[ADRIATICA] 8 - Prāga

Anita Ruža 03.09.2012 8 min lasīšanai 16 foto

PRĀGA 23.-25.07.2012.

23.07. àVakarā pēc Zalcburgas tuvojamies Prāgai.Stepanka dzīvo Strašnice rajonā, kas par laimi atrodas mūsu braukšanas virziena tuvumā, tamdēļ nevajadzēs blandīties pa visu pilsētu. Ir jau pavisam tumšs, kad meklējam mums nepieciešamo māju. Savādi viņiem ar to numerāciju. Adresē norādīts bija Nr. 51, bet tas izrādās tikai mikrorajona kods. Labi, ka sms palīdz un drīz jau Stepanka mūs ved uz dzīvokli. Tas izrādās pirmajā stāvā, kas atkal labi, jo nav vajadzības staipīt paunas uz augšu. Dzīvoklī ir četras istabas, visur radoša nekārtība, kas liek domāt, ka īpašnieki tikai nesen pārvākušies un nav laikā paspējuši vēl visu izpakot.

Mums ierāda mazu istabu ar vienu gultu un papildus matraci, kur arī sametam savu bagātību. Otrs variants ir, ka vēl 2 cilvēki var gulēt lielajā istabā uz stūra dīvāna, kurš diemžēl neizlokās. Es piesakos pēdējām variantam, jo kas gan ir neizlokām dīvāns? – divām naktīm pilnīgi pietiks ar to platību, kas ir paredzēta sēdēšanai, jo garums vismaz atļauj. Pati Stepanka ir patīkams cilvēks, gara auguma, runājot diezgan rezervēta, bet laipna. Vēlāk mājās atnāk Stepankas draugs Zdeneks. Viņš ir vīrietis labākajos gados (kā vēlāk noskaidrojās viņam ir 50 gadu) un ir daudz runātīgāks. Taču ir jau vēls un mēs, ietinušās guļammaisos, riktējamies miegam.

24.07.à No rīta automašīnu atstājam pagalmā un uz vecpilsētu brauksim ar metro. 10 min. gājienā kāreize ir metro stacija. Taču pirmā lieta ir naudas maiņa. Stepanka iesaka netālu esošo ielu ar vismaz 3 banku filiālēm un dabūjuši kronas ejam pēc metro biļetēm.

Kad pirmoreiz biju Prāgā, ar tām biļetēm bija neliela putra. Nevarēja saprast kā ir tām pārsēšanām un laika limitiem. Tagad viss skaidrs, katrā stacijā ir biļešu automāti, klāt metro karte un tabula ar biļešu variantiem. Ņemam biļetes par 32 Kr, kas 90 min derīgas jebkuram transportam un arī Petrinas funikulierim. Kas labi Prāgas metro, ka tā līnijas ir diezgan garas un stiepjas līdz pašām pilsētas robežām. Tā nu mēs no Strašnicka pieturas nobraucam līdz Mala Strana un tur noķeram 20 tramvaju līdz Ujezd. Uz Pterinas torni ved funikulieris, ceļā ir 2 pieturas. Viens otram pretī kursē divi vilcieni ar intervālu 15 min. Ārā sāk cepināt, tāda sajūta, ka esam atgriezušies Horvātijā.

Funikulierī mums pretim sēž temperamentīgu itāļu ģimene, kas skaļi kaut ko apspriež pa vidam pabukņījot savus sīčus. Gala pietura ir stāvā kalnā, apkārt rožu dārzi, observatorija un pats Petrinas tornis, kas ir Eifeļa torņa līdzinieks. Ieeja maksā 110 Kr, bet ja nav spēka kāpt kājām, tad par papildus 55 Kr augšā uzraus lifts. Torņā galā ir patiešām skaista Prāgas panorāma ar visiem tiltiem, sarkaniem jumtiem. Tālumā labi redzama modernāka bloku māju apbūve. Nokāpuši lejā nolemjam ieturēt vēlas brokastis. Vietējā kafūzī cenas mazliet uzskrūvētas, taču karstas sviestmaizes ar aukstu alu labi iet kopā.

Kad tornis apskatīts, kārta ir Hradčaniem. Kaut kā pa parka labirintiem tiekam lejā un nedaudz maldoties pa stāviem kalniem nonākam Strahovas klostera pagalmā. Kāreize sastopu krievu tūristus un gidam pajautāju uz kuru pusi ir Loretto. Ar Strahovas klostera zvaniem ejam tālāk. Vispār pats klosteris neskatoties uz cienījamo vecumu ir diezgan moderna iestāde. Tad ir populārs jaunu puišu vidū, kuri kā saka „na haļavu” var iegūt augstāko izglītību, paceļot, nodarboties ar pētniecību un nedomāt par naudas lietām.

Loretto atrodas pretī prezidenta pilij. Tā būtībā ir baznīca ar vairākām celtnēm, kas veidota kā kopija no tāda paša nosaukuma ēkas Itālija. Esot svētceļnieku mērķis. Tūristus visvairāk interesē melodijas klausīšanās, ko zvana katru stundu un baznīcas muzeja apmeklējums. Līdz zvanu skanēšanai ir 15 min. tāpēc iekārtojamies tieši pretī uz trepēm. Apkārt drūzmējas citi klausītāji, kas pēc pusdienu pārtraukuma dosies uz muzeju. Kad zvani sāk skanēt, liekas nu tik būs!, es mēģinu atcerēties kas par meldiņu tiek spēlēts, taču galu galā secinu, ka tās ir tikai gadījuma skaņas, kas nekādi nelīmējas kopā. Pārējie strīdās pretī, ka tur ir normāla melodija un man galīgi nav dzirdes.

Par muzeja apmeklējumu plēš 130 Kr un vēl ja grib fočēt-100 Kr. Nu nē paldies, tāpat paskatīsimies. Iekšā ir visādas nelielas ēkas, kapelas, kur gar sienām ir visādu svēto attēli ar biogrāfijām. Taču pats interesantākā laikam ir dārgumu krātuve, kur ir gan seni tērpi, gan dimantu rotaslietas. Nu bagāti dzīvojuši tie Lobkoviči.

Pēc Loretas ir laiks pašam svarīgākajam – Prāgas pils kompleksam. Tā kā viss atrodas stāvās ielās, un ja karstumā šāda čāpošana galīgi neiet pie sirds, var nomāt Segway skūterīšus, tiešām ērti – brauc un skaties. Var arī vecpilsētas apskati veikt rozā mustangā vai improvizētā vilcien-mobīlī. Pie pils vārtiem uztrāpāmies reizē, kad notiek sardzes maiņa. Pirms dažiem gadiem sardzei apkārt nebija nekādu nožogojumu, tā ka tūristi varēja bezmaz tos nabaga puikiņus knibināt un bakstīt tiem ar pirkstiem sejā. Tak laikam vadība sapratusi, ka tā tās lietas neies, un apkārt godasardzei uzlikusi žogu un komplektā vēl iedevusi saulesbrilles.

Iekšā pilī ir milzu pagalms, kā jau pieklājas ar varenu strūklaku, kas ļoti līdzīga Zalcburgā redzētajai. Izejot caur mazītiņu arku tieši pretī nez no kurienes izaug sv. Vita katedrāle. To pamatoti uzskata par gotiskās arhitektūras pērli. Iekšā arī viss smalki izdekorēts, vitrāžas, skulptūras, u.t.t taču ja gribi tik pie altāra tuvāk – maksā ragā. Baigi vajag.

Pa Hradčaniem var klaiņot vairākas stundas, tikai visur ja gribas paskatīties ir jāmaksā nauda. Pat slavenajā Zelta ieliņā. Labāk ejam gar vīna dārzu nogāzēm lejup līdz Kārļa tiltam. Gadās ieklīsts kādā ar paradīzes ābolīšiem noaugušā dārzā. Ir pat brīvi staigājoši pāvi, spārni gan šiem mazliet apčakarēti, toties tie nebaidās cilvēkus un bezmaz vai dodas glaudīties.

Tā kā pamazām sāk gribēties piezemēties un karstums sāk kļūt galīgi neciešams, jālūko pēc kāda restorāna, ko tilta tuvumā ir papilnam. Sākumā vajag vienkārši alu, ko dabūjam āra kafejnīcā netālu no metro Mala Strana. Viss ir ok, taču apkalpošana ir galīgi garām. Viesmīle alus kausus nomet ar tādu vērienu un sejas izteiksmi – sak, viņai galīgi nav ko darīt, kā tikai apkalpot kārtējos tūristus. Nu pēc Zalcburgas servisa attopamies, ka tuvojamies mājām uz postpadomju valstīm. Jo tālāk, jo trakāk. Izmēģinām laimi Kampa salā. Tur pie paša tilta notiek pašdarbības koncerts, var pafočēties īstās bruņām un iekosties riktīgam gaļas gabalam, tikko kā noņemtam no iesma. Taču gribās autentiskos čehu knēdeļus ar gulašu un tādus arī atrodam. Īsti vairs neatceros, kas tā bija par ēstuvi, taču tīri forša un knēdeļi bij labu labie. Taču kad mēģinām izstudēt rēķinu, kaut kas nav kārtībā ar bilanci – uzradušies lieki tēriņi. Viesmīle skaidro, ka tā ir maksa par sēdvietu. Re kā!

Uz Kārļa tilta savākusies raiba kompānija. Šeit var nopirkt tiešām oriģinālas cackas (no māla un metāla), pasūtīt savu portretu vai karikatūru vai vienkārši baudīt ielu mūziku. Var arī par 10 € pasūtīt kādu sirdij vairāk tīkamu gabalu, lai nospēlē. Uz tilta ir viena statuja, kuru ja paberzē attiecīgajās vietās un iedomāja vēlēšanos, tā noteikt piepildīsies. Prāgas vecpilsētā šodien neiesim, jo citādi nebūs ko skatīties rīt. Tad jau labāk kustēties gar Vltavu dienvidu virzienā. No upes ir ļoti skaists skats uz Vita katedrāli, upē tauta braukā ar katamarāniem un baro jau tā resnas pīles. Aiz Slovansky ostrav atrodas slavenās „dejojošās ēkas”, kas nosaukts Freda Astēra un Džindžeras vārdos. Turpat netālu ir arī metro Karlovo namesti, un tā kā Stepanka jau ir mājām, varam braukt.

Pie pašām mājām apsēžamies koku ēnā un atkal baudam alu. Jāraugās tikai nekampt pārāk lieliem malkiem, taču ārā joprojām cepina un trīs skārdenes pazūd kā nebijušas. Atceramies, ka Zdeneks piedāvāja vakarā sarīkot nelielas viesības un izmantot gāzes grilu, kas stāv uz balkona. Stepanka cītīgi mums zīmē maršrutu līdz tuvējam Tesco veikalam, jo ir jānopērk pāris gaļas gabali, kaut kas brokastīm un ceļam. Līdz Tesco kājas jau galīgi nevelk, bet jāiet ir, labi, ka tik vien tā ceļa kā 10 min.

Sapērkam visu nepieciešamo un, protams, arī alu, tikai grūti izvēlēties ko dzert vakarā, ko vest kā ciemakukuli uz mājām. Ak jā, vēl vajag „Baravičku” un saldās oplādes. Cepamgaļa arī sagādāta. Tad nu mājās pūtinām nogurušos stilbus, kamēr Zdeneks rosās pa balkonu, mēs taisām salātus. Pie galda sēžot beidzot var normāli sapazīties. Zdeneks pat tīri labi atcerās krievu valodu, jo pats būdams bijušais volejbolists, savulaik ir izdauzījies pa visu Padomju Savienību. Ar Stepanku sapazinušies kopā strādājot. Viņa ar bijusī sportiste, un par to ka viņu visi saukā par žirafi, Stepanka neņem ļaunā, bet krāj visādas žirafju figūriņas un citas lietas ar attiecīgo dizainu.

Vēlāk sākam dalīties ar gaļas marinēšanas receptēm, un Zdeneks ceļ galdā grillētus ananāsus, kam piešauts klāt čili pulveris. Man kā piparainu ēdienu cienītājam, tie ir pa prātam. Pēc kāda laika ananāsiem pievienojas grillēti ķirši (tieši tā!!) ar karameļu cukuru. Atkal man pa prātam, jo man arī piemīt vājība uz ķiršiem un pārmaiņus bakstot karoti ananāsu un ķirši šķīvjos, pievārēju visu.

Kad māga pilna, mēs ar Zdeneku sākam vāvuļot par mūziku. Viņš ir spēlējis grupā, lielās par superīgu čehu veidotu masu teātri, kurā apvienoti deju un akrobātikas triki. Es atkal turos pretī – paskaties labāk mūsu Dziesmusvētkus. OK, nu jā grandiozi, jūs tādi malači! Taču vai tu zini, ka Stepankas tēvs ir Čehijas slavenākas grupas bundzinieks? Toties meita pret manu gribu paķērusi savas mantas un uz vairākiem mēnešiem aizbēgusi uz Albāniju..., muļķe gatavā. Tā nu Zdeneks sūdzās par nepaklausīgiem bērniem, taču vēlāk es saprotu, ka smadzenes galīgi nefiltrē, ne ko es saku, ne Zdeneks, tā nu mēs lienam gulēt.

25.07.à Pēdējais rīts Prāgā jāpavada godam. Šodien ir Vecpilsēta un nekas vairāk. Nu varbūt tikai kāds veikals, kur notriekt pēdējās kronas. Atkal atstājam automašīnu pagalmā un šoreiz jau ar daudz lētākām biļetēm braucam uz centru. Rīts ir apmācies un labi vien ir – vajag sāk pierasts pie mūsu laikapstākļiem. Apskati sākam no Žīdu kvartāla (Jozefov), pa ceļam garāmejot Prāgas universitātes filozofijas katedrālei. Lai labāk orientētos pie žīdiem, pie košera restorāna „King Solomon” paņemam reklāmas lapu, kurai aizmugurē ir karte. Tur i visas sinagogas, i visas ielas sazīmētas. Žīdu kapus gan neskatamies, pārāk traku cenu prasa.

Pa ul.Parižska var nonākt tieši vecpilsētas laukumā. Iela gan domāta glamūrīgām šopingam – Gucci, Fendi, BOSS, Vertu, Cartier, utt. Astronomiskas summas skaistai dzīvei. Meklējam Šveika restorānu (kaut kur šķērsielā jābūt), taču vēlāk citviet uzejam citus, un katrs ir svēti pārliecināts, ka tieši šeit ir autentiskais un vienīgi īstais Šveika restorāns. Laukumā esam nedaudz pirms 10, tā ka var redzēt, kā pulcējas tūristu bari, lai redzētu atdzīvojamies Astronomisko pulksteni. Agrāk likās, ka pulkstenis ir kaut kas uhh, un nez kāpēc atrodas augstāk. Noteiktajā laikā nāvītē skandina zvaniņu, apustuļi griežās un klanās un beigās nodzied zelta gailis. Taču pašlaik tūristiem ar to nav gana, tamdēļ ieviesta jauna tradīcija – līdzīgi kā Krakovā no torņa spēlē trompetists. Pats pulkstenis šķietami rāda ačgārnu laiku, taču īstenībā senāk laiku skaitīja tā, ka pirmā stunda bija rītausma, utt. Tamdēļ Saules kustības dēļ gada laikā tas pulkstenis it kā „nojūk”.

Ar saldējumu par 30 Kr rokās kātojam pa līkumainām ieliņām līdz Kārļa tiltam. Visur ieliņu labirinti, dārgi veikali un tiem pa vidu šaurma un kebabi. Galīgi garām. Pie tilta cilvēki, cilvēki, kaucošas ātrās palīdzības....Nevajag to tiltu nemaz. Labāk citā virzienā uz Vaclava laukumu. Nelielā vecpilsētas laukumiņā visi cītīgi rosās iekārtojot britu seno automašīnu izstādi. Te nu var fočēties pie antīkām piena vedēju tačkām, smalkiem auto un Zingera reklāmas plakātiem.

Vaclavā laukumā esam jau nedaudz salijuši. Nez vai to var saukt par laukumu, tāda bišku platāka iela vien ir, kur puse atvēlēta gājējiem. Nu bet smuki jau ir, gar ielām dažādi veikali un saloni. Acīs iekrita kāda skaistumkopšanas bode, kur skatlogā reklāmas nolūkos nosēdinātas klientes, kurām ūdenī iemērktās kājas apgrauž mazas zivteles. Turklāt te ir labs saldumu veikals „Arko”. Ir pieejamas šokolādes, pralinē, cepumi un marmelādes, taču pats interesantākais ir reālas ķilavas šokolādē.

Kārtējais saldējums ir rokā, pēdēja fotogrāfija pie Nacionālā teātra un pa fikso metro iekšā līdz mašīnai. Priekšā ir Vroclava un tas nozīmē kārtējās 4 h ceļā.

IETEIKUMI

1. „Piedzērušies ananāsi Zdeneka gaumē” – ananāsus sagriež biezās šķēlē, pārlej ar stipru šmigu (viskijs, brendijs, džins), uzber virsū nedaudz čili pulvera un karameļu – vaniļas cukuru. Trauku ar ananāsiem liek vēsā vietā un ļauj ievilkties dažas dienas. Vēlāk apcepina uz grila un ēd karstus.

2. Pirms iet iekšā vecpilsētas krodziņos, jāpainteresējas vai šeit ņem naudu par sēdvietām. Citādi var būt nepatīkami pārsteigumi.

3. Alus tiešām ir superīgs, līdz Latvijai nonāk tikai niecīga tā daļa. Populārākās šķirnes „Krušovice”, „Pilsner Urquell”, „Staropramen”. Vidējās cenas 10-12 Kr. protams arī tādi, kas maksā 4 Kr, bet nav baudāmi.

4. Vislabāk vecpilsētu apskatīt ļoti agrā rītā, kad lielākā daļa tūristu snauž.