stāstu stāsts.
|
Ieva Ābrama
|
Te nu viņš ir – stāstu stāsts. Tāds nedaudz impresionistisks sanācis, bet ja nu kāds vēl nav dzirdējis pilno, hronoloģisko versiju un ļoti grib dzirdēt, tad var droši sazināties ar mani elektroniski vai telepātiski, vai kā savādāk un varam visu ko noorganizēt. Bet tikmēr – par vietām, cilvēkiem un piedzīvojumiem.
Vietas
Beļģija ir maza valstiņa, kas rūpīgi ielocīta starp Vāciju, Franciju, Nīderlandi un Ziemeļjūru. Beļģija ir valsts, kurā nekad nenorisināsies kādas ūber aizraujošas action filmas sižets, valsts, kurā visticamāk nesāksies teroristu krīze un valsts, par kuru nevienam nav pilnīgi nekādu stereotipisku priekšstatu. Valsts, kas itin ne ar ko nav īpaša un, galu galā, ko var gribēt no vietas, kuras galvenais simbols ir čurājošs bērns. Beļģija nedaudz atgādina mājas, jo tur ir govis un bezgalīgi rudzu lauki ar sarkanām pastkaršu magonēm. Un Brisele ir debešķīgi skaista – beļģu jūgendstils ir niansēs baudāms tāpat kā beļģu smalkās šokolādes. Ja Alberta iela pārsteidz ar savām in-your-face cakainām putukrējuma tortēm līdzīgajām Eizenšteina ēkām, tad Brisele savaldzina ar maigām, nosvērtām līnijām, metāla kalumiem un izliektajām logu arkām.
Barselona ir pilsēta, kurā apstiprinās ikviens stereotips, kāds jebkad pastāvējis attiecībā uz spāņiem. Barselonā laiks sāk ritēt pavisam citādi – sasvīduši tūristi par visām varītēm cīnās tam pretī, nēsājoties no viena ievērojama objekta uz citu, bet daudz vienkāršāk un lietderīgāk ir vienkārši ļauties. Vadīties nevis pēc kartes, bet pēc tā, kuras ieliņas sniedz ēnainu patvērumu. Pavadīt pusi pastaigas laika sēžot uz dažādiem soliņiem un pētot tuvākās ēkas. Ignorēt metro un nemaz nemēģināt paspēt apskatīt visu, kas jāapskata, bet beigu beigās tomēr pamanīties aplūkot visus obligātos objektus un vēl daudz vairāk. Un dienas vidū atrast sev pleķīti paēnā starp cigarešu izsmēķiem un nosnaust siestu un klausīties izbesī putna dziesmā.
Šķērsojot Spānijas/Francijas robežu redzamas neseno meža ugunsgrēku pēdas – brīžiem šķiet, ka dodamies iekšā Mordorā, nevis uz Francijas dienvidiem. Grūti pat iztēloties skatu, kad pār kalnu mugurām plosās liesmas, atstājot kokus melnus un zemi sūrstošu kā mūsu pašu saulē apsvilušie pleci.
Francija ir vieta, kur neviens nerunā angliski. Un visiem pohuj par visām valstīm, vietām, cilvēkiem un valodām, kas atrodas ārpus Francijas robežām. Bet Francija ir tik dievišķīgi skaista, ka gribot negribot nākas piedot un aizmirst sasodīto franču augstprātību. Monumentāla 17. un 18. gadsimta arhitektūra, fantastiski barokāli parki ar rūpīgi apcirptiem krūmiem un kokiem, miljons veidu strūklakas un visam pāri vienmēr klātesošie kalni. Francija ir kā nepadevīga sieviete, kas mēdz nokaitināt līdz baltajām pelītēm, bet ir tik valdzinoša, ka dusmoties nemaz nav iespējams – tikai pašūpot galvu un pakļauties kārtējām kaprīzēm.
Berlīne ir pilsēta, kurā jāēd. Vācieši ir parūpējušies par to, lai nebūtu iespējams paspert ne 20 soļus neuzduroties kādai kebabu ēstuvei, augļu krāvumiem turku tirgū, saldējuma kioskam vai vismaz karijdesu stendam. Un benzīntankā blakus visādiem snikeriem stāv žāvētas desiņas. Berlīnē dīvainā kārā apvienojas gandrīz slimīgā vācu kārtības mīlestība un absolūta brīvdomība – šeit sveši cilvēki kliedz uz tevi, ja mēģini pāriet ielu pie sarkanās gaismas, bet tajā pat laikā S-bānī blakus tev sēž divi absolūti piemīlīgi un absolūti iemīlējušies puiši un tur viens otra roku. Berlīne nudien nav skaista, tā nav skatāma pilsēta, bet baudāma gan. Berlīne ir jauniešu pilsēta, to piepilda krāsas un skaņas – grafiti, instalācijas un performances uz katra stūra. Šī pilsēta patiešām dzīva, tikai jāmāk sastapt pareizos cilvēkos, kas spēj to visu atklāt un parādīt.
