Pārvērsties par odu

Māris Pilāts 04.09.2012 9 min lasīšanai 55 foto

Turpinājums!

Pirmā daļa: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=7773569

Mani modina D.D. Vajagot atslēgu no mašīnas, lai tajā paņemtu visu nepieciešamo brokastīm. Cik nu tās var saukt pa brokastīm, ja pulkstenis jau rāda pāri 12 dienā. Bet pēc iepriekšējo daudzo stundu negulēšanas šo nakti esmu nogulējis kā lācis ziemas miegā, un īstenībā, ja negribētos ieturēt ēdienreizi, tad varētu vēl pagulēt.

Esam pļavā, bet kādus 100m tālāk ir nometnes vieta, tikai drošvien maksas, tāpēc nakti tajā nemetām. Šorīt gan doma, ka tur varētu aiziet pagatavot paēst. Tur liels galds un 10m no galda upe, kurā pēcāk visus traukus varētu nomazgāt. Arī citu cilvēku nav, arī saimnieka nav. No somām paņemam visas nepieciešamās mantas un dodamies brokastot.

Šodien plānā uzkāpt te pat blakus esošajā kalnā, kas kartē rādās kādus nieka 700m virs jūras līmeņa. Bet pēc savas būtības kalns rādās pagrūts, jo gana stāvs un klinšains. Sākam meklēt ceļu, kā pie šamā tikt tuvāk, bet viss diezgan nesekmīgi, jo gar ceļu viena aiz otras privātmājas, un vienīgie ceļi kas sastopami, ved šo māju pagalmos. Tad nu dodamies nedaudz atpakaļ, kur kartē iezīmēts kāds zemes celiņš. Vienīgā problēma, ka šis ceļš ir upītes neriktīgajā pusē.

Ceļu veiksmīgi atrodam un griežamies iekšā. Pēc brītiņa atrodam potenciālu stāvēšanas vietu. Saģērbjamies, paņemam nepieciešamās mantas un dodamies meklēt vietu, kur varētu šķērsot upīti. Tā Amatas platumā, vien pāris reizes straujāka un krāčaināka, arī ūdens temperatūra nav no tām siltākajām. D.D. ar Zo tiek, ne bez problēmām, pāri, bet uz reiz skaidrs, ka meitenēm tas nebūtu īsti pa spēkam, nu vismaz sausām pāriet pāri. Es nogaidu, jo pēc citu ekspedīciju pieredzes negribas strebt karstu un kur neapdomāti skriet. Nolemjam pameklēt seklāku vietu, bet diemžēl tas beidzas ar neveiksmi, un abiem karstgalvjiem pa auksto ūdeni nu jālien atpakaļ.

Ideja paieties pa ceļu uz priekšu, cerībā, kas tas varētu aizvest uz kādu piemērotu vietu, turklāt pagaidām rādās, ka tas iet kalnu virzienā. Ar D.D. nolemjam, ka varētu mēģināt kādā augstākā uzrāpties, ja, protams, būs iespēja tikt pie kalnu pakājes.

Ceļš kļūst aizvien šaurāks un šaurāks. Gar ceļu ganās padaudz aitas, kurām kaklos sakarināti zvaniņi, kas nepārtraukti, tām staigājot, zvana. Ceļš atduras pret upi. Pār vienu tās atzaru iet pāri gājēju tiltiņš, bet pār galveno straumi nevar tikt pār. Te gan ir zīme ar gājēju uz tās un virziens, un taciņa. Mums jau nav ko zaudēt, uz nacionālo parku jau varam arī rīt vai parīt doties. Nolemjam, ka jādodas pa taciņu, lai gan nav ne mazākās jausmas kur tā ved un cik garš ir ceļš. Pozitīvi tas, ka nevar palikt tumšs. Un te man ienāk doma, ka varētu riskēt un atripināt šurpām mašīnu un izveidot te mūsu otro nometni. Mēs gan nezinām vai šis nav privātīpašums, katrā ziņā aizlieguma zīmes nekur nav, un bukletos par Norvēģiju bija minēts, ka ar auto var doties visur, kur to neaizliedz zīmes. D.D. piekrīt doties kopā ar mani pēc auto, jo tas no mūsu patreizējās vietas kādus 2km tālāk. Mēs ar dodamies. Pa ceļam jokojam, ka būtu jauki, ja mēs tagad pārējos atstātu un paši aizdotos kur citur.

Esam atpakaļ ar visu auto. Arī laiks sāk skaidroties. Pat diezgan silti šodien, visi 16 grādi plusā. Un nav odu. Vienojamies, ka pirms došanās jāpagatavo pusdienas vai launags, jo jau krietna pēcpusdiena, lai neteiktu vairāk. Principā jau ir 8 vakarā. Parēķinot cik laika aiziest ēšanai, var cerēt, ka kādā kalna virsotnē būsim tieši uz vai ap pusnakti.

Ap 9 vakarā sākam ceļu pa nezināmo taciņu. Tā pagaidām ved gar upes galveno tecējumu, un te pēkšņi ir tilt, kas ved upei pāri. Kāds negaidīts pavērsiens. Pēc brītiņa esam skrajā laukumā upes krastā un stāva kalna pakājē, mūsu taciņa, kā rādās, ved mūs kalnu ielejas virzienā. Mežs, caur kuru mums jādodas, tas gan tāds miniatūrs mežs, jo sastāv no pundurbērziem un kārkliem, bet tie diezgan cieši saauguši slīpā nogāzē un kādus 4m augsti. Meža paklāju veido ziedoši puķu dārzi un papardes. Ja vēl būtu migliņa un lecošas saules stari, tad liktos, ka esmu nokļuvis kādā “Gredzenu pavēlnieka” filmā.

Arī telefona zona beidzot ir pazudusi, un vismaz kaut nedaudz pamestības sajūta, tas gan mānīgi, jo tuvākās mājas ir te pat vien kādus 5km tuvu. Lielā upe sadalās trīs mazākās upēs, bet vēl joprojām sausām kājām tai pāri netikt, tāpēc dodamies augstāk. Drīz atrodam vietu, kur mazā upīte sadalās vēl divās mazākās upītēs, kā rezultātā varam tikt pāri. Pāris soļi augstāk pa nogāzīti un esam nokļuvuši pasakainā kalnu ielejā. Rietošā saule visu padara nereāli dzeltenīgos toņos, kuros laistās apkārt esošo kalnu klintis un ūdenskritumi. Šalc kalnu upītes, pa retam iečivinās kāds sīk lidonis vai iebļaustās dzeltenais tārtiņš. Mitrākās vietās var uzskriet savvaļas orhideju dārziņiem. Retumis ganās kāda kaza, kas te neiederas, nu galīgi. Lēnām, un bildējot, dodamies augšā. Manas, kalniem nepietiekamās, fiziskās aktivitātes sāk likt par sevi manīt, paliek grūtāk un grūtāk. Nu labi, man vēl uz pleciem kādi 10kg fototehnikas, lai gan, tas jau ar nav nekas.

Ziemeļbriežu bars! Liels bars. Zo dodas šamiem tuvāk cerībā tikt pie bildēm, bet briežiem tas laikam netīk, un šie ņem vagu. Tas diezgan nesaprotami, jo vecāki, kad bija Kaņina pussalā Krievijas ziemeļos pie briežkopju ciltīm, brieži tur neesot baidījušies no cilvēkiem, lai gan pēc savas ģenētikas tur ir līdzvērtīgi savvaļas briežiem. Šeit esošie Norvēģu ziemeļbrieži nav tīri savvaļas zvēri, turklāt te ļaužu vairāk, bet baidās šie ar vairāk. Līdz ar to fotosesijas ar briežiem nespīd. Zo gan nezaudē cerību un turpina lavīties klāt. Mēs tikmēr atpūšamies.

Pirmā nesaprašanās komandā. Pateicu, ka dosimies kalnā pa lēzenāko nogāzi, kas vairāk pa labi. D.D. kur atpaliek, tamdēļ Madara ar Annu lēnāk soļo, lai šo sagaidītu. Es ar Zo timēr dodamies noteiktajā virzienā, bet pēc kāda laika skatos, ka šamie dodas pa stāvāko nogāzi, kas vairāk pa kreisi. Pēc laiciņa jau šos neredzam. Tā kā uzzvanīt nevar, tad jādodas šo virzienā, lai mēs galīgi nenoklīstu viens no otra. Saprotu, ka šis jau nav nekāds ekstrēmais pārgājiens, bet ir bijusi nepatīkama pieredze, kad kāds no grupas pazūd vai kādam paliek slikti, līdz ar to gribās maksimāli ievērot visu, lai no šādām situācijām jau savlaicīgi izvairītos. Nevajag jau milzīgas kalnu grēdas, lai netīšām kāju salauztu vai gadītos kāda cita nepatīkama lieta. Tad nu diezgan neapmierināti ar radušos situāciju ar Zo dodamies meklēt šos, rezultātā enerģija, kas noderētu kāpšanai augšā tiek tērēta nelietderīgi. Kad viņus pamanam, šie joprojām dodas virzienā prom no mums. Nu esmu dusmīgs un saku Zo, ka būs jātaisa sapulce.

Beidzot kopistiski dodamies augšā. Lēnām, lēnām tā virsotne tuvojas. Saule ar aiz kalna, bet es jau zinu, ka kalna virsotnē tā atkal spīdēs, jo vasaras mēnešos tā nenoriet. Paliek arī vēsāks un vējš stiprāks. Kad esam augšā paveras kārtējā skaistā, “Gredzenu pavēlnieka” cienīgā, ainava. Zili un dzelteni toņi – pretkrāsas, bet šeit tās savā starpā draudzējas. No kalna paveras nākamās ielejas un kalnu virsotnes. Arī sniegs un mazs ledāja fragmentiņš. Esmu paņēmis nepietiekami daudz siltu drānu, ko virsotnē uzvilkt, un vēja ietekmē sāk palikt vēsi. Bet ir pusnakts un mūs apspīd ziemeļu saule. No D.D. somas tiek izvilkta iebiezinātā piena bundža un mēs mielojamies ar saldumu. Ja nebūtu vēss, es labrāt vēl pastaigātos, bet bez aukstuma dažiem ir vērojams stiprāks nogurums. Un visticamāk, ka arī pats, nokļūstot teltī, ātri vien aizmigtu. Tā ka labprātīgi vienojamies atkāpties uz nometni. Kāpjot lejā saule sāk lekt, un mums pretējā nogāze sāk rotāties rozā toņos. Kur vēl vienlaicīgi var vērot saules rietu un lēktu?

Nometne un miegs!

Pamostos no karstuma, jo telts rādās tiešos saules staros. Arī zvanošās aitas kā staigājoši modinātāji vazājas riņķī. Drīz būs jākūņojas laukā.

Kad esam gatavi brokastīm, uii, atkal jau pusdienām, laukā ir apmācies, turklāt tā pārāk pelēki, ka var arī sākt līt. Brokastojot nonākam pie domas, ka varētu tad uz Reisa NP atkāpties. Bet kad pie mums piebrauc, kā mēs sarunā noskaidrijam, aitu saimnieks, un uzzinam, ka stāvajā kalnā, kura pakāje ir pavisam blakus nometnei, var pāris stundu laikā uzrāpties, ar D.D. saskatamies un sākam smieties. Mēģinam kāpt?

Pārējie gan atsakās, pat Zo, bet galīgi neiebilst, ka mēs ar D.D. vēlamies doties, jo tā ir iespēja šamiem atpūsties. Paēdam, sakrāmējam ceļa somas un dodamies augšup. Visvieglāk esot kāpt gar ūdenskritumu un ļoti stāvo kalnu upīti. No malas gan liekas, ka tas nav īsti reāli, bet tiekot līdz kalna zonai, kur beidzas krūmāji, saprotam, ka slīpi kāpjot, uz augšu tiksim. Vietām tas padodas grūtāk, vietām vieglāk. Stāvums gan gana liels, tāpēc nogurums ar ātrāk metas muskuļos un saitēs. Jo augstāk tiekam, jo vairāk un smalkākas nobiras. Pārvietošanās pa tām ir īpaši uzmanīga, jo slīdēt lejup galīgi negribās. Neraugoties uz pelēko ainavu fotogrāfijas tiek uzņemtas. Upīte paliek šaurāka un šaurāka. Tuvojamies tādā kā kalna virsotnes veidodā ielokā, no kura upīte tek laukā. Liekam likmes, kas būs “krāterī”. Gribās jau domāt, ka jābūt kalnu ezeriņam vai mazam lēdājam, bet izrādās, ka nav nekā. Upe veidojas no sniega, kas augstāk virsotnē un drošvien no mūžīgā sasaluma joslai, ka nevarētu būt pārāk dziļi kalnā. “Krāterī” nolemjam atvilkt elpu un uzēst, lai mēģinātu tikt līdz virsotnei. Bet tad sāk smidzināt lietus, turklāt ik pa laikam uz pretējo kalnu virsotnēm pēkšņi uzkrīt mākonis. Mēs nevēlamies lieki riskēt, tāpēc uzņemam pēdējās bildes un dodamies tapakaļ. Sajūtas gan nav tās labākās, palikt vien kādus 200m no virsotnes. Vien virsotne izsteikti stāva un nobirām pārbagāta. Šis 200m kāpiens mums aizņemtu vairāk kā stundu un vairāk kā vienkārši kāpšanu. Ja vēl sāktu gāzt lietus vai uzkristu mākonis, tas būtu pavisam nejauki un teju vai bīstami. Mums gan līdzi ir rācija, otra ir nometnē pie Zo.

Ir jau atkal vakars. Paēdam, salādējam bildes datorā un varam doties pie miega, lai rīt dotos uz Reisa NP un pirmā lielā pārgājiena.

Labrīt, un atkal jau pusdienlaiks. Gatavojam brokastis, lai pēc tam, izbraucot cauri RIMI veikalam un tūristu INFO centram, dotos Reisa NP virzienā. Šī būs mūsu pirmā iepirkšanās Norvēģijā, un neko jau daudz mums nevajag. Ir vēlme pēc kāda jogurta, kurus no LV nebija īsit jēga ņemt un mums ar Zo gribās šokolādes krēmu un kādu gaišo maizi, jo palikušas ir vien melnās maizes, bet lielā skaitā. Kā jau visiem tas zināms, cenas Norvēģijā nav draudzīgas. Par mazo jogurtu es atsāju ap 1Ls un 50sant. Par maizi ap 2 Ls un kā pa brīnumu kāds Dāņu šokolādes krēms vien latu maksā, lai gan Nutelas krēms maksā ap 4Ls. Izvēle RIMI veikalā diezgan liela, bet tā kā mums lielākā daļa ir līdzi no LV un liekas naudas ar nav, tad netērējamies un dodamies INFO centra virzienā.

Reisa NP atrodas ap 50km no Storslett pilsētiņas. Pēc Latvijā ievāktās informācijas, tas ir unikāls ar kanjonu, kurā tek Reisas upe, un ar saviem ūdenskritumiem. Atšķirībā no Latvijas, Norvēģijā nacionālajos parkos drīkst pārvietoties tikai ar kājām. Ceļu tur nav. Reisa NP vēl ir iespēja, ka uz augšu uzved ar motorlaivu, bet cena esot ap 50Ls no cilvēka – atkrīt. Ar kājām ir diezgan liels attālums ko veikt. 10km ar kājām tikai līdz robežai un pēcāk pa taciņu gar upi var uziet uz pašu upes izteku, kas ir visus 40km. Es plānoju, ka ar kājām 3 dienu laikā varētu noiet kādus 50km. Slikti ir tas, ka jādodas ar kājām gan vienā gan otrā virzienā, sanāk dubultā. Bet nu uz kartes viss izskatās diezgan jauki.

Esam auto stāvvietā, kas paredzēta parka apmeklētājiem. Pie laukuma ir informācijas plakāts un ugunskura vieta. Nolemjam iekurt uguni, lai pagatavotu sātīgas pusdienas. Pirmais, kas atšķiras no iepriekšējās nakšņošanas vietas ir tas, ka manāmi daudzāk odu. Bet nu vēl ciešami. Paralēli ēst gatavošanai jāizlemj ko un cik daudz ņemt līdzi, vissevišķi no pārtikas. Doma ir uz 3 dienām doties. Smagākās lietas, protams, ņemam mēs džeki. Rezerves drānas un teltis. Paēdam, aizslēdzam auto un dodamies ceļā. Telefonu var slēgt laukā, jo zona te nebūšot, par to mūs jau informēja INFO centrā.

Iešana nav nemaz tik viegla kā cerējās. Odi ar parādas aizvien vairāk. Bonuss visam, ka sāk līt lietus, un nu viss ir slapjš. Kājas žļurgājas un odi kož, un viss ir slikti. Nav jau tā, ka nekad nav redzēts tik daudz odu, nu man vismaz, jo pārējie, izņemot D.D. ir manāmi izmisuši un saka, ka nekad neko tādu nav redzējuši. Bet šoreiz atšķirībā no citām reizēm nav paņēmusies pret odu cepure ar sietiņu. Turklāt ir slapjš un reizē karsts, bet izģērbties nevar. Arī ainava nemainās, un no lielā kanjona neko daudz redzēt nevar. Pa retam garām pabrauc motorlaiva, ehh, ka gribētos pašam atrasties tajā. Kad diezgan nomocījušies esam nokļuvuši vien līdz nacparka robežai diezgan ātri un vienoti plānus mainam. Aiziesim līdz izreklamētajam ūdenskritumam un rīt dosimies atpakaļ. Labāk dzīvot kalnos.

Uguns iekurts, drēbes žāvējas, teltis uzslietas, 20km aiz muguras, bet odi tikai vairāk. Diezgan bezjēdzīgs pārgājiens sanācis. Arī augšā pa kanjona sienu rādās netikt, lai redzētu šo visu no augšas. Arī cerība, ka augšā odu varētu būt mazāk. Jāiedzer vodka un jāiet gulēt, lūk arī ģeneālais plāns.

Rīts gudrāks pa vakaru. Vēl priekšā līdz kritumam kādi 5km, bet pa šo taku tas būs pailgi. Odi ar nav zuduši. Nedaudz noskaidrojas, bet drīz atkal sāk līt un atkal viss slapjš. Ūdenskritums ne ar ko neatšķiras no citiem, kurus redzējām no mašīnas. Tīri simboliski to nobildēju, D.D. principa pēc to nebildē, un mēs dodamies atpakaļ uz mašīnu, un tālāk atpakaļ uz kalniem, kur nav odu. Ceļš rit ilgi un depresīvi. Līst lietus. Mans plecs, kurš pirms pāris gadiem cieta kritienā no velosipēda, lecot pa tramplīnu, liek pa sevi manīt. Sāp, ļoti sāp. Es nevaru sagaidīt auto. Patreiz neviens nerunā. Vien atpūtas brīžos top ģeniāli joki par odiem, ar svu gotikas piejaukumu. Melni.

Pārģŗbjos sausajā drēbēs. Nedaudz laimīgs paliek. Arī pārējie. Lielākā daļa drānu visiem ir slapjas. Nolemjam doties atpakaļ pie aitām. Vismaz mums zināma vietiņa. Zināma, ka var uguni tur iekurt un izžāvēt drēbes. Līst lietus. Teltis ātri uzceļas un mēs sausumā dodamies gulēt. Nav odu un ir prieks par skanošajiem zvaniņiem, kas sakārti uz aitām.