Ceļojums uz Tarahumaru zemi

  • 3 min lasīšanai
  • 38 foto
Meksikas nebeidzamās kalnu kores vienmēr ir ļāvušas tās cilvēkiem veidot pašiem savu likteni, un dažbrīd pat atrasties tādā kā zināmā izolētībā. Šī skaistā un krāšņā valsts piedāvā kultūras, dabas, rokdarbu, mākslas un vēstures milzīgu daudzveidību. Ir bijušas un pastāvējušas varenas kultūras un impērijas – Maiji, Acteki, Olmeki, bet šoreiz mazliet par noslēpumainiem un mistiskiem ļaudīm - Tarahumaras. Los Mochis ierodamies tumšā vakarā ar autobusu no Mazatlan. Pretstatā Mazatlan, kas ir Meksikas galvenā zvejas, garneļu un tirdzniecības osta, „pasaules garneļu galvaspilsēta” un okeāna pludmaļu kūrortpilsēta – „Klusā okeāna Pērle”, Los Mochis jūtos kā mežonīgo rietumu pilsētelē 20.gadsimta sākumā. Divstāvu ēkas, perfekts šahveida plānojums ar taisnām vienvirziena ielām, kas vēlajā vakara stundā ir gandrīz pilnīgi tukšas. Kādā no ielām izdodas atrast trotuāra ēstuvi ar pārvietojamo ratiņu „virtuvi”. Blakus uz ietves atspiedies pret ēkas fasādi gulšņā piedzēries bezpajumtnieks, mūs ieraudzījis, brīžiem izkliedz kādu nesakarīgu frāzi angliski, tad vāciski. Netālu policijas patruļmašīna ar ieslēgtām bākugunīm, policisti trim tīņiem liek uzlikt rokas uz motora pārsega, kājas plati un pārbauda kabatas - izskatās ka pierasta lieta. Tarahumaras un peyote. 6:00 no rīta atiet vilciens uz Chiahuahua. Ferrocarril Chiahuahua al Pacificio, jeb Chiahuahua – Klusā okeāna dzelzsceļš, kas šķērso Barranca del Cobre jeb Kūpera Kanjonu. 14 stundu brauciens, šķērsojot 86 tuneļus, paceļoties divarpus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Vilciens dodas uz Chiahuahua cauri mūžzaļiem mežiem un pāri daudzkrāsainām pļavām, pāri tropiskām ielejām, kur aug dažādi augļi, garām kukurūzas un cukurniedru tīrumiem, atstājot aiz sevis nebeidzamus regulāri sastādītus ābeļu un persiku dārzus. Un tā līdz pat Tarahumaru zemei. Barranca del Cobre - dabas brīnums, kas patiesībā ir 20 kanjoni, tie visi kopā apmēram 4 reizes garāki par Arizonas Grand Canyon. Šeit debesīs paceļas stāvas klinšu sienas, milzīgas aizas, kas apaugušas ar skuju koku un ozolu mežiem - Tarahumaru zeme. Izkāpjam Creel, priežu mežu un interesantu klinšu veidojumu ieskautā mazā kalnu pilsētelē ar apmēram četrtūkstoš iedzīvotāju. Ir decembra sākums, vakarā pūš ledains vējš un gaiss ir dzestrs. No rīta ielas peļķes klāj ledus, bet dienā ir saulains un gaiss atkal uzsilst. Creel ir Tarahumaras ļaužu reģiona centrs un ielās var redzēt cilvēkus indiāņu drēbēs. Tarahumaras - noslēpumaini un mistiski ļaudis, kas dzīvo dīvainos ciemos, kuru dzīvi gandrīz nav skārusi civilācijas ietekme. Tarahumaras ir apsēsti ar filozofiju un priekš viņiem katrai pasaules lietai ir sava filozofiska nozīme. Šo ļaužu galvās mīt īpaša, sava filozofija. Kalnainās apkārtnes dēļ Tarahumaras dzīvo diezgan izolēti, piekopj senās tradīcijas un seno dzīves veidu. Daudzi vēljoprojām mitinās alās un vienkāršās mājiņās, nodarbojas ar primitīvu lauksaimniecību un pārtiek no kukurūzas un pupiņām. Tarahumaru ļaudis spēj noskriet garas distances. Savā valodā viņi sevi sauc par „tie, kas skrien ātri”. Indiāņi spēj noskriet vairāk kā 150km bez apstāšanās pa raupjo kalnu apvidu, sev pa priekšu sperot mazu koka bumbiņu. Tarahumaras turpina pielūgt savus senos dievus: Sauli-vīriešu aizstāvi, Mēnesi-sieviešu aizstāvi. Visi piedalās reliģiskajās ceremonijās, bet lietot peyote - mazu halucigēnu kaktusu var tikai daži. Peyotes ietekmē cilvēks redz spilgti krāsainu vīziju kaleidoskopiskas spēles. Peyote parāda jeb iemāca tiem pareizo ceļu. Šis augs nav pārstājis spēlēt galveno lomu šo indiāņu reliģiskajos rituālos jau tūkstošiem gadu. Tarahumaras respektē dabu un medicīniski reliģiozās kulta ceremonijas pavada dejas, mūzika un uguns - otrs svarīgākais ceremonijas elements pēc peyote, bet ļaužu kustības imitē dabas kustības principus: vēju, kokus, krāčainu upi.... Un tas viss nav nekāds mīts, šajos kalnos daudzi lieli un seni mīti kļūst par realitāti. Mennonīti. Pēc viesošanās Tarahumaru zemē, pa ceļam uz Chiahuahua vēl iebraucam mennonītu ciemā. Mennonītu sekta gadsimtiem bēguļojusi no dažādu pasaules valstu valdībām. Tā kā sektas locekļi kalpo tikai Dievam, tiem nav atļauts doties militārajā dienestā. Sekta dibināta 16.gadsimtā un no Vācijas pārbēgusi uz Krieviju, pēc tam uz Kanādu. Vēlāk, ap 1920. gadu tūkstošiem tās locekļu atraduši patvērumu postrevolucionārajā Meksikā. Mennonītu ciemā vīri braukā pikapos, valkā kovboju cepures un kombinezonus, daudziem pie sāniem bises. Sievietes ģērbušās gotiskās melnās vidusslaiku drēbēs un galvas apsietas ar dīvainiem melniem lakatiem. Sarunājas kaut kādā vācu dialektā. Mennonīti precas tikai savā starpā, un laikam arī tāpēc daži izskatās patiešām baisi – kā no viduslaikiem izkāpuši. Es pat neuzdrošinājos fotoaparātu izvilkt. Pavadam pie menonnītiem dažas stundas un dodamies ātri prom uz Chiahuahua - bijušā bandīta un zagļa, vēlāk meksikāņu revolūcijas varoņa Pancho Villas pilsētu. Chiahuahua vietējo indiāņu valodā nozīmē „sausa un smilšaina vieta”. !Viva la revolucion!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais