Individuāļa izjūtas Taizemē, ceļojot organizētas grupas sastāvā, 3.daļa

  • 3 min lasīšanai
  • 98 foto
Taizemes ziemeļos. Valsts ziemeļu daļai, salīdzinājumā ar vidieni, raksturīgs kalnains reljefs, ainas aiz busa loga bija mainījušās un darīja jau mazliet apnikušos pārbraucienus interesantākus. Braucot caur Čiangmai pilsētu, radās visai pelēcīgs iespaids par to, ātri tikām tai cauri uz templi kalnā pie pilsētas, kurā glabājoties svētā relikvija – Budas pleca kauls. To gan mums neviens nerādīja, bet templis visai iespaidīgs, lai gan laika tā apskatei kārtējo reizi bija ļoti maz. Greznums, saulē mirdzoši zeltījumi, dažāda izmēra strupas, milzum daudz tūristu un vietējo, vesels lērums dažāda izmēra zelta krāsas zvaniņu, kas karājas gar tempļa malām. Tos var iegādāties turpat tempļa teritorijā. Piekarinot zvaniņu, vajagot iedomāties kādu vēlēšanos, tad Buda parūpēšoties par tās piepildīšanos. Mūsu latviešu gide teica, ka pagājušo reizi, kad te bijusi, arī piekārusi savu zvaniņu, bet nu tā vairs neesot, esot noņemts. Un nav jau arī nekāds brīnums – te zvaniņus karina neiedomājams daudzums cilvēku, pirms tam tos par naudu tepat nopērkot, drīz vien tiem aptrūkstas vietas. Kurš tad negrib, lai piepildās vēlēšanās! Mēs jau arī gribam, tomēr pēc gides stāstītā zvaniņus nepirkām. Kad jau atkal sēdējām autobusā, domāju - bet kur gan paliek zvaniņi, kurus noņem? Vai zem tempļa ir kāda glabātuve? Vai tos pārkausē? Vai arī vienkārši atdod veikalā otrreizējai pārdošanai? Tā teikt – „second hand”, apveltītu jau ar vienu vai vairākām vēlēšanos? Ak, manas eiropeiskās domas! Templī varēja arī pierāpot pie mūka, lai tas apsien ap roku saitīti un svētī. Šo izdevību izmantojām, un kad mūks, apsējis saitīti, paskatījās uz mani ar savu gaišo, labvēlīgo un tīro skatienu un pajautāja, no kurienes esmu, mani pārņēma kaut kāds īpašs miers un ticība šai procedūrai. Taizemes augstākā virsotne Doi Inthanon (2590m) mani pārsteidza ar krasi mainījušos augu valsti, salīdzinot ar „apakšu”. Sūnām, ķērpjiem, papardēm, dažādām liānām un vēl ar nez ko apauguši pakalni un pat koki. Jā, papardes un citi, mazprasīgāki koki te saauguši uz milzīgu, vietām sagāzušos koku stumbriem kā parazīti, augi vijas un tinas viens ap un pār otru, radot diezgan baisu skatu kā no filmas par dinozauru ēru. Reti aizkustinošs bija vietējās gides izsauciens, ieraugot bērzlapi – skatieties, skatieties, tā ir sēne! Un visai auksta duša viņai laikam bija kādas meitenes vienaldzīgi teiktais – pie mums ar tādām ir pilni meži. Par Latviju gide tiešām zināja ļoti maz. Tikpat aizkustinoši bija redzēt, ar kādu rūpību kā kaut ko īpaši eksotisku turpat kalnos netālu audzē mūsu platuma grādu tipiskos augus – dekoratīvos kāpostus, samtenes, rododendrus, kadiķus u.c. Kalnos klimats ir krietni vēsāks kā lejā. Un taizemieši brauc uz šejieni, staigā un apbrīno neredzētos augus, kas izkārtoti skaistā parkā, tieši tāpat, kā mēs ejam uz palmu māju Botāniskajā dārzā. Obligāti – brīvprātīgā amatnieku darbnīcu jeb veikalu apmeklēšana radīja iespaidu, ka mani cenšas ievilināt sulu spiedē. Īstas tūristu slauktuves, tiesa gan, ar izņēmumiem. Piemēram, zīda pārstrādes fabrikā tiešām bija ļoti interesanti apskatīt zīdtārpiņu visus attīstības posmus un vērot, kā top smalkais zīda pavediens. Un kokgriezēju darbi – tie bija fantastiski gan kvalitātes, gan cenas ziņā, ja salīdzina ar līdzīgiem izstrādājumiem pie mums Latvijā. Ziemeļi nu bija tā vieta, kad man radās problēmas ar vēderu. Sākumā lietoju zāles, bet, kad jau otrā paciņa gāja uz beigām, sapratu, ka arī ar bērniem tas pats var gadīties un zāles jāpietaupa. Ieraudzīju viesnīcas minibārā pudeli ruma. Kopīgi ar vīru atcerējāmies, ka jūrā pirāti visas vainas ārstē tieši ar to, tādēļ lietas labā nolēmu izmēģināt ārstēšanos ar šo līdzekli. Pirmajā vakarā pamazām izdzēru kādu puspudeli, jutu, ka patiešām iet uz labu, un patīkamā skurbulī likos gulēt. Nākamājā rītā jau riskēju kaut ko ieēst brokastīs, protams, uzdzerot rumu. Tieši tai dienā bija izdevība nogaršot ceptas cikādes un zīdtārpiņus. Tādu izdevību laist garām nevarēju, rums pa virsu un degustācija notikusi. Garša kukaiņiem nekāda īpaši eksotiskā. Uz vakaru pudele bija tukša un vaina kā ar roku atņemta. Ak, ziloņi! Stundu ilga vizināšanās tā mugurā bija viens no visbrīnišķīgākajiem piedzīvojumiem. Pāri upei, cauri džungļiem, kas var būt labāks par šo! Mums ar meitu kaut kā trāpījās vienīgais vīriešu kārtas eksemplārs ar kārtīgiem ilkņiem un varenu rakstu uz pieres, jutāmies kā karalienes. Ja līdz braucienam domāju, ka ziloņi ir tādi lempīgi un mazkustīgi radījumi, tad tagad ieraudzīju, cik tie patiesībā ir veikli, ņipri un dzīvīgi. Un galvenais – ap viņiem valda tāda kā labvēlīga aura. Izdaudzinātās Taizemes garkalklu sievietes apskatījām speciāli tūristiem izveidotā ciemā, kur vienkopus dzīvo dažādu valstī sastopamo etnisko grupu pārstāves ar bērniem. Vīri esot darbā. Un laikam jau arī būtu nežēlīgi par tūristu apskates objektu pārvērst reālu iezemiešu ciemu, tādejādi padarot tā iedzīvotāju dzīvi neciešamu. Pareizi vien ir – ja esi ziņkārīgs tūrists, re, kur viņas ir. Bet citiem ļauj dzīvot normāli. Bez tam arī imitētais ciems radīja patiesi spēcīgu iespaidu (sievietes bildēs). Atvainojos, nobeigums nākamreiz...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais