Gadu mija palmu ēnā

  • 37 min lasīšanai
  • 82 foto
Ievada vietā Vasarā iesāktā ceļojumu tēma „Austrumu iekarošana” ar Stambulas apmeklējumu prasīt prasījās pēc turpinājuma ... Ģimenes konsīlijs decembra vidū lēma- akūti nepieciešama vasaras sajūta! Decembrī par saprotamām cenām šo ekstru varam atrast Āfrikā, apmeklējot Maroku, Tunisiju vai Ēģipti. Tā kā pavisam noteikti neesam tie, kas varētu vairākas dienas nogulēt jūras krastā vai baseina malā, bet parasti drīzāk rokamies pēc iespējas dziļāk kultūrslānī, pilnīgi loģiski izvēle apstājās pie civilizācijas šūpuļa- Ēģiptes. Saistība ar iepriekšējo (Stambulas) ceļojumu ir arī apstāklī, ka Ēģipte (līdzīgi kā Stambula atrodas 2 Pasaules daļās) atrodas 2 kontinentos (Āfrika un Āzija). Tiem, kas dodas uz Šarm-el-Šeihu, der atcerēties, ka Sinājas pussala atrodas Āzijā, nevis Āfrikā :) Organizatoriskie jautājumi Parasti, gatavojoties jebkuram ceļojumam, izmantojam internetu, aprakstus un paši sagatavojam sev programmu „no ... līdz”, bet, izvēloties Ēģipti, šie sagatavošanās darbi pamatā iet secen, jo ir jāizvēlas vien ceļojuma pakete (lidojums + viesnīca) un pārējais jāskatās uz vietas, izvēloties no vietējo tūrfirmu piedāvājuma. Diemžēl, attapāmies ļoti vēlu un izvēles iespējas nebūt nebija ļoti plašas, bet pateicoties „Vanilla Travel” izdevās atrast „Alida Turs” piedāvājumu paviesoties Hurgadā laikā no 25. decembra līdz 2. janvārim, kas veiksmīgi sakrita ar garajām brīvdienām starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu. Hurgadu izvēlējāmies tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, jo no Hurgadas ir ievērojami ērtāk (tuvāk) nokļūt, piemēram, Luksorā, bet līdz Kairai ir vienalga (attāluma ziņā) vai Hurgada vai Šarm-el-Šeiha. Savukārt viesnīcas * skaitam mūsu gadījumā ir absolūti sekundāra nozīme, jo viesnīcu parasti uztveram kā vietu, kur nomest galvu saguruma brīdī. Tiem, kas daudz vazājas apkārt (apkulturojas, tā sakot), silti iesaku pārdomāt AI (All Inclusive) nepieciešamību. Mums katrā gadījumā pilnīgi pietika ar HB ēdināšanas programmu (brokastis un vakariņas BEZ dzērieniem). Izvēlējāmies 3* viesnīcu „Desert Inn” (kā vēlāk izrādījās paši viņi sev ielikuši visas 4* hoteļa reģistratūrā, bet mums tomēr godīgākas šķiet tās pašas 3*) , kas ir viena no 3 El Samakas viesnīcām (pati jaunākā) un atrodas 2. līnijā, (pāri ielai tieši pretī „El Samaka Beach” hotelim). Visas iespējas (arī ēšanas jautājumi) visiem šiem hoteļiem tiek kārtoti kopā. Ņemot vērā, ka gatavojāmies sagaidīt Hurgadā arī Jauno gadu, obligāta prasība bija priekšapmaksāts „NY dinner”. Viss šis joks kopā 3 cilvēkiem izmaksāja aptuveni Ls 1200 par 8 naktīm jeb Ls 400 no sejas. Mums bija būtiski, lai blakus būtu civilizācija. Lidojums un formalitātes Lidojums uz Hurgadu uzsākās baisi agri (5.30) un 2 stundu laikā no Rīgas lidostas šajā virzienā pacēlās kopā 3 (!) lidmašīnas. Mūsu lidojumu nodrošināja „LatCharter” un tas ilga 4.40 un pāris minūtes pāri 10iem jau bijām nosēdušies bijušajā Hurgadas militārajā bāzē, kura šobrīd tiek saukta par Hurgadas Starptautisko lidostu. Ielidojot lidostā, uzreiz jāpērk Ēģiptes vīza (15 $), kuru vēl ielidošanas zonā piedāvā iegādāties vairāku banku filiāles (kioski). Vēl Jums liks aizpildīt ieceļošanas reģistrācijas lapeli, kura nevienu neinteresē- svarīgākais, lai būtu ielīmēta (nopirkta) ieceļošanas vīza- to gan pārbauda vairākkārt, bet pasi ar seju uzrādīt neprasīja nekur. Pie reizes ieteicams samainīt mazliet vietējās naudiņas (Ēģiptes mārciņas, LE), lai gan bez problēmām apritē ir $, bet $ oficiālais kurss bija apmēram 5,5 LE, bet visos galvas rēķinos tika pielietos kurss 1 $ = 5 LE (ērti aprēķiniem, bet ar zaudējumiem). Tomēr jāatceras, ka šajā valstī šim faktoram ir sekundāra nozīme, jo fiksētu cenu praktiski nav- visu izšķir Jūsu prasme un pacietība kaulēties. Uzmanieties no 50 piastru banknotēm (vērtība 5 santīmu), kuras vizuāli ir ļoti līdzīgas 50 mārciņu (pounds, kuru vērtība ir 5 lati) banknotēm (vietējās metāla naudiņas gan tā arī nemanīju), jo starpība ir paliela un dažiem uz šo joku izdodas jau iekrist pat mainot naudu bankas filiālē vēl neienākot Ēģiptē. Lidostā mūs sagaida vietējais pārstāvis no „Azur Travel” un ar mazo busiņu nogādā mūs viesnīcā, kas atrodas 4 km attālumā no lidostas. Atcerieties, ka Jums ir dotas 24 stundas pēc nolaišanās, lai iegādātos alkoholu vai nu lidostas Duty Free veikalā vai speciālā veikalā pilsētā. Vēlāk alkoholu veikalos varat pat nemeklēt- tur tā vienkārši NAV, ja vien par alkoholu neuzskatiet alu. AI īpašniekiem par to maza bēda, jo viesnīcā VISI dzērieni ir iekļauti, bet HB par to nāksies aizdomāties agrāk vai vēlāk, jo, piemēram, 0.5 l alus „Stella” mūsu viesnīcā maksāja 14 LE (gandrīz pusotrs lats). Izbrīnīja līdz šim nekur neredzēts uzraksts pie ieejas viesnīcā, kas liedz Jums viesnīcā ienest gan dzērienu gan ēdienus! Viesnīcas reģistrācija ir kā visur, bet ... silti iesaku pasē ielikt „pievienoto vērtību” 10 $ apmērā! Par šo cenu Jūs iegādāsieties platu smaidu visam apmešanās laikam, iespējami labāko istabu ar iespējami labāku skatu no loga un aiztaupīsiet sev lieku gājienu uz speciāli sagatavotu istabu no sērijas „ne visai”, kā jau šeit- draugos.lv ir aprakstīts. Ekskursijas Katram, protams, savas intereses, bet, viesojoties Ēģiptē pirmo reizi un neaizbraukt nevienā ekskursijā ... nu nē. Vairākkārt esam lasījuši, ka daudzi iesaka iegādāties ekskursijas no vietējiem, jo tas ir lētāk. Jā, bet ... Jums ar šīm firmām tiek nodibināts „īslaicīgs sakars”, proti, pat ja Jums kaut kas nepatiks un gribēsiet kādam pateikt „visu, ko domājat”, tad īsti nebūs kam! Savukārt, izvēloties mūsu tūrfirmas vietējo pārstāvi, pat pēc atgriešanās no ceļojuma būs iespēja neapmierinātības gadījumā pat tiesā iesūdzēt. Ar to gribu teikt, ka neskatoties uz pāris $ cenas starpību, mēs pirmajā reizē visas 4 ekskursijas izvēlējāmies no vietējā pārstāvja, bet ne jau tāpēc, ka naudiņu nav kur grūst, bet vismaz iekšējas drošības dēļ, ka vismaz neapčakarēs. Mūsu ekskursiju programmu ļoti ietekmēja Jaunā gada sagaidīšanas notikums, jo 31. decembrī un 1. janvārī lielas cerības aizbraukt jēdzīgā ekskursijā nebija nekādas. Tādējādi mums tā reāli palika vien 5 dienas, kuras izmantojām sekojoši (izmaksas no tūrfirmas pārstāvja, jo citas cenas nemaz nemeklējām): - „Beduinovka” (50 $); - Kaira- Aleksandrija (2 dienas, 130 $); - ISIS (30 $); - Luksora (75 $). Jāsaka, ka ar programmas izvēli un tās secību bijām trāpījuši tieši desmitniekā, jo, piemēram, pirmajā dienā sastapām tautiešus, kuri tikko bija atgriezušies no Kairas un praktiski lūza nost. Silti iesaku pēc garās ekskursijas ņemt vai nu brīvu dienu vai īso (lokālo) izklaidi. PĒC Luksoras- Kaira varētu arī neatstāt to iespaidu (iespējams pat būsiet vīlušies). Noteikti Kairai pievienojiet Aleksandrijas apmeklējumu (tās jau būs 2 dienas ar naktsmītni Kairā)- Aleksandrijā ir ko redzēt! Pie kam, ja jau esat nobraukuši 520 km, tad vēl klāt 220 km noteikti būs mazāka sāpe, nekā kādreiz vēlreiz doties speciāli ... Un vēl- Aleksandrijā vēsturisku (pareizāk- aizvēsturisku) celtņu praktiski nav- tas ir kūrorts ēģiptiešiem (nu tāda kā mūsu Jūrmala tikai ļoti lielāka) un ļoti moderna pilsēta un tas ļoti noder salīdzinājumam un dažādībai. Īsumā par katru no ekskursijām: „BEDUINOVKA” Pasākums sākās ap 11iem no rīta, kad ar džipu tikām nogādāti bāzes vietā, kur līdzīgi kā „cilvēku tirgū” tikām (pār)sadalīti un nonācām pie tautiešiem, kas Ēģipti apceļo ar NovaTours. Nonācām pie krievu valodā runājošas gides Janas, kura visu dienu bija mūsu vaduguns. Iesildoties apmēram pusstundas laikā tuksnesī saņēmām masāžu visiem iespējamajiem punktiem, proti, ar džipiem pilnā gaitā braucām ciemos pie beduīniem. Beduīni ir tādi dīvainīši, kas pamatā pavada laiku tuksnesī, mēģinot izdzīvot ar tuksnesī sastopamajiem labumiem- kamieļiem, kamieļiem un kamieļiem. Kamielis beduīnam ir ne tikai dzeramais (piens), ēdamais (gaļa), bet arī kurināmais (s...s, a kas gan cits, ja kāds aizmirsis- tuksnesī malku dabūt ir pagrūti). Ēģiptē beduīnu esot ap 2 miljonu, bet precīzu skaitli neviens nemaz nevar nosaukt, jo viņiem nav pases un attiecībās ar valsti viņi neielaižas. Reizi gadā viņiem esot tāds kā gadatirgus, kurā viņi satirgo visu nepieciešamo izdzīvošanai (milti, piemēram), bet nepieciešamības gadījumā sūtot speciālas apgādes vienības, kuru uzdevums ir sagādāt to, kas nepieciešams pilnai laimei. Uzreiz gan jāatzīst, ka labākajā gadījumā redzējām mazu maliņu no beduīnu ciematiņa, jo reālais beduīns ar civilizāciju nesadarbojas. No apkārtējiem 27 beduīnu ciematiem ar tūristiem sadarbojās 6, bet vēl 1 nesen esot atteicies. Principā jau redzējām tikai vienu beduīnu ģimenīti, kura parādīja, kā maļ miltus un cep no tiem maizi. Bizness gan te sit augstu vilni, proti, tūristiem tiek iestāstīts, ka esot tautas dziedniecības līdzekļu klāsts, kuriem gan visiem iepakojumiem viena cena- 7 $. Visinteresantākā, šķiet, varētu būt „tautas viagra” riekstiņu veidā, kuru gan nepaņēmām, bet kāds no mūsu grupas, kurš pie jebkuras iespējas iesaucās „Čto tak doroga!” (Kāpēc tik dārgi!) paņēma tikai tieši šos riekstiņus- laikam jau problēmas sakne bija tieši tur  Pēc tējas dzeršanas, stāstiņa par beduīnu dzīvi daudzmaz autentiskos apstākļos, dodamies atpakaļ uz bāzi, bet ... tieši pusceļā mūsu „Toyota” atsakās sadarboties. Prieks vien, ka mūsu grupas gide brauc tieši ar mūsu džipu un mūsu pārējie kolēģi, kuri pārvietojās ar 2 citiem džipiem vienalga būs spiesti mūs sagaidīt, jo bez mums (lasi- gides) nekas nevar turpināties. Par laimi mūsu ekipāža pilnīgi nejauši nolasījusies no tikai latviešu valodā runājošiem un izmantojam laiku lietderīgi, ievācot informāciju par iespējām un variantiem. Pa vidu vēl nosmejamies, ka laikam jau iepriekšējā naktī kāds no mums tā riktīgi sagrēkojis, ka Allahs negrib mūs tā uzreiz izlaist no tuksneša. Pēc vairākkārtīgas sazvanīšanās, vairāku džipu līdzjūtīgas apstāšanās (lasi- apbēršanas ar putekļiem) pēc krietnas pusstundas tiek atsūtīts mūsu glābējs (tukšs džips) un varam turpināt ceļu uz bāzi. Pēc atgriešanās bāzē piedzīvojumi turpinās ar lielu sparu. Tiekam sagatavoti nākošajam uznācienam, galvā uzliekot t.s. „arafatkas” (šādā galvas segā vienmēr un visur ir redzēts Jasirs Arafats, no kura tad arī šis galvas segas apzīmējums), jeb vienkārši gandrīz parasts rūtains lakats, kuru gan uzlikt ir ne tik parasts pasākums un Jana krietni nopūlas, jo uzreiz tas nesanāk nevienam. Arafatkas var iegādāties turpat uz vietas (35 LE), bet varat par to padomāt iepriekš un izkaulēt pilsētā, piemēram, 3 arafatkas par 6 $, kas ir krietni mazāk. Pievērsiet uzmanību krāsām, jo arafatkas tiek pārdotas 4 krāsu salikumā (viena krāsa vienmēr ir balta), jo krāsu lietojums esot ģeogrāfisks, proti, ēģiptieši valkājot melnās, bet zilās, sarkanās un zaļās esot Jordānijai, Sīrijai un AAE domātās. Šīs galvas segas nepieciešamas, jo gatavojamies doties ceļojumā ar kvadricikliem. Sākotnēji tie stāv vienā rindā, bet vēlāk tiekam pārkārtoti divās rindās. Vēlāk saprotam, ka dalījums ir bijis pēc dzimuma pazīmes (to gan pēc jaunajām galvas segām uzreiz tā nemaz nevar noteikt), proti, meitenēm šoreiz ļauts patrakot vien ar pusgāzīti, bet puikām tiek dota iespēja izbraukt tuvināti reālos „kaujas apstākļos” un brīžiem reāli sajutos kā Jānis Vinters uz sava dzelzs rumaka Parīze- Dakara rallijā vien mūsu rumakiem bija 4 riteņi, bet tas gan ļoti lielāku stabilitātes sajūtu neradīja. Citstarp, kvadricikli ir pārveidoti uz pilnīgiem automātiem, proti, lai pārvietotos uz priekšu vien jānospiež ar labo īkšķi uz sviras, bet bremzējot jāatceras, ka kreisā roka vada aizmugurējās bremzes, bet labā roka- priekšējās, kuras nospiežot var gadīties izkrist no segliem ... Ak, jā, tiem, kuriem vēl nav 16it ir savs spēļu laukums, kurā i kvadricikli mazāki, i trase mazāka. Mūsu „mazulim” gan tikai februārī tā īsti likumīgi varētu ļaut sēsties uz kvadricikla, bet to par laimi neviens nepārbauda, bet no acīm jau vecumu nenolasīsi. Pirms tam gan pašiem jāparakstās, ka paši vien būsiet vainīgi, ja kas ... Atgriežoties no kvadricikliem, mazliet atpūtai izjājam ar kamieļiem un apskatām tādu kā brīvdabas muzeju, kurā acīmredzot, savākti vietējie mājdzīvnieki- strausi, kazas u.c. Tālāk vēl tiek dota iespēja pāris apļus izbraukt ar bagijiem, kurus gan par divvietīgiem nosaukt būtu nepareizi, jo, piemēram, man tajā pat vienam bija ne īpaši ērti. Vēl mirklis izjādēm ar zirgiem vai pajūgā un dodamies iestiprināties. Šeit ir vienīgā vieta visā ceļojumā, kur dzērieni ir iekļauti cenā- izmantojiet to! Pēc iestiprināšanās nepieciešama arī bauda acīm, tādēļ tiek organizēts šovs, kurā ievērtējam vēderdejotāju, kura, protams, iesaista arī publiku un tā ir atsaucīga, jo vakarā kļūst ļoti pat vēsi. Tālāk mūs priecē virpuļojošais „tamburīnmens”, kurš ne tikai virpuļo ap savu asi, bet arī veido dažādas kombinācijas ar līdzi paņemtajiem tamburīniem, kuri ir dažādā lielumā un tiek izvilkti kā „matrjoškas” viens no otra. Tālāk seko šova karstākais punkts- kobru šovs. Man personiski ir dziļa alerģija pret šiem rāpuļiem, bet konkrētajā šovā tās kobras izrādījās tādas kā apjukušas (iespējams narkotiku reibumā) un diezgan slinkas. Asumam šovā tiek iesaistīti arī skatītāji, kuriem ap kaklu kā krelles tiek apliktas šova zvaigznes- kobras. Bet noslēgumā vēl asas sajūtas rada faķīrs, kurš rij un spļauj uguni, kā arī staigā un ieliek seju uz vietas sasistā stikla lausku kaudzē, pārliecinošākai sajūtai kāda no tūristēm arī uzkāpj uz šamā galvas. Asinis gan nekur nešķīda, par laimi. Visu šova laiku iespējams izmēģināt vienu no vietējām eksotikām (kura gan tagad arī Rīgā ir iespējama)- ūdenspīpes- kaļana smēķēšana (arī tā ir iekļauta cenā). Man, kā kaislīgām Nesmēķētājam, par laimi šī nodarbe neiepatikās un mājās to „štruntu” arī nepārvedām. Ar to arī diena beidzas un jāatzīst, ka šāds kokteilis mums bija ļoti pa prātam. Visu, ko šeit saņēmām mazākās devās, ir iespējams arī nobaudīt mazliet garākā laikā sprīdī, bet tiem, kuriem nav dziļākas intereses, šis ir īstais pasākums iepazīstināšanai ar vietējām tradīcijām un iespējām. KAIRA- ALEKSANDRIJA (2 dienas) Izbrauciens sākās ar pick-up no viesnīcas ap pusdiviem naktī, jo 3.00, apmēram 20 km no Hurgadas satikušies, kustību uzsāk visu autobusu konvojs, kurā šoreiz bija vairāk kā 50 autobusu. Konvoja uzdevumi ir divi- nodrošināt drošību pret teroristiem un nodrošināties pret autobusu šoferiem, kuriem visiem esot viens uzvārds- Šūmahers. Bez konvoja nokļūt Kairā nav iespējams. Ceļš tiek uzsākts ar kašķi, jo tieši mums priekšā sēdošais tūrists no Krievijas (visticamāk no Maskavas) paziņo, ka viņš nebraukšot autobusā, kurā ir tikai 1 šoferis un kurā šoferis un pavadonis nepārtraukti smēķē ... Īsi pirms konvoja došanās ceļā konflikts uz laiku tiek atrisināts, pārceļot šo nemiera garu uz citu šīs pašas firmas autobusu, bet ... pēc pirmās pieturas nemiera cēlājs atkal atceļo atpakaļ uz mūsu autobusu, bet šoreiz no mūsu autobusa uz otru tiek pārcelta vēl kāda piebalsotāja. Jāpiezīmē, ka autobusā esošo attieksme nebūt nebija viennozīmīga, jo lielākā daļa bija gatavi braukt pie jebkādiem apstākļiem, jo saprot, ka te nav Eiropa un kārtību prasīt šeit ir mazliet neiespējami. Piezīmēšu vien, ka mums, sēžot nākošajā sēdekļu rindā, smēķēšana jau nu traucēja vismazāk, jo ventilācija (un autobuss kopumā) bija gluži ok, bet nu katram sava uts ... Aptuveni 9.00 mūsu autobuss jau iebrauc Kairā un, pa ceļam uzņemot šīsdienas gidu- Ihabu, dodamies uz Ēģiptiešu muzeju. Pa ceļam atkal nobriest kārtējais konflikts, jo nu ir pamodies „lielais slāvu gars” un kāds ukrainis ar ļoti blondu (balinātu) galviņu paziņo, ka viņš, redziet, sēdēs pirmajā ložā, jo tur viss esot labāk redzams. Lai kā censtos pavadonis, baltgalvis paliek pie sava un dies’ ar viņu ... Atkal gan jāpiezīmē, ka pēc pāris stundām šis pats kareivis saldi gulēja izkarotajā labas redzamības vietā, jo lielākiem varoņdarbiem, acīmredzot, spēka pietrūka. Pirmais ieturas punkts mums ir Ēģiptiešu (Arheoloģiskais muzejs), kurš atrodas Kairas centrā un līdz tam nokļūt ir mazliet sarežģīti. Tā kā ēka celta tālajā 20. gs. sākumā, bet izrakumi turpinās joprojām, tad drīz vien vairs nebūs kur izstādīt atrastās ļoti vēsturiski nozīmīgās lietas un vietējie jau kaļ plānus celt jaunu muzeja ēku- tuvāk Gizas piramīdām, tādējādi novēršot nepieciešamību visiem tūristiem braukt iekšā Kairā. Ja godīgi, tad Kaira neatstāja gaidīto iespaidu, bet vēl lielāka vilšanās bija izslavētajā Ēģiptiešu muzejā. Pirmā vilšanās bija apstāklī, ka neko iekšā fotografēt neļauj un pie ieejas tiek noņemti visi fotoaparāti. Kā vēlāk redzam, tomēr ir vienlīdzīgi un vienlīdzīgāki un dažiem tomēr ir ne tikai fotoaparāts, bet tas pat tiek darbināts- un nekas! Papildus tam jau iepriekš minētā problēma ar eksponātu izvietošanu un absolūti nepiemērotām (mazām) telpām, piemēram, slaveno Tutanhamona Zelta masku ievērtēt nav iespējams nekādi, jo telpa ir ļoti maziņa, bet ļaužu ļoti daudz un tajā spiestuvē ātrāk gribas tikt ārā. Muzejā pavadījām aptuveni 2 stundas un varu vien godīgi teikt- esmu tur bijis, bet redzējis ... lai nu paliek. Citstarp, pārējie ģimenes locekļi šim vērtējumam īsti negrib piekrist, bet domāju, ka Kairu īstenībā mēs nemaz neredzējām un ir iemesls vēlreiz tur atgriezties un bez steigas vēlreiz visu izstaigāt. Ir iespējama arī 2 dienu ekskursijas programma tikai pa Kairu, kuru kādreiz noteikti izmantosim, bet, diemžēl, mūsu tūrfirmas pārstāvis šādu variantu nemaz nevarēja piedāvāt. Tālāk mūsu ceļš ved uz svarīgāko objektu- slavenajām Gizas piramīdām, kuras ir vienīgais šobrīd apskatāmais klasiskā uzskaitījuma 7. Pasaules brīnums. Ja pēc senākiem attēliem radies iespaids, ka piramīdas atrodas tuksnesī- aizmirstiet, jo Giza un Kaira ir apvienojusies vienā pilsētā (uzminiet- kuras nosaukums palicis kā galvenais?), bet tomēr palikuši 2 pilsētas daļu mēri, kuri nekad un ne par ko nevarot vienoties. Slavenās piramīdas (to ir 6, nevis 3, jo parasti netiek minētas sievu piramīdas, jo tās, protams, ir stingri mazākas) atrodas praktiski tūlīt aiz pilsētas robežas un nemaz nevajadzētu brīnīties, ja pēc pāris gadiem piramīdas būs tikai kāda pilsētas laukuma centrālās figūras. Piramīdu apskatei ir atvēlēti 3 punkti, kuros kāpjam ārā no autobusa un veicam fotosesiju. Pirmā pieturas vieta- 40 minūtes ir pie Heopsa piramīdas, kuru ļoti grūti dabūt pat platleņķa objektīvā, jo tās lielums ir neaprakstāms. Drosmīgākie var doties arī piramīdā iekšā, bet kā brīdina mūsu gids Ihabs- tur nekā TĀDA nav! Blakus Heopsa piramīdai ļoti tuvu ir arī Hefrēna piramīda, bet Mikerīnu piramīda atrodas ievērojami tālāk un līdz tai no pirmās pieturvietas atvēlētajā laikā nav iespējams aizskriet. Tomēr Jums ir iespēja vai nu 2 reizes apiet Heopsa vai pa reizei Heopsa un Hefrēna piramīdas. Jau pirmajā punktā mūsu grupā vērojams dabīgais atbirums, proti, viena no mūsu līdzbiedrenēm diemžēl noteiktajā laikā neatrodas autobusā, bet šajās vietās precizitāte ir ļoti no svara un pagaidījuši 1 minūti, dodamies uz nākamo punktu. Nākošajā punktā (apmēram 20 minūtes) ir iespēja ieraudzīt visas lielās piramīdas vienlaicīgi un tieši no šejienes domāju, ka praktiski visiem, kuri apmeklējuši Kairu, noteikti albūmā iegūlusi kāda fotogrāfija, jo skats ir neaprakstāms- tas IR jāredz! Trešais un pēdējais punkts pie piramīdām (pusstunda) ir ielejā, kur atrodama ne mazāk slavenā sfinksa. Citstarp, uz visām ieejas biļetēm Kairā tiek attēlota sfinksa ar divām piramīdām fonā. Vietā, kur tiekam sfinksai rokas stiepiena attālumā, rodas optiski mānīgas bildes, kurās tā izskatās krietni lielāka nekā piramīdas. Protams, šajā punktā sagaidām arī noklīdušo avi, kura izrādās nav dzirdējusi- kur īsti gaidāms autobuss. Uzņēmīgākajiem ir iespēja šeit atgriezties pēc Saules rieta, kad tiek organizēts gaismu šovs, bet to šoreiz mums, diemžēl, neizdevās realizēt (viens no iemesliem vēl kādreiz atgriezties). Pēc piramīdu apmeklējuma turpinās, manuprāt, pilnīgi nelietderīgs pasākums- vietējā smaržu muzeja apmeklējums. Nu nepārliecināsiet mūs, ka franču smaržas ir sliktākas par ēģiptiešu! Viņu arguments- franču smaržas tiekot maisītas ar spirtu, neiztur kritiku, jo šamējie to pašu dara uz parafīna bāzes un tās atsevišķos gadījumos rada bīstamus bojājumus ādai. Aizdomīgi arī, ka tiek droši apgalvots, ka konkrētā smaržu pudelīte esot „a la Chanel No5”. Nez kādēļ paši francūži šo informāciju glabā kā lielu noslēpumu. Īsāk sakot- nepārliecināja mūs šis pilnīgi droši- biznesa piegājiens. Šī nu droši bija zemē nomesta stundu, kuru labāk būtu varējuši ziedot lēnākai rikšošanai pa Gizas (piramīdu) plato. Tālāk seko pusdienas zviedru galda veidā un BEZ dzērieniem, kuri jāpērk par atsevišķu samaksu. Tūlīt pēc pusdienām tiekam aizvesti uz papirusa institūtu (nez kādēļ par institūtu sauc veikalu?), kurā 5 vārdos tiekam iepazīstināti ar papirusa veidošanas tehnoloģiju un galvenajiem falša papirusa atpazīšanas paņēmieniem. To ir 2- burzīšana (nedrošs) un peldināšana, jo papirusa augs, no kura taisa papirusa papīru, satur dabīgo cukuru augstā koncentrācijā, kas ir dabīgs līmējošs elements. Ūdenī ilgāk paturot atdalās gan īstā, gan šmauktā papirusa strēmelītes, bet īstā papirusa strēmelītes pēc tam var arī salipināt kopā, kas nav iespējams ar sintētisko līmi piesūcinātam no banānu šķiedrām veidotam papirusa līdziniekam. Diemžēl cenu starpība arī runā pati par sevi (apmēram 1:10 pie līdzīgiem zīmējumiem un izmēra, kuri arī, protams, ietekmē papirusa pārdošanas cenu). Arguments veikalniekam, kurš Jums centīsies apgalvot, ka tādējādi sabojās zīmējumu, ir, ka nav jau nepieciešams mērcēt visu mākslas darbu, bet pietiek ar mazu maliņu, jo papirusam vienmēr maliņa ir nelīdzena. Ja no šīs procedūras pārdevējs atsakās, esiet droši- tas nav oriģināls papiruss. Pašās beigās tiekam aizvilkti uz kaut kādu universālveikalu, kur varot iegādāties zeltu, bet ... pusstundas laikā nopirkt zeltu, ar visu obligāti nepieciešamo kaulēšanos, nav nopietni, pie kam tās sākuma (good) cenas ir pilnīgi nenopietnas. Te nu atvadāmies no mūsu Kairas gida Ihaba un dodamies iekārtoties viesnīcā „King of Pharaohs” (4*), kura atrodas pašā Nīlas krastā, bet, diemžēl, tā ir vienīgā šīs konkrētās viesnīcas „kvalitāte”. Uzreiz gan to nenovērtējam, jo jau pēc stundas mūs vēl nogādā uz kruīza kuģa, kur mums pasūtītas vakariņas (protams, BEZ dzērieniem). Uz kuģa sākumā tiekam apdullināti ar bezgala skaļu un diezgan vienmuļu vietējo folkloru (no kāda dzirdēju, ka jebkura ēģiptiešu melodija sastāv no 7 vārdiem un 3 harmonijām). Diemžēl, arī vēderdejotāja neaizkustināja, jo vairāk tīksminājās ar sevi, lai gan nekādus brīnumus īsti nerādīja. Šeit tomēr bija labs virpuļojošais „tamburīnmens”, kurš tajā šaurībā brīžiem patiesi rādīja brīnumus. Mazliet nācās paskandalēties ar apkalpotājiem, jo viss galdiņš, izņemot mūs, jau saņem papildporcijas dzērieniem, bet mums pat neuzdod jautājumu- vai un ko gribēsiet dzert! Vēlāk gan nosauktās cenas bija bezdievīgas (2 ali + apelsīnu sulas glāze tika novērtēti ar 10 latu vērtību), bet spēka kasīties par cenām vairs nebija, tādēļ nopļāvāmies un atspringām, bet citiem iesaku uzmanīties un vispirms pajautāt- cik tas, ko pasūtījāt, Jums izmaksās! Tā kā kuģim ir divi saloni, tad pēc apmēram pusceļa visi muzicētāji dodas uz blakus salonu un atstāj mūs pilnīgā mierā. Tad nu varam izbaudīt naksnīgo Nīlu un Kairu, bet ... jāsaka, ka pat mums ir ar ko lepoties, jo panorāma, ko var redzēt no kuģīša Kairā, manuprāt, ne uz pusi nav tik iedvesmojoša, kā Rīgā un nemaz nerunājot par Sēnas kuģīti Parīzē. Biju pat speciāli paņēmis līdz trejkāji, lai uzņemtu kādu „mākslas darbu”, bet ... tā arī neieraudzīju neko ievērības cienīgu. Garā diena tomēr kaut kad arī beidzas un sagaidījām arī brīdi, kad varējām doties uz dusu, jo nākošajā dienā mums jāceļas jau 4.00, lai 5.00 turpinātu ceļu uz Aleksandriju. Jautrības jau sākās vakarā pirms gulētiešanas, jo lampas spuldze mēģināja pret mums veikt terora aktu, eksplodējot sīkās lauskās, pie reizes noīsinot visu elektrisko ķēdi, izņemot TV kasti, kuras gaismā tad nu mēģinājām gan iet gulēt, gan celties. Kā no rīta varēja saprast no cīņu biedriem- viņiem bija gājis vēl jestrāk, jo viņi bija mēģinājuši pat iet dušā ... (mums tas jau vairs nebija iespējams, jo gaismas nebija). Lai nu kā- agrās brokastis (4.00) netraucēja ceļu līdz Aleksandrijai pavadīt tādā kā pusnomidzī. Kairā uzņēmām arī mūsu Aleksandrijas vadoni- Ļusju, kura autobusā iekāpa īstā rudens kažokā, jo viņiem tur taču ir dziļa ziema. Sākumā viņa mēģināja kaut ko stāstīt (tiešām interesanti!), bet ... klausītāju skaits saruka ik pa minūtei un pēc brīža jau bijām iekļauti necaurredzamā miglā, kas ziemā Ēģiptē nebūt nav retums. Ap 8.00 piestājām rīta tualetei pie kāda privāta zoodārza, kuras īpašnieks kādreiz esot bijis cirkus mākslinieks- dresētājs. Te bija sastopami gan strausi, gan mūsu pašu vistas, gan lauvas, kuri gan vēl tik agrā rītā dusēja savos krātiņos, bet pilnīgu sajūsmu radīja Ļoša- apmēram pusotru mēnesi vecs lauvu puika, kurš tika iemūžināts ne vienā vien bildē un izžmurdzīts uz nebēdu. Protams, pēc tam no katra iekasēja pa $, bet tā kā šeit pat par tualeti neprasīja maksāt (retums), tad tā naudiņa nonāca īstajā vietā. Diemžēl, tiem, kas šo ceļu mēros pēc mēneša- šī ekstra noteikti ies secen, jo tie zvērēni šausmīgi ātri augot. Pēc šīs pieturas arī Aleksandrija bija gana tuvu un varējām vērot gan ceļu, gan klausīties Ļusjas interesantajā stāstījumā par Ēģipti un Aleksandriju. Salīdzinot ar Ihabu, Ļusja vairāk spēlēja uz sevi (atšķirība acīmredzama, jo Ļusja noteikti ir cēlusies no Krievzemes pretēji ēģiptietim, kas tikai studējis bijušajā PSRS) un, manuprāt, sliktākā Ļusjas īpašība bija- cenšanās nolikt savu kolēģi, kurš ēģiptologs būdams, iespējams, zināja daudz vairāk, bet centās stāstīt tikai obligāto minimumu, neiedziļinoties dziļi skaitļos un citos grūti sagremojamos faktos. Kā piemēru varētu minēt tik populāro stāstiņu par to kā Sfinksa savu degunu zaudēja. Ihaba stāstījumā dzirdējām jau it kā zināmo versiju, ka Napoleona iekarojumu laikā strēlnieki trenējušies piramīdu tuvumā lielgabala šaušanā un pilnīgi nejauši 3 (!) reizes ar lielgabala lodi trāpījuši tieši sfinksas sejā. Ļusjas izpildījumā tas skanēja mazliet citādi, proti, francūži esot precīza tauta, kura tā laika zīmējumos sfinksu jau attēlojuši bez deguna, kas nozīmējot, ka degunu sfinksa ir pazaudējusi jau pirms Napoleona vizītes. Vairākos jautājumos izskanēja teksts- vai tiešām Jums to Kairā neizstāstīja? Manuprāt, tas pat ir normāli, ja 2 dienu ekskursijā kaut ko JAUNU izstāsta arī nākošais gids, bet Ihabs izmanto laiku lietderīgi un izstāsta kaut ko specifisku. Citādi arī Ļusjai nebija ne vainas, ja nu vienīgi viņa runāja ļoti ātri un tiem, kuriem krievu valoda nav vismaz 1. svešvaloda (kādreiz bijusi), atsevišķos gadījumos nācās palīdzēt ar tulkojumu. Šī problēma, savukārt, noteikti nebija Ihabam, kuram pašam krievu valoda ir svešvaloda. Pa ceļam bijām spiesti apmēram pusstundu nogaidīt uz ceļa, kur gandrīz mums tieši priekšā bija apgāzusies smagā automašīna un izkaisījusi savu kravu pa visu brauktuvi. Vēl pusstunda un jau braucam caur Aleksandrijas vārtiem. Iz vēstures: Aleksandriju (kā vienu no ...) Aleksandrs Lielais radījis savā kārtējā karagājienā, izkāpjot Vidusjūras krastā un ievērtējot apkārtni. Tādējādi Aleksandrijai ļoti maz sakara ar to Ēģipti, kas raksturīga ar faraonu ietekmi un atbilstošām celtnēm. Tiesa arī no vēsturiskām Aleksandra Lielā laika celtnēm saglabājušas nav ļoti daudz (vai mūs pa tādām vietām vienkārši nevadāja). Iespaidu atstāj promenāde gar Vidusjūru aptuveni 40 km garumā, kuru no viena līdz otram galam arī mēs izbraucām. Pārsteidza Montazah parks un Ēģiptes prezidenta Hosnes Mubaraka ziemas rezidence un tās apkārtne. Šajā rezidencē tiekot sagaidītas Ēģipti vizitējošās augstās personas. Tieši blakus rezidencei atrodas ļoti prestižas kotedžas, kuras vietējiem (un tikai, jo ārzemju tūristiem ir atdoti tikai Sarkanās jūras kūrorti) izmaksājot veselu 1 Ls dienā (pie vidējās algas 90 $ mēnesī). Protams, ziemā šeit vietējo viesu nav un daži no grupas izmanto laipni piedāvāto iespēju nopeldēties. Jāatzīst gan, ka viļņi un vējš bija tik lieli, ka nekāda nepārvarama vēlme līst ūdenī tomēr neradās. Tālāk tiekam aizvesti uz vietu, kur kādreiz atradusies vēl viena no Pasaules brīnumiem- Aleksandrijas bāka (tā sabrukusi kādā zemestrīcē jau ļoti pasen). Šobrīd šajā vietā (arī jau pasen) uzcelta Citadele- no ārpuses ļoti pat izteiksmīga celtne, bet iekšā neejam, jo tur neesot ko redzēt. Tiesa t.s. akvārijs, kur tomēr tiekam ievesti, ir vēl vairāk „nekas”, bet tas daudz laika neprasa, bet pārējo laiku veltam vietējā tirdziņa apmeklējumam, kur ir viena no retajām iespējām iegādāties suvenīrus. Vispār jebkurā ekskursijā suvenīru iegāde ir apgrūtinoša, jo brīvais laiks var pat teikt, ka ir nemaz, bet ja vēl jāņem vērā, ka obligāts pasākums ir kaulēšanās, tad laiks īstenībā ir vēl mazāk. Tālāk mūsu ceļš ved uz mazu restorāniņu, kurā mielojamies ar tikko ķertām un sagatavotām jūras veltēm- reti labs un garšīgs paēdiens (dzērieni, protams, ...). Tūlīt pēc pusdienām vēl apmeklējām Aleksandrijas bibliotēku, kurā nosakām precīzu pulksteni pēc Saules pulksteņa (tas tiešām strādā precīzi) un izpētām bibliotēku apjozošo sienu, uz kuras esot iegravēti visi Pasaulē sastopamie alfabēti. Tiesa- laiks meklēt tieši mūsējo nesanāk, bet ticam uz vārda. Garām braucot vēl nofotografējam Abo El Abbas mošeju, kurā iekšā ieiet nav lemts, jo Aleksandrijā esam piektdienā, kas līdzinās mūsu svētdienai un liela daļa musulmaņu šajā dienā dodas uz mošejām. Ir savas priekšrocības- Aleksandrijas ielas praktiski ir tukšas un pārvietošanās pa tām nesagādā nekādas grūtības. Izbraucot no Aleksandrijas vēl mirklis pie Aleksandra Lielā pieminekļa un tālāk jau ceļš atpakaļ uz Kairu (citādi nav iespējams aizbraukt atpakaļ) un „Karagandu” (Hurgadu, protams, bet Karagandas vārdā Hurgadu bieži nosaucot tūristi no Krievijas). Pa ceļam ieskrienam vēlreiz pie piramīdām, bet nevis lai tīksminātos par tām, bet gan saņemt pasūtījumu tiem, kuri ceļojuma laikā izvēlējušies „kartušu”- speciālas formas zīmotni, kurā faraonu valodā tiek iegravēts Jūsu vārds un parasti tas tiek izkalts no zelta vai sudraba un ir karināms kakla ķēdē kā personas pase. Tā kā iepriekš jau 2 vietās esam dzirdējuši, ka labāk (kvalitatīvāk un lētāk) šīs faraonu pases tiek gatavotas Luksorā, šoreiz izlaižam pasūtījumu. Pa ceļam kārtējo reizi izceļas neliels skandāls, jo ceļš tāls, bet to īsināt palīdz video skatīšanās. Mazliet gan pārsteidz piedāvātais repertuārs (piemēram, „9. Rota”, „Svoloči” un tamlīdzīgas), ņemot vērā, ka grupas sastāvs ir nevienmērīgs. Sākumā noskatāmies „Masku”, bet vēlāk aizmugurē sēdošie („pioņerija” kā trāpīgi apzīmē kāds gados ne pārāk vecs tūrists no SanktPēterburgas, ar kuru tīri jauki aprunājāmies stāvvietā) pieprasa „Svoločus”, uz ko saprātīgākie dalībnieki norāda, ka mums jau ikdienā šā materiāla pietiek līdz brošai, tādēļ atpūtas braucienā gan šis stāsts iz dzīves nav nepieciešams ... Tā vietā, lai risinātu konfliktu, mūsu pavadonis (Ahmeds) paziņo, ka kino nebūs vispār! Te nu atkal „mūsu maskavietis” iejaucas ar tekstu, ka par visu ir samaksāts un kino tomēr būs! Rezultātā noskatāmies „Ņujorkas taksi” un liekamies uz auss, jo spriedze un iespaidu bijis gana, bet atpakaļceļš pamatā pa tumsu vien, jo plkst. 18.00 Ēģiptē uz ielas „izslēdz gaismu” (Saule noriet). Iebraucot Hurgadā apmēram stundu vēlāk kā solīts un nākas noskatīties vēl vienu priekšnesumu „dārgā maskavieša” izpildījumā, proti, sagaidīt, kamēr viņu izkrāmēs ārā no autobusa jau nevar, jo viņš autobusā iekāpa pirmais, bet izkāpšana loģiski notiek pretējā kārtībā, jo viesnīcas Hurgadā izkaisītas 40 km garumā gar Sarkanās jūras krastu. Tad nu tiek ņemta mobilā klausule un celts augšā pārstāvis, kuram tiek paģērēta tikšanās un sagatavoti papīri žēlabas rakstīšanai, jo ekskursija esot organizēta „prosto užasno”. Mazai atkāpei. Daļēji piekrītot, ka ne viss bija ideāli un pavadonis bija pilnīgi garām, tomēr laikam jau tomēr ir dažādi tūristi un dažādas prasības pret komfortu utt. Vismazāk saprotu ļoti principiālos, kuri ar pirkstu velk programmai un nedo’ dies izlaist vienu pieturas punktu vai parādīt no cita skatu punkta. Tāpat jāsaprot, ka nevar gaidīt Āfrikā tās pašas prasības, kas reāli ne vienmēr pat ES darbojas (smēķēšana par piemēru Itālijā). Tāpat būtu interesanti pavērot kā būtu bijis, ja šis „prasīgais un neapmierinātais” būtu iekāpis viens no pēdējiem un loģiski atrastos autobusa astē un nekādi nebūtu varējis redzēt ne to, ka ir tikai viens šoferis un ka pavadonis smēķē. Citstarp, dīvaini, bet šis tūrists uz Kairu brauca par 150 $, nevis kā mēs par 130 $ katrs. Tas nesaprotamākais no visa šitā ir egoisms, jo savas pretenzijas taču var izvirzīt arī tā, lai vismaz citiem nesabojātu pašā sākumā braukšanas prieku. Pie kam šis pats skandālists principiāli neapmeklēja nevienu WC, kura bija pieturas vietā, bet pat šajās vietās konsekventi gāja uz WC autobusā (laika jau taupīja tos 10 santīmu jeb 1 LE)! Par laimi redzētais kopumā pavisam noteikti pārsvēra tās mazās negācijas, ar kurām ir jāsastopas jebkurā ekskursijā, kurā piedalās tik liels skaits tūristu. Kā uzzinājām vēlāk no mūsu pārstāvja, pavadonis Ahmeds vairāk nestrādā firmā, lai gan esot firmas vadītāja tuvs radinieks, jo sūdzības pēc brauciena ir bijušas smagas un konkrētas un principā jau tām ir jāpiekrīt, bet veids kā protestēt, manuprāt, nebija izvēlēts pareizais. Citstarp nav jāsatraucas, ka aizkavējaties un nepaspējat laikā uz viesnīcas vakariņām, jo vismaz mūsu hotelī tika uzturētas vēlās vakariņas līdz pat 1.00 naktī, jo arī par to esat jau samaksājuši. Mums gan bija jāpāriet pāri ielai uz El Samakas hoteli, bet tās jau ir nianses. ISIS Nākamajā dienā pēc garā ceļojuma ieteicams neņemt neko garu un nogurdinošu. Tā kā Sarkanās jūras kūrorti ļoti lepojas ar saviem koraļļiem, izvēlējāmies vienu no jaunākajām iespējām redzēt tos dabā- izbraucienu ar trimarānu ISIS, kuram starp piloniem izveidota stikla skatuve. Brauciens nav no lētajiem, bet vērtīgs gan, jo apmēram stundu klasiskās mūzikas pavadījumā varat vērot dabiskos koraļļus un dzīvību ap tiem. Lai skatītājiem būtu interesantāk, kāds no apkalpes vēl ielec ūdenī un piebaro zivis (tās ēd pat no mutes). Atgriežoties no rifa, mazliet uz klāja pamuzicē folkloras ansamblītis. Jau pusdienlaikā esat brīvi. Kā alternatīva ir iespēja ar speciālu zemūdeni iegrimt zem ūdens un redzēt ko līdzīgu tikai no sāniem, nevis augšas, kā arī pašiem snorkelēt utt., kas mūsu kompānijai nebija īsti aktuāli, jo ne visi ļoti labi peld, kur nu vēl zem ūdens dzīvojas, pie kam tas sāļais ūdens nebūt neaicina acis gremdēt zem ūdens. LUKSORA (TĒBAS) Pickups no viesnīcām tiek uzsākts 4.30, bet konvojs savu ceļu uzsāk 7.00 apmēram 40 km no Hurgadas (pilsētiņā Safaga un tiem, kas aizgulējušies tiek dota iespēja tur nokļūt patstāvīgi ar taksi), bet šoreiz mūsu konvojā ir 185 (!) autobusi, neskaitot individuālos tūristus, kuri tiek pārvadāti mazākos autobusiņos. Ceļš uz Luksoru gan ir īsāks (280 km), bet tā, diemžēl, nav maģistrāle, bet drīzāk serpentīnveida un kolonnas kustības ātrums, diemžēl, ir stingri mazāks un tādējādi tikai aptuveni 11os nonākam Luksorā. Mūsu pavadonis šodien ir Šerifs (tas nav amats) un pa ceļam vēl tiekam vēlreiz iepazīstināti ar Ēģiptes vēstures īso kursu. No Šerifa uzzinām, ka Ēģiptē pasē neraksta uzvārdus, bet vārdu virkni ar paša, tēva, vectēva utt. vārdiem. Pa ceļam uzzinām vēl daudz gan no vēstures gan no šodienas dzīves. Piemēram, valsts prezidenta pilnvaras šajā valstī pārņem ļoti demokrātiskā veidā- nākošais prezidents ir iepriekšējā prezidenta dēls. Šobrīd viņiem tur esot vēl lielāka demokrātija, jo esošajam prezidentam esot veseli 2 dēli, tātad ir vēlēšanas ar izvēli! Uzzinām arī iemeslu tik daudz nedaceltajām mājām, proti, Ēģiptes Ziemeļu daļā pie vainas ir nodokļu sistēma, proti, daceltām mājām ir ievērojams nodoklis, bet nedaceltām mājām tāda nodokļa nemaz nav. Ēku fasādes, piemēram Aleksandrijā, bija gluži necilas praktiski viena iemesla dēļ- mājas uzturēšanas cenas tiek noteiktas mājas radīšanas brīdī un lielai daļai māju īres maksa esot ap 5 santīmi. Par šādu summu pie fasādes sakopšanas nav iespējams pieķerties principā. Tādējādi esošo māju īpašnieki ar nepacietību gaida, kamēr māja sabruks, lai tās vietā varētu celt jaunu un noteikt pilnīgi citu īres un uzturēšanas maksu. Tagad gan kārtība esot mainīta un īres līgumi tiek noslēgti tikai uz 3 gadiem, lai pēc 3 gadiem tos varētu pārskatīt. Savukārt Ēģiptes Dienvidu daļā nedaceltai mājai ir cita nozīme, proti, konkrētajā ģimenē ir dēls, kurš agrāk vai vēlāk sāks savu dzīvi, bet turpat- vecāku tuvumā. Uzzinām, ka prestižākā profesija Ēģiptē ir ārsts, bet vismazāk prestižā profesija- jurists. Juristiem Ēģiptē nav pārāk daudz darba, jo islāma ticība ir uzlikusi savas robežas un jebkurš noziegums tiek ļoti stingri sodīts, tādējādi Ēģiptē esot ļoti zems noziedzības līmenis un juristi pamatā sastādot tikai juridiski korektus līgumus. Arī šķiršanās prāvas pie viņiem nav aktuālas, jo pietiekot tikai vīram 3 reizes pateikt- tu vairs neesi mana sieva, lai laulība būtu šķirta. Joprojām Ēģiptē ir atļauta daudzsievība, tiesa ierobežojums šobrīd ir ne vairāk kā 4 sievas, bet nesot ļoti daudz to vīriešu, kuri vēlētos arī komplektā 4 sievasmātes  Bet nu atgriezīsimies pie Luksoras. Konvojs mūs pavada līdz Luksorai un tieši 18.00 nogādās atpakaļ Safagā. Maršrutu pa kādu virzāmies Luksorā ierobežo autobusu skaits (rekords gan esot bijis vairāk kā 300 autobusi), jo ceļā esam jau pazaudējuši veselu stundu  Laiku pa laikam redzam, ka, pateicoties konvojam, visa satiksme uz ceļiem un tiltiem ir apturēta un visu ceļu laiku pa laikam ir sargpostenis. Savu Luksora iepazīšanu uzsākam ar Karnakas tempļa apmeklējumu. Tas ir pasaulē lielākais templis! Ļoti labi saglabājies priekš saviem gadiem. Lielāko iespaidu atstāj lielā hipostila zāle, kurā ir 134 kolonnas, kurās visās iegravēta informācija par dzīvi senajā Ēģiptē. Ramzess II centies atstāt ziņu par sevi, iegravējot iespējami dziļu savu faraona pasi, lai nākamais faraons nevarētu to izdzēst (konkurences pazīmes redzamas uz aci). Vienā tempļa stūri atrodas skarabeja (mūsu pašu- mēslu vaboles analogs) akmens statuja ap kuru esot jāapiet 7 reizes un kaut kas jāvēlas- tas noteikti piepildīšoties. Tad nu varat iedomāties tās ļaužu masas, kas ņurdēdama mutuļo ap šo figūru! Vēl atsevišķa stāsta vērtas ir obeliski, kuri kārtējo iekarojumu laikā ir izvesti uz nebēdu un par piemēru viens grezno Konkordijas laukumu Parīzē, cits atrodams tieši blakus Zilajai mošejai Stambulā, bet vēl viens eksemplārs atrodams Romā- Navonnas laukumā. Labi vēl, ka vismaz pāris obeliski palikušas pašiem savā zemē. Daudz vēstures eksponātu šobrīd varam atrast Vatikāna muzejos, Luvrā, Ēģiptiešu muzejā Berlīnē, Londonas Britu muzejā utt. Ēģipte savulaik ir laupīta un putināta un tiešām jābrīnās, ka vēl joprojām ir tik daudz ko redzēt! Tālāk mūsu ceļš ved uz kārtējo smaržu muzeju, kurā atslēdzamies principā, jo vienreiz jau tas redzēts un attieksme nav mainījusies ne par pilienu. Piedevām vēl Šerifs atklāti pasaka, ka ņemamas ir tikai ļoti dažas no smaržām, bet pārējais ... Pēc smaržām tiekam nogādāti ēšanas kombinātā, kurā ir kārtējais zviedru galds ar akcentu uz vistas gaļu. Tūlīt pēc ēšanas ir īstais laiks iepazīties ar iepriekš minēto kartušu piedāvājumu. Cenas ir atkarīgas no materiāla (sudrabs vai zelts) un lieluma. Zelta kartušu cenas ir no 34 $ līdz 65 $, sudraba no 12 $. Arī mēs krītam kārdinājumā un pasūtam katram pa kartušam, kuram būtu jābūt gatavam līdz ekskursijas beigām (kartušu izgatavo 3 speciālas fabrikas). Turpat no ēstuves ar vietējiem mazajiem kuģīšiem tiekam pārvesti pāri Ēģiptes svētajai upei- Nīlai. Braucam arī garām slavenajiem Nīlas kruīza kuģiem, kuri pieturējuši Luksorā. Luksora ir sadalīta divās daļās ar Nīlu pa vidu un no ēstuves, kas Atrodas Dzīvajā pilsētā, mēs pārceļamies Mirušo pilsētā. Savu vizīti šajā pilsētas daļā uzsākam ar alabastra rūpnīcas apmeklējumu, kurā Šerifs mūs cenšas apmācīt neiegrābties šmauktā izstrādājumā, kuri ir ļoti izplatīti Ēģiptē. Šeit mums sanāk smieklīga kaule, jo vienkārši pajautājām cik varētu maksāt noskatīta necila vāze. Nosauktā cena ir vienkārši kosmiska- 100 $, uz ko atbildam, ka vairāk kā 15 $ tā nemaksā un dodamies prom. Visu ceļu līdz autobusam pārdevējs bezmaz lūdzas, lai nopērkam par 60-50-40-30-20 $, bet tā kā mums tā interese vairāk bija sportiska rakstura, cieti palikām pie sava un iekāpjot autobusā, pārdevējs jau bija gatavs no tās atvadīties par 15 $! Un tas viss pie tā, kā pirmā nosauktā cena (100 $) tika raksturota kā ļoti laba cena! Šeit Šerifs arī iepazīstināja ar nevēlamiem simboliem, kuri vairāk saistīti ar kapu vietām un tiešām- vai Jums ir vēlēšanās kaut ko no kapiem nest mājās? Nevēlamās preces (simboli) tika šifrētas ar tekstu- „Par to es Jums pastāstīšu valdnieču ielejā”. Pa ceļam uz pāris minūtēm izlecam no autobuss, lai iemūžinātu divas Memnona Kolosu figūras, kuras ir vienīgās palikušās atmiņas no kādreiz lielākā- Amenhotepa aizlūguma tempļa. Tālākais ceļš mūs veda uz vēl vienu templi- Hatšepsutas, kurš ir klintī izkalts un slavens ar to, ka 1997. gada 7. novembrī tieši pie šī tempļa teroristi nošāva 26 japāņu un vācu tūristus (ziņās, gan nosaukts lielāks bojāgājušo skaits, bet, manuprāt, jebkurš bojāgājušais šajā gadījumā ir traģēdija). Rezultātā, šķiet, nav Ēģiptē labāk apsargāta teritorija, jo armijnieki ar kalašņikoviem ir it visur. Sākumā tas mazliet traucēja, bet kaut kā pie tā pierod un vēlāk pat nemani, ka kareivji ir praktiski visur. Arī pats templis ir ļoti pat iespaidīgs un šeit ir ļoti labi saglabājušies senie zīmējumi- dažviet pat ar visu krāsojumu. Noslēgumā vēl mēs tiekam aizvesti uz valdnieču (nevis valdnieku) ieleju, kura gan vizuāli esot ļoti līdzīga. Šajā ielejā ir vairākas atraktas kapenes, kurās iespējams ieiet, bet to, kas tajās atradies, protams, šeit vairs atrast nevar- dārgumi jau sen aizvesti pa dažādiem muzejiem. Kremt mazliet, ka netikām pie slavenākajām no atrastajām kapenēm- Tutanhamona kapenēm, bet īsti omulīgi šajā vietā nebija gan, pie kam Tutanhamona kapenēs atrastās bagātības jau tikām redzējuši Ēģiptiešu muzejā Kairā. Tālāk jau teciņus vien dodamies uz autobusu, jo strauji tuvojas kārtējās pulcēšanās laiks. Pie pulcēšanās vietās notiek smieklīgākā kaule visā ceļojuma laikā, proti, stāvvietā, protams, ir arī WC un Šerifs iepriekš paziņo, ka šeit, tāpat kā visur, pakalpojuma maksa ir 1 LE. WC īpašnieki šoreiz domā citādi un izkarinājuši lapeli, ka šodien ieejas cena būs dubulta (to gan pamanu tad, kad esmu jau pusceļā uz hauzīti, bet mani aptur īpašnieks). Tā kā 1 LE jau esmu iedevis, bet šamais prasa dubultot, saku, ka vai nu iešu par 1 LE vai nu lai atdod to pašu atpakaļ un man nav grūti aizstaigāt līdz autobusa WC. Iepriekš jau dzirdēts, ka neviens ēģiptietis vēl atpakaļ naudiņu nav atdevis, tādēļ samaksājot to pašu 1 LE, tomēr tieku iekšā un saimniekam vien nākas samierināties ar mazāku peļņu nekā sacerējies. Uzzinām arī, ka laika trūkuma dēļ neesam paspējuši uz vēl vienu apmeklējuma punktu- papirusa institūtu, bet tā kā tas mums bija jau Kairā, lielu trūkumu pēc tā nesajūtam. Mazliet iepriekš tika pasūtīta vietējā īpašā Karkadē tēja. Mūsu meita, kā jau īpaša tējas cienītāja, precīzi varēja nosaukt cenas Latvijā un te nu, mīļie, mēs tagad zinām kā „Tējas nama” īpašnieks Ikars Keišs ticis pie miljona! Cenu starpība ir 10 kārtīga! Kilograms karkadē tējas, kas aizņem pusi čemodāna, Ēģiptē maksā 6 $, bet dzeltenā tēja (kas vairāk līdzinās graudiem) maksā- 7 $ kilogramā. Šeit saņemam arī pasūtītos kartušus un līdz ar to kultūras programma mums ir beigusies. Pa ceļam uz Luksoru vēl pabriesmīgā kvalitātē (video un Volvo autobuss nebija tie jaunākie) noskatāmies ļoti piemērotu filmu- Mūmija. Kopumā jāatzīst, ka mums bija laimējies ekskursijās satapties ar sava amata lietpratējiem un bijām ļoti apmierināti gan ar redzēto, gan dzirdēto. Serviss varētu būt labāks, bet tā taču ir Āfrika un sīkumos iespringt galīgi nav mūsu dabā. Un vēl viens ieteikums no Šerifa- nemēģiniet iekalt vēsturi ar skaitļiem un faktiem, mēģiniet to uztvert kā pasaku! Sadzīve un iepirkšanās Pamatā visa sarunāšanās gan hotelī, gan uz ielas (veikalā) noris krievu valodā. Principiālajiem un „tikai angļu valodas pratējiem” (tiem, kuri nevietā piemirst, ka īstenībā jau krievu valodu pārvalda un neslikti), jāatceras, ka atrodaties 90% musulmaņu valstī un liela cieņa pret ASV šādās valstīs nav un nevar būt. Pa retam apkalpotājam tomēr krievu valodu nepārzināja, bet ar šiem ļoti labi tikām galā angļu mēlē. Ne par velti jebkurā veikalā ienākot, tūlīt pēc apsveicināšanās nākošais jautājums ir- no kurienes Jūs esat? Tādējādi tiek „nozīmēta” Jūsu maksātspēja un atbilstošās cenas, līdz kurai varētu notikt sekojoša kaulēšanās. Vislabāk sarunāties „$ valodā”, t.i., ja vēlaties, lai istaba tiktu uzkopta, izberzta un saposta, pietiek vien nejauši „aizmirst” uz galdiņa 1 $. Vienu dienu aizmirsām atstāt un ... palikām bez dvieļiem, nākošajām atkal aizmirsām uz galda "mazo zaļo draugu" un atgriezās i dvieļi i kārtība. Domājams, ka 8 $ kapitālieguldījums bija tā vērts, jo kā smējās sieviņa- kaut katru rītu par šādu naudiņu kāds mājas sakoptu ... Uz ielas esiet gatavi, ka bezmaz ar varu Jūs raus iekšā veikalā uz „tikai apskatīties”. Atrunas praktiski nelīdz, ja nu vienīgi cietu ģīmi vispār nereaģējat uz uzsaucieniem, uz ko gan varat saņemt pārmetumus, ka viņš redzot tāds laipns, bet jūs- nūģis. Esiet gatavi, ka Jums priekšā smaidīs, bet aizmugurē nolādēs, ja neko tā arī nenopirksiet. Mūs izraidīja no 2 veikaliem, lai gan nekādu nožēlu nesajutām, jo šajos veikalos nebija nekā tāda, kas nebūtu citos. Kaulēšanās piemērs: Hurgadas downtown-ā tikām ievilkti (bez pretenzijām uz pirkšanu) kārtējā veikaliņā un noskatījām itin jaukus paklājiņus tautiskā stilā un pajautājām par preces cenu. Viena paklājiņa cena tika novērtēta uz 60 $, kas ne tuvu neatbilst īstajai cenai. Iebilstam, ka vairāk kā 10 $ šis izstrādājums nevelk, uz ko jānoklausās lekcija par roku darbu utt. Ievirzām sarunu par 2 paklājiņu cenām un sakām, ka vairāk kā 30 $ par abiem var necerēt principā. Cīkstamies līdz 45 $ par abiem paklājiņiem, bet tā kā paliekam pie savas cenas, proti- 30 $ un ne centa vairāk, tiekam pasūtīti ar izteiksmīgu „f... you”. Vienubrīd jau gribējās tam pārdevējam iedot pa tauri, bet kaut kā nomierinājos, bet pats smieklīgākais, ka precīzi tādus pašus paklājiņus ar precīzi tādu pašu sākuma cenu (60 $ par vienu) tuvāk savai viesnīcai iegādājāmies par 26 $ (abus!). Par fiksēto cenu veikaliem. Kādā no iepriekš lasītiem rakstiņiem ir minēts „Smile” veikaliņš, kas atšķiras no citiem ar fiksētām cenām un ieteikts kā labs esam. Tad nu jāsaka, ka cenas fiksētajos veikalos nebūt nav draudzīgas, jo, piemēram, precīzi tās pašas kvalitātes dvieli tālāk no downtowna var dabūt par vismaz puscenu, bet kaulēšanās ir neizbēgama. Vispār, kā mēs secinājām downtownā tie pārdevēji makten izlepuši un sākuma cenas izlikuši pārāk jau nu augstas. Un vēl viens mūsu secinājums- piedāvāto preču kvalitāte nebūt nav ļoti augsta. Proti, tie paši pakaļdarinājumi (Gucci un Co), ar kuriem nez kāpēc šie vēl bezmaz lepojas, pilnīgi noteikti ir par kārtu sliktāki, nekā, piemēram, Stambulā nopērkamie. Zelts. Ja esat pasūtījuši kartušu, tad bezmaz spiestā kārtā jāiegādājas arī atbilstoša ķēdīte, jo Ēģiptes zelta prove (753.) būtiski atšķiras no mūsu platuma grādos iegādājamā zelta proves. Cenas downtownā vismaz sākumā nosauktās ir pilnīgi neadekvātas, bet lielai elastībai arī pārdevēji nav gatavi- kā jau minēts- izlepuši. Kā mums skaidroja kāds no gidiem, pirms pērkat zeltu un negribat iegādāties falšu mantu, der pārliecināties vai tirgotavā pie sienas atrodams speciāls kartušs, kas nozīmē, ka šī tirgotava no valsts puses tiek regulāri apsekota un ticamības moments iegādātās preces kvalitātei ir daudz lielāks. Sliktākais, ka pēc piedāvājuma apskates un nosauktās neadekvātās summas pat negribot turpināt sarunu, kādā veikalā tiekam uzskatīti par „bla bla bla” tipa pircējiem, kuriem tikai parunāšanās esot prātā un vēlreiz rodas vēlme kādam iebraukt taurē ... Tad nu mērs ir pilns un saprotam, ka ekskursiju uz downtownu varam izbeigt un dodamies uz līdzīgām pārdotuvēm, bet tuvāk viesnīcai. Tuvāk viesnīcai tomēr izdodas atrast ļoti pat sakarīgu dārglietu veikaliņu, kurā gan nosauktā sākumcena, gan arī beigu cena ir saprotama, akceptējama un tā nu tieku pie savā mūža pirmās zelta ķēdītes! Pie kam šajā veikaliņā ir arī iepriekšminētais kartušs pie sienas. Porcelāna trauki. Ļoti skaisti izgleznoti un tik dažādās formās! Jāuzmanās vien no Ķīnas ražojumiem, kuri diemžēl arī šeit ir ienākuši plašā slānī. Uzmanību jāpievērš divām lietām- uzrakstam uz krūzīšu dibena (jābūt FM) un tam- vai spīd gaisma cauri, pieliekot pie spuldzes. Koraļļu krelles. Kā izteicās mūsu gids Šerifs, visas krelles, kas iegādājamas Hurgadā ir Made in China, jo no Ēģiptes koraļļiem krelles nemaz neizgatavojot. Mums gan pirmajā viesošanās dienā nācās noklausīties kāda „minerāldoktora” garstāstu par šīm krellēm, to rašanās īso vēstures kursu. Pārdevēji tur ir baigie psihologi, jo mūsu censonis izrādās esot pat Kauņā vasarnīcu iegādājies (bezmaz mūsējais, tātad)- bildi lai parādīja, bet par laimi šajās lamatās neiekritām, jo precīzi tādas pašas autentiskās krelles varēja iegādāties mazliet tālāk par mazāku summu, lai gan mūsu „doktors” apgalvoja, ka, ja atradīsim tādas pašas krelles par to pašu cenu, viņš uzdāvināšot otras krelles par brīvu. Ēdieni un dzērieni. Jau minēju, ka viesnīcā nedrīkst ienest dzeramos un ēdamos, bet jau pirmajā dienā noskaidrojām, ka tas neattiecas uz ūdeni (no krāna ūdeni var dzert tikai paši drosmīgākie) un gadījumiem, kad uz Jums neskatās Cashier, proti, ja pratīsi, varēsi arī ziloni ienest, ja ļoti vajadzēs. Visā laikā tikām pārbaudīti 2 reizes (tipa palūdza atvērt somiņu) un vienā reizē pat nenokomentēja 2 sulas pakas, bet otrajā reizē vispār aplauzās, jo nācām pa tiešo no pludmales un somā bija tikai dvieļi un peldbikses. Sieviešu apakšveļa šiem esot taboo (to neredzēsiet arī izkarinātu žāvēties uz balkona). Tad nu nākošajā reizē pārbaudītājs pat speciāli novērsās no mums- laikam jau nokautrējās. Zemenes un citi augļi. Decembris Ēģiptē ir īstais zemeņu laiks. Tās ir sastopamas it visur, bet pēc garšas, vismaz man, likās tādas kā bezgaršīgas, bet iespējams vienkārši vēl līdz galam nenogatavojušās. Nogaršojām arī citus augļus, bet laikam jau apstāklim, ka šeit ražu novāc 3 reizes gadā, ir nozīmē, jo grūtākos apstākļos radīti augļi, tomēr šķiet garšīgāki. Cenas ir pilnīgi nenosakāmas, jo sākumā jūs izvēlaties preci (bez svēršanas) un tad pārdevējs nosauc iedomāto cenu. Tā kā nekāda parametra, kā noteikt pareizo cenu nav, kaulējies cik spēka un saņem preci, bet vienalga sajūties apčakarēts. Kokvilnas izstrādājumi. Ļoti lēti un labas kvalitātes kokvilnas izstrādājumi sastopami ik uz soļa. Ja nepatīk jau gatavie apģērbi, iespējams uz izvēlētā materiāla turpat uz vietas uzšūt da jebko, pie kam par salīdzinoši tiešām zemām cenām. Piemēram, sev izvēlējos vējjaku, kurā staigā vai puse tūristi (ar uzrakstu „Hurghada Divers Club”), bet manā versijā vārda „Divers” vietā tika uzšūts „Egypt” un lielais uzraksts uz muguras nemaz netika veikts. Kopā ar meitu vēl papildus iegādājāmies t-kreklus, uz kuriem tika izsūti mūsu vārdi kartuša veidā un faraonu valodā. Interesanti un oriģināli. Pasūtījums tiek veikts apmēram 2 stundu laikā. Ēdināšana viesnīcā. Skaitās- zviedru galds, bet pat 1* viesnīca Kopenhāgenā ievērojami pārsniedz piedāvājumu ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Par laimi ēdināšana nav mūsu ceļojumos nekad ieņēmusi svarīgu lomu, tādēļ tuvāk šim jautājumam nav nozīme pieskarties- lai par to spriež tie, kuriem tas šķiet būtiski. Jaungada sagaidīšana Kā jau minēts, iegādājoties ceļazīmi, tika obligātā kārtā prasīts samaksāt par jaunā gada sagaidīšanas pasākumu. Šī bija pirmā reize, kad Jaungada naktī esam ārpus savas mājas un gribējās domāt, ka tas būs kaut kas ļoti būtiski atšķirīgs un aizraujošs, pretēji ikgada klātajam galdam un TV kastes nepārtrauktai pārslēgšanai, lai nepalaistu garām kaut ko interesantu ... Aplauzāmies pilnīgi, jo vispirms visu 3 El Samakas hoteļu viesi tika mūsu hoteļa telpās pabaroti ar svētku vakariņām, kurās, protams, dzērieni joprojām par atsevišķu maksu un pēc būtības nekādu lielo atšķirību nesaskatīju, ja nu vienīgi izvēle noteikti lielāka. Vēlāk tikām aicināti uz speciāli šim nolūkam uzceltu telti jūras malā. Visas iepriekšējās dienas uzkrītoši tikām aicināti rezervēt sev vietu šai megapasākumā par 30$, kurā ietilpšot arī ārzemju (!) dzēriens- šampanietis, vodka utt. Tiekoties ar mūsu pārstāvi, uzdevu noskaidrot kādēļ mums liek maksāt kaut kādu mistisku rezervāciju, ja vienreiz jau esam par to samaksājuši ceļazīmē. Izrādās, ka uz pasākumu varam iet, bet mūsu galdiņš nebūšot tik tuvu skatuvei. Ja mēs gribam rezervēt konkrētu galdiņu, esot jāmaksā minētā summa. Jautājums- ja es nedzeru, tad man nav cerību nonākt pie skatuves, jo maksāt par preci, ko nelietoju (un tādu summu) galīgi neredzu iekārienu. Tad nu sarunā ar Islamu (mūsu pārstāvi) saprotu, ka ēģiptieši jaunā gada svinības neatzīmē, jo dzīvo pēc Mēness kalendāra. Viņiem šis ir tikai business un nekas vairāk, tad nu cenšas iesist sev kādu labumu no tās visas kņadas. Par laimi esam jau parūpējušies par sevi, lidostā iepērkot liķierīti, kurš jau neskatoties uz visiem aizliegumiem ienests viesnīcā, bet ... dodoties uz slaveno telti paņemu līdzi arī foto somu. Pie telts ieejas sagaida vesels kordons apkalpotāju, kuri nevis apkalpo, bet ... pārbauda līdzpaņemtās somas! Sajutos ļoti pat nožēlojami- cik tālu var aiziet business un vēlme iedzīvoties uz dabiskām cilvēku dziņām- šad un tad kādu alkohola malku baudīt. Man, piemēram, šampis par 35 $ pat Jaungada naktī varētu iesprūst un nenonākt līdz vajadzīgajam punktam, bet sēdēt pie tukša galda gan bija vareni, bet tas vēl nebija viss ... Redzot, ka sēžam bez dzeramā, visu laiku viens tirliņš mētājās apkārt galdam un uzprasījās uz alkohola iegādi. Sākās „šovs”- sākumā uz skatuves iznāca viena no manā pieredzē nebaudāmākajām vēderdejotājām, kuru it viegli pārspēja jebkura uz skatuves aicinātā neprofesionāle. Pēc tam nāca „tamburīnmens”, kurš arī jau bija redzēts vismaz 2 daudz veiksmīgākās versijās un noslēgumā vairāk kā stundu pa skatuvi gorījās vēl viena- krietni veiksmīgāka, bet ne profesionāla vēderdejotāja ... un viss! Tad, kad tirliņš ar alkohola businesa piedāvājumu kārtējo reizi pārjautāja, kādēļ nesmaidu un nenovēlu viņam laimīgu jauno gadu, biju gatavs kraut ... Situāciju glāba sieviņa, kura tā īpaši nekaunīgi tirliņam uzjautāja- kad beidzot būs solītais šovs? Sapratis, ka neesam uz pareizā viļņa un uz mums nopelnīt neizdosies, vairāk mums neviens pat klāt nenāca. Tiem, kas varonīgi izturēja līdz beigām šo pilnīgi sviestaino pasākumu, nākošajā dienā noziņoja, ka esot bijušas arī dejas uz galda viesu izpildījumā, bet mēs to jau vairs neizbaudījām, jo bija skaidrs, ka bez TV kastes un personiskā liķierīša šito murgu noskalot neizdosies. Lielā laime, ka TV kaste rādīja ne tikai vietējos kanālus, bet arī ORT un RTR (abi Krievijas centrālie kanāli) un principā jau sajutāmies, kā mājās. Vēlāk šo ne visai veiksmīgo pasākumu (maigi izsakoties) aprunājot ar Islamu, noskaidrojām, ka par El Samakas pasākumiem katru gadu pienāk sūdzības, bet no apkārtējiem hoteļiem šādu sūdzību nav un sliktākais, ka vietējās tūrisma firmas zinot par šo situāciju, bet ... ne vārda to neminēja, kad bija vajadzība pārdot biļetes! Bija skumji noskatīties sarunā starp mūsu Islamu un kādu tūristi no Krievijas, kura tā arī skaidrā tekstā paziņoja, ka viņai Jaungada svinības ir nozagtas! Nebūtu bijusi nekāda skāde, ja šis „antišovs” mums būtu gājis secen, bet tādā gadījumā arī nedrīkstētu prasīt samaksu obligātā kārtā! Ļoti pat iespējams, ka citos hoteļos ar pasākumiem bija ok, bet šajā hotelī neiesaku atrasties Jaungada svinību laikā! To pašu apstiprināja arī nākošajā dienā sastaptie tautieši, kuri gan jau iepriekš no draugiem bijuši brīdināti, lai negaida neko tādu, tādēļ viņiem aplauziens bija stingri mazāks. Mājupceļš Veiksmīgi norijuši Jaungada nakts rūgto kumosu, 2. janvārī devāmies mājup. No hoteļa, protams, transfērs uz lidostu, ļoti pat savlaicīga ierašanās lidostā, vēlreizēja nekam nevajadzīga (šoreiz- izceļošanas) papīrīša aizpildīšana, vīzas anulēšana un jau 11.20 paceļamies gaisā, lai dotos mājup- uz ziemu. Domājat, ka veiksmīgi pēc četrarpus stundām nolaidāmies Rīgā? Nekā- diemžēl bijām spiesti piespiedu kārtā nolaisties Kišiņevas lidostā, jo kādam pasažierim bija kļuvis slikti. Pēc neapstiprinātas informācijas konkrētais pasažieris vienkārši nebija salāpījies un spiediena maiņas izstrādājušas ļaunu joku un palicis slikti ar sirdi. Šajā brīdī saprotu, ka daudz pareizāk rīkojušies no mums netālu sēdošie jaunieši, kuri jau lidostā bija krietni uztankojušies (Duty Free veikalos alkohola pudeles neliek maisiņā, kā Eiropā, un neviens neliedz tās saturu izmantot pa ceļam). Biju pārliecināts, ka būs tracis, bet jaunieši tā ļoti veiksmīgi nolūza tā īsti pat nesākuši lidojumu un, ja nebūtu nosēšanās Kišiņevā, droši vien būtu dagulējuši līdz pat Rīgai. Apbrīnas vērta bija stjuartu savaldība un ļoti lielā pretimnākšana, kas pretēji „airBaltic” piedzīvotajam, patīkami pārsteidza. Piemēram, pat neskatoties uz to, ka ūdens izbeidzās, tika atrasta iespēja noorganizēt vēl vienu kafiju. Kišiņevā, protams, ārā mūs neviens nelaida un lielas mokas nu bija jāpārdzīvo kaislīgajiem smēķētājiem, jo pat pasmēķēt neviens netika izlaists- FSB-šņiki tā vien spietoja ap lidmašīnu, ka maz neliekas. Tā nu ar krietnu 3 stundu nokavēšanos, beidzot laimīgi tikām līdz Rīgai. Nobeiguma vietā Piedzīvotais viennozīmīgi bija tā vērts. Jāatzīst, ka visu ekskursiju vadītāji bija savu uzdevumu augstumos un ļoti centās, jo viņiem bija svarīgas labas atsauksmes par viņu veikto darbu. Tuvākajā laikā noteikti gan tur NEatgriezīsimies, jo iespaidu šobrīd uzkrāts gana. Lai peldētos un sauļotos, tomēr, laiks ap Jaungadu, manuprāt, ir mazliet par vēsu (bet ne neiespējams), jo man, piemēram, pietika ar 2 stundām, lai ādas krāsa kļūtu manāmi tumšāka. Kaulēšanās tiešām nogurdina, ja tai pieiet pārāk nopietni. Lieti noder iepriekšēja pieredze (paldies, Stambula!). Ja vien iespējams, cietu ģīmi vajag ieturēt savu „cenu politiku”, kā to veiksmīgi realizēja mūsu mamma. Nākamajā reizē, ciemojoties Ēģiptē, iespējams, dosimies uz Šarm-el-Šeihu, jo no turienes ir ērtāk, piemēram, doties 1 dienas ekskursijā uz Jeruzalemi (no Hurgadas papildus jālido līdz Šarmai, kas paildzina un sadārdzina, bet aptuvenās izmaksas, šķiet, bija 190 $ no Šarmas un 320 $ no Hurgadas)- šo iespēju, citstarp, pagaidām vietējās firmas nepiedāvā, jo nav atbilstošas licences. Šo mums neizdevās izveikt, jo, diemžēl, Jaungada svinības ieviesa savas korekcijas un tad nu mums bija jāizvēlas starp Luksoru un Jeruzalemi- šeit izvēle acīmredzama, jo braucām mēs uz Ēģipti. Cik sapratu, tad uz Ēģiptes un Izraēlas robežas varētu būt problēmas tiem, kuriem pasē ir pēdas par iepriekšēju vizīti ASV un Londonā, bet tuvākus skaidrojumus, diemžēl, neizdevās iegūt. Vēl, kā jaunums, tiek piedāvāta iespēja aizlidot uz Jordāniju (Petra), kur, piemēram, slavenā Indiana Jones viena no filmām savulaik uzņemta. Tagad mūsu skati atkal tiek vērsti uz Eiropu un kā nākamais mērķis šoreiz jau nosprausts- Lielbritānija, bet tas jau būs cits stāsts ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais