Ziemeļitālijas kalnus un ezerus baudot

  • 8 min lasīšanai
  • 227 foto
Lai gan Ziemeļitālijā esmu bijusi ne reizi vien, mana izvēle par labu ceļojuma maršrutam „Ziemeļitālijas kalni un ezeri” ir nepārprotama – pirmkārt, ezeri un kalni tur tiešām ir pasakaini, turklāt šoreiz „Relakstūre” maršrutā iekļāvusi arī trīs brīnišķīgas pilsētiņas – Sanktveitu, Bassano del Grappa un Vičenci -, kurās neesmu bijusi. Un kur nu vēl iespēja mazliet pagarināt Latvijā tikpat kā neizbaudīto vasaru... Tādēļ šoreiz atmetu ar roku Lady Gaga un Zigmara Liepiņa koncertam, priekšroku dodot ceļojumam nedēļas garumā. Trakie Polijas "bembisti" Protams, ceļojums cauri Eiropai ar autobusu daudziem nevarētu būt pa prātam, tomēr mūsu zeltaini brūnais, ērtais autobuss ir tīri piemērots pārvietošanās veids nedēļu vai, precīzāk sakot, astoņas dienas garajai ekskursijai. Tādēļ arī pirmajā dienā pieveicamie tūkstoš kilometri līdz Polijas – Čehijas robežai nešķiet nekas traks. Turklāt poļi pa šiem gadiem ir bijuši visnotaļ čakli ceļu būvētāji, tādēļ skaidrs, ka izbaudīsim arī jaunuzbūvēto autobāni, kas ved apkārt Polijas galvaspilsētai Varšavai; precīzāk – tās industriālajam rajonam. Ceļš ved gandrīz bez aizķeršanās, to palīdz īsināt arī līdzi paķertie žurnāli, kam nav atradies laiks darba dunā. Nav arī nekādu ekscesu, ja vien neskaita kādu nu ļoti agresīvu BMW, kurš vispirms mūs mēģina apdzīt, pēc tam to arī izdara, nikni signalizējot, bet visbeidzot strauji nobremzējot tiešu autobusa priekšā... Saniknotais mašīnas vadītājs ceļa vidū pamet savu braucamo, metas pie mūsu autobusa un, savu aurošanu pavadot ar dūru vicināšanu, minūtes piecas izsaka savu viedokli. Tā kā tas viss notiek tīrā poļu valodā un nevienam nav vēlēšanās iedziļināties viņa teiktajā, konflikts izsīkst, tā arī īsti nesācies. Secinājums gan viens: acīmredzot agresīvus „bembistus” var nākties sastapt ne tikai uz mūsu ceļiem vien... Tā ka, mīļie ceļotāji, esiet gatavi jebkādiem pārsteigumiem... Eiropas karstumam pa pēdām vakarā sasniedzam pirmo viesnīcu 5 kilometrus no Čehijas robežas. Miegam netraucē pat fūres, kas visu nakti traucas pa šoseju, toties no rīta mūs sveic saules apspīdēti zemie Tatri jeb Beskidu kalnu grēda. Kalni nu mūs pavadīs visā ceļā, kurp vien dosimies tālākās dienas. Priecē arī samērā labie Čehijas ceļi, lai gan viens otrs posms atgādina Latvijas ceļus un neceļus. Toties netālu no Brno tiek būvēta jauna ātrgaitas šoseja, tālab ir cerības, ka jau pēc pāris gadiem Rietumeiropas virzienā pārvietošanās varētu būt visnotaļ civilizēta... Te mūs sagaida arī pirmā neplānotā apstāšanās: čehu transporta policija šajā dienā nolēmusi pārbaudīt visus autobusus; vismaz tā mums cenšas iestāstīt visnotaļ laipns čehs... Kamēr viņš un kolēģi pārbauda autobusa dokumentus un tehnisko stāvokli (cik labi ir doties ceļojumā ar jaunu busu, kas tehnisko apskati izgājis Vācijā!), autobusā atskan pa smiekliņam, bet braucēji notiekošo uztver ar sapratni. Un kā nu ne, jo – kārtībai jābūt! Jau pēc mirkļa traucamies tālāk, un jau pēcpusdienā esam sasnieguši Austrijas galvaspilsētu Vīni, to apbraucot pa bāni, kas atkal jau ved pa pilsētas industriālo zonu. Aiz loga, kā liecina autobusa vadības paneļa termometrs, ir plus 32 grādi... Mjā, izskatās, ka vēl nesen Eiropā valdošo karstuma vilni būsim noķēruši aiz astes un dabūsim izbaudīt arī uz savas ādas. Pa ceļam sarīkojam nelielu pusdienu pauzi kādā no daudzajiem ceļmalas krodziņiem (jāpiebilst, ka Austrijā šādu ēstuvju netrūkst: droši varat iegriezties gan „Landzeit”, gan „Rosenberger”, gan „Oldtaimer” – tās visas ir vienai ģimenei piederošās ķēdes ēdinātavas). Paēst var par kādiem padsmit eiro – atkarībā no tā, ko ēdat. Bet, ja pasūtīsiet kafiju „Kaiser Melange”, dāvanā saņemsiet krūzīti... Kā mēs Sanktveitā dziedājām Piektdienas pievakarē esam mūsu pirmajā pieturvietā – Sanktveitas pilsētiņā, kas savulaik bijusi senās Karintijas galvaspilsēta. Vakars ir ļoti silts, tādēļ ar prieku dodamies nesteidzīgā pastaigā par jauko pilsētiņu. Rātslaukuma krodziņos nedēļas nogales uzdzīve sit augstu vilni, tepat arī rosās no netālās Itālijas atbraukušie tirgotāji piedāvājot kārdinoši smaržojošus desu un siera kalnus, stipro citronu liķieri „Limoncello”, skaistus traukus un daudz ko citu. Bet to iegādei laika mums vēl būs atliku likām! Tādēļ aizstaigājam līdz baznīcai, un – tavu brīnumu! – tās mācītājs sarunā atklāj, ka zina Latviju un Rīgu, ka ir dzirdējis Doma ērģeles un ka viņam ļoti patīk mūsu kamerkoris (laikam jau „Kamēr...”). Viņa lūgti kaut ko uzdziedāt, pēc neilga pārdomu brīža raujam vaļā „Pūt, vējiņi” (izrādās, ka grupā ir vismaz trīs koristi). Skan labi, un mācītājs izskatās ļoti aizkustināts. Arī mums pašiem patīk, kā dziedātais izklausās, jo baznīcā tiešām ir ļoti laba akustika. Prieks par padarīto! Žēl vienīgi, ka šeit nebūsim septembra vidū, kad risināsies pilsētas svētki un, spriežot pēc afišām, uzstāsies pats Bobs Geldofs... Bet nekā nevar darīt, jo mums vēl jānokļūst līdz viesnīcai Itālijā, jo priekšā ceļš uz nākamajiem apskates objektiem. Palladio tilti, grapa un Aperol spirdzinājums Sestdienas rītā uz Venēcijas virzienā vedošā autobāņa mūs sagaida milzu sastrēgums un kukurūzas lauki, kurus no galīgas izdegšanas sargā laistāmās iekārtas. Par sastrēgumiem it kā būtu skaidrs: 26.augustā Itālijā daudziem beidzas kārtējais atvaļinājums, tādēļ viņi steidzas izbaudīt beidzamās brīvās dienas. Mēs arī, jo šajā dienā mūs gaida divas burvīgas pilsētiņas – Bassano del Grappa un Vičenca. Pirmā ievērojama ar pilsētas simbolu – mākslinieka un arhitekta Andrea Palladio 1569.gadā celto tiltu Ponte degli Alpini pār Brentas upi. Otrā pasaules kara laikā tilts gan pamatīgi cieta, taču ātri vien tika atjaunots, un nu pār to šefību uzņēmušies Alpu strēlnieki. Taču pa tiltu droši var staigāt, turklāt to ļoti iecienījuši kāzinieki, jo sestdienā, kad te bijām, uz tilta manīja trīs jaunos pārus un viņu sveicējus. Nu gluži kā filmā „Tā precas itālieši”... Cerams, ka tas uz laimi! Otra šīs pilsētiņas firmas zīme ir šeit topošā grapa – vīnogu degvīns. Vecpilsētā atrodams veikals-muzejs, kurā ne tik vien var uzzināt, kā dzēriens top, bet arīdzan aplūkot senās iekārtas, kas savulaik izmantotas grapas darināšanai; apskatīt muzeju un arī nogaršot pašu dzērienu. Ko tikai itāļi tam nepievieno: medu, plūmes, avenes, mellenes... Tiešām, pārfrazējot kādu zināmu izteicienu, dzēriens dažādām gaumēm un dažādiem dvēseles noskaņojumiem... Pēc degustācijas un iepirkšanās pa saules pielietajām ielām dodamies atpakaļ uz autobusu un secinām, ka nu jau karstums sasniedzis zināmu robežu – termometrs nepielūdzami rāda +39 grādus... Tomēr mums vēl priekšā ceļš uz Vičencu, kur arī aplūkojami dižā Palladio darbi – Loggia del Capitaniato, Basilica Palladiana un Teatro Olimpico. Izrādās, jau tolaik, 16.gadsimtā, pilsētu vadība izsludinājusi konkursus par apbūvi, un Palladio kļuvis par uzvarētāju. Jāpiebilst, ka viņa kontā šajā pilsētā ir ne tikai minētās būves, bet arī vairākas pilis un villas. Skaisti un iespaidīgi! Visu apskatot, jo laika šoreiz pietiek, nesteidzīgā solī aizstaigājam līdz Teatro Olimpico (jāteic gan, ka pats Palladio šīs celtnes pabeigšanu nesagaidīja, jo pāragri aizgāja taisaulē), kur var gan pafotografēt pagalmu, gan netālajā bārā nobaudām arī šīs vasaras Itālijas topa dzērienu – „Aperol Spritz”, kas maksā vien trīs eiro... Vasarā tiekot pagatavoti, šķiet, 300 000 šā atspirdzinošā dzēriena porciju, un dzērienu topā tas ierindojies augstajā trešajā vietā... Kur ir Klūnija villa? Divas nākamās dienas tiek veltītas Madžores un Komo ezeram. Pirmais pamatoti var lepoties ar savām salām, no kurām divas – Isola Madre un Isola Bella – pieder grāfu Borromeo dzimtai, taču ir publiski pieejamas un apskatāmas. Abas salas rotā sen celtas pilis un krāšņi dārzi, kur meklējamas ne tikai bambusu audzes, magnolijas, bugenvilejas, krāsainas ūdensrozes, bet arī brīvā dabā klīst pāvi un fazāni... Skaisti un mazliet nereāli! Tiesa, dienā, kad salā viesojāmies mēs, dārzi tika cītīgi tīrīti, jo iepriekšējā naktī ezera apkaimē bija plosījies pamatīgs negaiss un vējš, kura ātrums brīžiem pārsniedzis pat 30 metrus sekundē... Tiesa, Isola Madre nebija cietusi tik ļoti kā kaimiņsala, kur vējš pils karoga mastu salocījis 90 grādu leņķī un izdauzījis teju visus logus, bet vairākas dārza terases pat bija slēgtas apskatei, jo lūzušie koki apdraudēja tūristus... Sajūta, ieraugot vētras nolauztu simtgadīgu koku, tiešām ir mazliet dīvaina, bet, uzzinot, ka stiprā vēja dēļ ezerā arī pa dienu izsludināta trauksme, kuras dēļ tūristus steigšus jānogādā krastā, tiešām kļuva jocīgi. Taču, spītējot vēja sakultajam ūdenim, izveicīgie itāļu kapteiņi ar saviem mazajiem kuģīšiem mūs ātri vien nogādā Strezā, un, sajūtot zem kājām stingru pamatu, viss atkal ir kārtībā! Savukārt, braucot ar kuģi pa Komo ezeru, cenšamies iedomāties, kā varētu justies ezera krastos saceltajās villās dzīvojošie miljonāri... Galu galā, šā ezera krastos mājvietu sev atradis arī Džordžs Klūnijs un Stings! Cenšamies no kuģīša kapteiņa izdibināt, kura no daudzajām villām varētu piederēt šīm zvaigznēm, un kā par brīnumu kapteinis arī parāda Klūnija villu (ka tā tiešām ir īstā, secinām, savas bildes salīdzinot ar internetā atrastajām). Tiesa, Klūnija īpašumu nākas aplūkot pa gabalu, jo ciematiņā, kurā viņš dzīvo, kuģa piestātnes nav... Taču neviens mums netraucē izbaudīt ne Bellagio šaurās kāpņveida ieliņas un jaukos stūrīšus, ne nogaršot itāļu pusdienas un izpētīt veikalu piedāvājumu. Pastaigāt var arī pa Komo ieliņām, kur der gan iegriezties greznajā katedrālē, gan apēst kādu atvēsinošu itāļu saldējumu. Un, tā kā ir darbdienas pēcpusdiena, itin labi var pavērot, kā ģērbjas itāļu bankas darbinieki, kuriem pulksten piecos pēcpusdienā beidzies darbs. Secinājums: valda stilīgi & brīvais stils! Ārā gan ir tik karsts, ka atkal nevienam neceļas roka pēc fotoaparāta, lai to iemūžinātu, taču acis pamielojam labprāt. Lamas un margrietiņas Beidzamā diena Itālijā ir gana piesātināta, un jau no paša rīta dodamies uz Val Senale ledāju Alpos (tas meklējams Dienvidtirolē). Gleznains ceļš mūs ved cauri vīnogu, kivi un ābeļdārziem, pamazām vijoties aizvien augstāk kalnos un skatienam atklājot ar kokgriezumiem un puķupodiem izpušķotās dienvidtiroliešu mājiņas, sirmās Alpu govis, kādu rāmu zilganzaļu ezeriņu un – ticat vai nē! – lamu bariņu, kas mierīgi ganās pašā ceļa malā. Ko te dara Andu iemītnieces, tā arī netop skaidrs, jo mums jātiek uz pacēlāju, lai uzbrauktu 3211 m augstajā virsotnē. Tur paveras iespaidīgs skats uz apkārtējiem trīstūkstošniekiem, kuru galotnes (gan ne visas) klāj sniegs, turklāt kāds jau stāsta, ka šīs vasaras lielais karstums krietni pakausējis Alpu sniegus... Mundrākie ceļabiedri, kuri pa koka kāpnēm nolēmuši pakāpties vēl drusku augstāk – līdz pašai smailei – atrod tur pudurīti ar puķēm, ko nodēvējam par Alpu margrietiņām. Aizkustinoši! Īpaši tāpēc, ka trīs kilometru augstumā ar veģetāciju ir tā, kā ir. Akmeņu un sniega gan te netrūkst. Skaistu skatu, kafijas un garšīgas kūkas – arī nē! Gluži kā van Goga gleznā Ja gribas vairāk ziedu, tad vien jādodas uz Merano pilsētiņu un Trautmansdorfas botāniskajiem dārziem. Šo vietu kādreiz bija iecienījusi Austrijas ķeizariene Elizabete, saukta arī par Sisī – viņa te centās dziedēt sirdi un dvēseli pēc dēla Rūdolfa nāves (vēl viens neatklāts austriešu noslēpums, jo līdz šim nav īsti skaidrs, vai viņš izdarīja pašnāvību vai tika nogalināts – gluži tāpat kā par pasaku karali dēvētais Ludvigs II...). Bet dārzi ir krāšņi, skaisti, brīnišķīgi un var pat nepietikt epitetu to apzīmēšanai. Ja ir spēks un vēlme, var uzkāpt līdz pat skatu platformai, no kuras paveras brīnišķīgs skats gan uz dārziem, gan tuvajiem kalniem un ciematiņiem, bet var arī nokāpt lejā, kur baseinā zied lotosi, peld zelta zivtiņas un atrodams arī fantastisks saulespuķu lauks – nu gluži kā van Goga gleznā. Parkā meklējams arī soliņš, kur mīlējusi sēdēt Elizabete, bet pilī var papriecēt acis, aplūkojot viņas tērpu kolekciju. Šī noteikti ir vieta, kur jāatgriežas vēl kādreiz, jo ar atvēlētajām divarpus stundām nudien ir mazliet par maz. Īpaši tādēļ, ka mūs Štālburgā jau gaida vīndaris Zigmunds, kura vadītajā bioloģiskajā saimniecībā vīns tiek darināts kopš 1970.gada. (gan ne ar tādām metodēm kā filmā „Spītnieka savaldīšana” to darīja Adriano Čelentano). Vīns tiešām ir garšīgs, Dienvidtiroles reģionam raksturīgās uzkodas – arī. Un pie vīna glāzes raisās sarunas, kurās uzzinām gan pilsētiņas vēsturi (romieši te mituši jau pirms 3000 gadiem, vācu valodā runājošās ciltis parādījušās pirms apmēram 800 gadiem), gan to, ka ražas novākšanā iesaistās slovēņu un ungāru viesstrādnieki, gan daudz ko citu interesantu. Varētu jau sēdēt vēl, taču – mājas pamazām sauc. Tādēļ, atvadoties no viesmīlīgā saimnieka, kura vīni nopērkami Japānā, Itālijā, Šveicē u.c., bet Latvijā gan pagaidām nē, sev klusi nosolāmies Itālijā atgriezties vēl kādreiz. Vai arī kādā citā valstī, jo – to, ko tu esi redzējis un izbaudījis, neviens tev neatņems!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais