Individuāļa izjūtas Taizemē, ceļojot organizētas grupas sastāvā, nobeigums

  • 5 min lasīšanai
  • 98 foto
Mjanma un Laosa. Esot pašos Taizemes ziemeļos, mums deva iespēju nedaudz ielūkoties Mjanmas (Birmas) dzīvē un mazāk kā nedaudz – arī Laosas teritorijā. Jau laikus tikām morāli sagatavoti ar stāstījumu par Mjanmas pelēcīgumu un netīrumu salīdzinot ar visādā ziņā pārāko Taizemi. Ceļš uz robežpunktu Mae Sai pilsētiņā atgādina vietu, kādās lielpilsētās tiek organizētas karaspēka parādes – plats ar nez cik braukšanas joslām, uz karaļa dzimšanas dienu izgreznots krietni iespaidīgāk par Bangkokas centru, kaut visai pilsētiņai cauri var izbraukt dažās minūtēs. Samaksājuši kaut kāda iemesla dēļ divas reizes vairāk, nekā tūristi parasti maksā par iekļūšanu Mjanmas pierobežas pilsētiņā (kuram tad nauda nepatīk), patiesi nokļūstam citā pasaulē. Ja atklāti jāsaka, tad pasaulē, kas vairāk atgādina lielāko daļu Taizemes, nekā pompozais piebraucamais ceļš. Varenais zelta templis kalna galā esot neliela Mjanmas vislielākā tempļa kopija. Bet vislielākais, kā rakstīju, celts no zelta, kuru birmieši ieguva, izkausējot Taizemes senās galvaspilsētas Ajutajas zelta Budas statuju. Templis nenoliedzami iespaidīgs. Tad seko šoka terapija – brauciens ar tuk-tukiem uz taizemiešu imigrantu kvartālu. Nabadzība un atpalicība fantastiska. Pats trakākais bija mazie bērni, kas ar lūdzošām acīm iet pakaļ tūristam cauri visam kvartālam, cerībā, ka no viņiem kaut ko nopirksim. Tas morāli „nokāva”. Un noslēgumā brauciens pa vienu no pierobežas pilsētiņas ielām, kura tiešām bija putekļaina, bet citādi nekā īpaša. Atgriezušies Taizemē, jutām lielu atvieglojumu. Bet vai tāpēc, ka Mjanmā ir slikti vai tā ir nebaudāma? Domāju, ka taizemieši ekskursiju speciāli tā veido, lai pārliecinātu rietumnieku nemūžam nebraukt uz Mjanmu, bet palikt Taizemē. Jo nesaskaņas starp abām valstīm Taizemē ir jūtamas, jo Mjanmā ir daudz tempļu, kas savā varenībā pārspēj Taizemes tempļus, daba ļoti skaista, vienīgi potitiskais režīms nepatīkams. Vakarpusē Mekongas upe, no kuras plūduma dveš noslēpumainas varenības elpa, Zelta trijstūris – cik sapratu, tā saukts dēļ kazino un viesnīcas „Paradīze” pie Mjanmas, Taizemes un Laosas robežas, kur tiek ielaisti tikai īpaši viesi un likmes tikpat īpašas. Jau krietnā krēslā ar laivu pārbraucam pāri Mekongai, lai „atzīmētos” Laosas teritorijā. Bet Laosas teritorijā tik vien kā suvenīru pārdotuve, tad nu lai vismaz kaut kādi iespaidi no šīs zemes man būtu, nolemju izmantot iespēju par velti nogaršot kobras, žeņšeņa un skorpiona spirta uzlējumus, neskatoties uz dzērienu atbaidošo vizuālo efektu. Garša tiem tiešām atšķīrās, bet vislabākais man likās no trauka ar skorpionu apakšā. Pataija. Ceļojuma noslēgumā trīs saules pilnas dienas Pataijā pie Siāmas līča, kā rakstīts ceļojuma programmā. Par pilsētu jau daudz ko zināju, tāpēc mani nešokēja tas, ka šai kūrortā pludmale tiešām ir slikta un jāaprobežojas ar baseinu un vispār pilsēta ir tūristiem izveidots augstceltņu komplekss. Radusies kā amerikāņu karavīru atpūtas vieta, tā joprojām ir saglabājusi karavīru atpūtas vietām raksturīgo piedāvājumu – pilna ar abu dzimumu prostitūtām, uz ielām visparastākajos suvenīru veikaliņos kopā ar Budas statuetēm var nopirkt aukstos ieročus plašā klāstā, arī gāzes pistoles u.c. Tomēr mani kā individuāli pēc būtības šai pilsētā visvairāk interesēja iespēja pašai izmantot pēc saviem ieskatiem brīvo laiku, kāds ceļojuma programmā bija ierakstīts. Tas gan neiznāca kā iecerēts, daļēji tādēļ, ka mūsu gide vai nu milzīgu rūpju dēļ, vai citu iemeslu dēļ mūs visu laiku centās vadāt īsā saitītē un centās nepārtraukti iesaistīt kopējos pasākumos. Daļā arī piedalījāmies, piemēram, apmeklējām krokodilu šovu un zoodārzu blakus tam, bija interesanti, burvīgs parks visapkārt, tikai krokodili šovā tādi miegaini. Brīžiem likās, ka vispār nav dzīvi. Ekskursija uz Koraļļu salu mani ātri sagarlaikoja, jo man nepatīk ilgi zvilnēt pludmalē, bet nekā cita daudz tur ko darīt nebija. Koraļļu tur lāgā neesot, tādi pelēki un neizteiksmīgi, tā man teica, es arī negāju pārbaudīt. Tiesa, pludmale ļoti jauka un ūdens tīrs un silts kā piens. Visiespaidīgākais šīs ekskursijas elements bija brauciens ar ātrlaivu no un uz salu, vējš, ātrums, viļņu šļakatas. Manas blūzes elastīgais izgriezums vēja ietekmē kā bura nostiepās vai līdz jostasvietai, bet es ātri laboju kļūmi, un neesmu vairs tajos gados, kad tādas lietas var sabojāt kaut ko. Uz transvestītu un seksšoviem negājām, daļēji dēļ bērniem. Par transvestītiem – nedomāju, ka Taizeme ir kaut kāda ģenētiski īpatnēju cilvēku zeme, kurā daudziem nosliece uz tādu lietu, kaut gan pati vietējā gide to līdzīgi pasniedza. Piedāvājumu diktē pieprasījums – taizemieši ar to pelna kopš karavīru atpūtas vietas laikiem. Karavīri, kā zināms, mēdza sievieti ilgi neredzēt, tad nu attīstījās arī tas. Zemē valda liela nabadzība zemāko slāņu vidū, lai dabūtu ēst, ne to vien darīsi. Piemēram, meitenes darbojas seksšovos. Gide gan it kā taisnojās, ka tās visas neesot taizemietes, esot daudz no Mjanmas, Ķīnas u.c. kaimiņvalstīm, bet tur jau vispārējais nabadzības līmenis nav augstāks un iemesli to darīt tie paši. Mūsu grupas pārstāvji, kuri aizgāja uz puslegālo un gides reklamēto seksšovu, pēc tam sūdzējās, ka šovs neesot bijis skatāms, jo meitenes darbojušās kā roboti, bez jebkādām emocijām. Ak Dievs, viņas jau tā sevi, lai vilktu dzīvību vai stutētu ģimeni, faktiski izvaro, un rietumnieks vēl grib, lai viņas to dara smaidot! Savā vaļā padzīvojām pēdējo dienu, kad atteicāmies no salīdzinoši fantastiski dārga brauciena uz Paradīzes salu, kas neesot sala, bet piekrastes daļa, pa ceļam apmeklējot Mērkaķu salu, kas tiešām esot sala. Lielākā dienas daļa paredzēta pludmalē. Mērkaķu salu jau gribējās, bet pludmalē visu dienu pavadīt nē. Vienu bez otra nekādi nevarot – teica gide. To, ka var, bez tam par nelielu naudiņu, uzzināju par vēlu. Nu ko, tūrisms ir un paliek bizness. Kā kompensāciju saņēmām divu šimpanze pērtiķu apskāvienus Tīģeru zoodārzā, uz kurieni aizbraucām paši ar vietējo palīdzību. Tīģeru zoodārzs mums tiešām patika. Salīdzinoši tālāk no Pataijas, apmeklētāju vidū ne pārāk daudz rietumnieku, ik pēc pusstundas visdažādākie šovi. Te, starp citu, noskatījāmies vēl vienu krokodilu šovu. Triki daļēji tie paši, tikai krokodili bija daudz dzīvīgāki nekā pirmajā šovā, kas piedeva notiekošajam citu garšu. Tīģeru mazuļi būros aizkustināja līdz asarām ne tikai tūristus, bet arī apkalpojošo personālu. Tur tie ieslodzīti pēc vecuma ar mēneša intervālu. Kad tūrists tuvojās būriem, kuros ir tīģerēni vecumā no viena līdz trim mēnešiem, mazuļi par katru cenu centās tikt laukā no būra un tuvoties tūristam, tādejādi noberžot gar restēm pieres un purniņus burtiski līdz asinīm. Redzēju neviltotu līdzjūtību arī kopēju acīs brīžos, kad viņām likās, ka tūrists uz viņām neskatās. Kad skatās - bez emocijām. Vecāki tīģerēni laikam jau saprot, ka nekas nesanāks un ārā nekārpās. Šī zoodārza daļa bija tiešām „garām”. Toties skatīties uz sivēniem, kas šova laikā lec caur degošiem riņķiem, bija ļoti amizanti un notiekošais radīja asociācijas ar cepeti, kurš pats lido mutē. Sivēniem, protams, nekas nenotika. Un vēl Pataijas akvārijs. Kaut neliels un padārgs, toties tik interesanti veidots, ka naudas nemaz nav žēl. Man līdz šim nebija gadījies pabūt akvārijā, kur zivis peld virs manis, un kur labi var redzēt, kā no apakšas izskatās rajas, haizivis un citi okeāna nezvēri. Visspilgtākie iespaidi par Pataiju ir saistīti ar to, ko darījām uz savu roku – braucieni un kaulēšanās ar tuk-tukiem, gājieni krēslā cauri šaurām ieliņām, vakariņošana mazā restorānā, piedzīvojot savu transvestītu šovu. Apsēžamies pie galdiņa un saņemam ēdienkarti. Apkārt te tekalē jauka meitene, smalkiem sejas vaibstiem, glīti sasukātiem, gariem matiem, gaumīgās laiviņās, kuras gan tāda paliela izmēra, bet gadās. Graciozi pieklabina pie mums uz saviem papēdīšiem, uzbur visjaukāko smaidu un kārtīgā basā noprasa, ko mēs ēdīsim. Tā kā mums jau laiviņu izmērs bija radījis zināmas aizdomas, galīgi bez valodas nepalikām, arī uzsmaidījām, cik nu šādā brīdi silti spējām, un pasūtījām ēdamo. Un tā vairākas reizes vakara garumā, kamēr bijām norēķinājušies. Atvadoties no Pataijas, jutām, ka šai pilsētā atgriezties īpaši nealkstam, bet Taizeme kopumā mums patika ļoti. Vienīgi žēl, ka ceļojuma programmas liela daļa notika tik saspringti, ka bija lietas, ko šādā tempā izbaudīt bija ļoti grūti.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais