajūta, ka mēs vairāk varētu būt upuris nevis noziedznieks...

8.diena (27.08)

No rīta, kurš liekas vēl karstāks nekā vakar, dodamies atpakaļ uz trasi, lai brauktu tālāk. Ejam un tērzējam atpakaļ neskatoties, bet tad kaut kā atskatamies un tur – zirgs...! Zirga ratos vecs večuks. Prasam, vai var ar viņu līdz lielajam ceļam. Atļauj. Tā nu piepildās mana jau 3 dienas lolotā vēlēšanās – nostopot zirgu pajūgu. Neilgā ceļa laikāvečuks pastāsta, kā agrāk zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Ļoti viņš mums atgādināja kaut kādu pasaku tēlu.

No lielā ceļa pāri laukam redzam ezeru. Lai arī pastāv liela iespējamība, ka tas būs netīrs, tomēr vēlme nopeldēties ņem virsroku un ejam to izlūkot. Pa ceļam uz to, pilnai ainavai starp ērkšķiem, kuri vienīgie izdzīvojuši izdegušajā pļavā, vēl tikai vajadzētu kādu zirga skeletu ar ribām uz augšu kā milzīgiem grābekļiem. Tā vietā atpakaļceļā no tiešām netīrā ezera satiekam zirgu ar jātnieku, kuram pie segliem mais ar kaut ko iekšā. Man ļoti viegli iedomāties, ka tur ir tas trusītis, kuru pirmīt mēģināja pie ceļa pārdot. Jātnieks prasa, kas mēs un uz kurieni. Sakam, ka gribējām ezerā nopeldēties, bet tas ļoti netīrs. Viņš saka, ka tad mums jāiet uz piekto ezeru. Jautāju - a kurš tad ir šis? Viņš atbild, ka trešais... Jautāju – a kur ir piektais? Viņš atbild – aiz ceturtā. (!?) Tā kā noskaidrojam, ka tas nav tuvu, tad vēlmi peldēties pagaidām atliekam...

Nostopojam fūri, kura brauc gar Odesu. Vadītājs – ļoti liels un resns moldovietis mums patriotiski izstāsta par apskates objektiem Moldovā – vīna pagrabiem, kur var iebraukt ar mašīnām un kur ir mucas tik lielas kā mājas, un katra iela saucās savā vīna šķirnē. Un par klosteriem, kas izcirsti klintīs. Arī par nacionālajiem ēdieniem. Kā sapratām, par ēdieniem viņam īpaši patīk runāt. Jautāja pat, ko ēdām brokastīs. Atbildējām, ka cepumus. Apbrīnoju ekstrēmismu – viņš teica un kādā vietā apstājāmies kafejnīcā un viņš priekš mums pasūtīja vienu no nacionālajiem Moldovas ēdieniem – milzīgus plāceņus ar biezpienu un kartupeļiem. Garšīgi, bet tik daudz nevarējām apēst, tāpēc paņēmām līdz. :D

Uz Moldovas / Ukrainas robežas nodirnam kādu stundu, kamēr viņš tiek galā ar visu birokrātiju. Labi, ka varam sēdēt fūrē, kurai viņš pat mums atslēgas uzticēja, citādi ārā likās, ka iet jau pāri +40... Robežpunkts Palanka – aktīvs un darbīgs, rindas uz abām pusēm, bet gar malām purvi, kuros dzīvojot milzīgas čūskas.

Ukrainā nākošajā ciematā mainam transportu un Odesā iebraucam ar vieglo, kurā vadītājs mums daudz ko interesantu pastāsta par šo pilsētu. Par satiksmes noteikumu bardaku un principiem, pilsētas raksturu, apskates vietām u.c.

Odesā mums ir pasūtīts hostelis no LV caur netu. Tur atklājās, ka reizē ir iebūkingotas divas personas vienā numurā, tāpēc viņi mums piemaksā starpību un pārsūta uz citu hosteli – krutāku. No mums tās pašas 300 grivnas uz abām. Cara laika māja ar marmora trepēm. Iekārtojamies, nometam somas, nodušojamies pēc hlora smaržojošā ūdenī un dodamies apskatīt pilsētu. Tā kā esam 5 minūšu attālumā no vēsturiskā centra, uz turieni arī dodamies. Potjomkina kāpnes, osta, kur rūpniecības vide sajaukusies ar tūrisma, senās celtnes u.c. Skaisti.

Klejojam līdz vakaram, kad sāk pārņemt nogurums un dodamies atpakaļ taisīt vakariņas. Vakariņās vietējie hosteļa rīsi ar mērci. Izrādās visi hosteļa iemītnieki kā draudzīgā komunālajā dzīvoklī sēž virtuvē un visi kopā vāra zupu, dzer vīnu un stāsta stāstus. Vārot rīsus, pievienojos arī es. Kāds poļu skolotājs pastāsta, kā arī senāk ceļojis ar stopiem un viņam somā reiz ieliktas narkotikas... Kāds maskavietis – mūziķis gaida savas vilciena biļetes uz mājām u.c.

9.diena (28.08)

Vakardienas vējš sapūta lietus mākoņus un visu nakti lija kā ar spaiņiem un plosījās negaiss. Priecājamies, ka neesam teltī. J Lietus lija arī visu priekšpusdienu un tikpat stiprs – kā no cisternas. Ap pusdienlaiku tikai mitējās, kad mums vajadzēja izrakstīties no hosteļa.

Plānā bija nopeldēties Melnajā jūrā un vēl apskatīt pilsētu, bet tādā lietū visi plāni mainījās vēl jo vairāk, ka temperatūra pēkšņi bija tikai + padsmit grādi. Devāmies prom ar domu doties stopot jau uz māju pusi, virziens - Kijeva. Vispirms vajadzēja tikt uz trases. Nolēmām no pilsētas izbraukt ar vilcienu. Stacijā bardaks pilnīgākais – visur garas rindas un dusmīgas kasieres. Vēlāk uzzinājām, ka tas tāpēc, ka daudzi atpūtnieki dodas prom vasaras sezonai noslēdzoties. Stāvam vienā no garajām rindām. Kad man priekšā palikuši 3 cilvēki, dzirdu, ka kasiere nolamā vienu sievieti, kura gribēja biļetes samainīt uz nākamo dienu. Tad ģimene man priekšā dabūja pa galvu par to, ka stāv pie nepareizā lodziņa. Sāku nojaust, ka man arī labi viss nebeigsies... Rādu savu karti un bakstu tajā ar pirkstu – man vajag divas biļetes līdz turienei. Viņa pavirši uzmet skatienu kartei un saka, ka uz turieni vilcieni neiet. Kā neiet, ja tur iezīmēts dzelzceļš un stacijām nosaukumi. Viņa izlabo, ka uz turieni šodien vilcieni vairs neiet. Kā neiet, ja ir tikai pusdienlaiks un tā ir trase uz galvaspilsētu. Neiet un viss – viņa nokliedzās un pievēršas nākamajam upurim. Saprotu, ka bezceris un stāvēt citā rindā negribas.

Nolemjam iet meklēt autoostu. Laipojot starp peļķēm, tramvaju sliedēm un dažādu preču tirgotājiem tas beidzot izdodas. Tur viss veiksmīgi un dodamies ceļā ar maršruta autobusiņu. Interesanti, ka tajos autobusiņos jāmaksā ir pie izkāpšanas. Nezinu tikai, kā šoferis nosaka cenu tiem, kas iekāpj dažādās pieturās. No mums katras tikai 4 grivnas un esam uz Kijevas šosejas. Ceļā izbaudam satiksmes haosu visā pilnībā – visi stumdās, grūstās un lien visās spraugās, kur vien mašīna var ielīst + vēl ne tikai transporta līdzekļi, bet centrā vēl tantiņas ar preču ratiem u.c.

Jau ārā no pilsētas un pirms stopošanas iegādājamies lielu meloni. Pārdevējs vēl ieprezentē divus persikus. J

Nostopojam ļoti runīgu vīrieti, kurš mums daudz ko pastāsta par Odesas katakombām un cilvēku comunity, kas patstāvīgi lien tajās iekšā, lai apgūtu un izpētītu. Par cilvēkiem, kas tur pazuduši un tā arī nav atrasti, alu sistēmas vēsturisko izcelsmi u.c. Uzzinam arī, ka Odesā katrreiz ir satiksme haos, kad sākas lietavas, jo, tā kā pilsēta ir kalnaina un noteksistēma veca, tā nespēj visu ūdeni novadīt, tāpēc zemajās vietās ielas applūst. Valdība jau daudzas reizes esot to remontējusi, bet dēļ korupcijas remonts nekāds, toties kāds iesūc nāsī visu piķi.

Tālāk līdz pat Kijevai braucam ar fūri. Ļoti patīkamas un omulīgas sarunas, patīkama mūzika un priekšā garš, garš ceļš. Katrreiz pie noskaidrošanas, cik tālu būs kopīgs ceļš, paskaitu arī, cik ilgs laiks būs jāpavada ar konkrēto personu. Tagad sanāca pāris stundas, bet ļoti patīkamas stundas.

Kijevā esam tumsā. Ne pašā Kijevā, bet nomalē un mūs izved ārā no pilsētas, cik tālu sanāk pa ceļam. Pat negribējās izkāpt. Bija pat kārdinājums pieņemt piedāvājumu nakšņot fūrē. Tomēr paliekam uzticīgas saviem principiem un teltij, un dodamies tumsā, naktī, vēsumā un briesmās... Mūs gaida melnais Kijevas mežs, kurš seko tūlīt aiz pārsvītrotas Kijevas baltās zīmes. Paejam gabaliņu uz priekšu pa neapgaismotu ceļu, kur visas mašīnas mūs žilbina ar gaismām, līdz ieraugam taciņu, kura ved mežā. Pa to arī dodamies. Izrādās, mežā tādu taku ir daudz, kas nozīmē, ka pa turieni daudzi staigā. Man riktīgi neomulīga sajūta, jo šis mežs pēc savas atrašānās vietās atgādina Biķerniekus. Tad nu prātā domāju, cik droši būtu pārnakšņot Biķernieku mežā un cik šādā, ņemot vērā pilsētu izmēru atšķirības...

Kaut kā pa tumsu atrodam vietu teltij. Inese drīz aizmieg un kaut ko nemierīgu sapņo. Nebrīnītos, ja sapnis būtu par bēgšanu no kāda pa mežu... Nevaru aizmigt, jo visu laiku liekas, ka tūliņ kāds uzbruks...

Gadījās vēl šodien Kijevā uz ceļa redzēt avārijas sekas ar vienu mirušu vīrieti, kuram pāri bija pārsegta melna plēve, kurai gali nostiprināti ar akmeņiem, lai vējš nenopūš. Varēja redzēt kājas tā krustiski guļam – džinsās un botās. Šis skats likās kā slikta zīme nakšņošanai Kijevas mežā...

10.diena (29.08)

Pamostos no caurā miega beidzot, kad ārā uzausi gaisma un apsveicu sevi un Inesi ar to, ka esam dzīvas, un neviens nariks, maniaks vai laupītājs nav ieradies. Var izpētīt mežu dienas gaismā un tas izrādās tīri glīts. Interesanti, ka tas sastāv pārsvarā no ozoliem un ābelēm.

Salīdzinot ar iepriekšējām karstajām dienām, tagad ļoti vēss, kādi + mazpadsmit grādi un mitrs. Ceļamies, brokastīs vēl nedabeigtā melone, un dodamies. Labi, ka dienas laikā noskaidrojās un iesilst, tikai vējš gan ļoti jūtams Ukrainas līdzenumos.

Trase uz Ļubļinu un no turienes jau būs tas pats ceļš, pa kuru šurp braucām. Mašīnu nedaudz, bet kustamies uz priekšu ātri. Ceļš betona, bet kvalitatīvs. Ainava – līdzenumi un purvi.

Nostopojam deputātu ar visiem zelta zobiem. Ar humoru stāsta pats par sevi, ka viņam sieva 25 gadus veca dziedātāja, bet pašam 50 gadi. Pats jau apzinās, ka viņa naudas dēļ. Un arī viņa ir tikai prece, ko viņš iegādājies. Ow money, money, money...

Vēl interesants personāžs bija kāds kontrabandists. Viņam jau sejā bija rakstīts, ka viņš ir šustrijs. Stāstīja, kā vietējie tiek pie krutajām mašīnām bez milzīgā nodokļa maksāšanas – sākumā ieved mašīnas korpusu, tad motoru, citas daļas, riepas un tad to visu liek kopā. Stāstīja, kāpēc viņam nepatīk ārpus likuma sadarboties ar poļiem. Par benzīna bāku pārbūvi u.c.

Kad esam pie robežas, tieši pamanam divas mašīnas, kurām uz troļa katrai pa diviem mašīnu korpusiem. Esam robežā, kuru ar kājām šķērsot nedrīkst. Mēģinam gan to darīt uz dui-bui, bet mūs uzreiz atdzen atpakaļ. Cik naivs mēģinājums... Staigājam gar robežā rindā stāvošajām mašīnām un prasām visām, lai pārved mūs pāri. Neviena nepiesakās. Varbūt tāpēc, ka liela rinda + sāk jau nākt tumsa. Pamanam pasažieru autobusu un ejam parunāt pie šofera. Viņš tāds aizdomīgs izskatās, bet saka, ka var pārvest. Prasam cenu, bet viņš tikai nosaka, ka sarunāsim, sarunāsim, un nozūd. Tikmēr ap autobusu tusē aizdomīga paskata ļautiņi ar lielām somām un tagad jau arī mēs viņiem pa vidu. Beigās tomēr noķeram atkal šoferi un noprasam, konkrēti, cik būs cena, lai nesanāk, ka aiz robežas mums paprasa tādu ciparu, ka acis kubā. Nosauc 100 grivnas uz abām. Nolemjam, ka uz šādu cenu neparakstamies un dodamies prom. Pieņemam lēmumu šodien vairs nemēģināt tikt pāri robežai, bet iet meklēt mežu, kur gulēt un rīt gan jau labāk veiksies.

Paejam kādu puskm no robežas un priekšā smuks priežu mežs. Ejam pēc iespējas dziļi, kur citi cilvēki tāpat vien nelīstu, un ceļam telti. Spīd spožs mēness. Esam aso akāciju aizsegā un priežu ēnā no spožās mēnessgaismas. Vajadzētu būt bail, bet tā īsti nav, tikai piesardzība liek būt modram.

11.diena (30.08)

Ceļamies un dodamies uz robežu pa jaunam izmēģināt laimi. Vakar dabūjām zināt, ka var tikt pāri arī ar parastajiem satiksmes autobusiem, tikai viņiem jau pirms izbraukšanas esot dokumentos reģistrēts, ciki cilvēki dosies pāri. Šodien kāds cits šo teoriju apgāž. Tad nu nedodamies uz tuvāko autoostu, kā sākumā bija domāts, bet mēģinam ko sarunāt robežā. Stāv kāds tukšs autobus ar 5 šoferiem (!?). Sarunājam ar viņiem, ka viņi mūs pa brīvu pārvedīs, tikai vēl nezin, vai vispār brauks, jo gaida ziņu no šefa par tālāko maršrutu. Pēc apm.20 minūtēm paziņo, ka brauks, bet tikai pēc 40 min un varēsim braukt ar viņiem. Jē, dodamies dzert rīta kafiju un gaidīt. Kad paiet stunda, viņi izrādās saņēmuši jaunu ziņu no šefa, ka uz Poliju nevajag, bet jābrauc atpakaļ kur tur citur. Fuck, esam, kur sākām...! :/ Izvelkam no somas salocīto uzrakstu „PL” un aktīvi ķeram tās pašas dažās mašīnas, kuras šorīt mēģina šķērsot robežu. Vakar bija rinda, šodien gandrīz neviena. Lēkājam un ņemamies – ļoti gribam tikt pāri. Apstājās kāda poļu ģimene ar mazu mašīnīti un iekšā 4iem cilvēkiem. Par spīti saspiestībai, ir ar mieru mūs paņemt. Somas tiek iebāztas tā jau pilnajā bagažniekā, Inese sēž man klēpī un jē – dodamies uz robežu. Robežas šķērsošana ar visu birokrātiju aizņem vairāk par stundu, bet vismaz esam procesā. Patika robežsarga sejas izteiksme, kad no mazās mašīnītes tika iedotas 6as pases – 4as poļu un 2as latviešu. :D Gaidot robežā paspējam daudz ko viens otram izstāstīt. Viņi brauc no atpūtas Krimā. Mēs šoreiz līdz turienei netikām, bet nekas – citu reizi. Jau Polijā atvadoties visi kopā nofoķējamies. J

Esam atgriezušās civilizācijā. Ceļš uz mājām. Pa šo dienu izbraucam ar daudzām mašīnām, jo kaut kā sagadījās, ka katra brauc tikai mazu gabaliņu. Bet stopojās labi un uz priekšu tiekam ātri. Kādā PL fūrē izmantoju šķiet pēdējo iespēju patērzēt ar šoferi tekošā krievu valodā, jo viņš kā par brīnumu to ļoti labi zin. Mans prieks laikam izrādās pārmērīgs, jo viņš mani nosauc par leijerkasti un saka, ka man jāiet strādāt poļu radio un jāierunā reklāmas, jo tur jāmaksā par ētera laiku, tāpēc visās reklāmās runā ļoti ātri un daudz, lai pēc iespējas īsākā laikā pateiktu pēc iespējas vairāk. Saku ka mierīgi varētu. :D

Bija kāds busiņš ar pilnu kravu piparmētrām. Inese inhalācijas terapijas iespaidā uzreiz aizmieg (atkal jau), bet es, kā parasti, tērzēju ar šoferi. Tas nekas, ka vienas dienas laikā vienu un to pašu stāstu sanāk izstāstīt daudzas reizes, bet visu laiku klusēt nav manā dabā, par ko Inese jūtas priecīga, jo viņai ar krievu un angļu valodas zināšanām tā ir kā ir + ja tur vēl pa vidu puse teksta ir poliski vai ukrainiski. No daudzo mašīnu maiņas šodien pat sāka jau jukt, vai es šo stāstu šodien šeit jau stāstīju vai arī tas bija kādā iepriekšējā mašīnā...? :D

Nostopojām kriminālās policijas fotogrāfu. Izmantoju iespēju noskaidrot pāris faktus. Tā kā mēs guļam mežos un daudzi mums ir jautājuši, vai mums nav bail, uz ko atbildam, ka dažreiz jau ir, bet gribas tomēr zināt – vai tas ir bīstami, tā nakšņot? Viņš neko neatbild, bet paliek dziļdomīgi klusējot. No aizmugurējā sēdekļa spogulī pētu viņa domās iegrimušo seju. (Neesmu pārliecināta, ka gribētu vizuāli redzēt viņa pārdomu tēlus...) Saruna nomainās uz citām tēmām, bet tikai pie izkāpšanas uz manu jautājumu tiek atbildēts – mežos neguliet! Un durvis aizveras un viss... Paliek tikai sajūta, ka kaut kur gaisā vēl skan kriminālās policijas fotogrāfa brīdinājums – mežos neguliet...!

Kādā Polijas pilsētā sapērkam veikalā šo to pusdienām un turpat netālu sēžam un ēdam pie daudzstāvenēm. Divas reizes garām paiet kāds polis un pie trešās reizes uzsāk ar mums sarunu. Parastie jautājumi – kas esam, kurp dodamies un tā. Aicina mūs uz tēju. Es atrunājos, bet Inese jau ir paspējusi piekrist. Tad nu ejam uz viņa dzīvoklīti turpat blakus. Izrādās, viņam bija sabraukušas ciemos meitas un viņš daudz visu ko bija uztaisījis ēst un daudz palicis pāri. Tad nu pasniedza mums tēju un cēla galdā cepešus u.c. Žēl, ka tikko bijām kārtīgi paēdušas. Tas polis izskatījās pēc tāda, kuram varētu piestāvēt liela saimniecība vai vismaz kāda restorāna plašā virtuve, kur šeftēties, nevis tādas mazas telpiņas, kurās atradāmies. Viņš mums sasaiņo vēl līdz ēdamo un tad atvadamies. Ar vēl arvien pārsteiguma sajūtu par notikušo dodamies tālāk. J

Nostopojam 2as LT fūres, kuras abas no vienas kompānijas. Katra paņems tikai vienu pasažieri. Tā nu pirmo reizi sanāk mums sadalīties. Lieta arī tāda, ka Inese pirmajā naktī izslēdza telefonu un izrādījās, ka ir aizmirsusi PIN kodu. Rakstos SMS no manējā neviens arī nemācēja to atrast, līdz ar to esam visu laiku tikai ar vienu telefonu. Tagad sadaloties pa dažādām mašīnām, jāmeklē cits saziņas veids, bet tas ir jau zināms – rācija. Izmantojot atsevišķu kanālu sazinamies savā starpā, lai sarunātu, kur kāpjam ārā. Arī abi šoferi laiku pa laikam viens otru izklaidē ar jokiem. Mans LT šoferītis ļoti skaisti smejās – tā vizuāli skaisti, tāpēc arī es pie iespējas pastāstu kaut ko funny, tamdēļ vien, lai redzētu viņa skaistos smieklus. ;)

Ar viņiem aizbraucam aiz LT robežas līdz TIR bāzei. Kārtējo reizi noraidam piedāvājumu nakšņot fūrē un dodamies prom. Kamēr tusējam Statoila kafejnīcā, saņemam piedāvājumu doties tālāk ar busiņu, bet tikai līdz Marijampolei. Mūsu somas ir kā vizītkartes, kas liecina par mūsu ceļošanas veidu, tāpēc nav brīnums, ka saņemam transporta piedāvājumus arī bez stopošanas. Pateicamies un noraidam, jo šeit pat bez fūru bāzes ir tikai viensētas un meži, kas nozīmē vieglu iespēju atrast, kur nakšņot. Dodamiesnaktī meklēt guļvietu. Ir pilnmēness, tāpēc ļoti gaišs. Noskatam nopļautas labības lauku mežu ielokā. Ceļā uz to no attāluma pāri ceļam dzirdam briesmīgas kāda dzīvnieka skaņas. Rēc kā lācis, bet nevar taču būt, ka te būtu lāči, jo te nav pat kārtīgu mežu un visu laiku satiksme uz šosejas, bet skaņas nāk kaut kur netālu no šosejas viņas puses. Pa laikam tās pieklust, it kā dzīvnieks atpūstos no ārdīšanās un tad rēcieni sākas atkal un tā visu laiku ar pāris minūšu intervāliem. Spriežam – varbūt aļņiem vai sumbriem riesta laiks? Vai varbūt tur kāda govs dzemdē? Bet govs taču nevar uztaisīt balsij tik zemu tembru. Atceros, ka savulaik mana mamma ir pieņēmusi govs dzemdības un rakstu SMS uz Londonu ap 23:00 naktī ar jautājumu – vai govis rēc kā lāči, kad dzemdē? Mamma atbild, ka skaņas jau izdod, bet ne kā lāči. Izstāstu situāciju un viņa min, ka varbūt tas ir čupakabra - ja esam Ukrainā, tad lai jožam prom, ko kājas nes. Saku, ka esam LT un man nav ne jausmas, kas ir čupakabra, lai gan nosaukums jau vien izklausās gana traģiski. Mamma atbild, ka citreiz izstāstīs, jo mums jau tāpat ir bail. Bail jau it kā ir, bet man ne tik traki, kā Kijevas mežā. Ar visu šo ņemšanos un pilnmēnesi mums uznāk smieklu lēkmes, jo jau kādu stundu tusējam pa to labības lauku un nevaram uzcelt telti. Nospriežam, ka, pat ja lācis, tad viņš ir krātiņā, jo skaņas visu laiku nāk no vienas atrašanās vietas. Un tiklīdz tās sākas, satrakojās arī suņi un sāk riet. Un, ja nu gadienā viņš izbēgs, tad tās govis, kuras piesietas no mums tuvāk ceļam, noplosīs pirmās. Šie spriedelējumi, protams, beidzās ar kārtējo smieklu lēkmi. Vēl bija versija iet atpakaļ pie lietuviešiem uz fūrēm un pateikt, lai viņi abi guļ vienā, bet mēs otrā. Tikai tad nāktos paskaidrot, ka mežā ir lācis, kurš taisās mūs apēst. (Atkal smieklu lēkme, kad iztēlojamies, kā tas izklausīsies.) Nežēlīgo skaņu pavadījumā beigās tomēr uzceļam telti un liekamies slīpi. Par brīnumu aizmiegam ātri un cieši, droši vien no noguruma. Ja kādam gribas paklausīties, kā tās skaņas mežā izklausījās, šeit ir labs piemērs: Nu tad čučiet nu saldi, kad netālu skan šitā... Bet šis vēl rēc tā mierīgi, mūsējais bija agresīvāks.

12.diena (pēdējā) (31.08)

Pamostoties apsveicu Inesi ar to, ka neesam apēstas. :D Skaņas vairs nedzird, govis arī sveikas un veselas mierīgi gremo zāli.

Pašu pirmo un vienīgo nostopojam LV fūri, kura brauc līdz Rīgai. Jēē!! Šoferīts ar spēcīgu ventspilnieku akcentu pa ceļam pastāsta, kā reiz no Amsterdamas fūrē vedis atpakaļ uz LV meitenei, kura tur aizgāja strādāt par auklīti un tika pakļauta prostitūcijai. Viņa izbēga no turienes ar citu meiteņu palīdzību un tad 4as sutkas brauca atpakaļ uz LV. Šī ir stāsta ļoti saīsināta versija, bet stāsts skaists.

Ap 15:00 esam Rīgā t.i. mājās. Grūti tā uzreiz definēt sajūtas un iespaidus. Sajūta, ka ceļš turpinās. Mājinieki prasa, kā tad gāja. Un es sāku atkal jau kuro reizi savu stāstu: Izbrucām no Rīgas, braucām caur Lietuvu, Poliju, Ukrainā bijām Ļvovā, Karpatos, tad caur Moldovu uz Odesu, no turienes uz Kijevu un atpakaļ uz Poliju un uz mājām. Līdz ar ceļojuma dienām, šī stāsta posmi arvien papildinājās. Un tad sākās detaļu apraksts, kuru nu kuro reizi, vai arī nesākās, bet saruna turpinās un turpinās ceļš. Tagad ceļš ir noslēdzies, bet stāsts turpināsies, tikai citā lpp. ;)