Cilvēki
Stopēšana un couchsurfing ir divi ceļošanas veidi, kas nodrošina satikšanos ar visdažādākajiem ļaudīm, un abu šo konceptu iekļaušana vienā ceļojumā nozīmēja aptuveni mēnesi ilgu atkarību no citu cilvēku laipnības. Gribas aizsūtīt Visumā lielu karmisku paldies jaukajam marokāņu šoferītim, kas ne tikai izstāstīja visu savu dzīvesstāstu un parādīja savu bērnu foto, bet arī pacienāja mūs ar pusdienām un nobrauca no sava maršruta, lai nogādātu mūs vienīgajā pilsētas laukumā, par kura atrašanās vietu mums bija kaut neliels priekšstats. Un brīnišķīgajam franču pārim, kas cienāja mūs ar vīnu, svaigām bagetēm un vietējo smirdsieru. Viņi arī pamanījās savākt no ielas divus noklīdušus poļu stopētājus-ielu muzikantus, kas vēlāk mūs divu dienu garumā izklaidēja, spēlējot saksofonu. Paldies jaukajam franču kolas automātu uzpildītājam, kurš par spīti savām ierobežotajām angļu valodas zināšanām atsaucās mūsu izmisīgajam skatienam un ne tikai apskaidroja mūsu atrašanās vietu, bet arī nogādāja atpakaļ uz īstā ceļa un vēl sacienāja ar ķiršu kolu. Paldies smaidīgajam franču mazpilsētas lielveikala apsargam, kas ignorēja divas nomaldījušās un izmisušas latvietes un ļāva viņām netraucēti (un neveiksmīgi) stopēt autostāvvietā. Paldies puisim ar drediem, kas aizveda mūs atpakaļ civilizācijā un parādīja patiesi fantastisku viduslaiku ciematiņu ar upi, kalniem un visai stopējamu galveno ielu. Paldies Lionas ballīšu karaļiem par patiesi neaizmirstamām trim dienām, par kuru notikumiem drīkstu stāstīt vienīgi advokāta klātbūtnē. Un par saullēktu no 32. stāva.
Un, protams, par cilvēkiem stāstot, nedrīkst nepieminēt pašu galveno šī ceļojuma cilvēku – manu ceļabiedri Ievu. Ir jau riskanti uzņemties tik nopietnas saistības un nolemt sevi vismaz mēnesim neparedzamos apstākļos kopā ar kādu, ko nemaz tik labi nepazīsti. Lai gan tas varētu būt riskanti arī kopā ar kādu, ko šķietami pazīsti ļoti labi. Taču risks atmaksājās – labāku ceļabiedru nudien nevarētu vēlēties! Ieva veiksmīgi sabalansēja manu absolūto nespēju plānot un uztvert lietas ar vajadzīgo nopietnību, piešķīra man gana daudz telpas brīžos, kad sāku ienīst cilvēkus, un visā visumā bija absolūti lieliska. Galu galā, kas tad vēl liecina par īstu garīgo saderību, ja ne histēriskas smieklu lēkmes par pilnīgi absurdām lietām. Piemēram, toestache. Un drug workshop. Un sesijas acīm. Un to, ka dažreiz ir slinkums dzīvot. (Ai, Berlīne, Berlīne…) Katrā ziņā ceru, ka mūsu jaun-plaukusī mīlestība ir abpusēja! <3
Piedzīvojumi
Lai gan arī stopēšana ietver labu daļu plānošanas, tā lielā mērā iemāca uz brīdi atturēties no paranoiskās dzīves kontrolēšanas, kas tik ļoti raksturīga 21. gadsimtam, jo visi plānošanas pasākumi tomēr beigu beigās ir stipri aptuveni. Atliek vienīgi nostāties daudz maz stopējamā vietā un ļauties piedzīvojumam. Ja pirmajā dienā apmaldīšanās Kauņas pievārtē vēl šķita vairāk kaitinoša nekā smieklīga, tad ceļojuma pirmās nedēļas beigās nejauša nonākšana benzīntankā pa ceļam uz Grenobli, nevis Lionu jau tiek uztverta visai vēsu prātu. Atliek vien atlocīt savu visai aptuveno no google maps izprintēto karti ar naivu lūgumu: vai jūs varat parādīt, kur mēs šobrīd atrodamies. Var jau satraukties par to, ka nakts jāpavada pilsētas centra apstādījumos, taču labāk padoties saulrietam, kas izkrāso kalnu kumpās muguras, nomazgāt kājas strūklakā un iekost pa šokolādes cepumam. Nakts vidū nākas īstenot evakuācijas plānu, jo aiz krūmiem dzirdamas skaļas vīriešu balsis, taču skats uz saullēktu no parka pretējās puses puķu dobes ir tik pat labs.
Divdesmit astoņu dienu laikā bieži vien attapos situācijās, kas pilnīgi un galīgi atgādina banālas filmas sižetu, tāpēc pat nezinu, vai ir vērts to visu šeit atstāstīt. Bet tā sajūta, tā sajūta ir neaprakstāma, kad notiek kaut kāda maģiska apstākļu sakritība un uz mirkli dzīve ir tik fantastiski skaista, ka aizmirstas sāpošās kājas, netīrais t-krekls, dušas trūkums, valodu barjeras, ilgas pēc mājām, nogurdinošā neparedzamība, fakts, ka nav darba, naudas un varbūt par dzīvesvietas. Vīna malkošana zem zvaigznēm, klausoties poļu ceļotāja saksofona spēlē Dienvidfrancijā, zvaigžņu lietus vērošana Berlīnē, ekskursija trijos naktī pa Kolondžas aizmigušajām viduslaiku ieliņām, dzīvošana veikalā kādā Barselonas nostūrī, salīšana Kauņā, elpu aizraujošais skaistums Briselē, nakšņošana uz soliņa benzīntankā Karlsrūes tuvumā – tas viss ir neizstāstāms, neaprakstāms, citiem tikai nojaušams skaistums.
Bet par vienu piedzīvojumu gan izstāstīšu – piedzīvojumu, kas laikam definē visu šo trako avantūru. Stāsts par robežu pārkāpšanu. Pēc pirmās Francijas dienvidos pavadītās nakts mūsu jaukais hosts Natans aizveda mūs pie dabas. Izbraukājušies pa absurdi šauriem (un automašīnām slēgtiem) kalnu celiņiem nonākam pie National Geographic raidījumu cienīgas upes. Straume plūst pa dolomīta gultni, tāpēc vietām ūdens šķiet pa visam caurspīdīgs, bet citur velvetīgs zilums nodod upes patieso dziļumu. Krastus veido stāvas klintis, noaugušas sīku, dzelkšņainu krūmu puduriem, kas tālāk pāriet veselīgi zaļā koku biežņā. Pāri upei kūkumu met pelēks akmens tilts. Natans šeit jūtas kā mājās – ignorējot tūristiem paredzētās takas, cauri krūmiem pa klints malu dodamies uz viņa rekomendēto peldvietu. Kamēr mēs – es, Ieva un abi poļi – bailīgi šķielējot pāri klints malai, krampjaini ķeramies pie zariem, kas nemaz nesola tik drošu patvērumu, kā gribētos cerēt, Natans, veikli izlocījies starp dzelkšņainajiem zariem, jau sen ir mums priekšā. Attopamies uz neliela klints laukumiņa, kas paceļas vismaz desmit metrus virs saulē mirguļojošās ūdens virsmas – tā arī esot mūsu meklētā peldvieta. Vēl pirms spējam aptvert, ka tas nav nekāds joks un nekāda smilšu pludmale mūs šodien negaida, Natans nozibina savu balto smaidu un pazūd pār klints malu. Dzirdam skaļu šļakstu un divus sirdspukstus vēlāk atskan arī viņa sajūsmas sauciens. Mēs, piesardzīgi turoties pie koku zariem, palūram pār kraujas malu un redzam Natana smejošo seju – mēs esam nākošie, viņš žestikulē. Poļi pēc neilgām diskusijām seko Natana piemēram un metas upē – arī viņi uznirst ar sajūsmas saucieniem, kas pilnīgi noteikti ietver arī pāris poļu lamuvārdus. Es esmu nākošā. Ieva skatās uz mani it kā es būtu zaudējusi prātu, bet es pati cenšos nepārdomāt visus gaidāmā lēciena plusus un mīnusus. Jo man ir ellīgi bail. Trīcošām rokām un kājām nostājos kraujas malā – pilnīgi visi pašsaglabāšanās instinkti kliedz manā galvā, cenšoties atrunāt no gaidāmās neprātības. Par spīti bailēm tomēr speru soli tukšumā, ak nē, tas nav solis, tas ir lēciens, gandrīz ar varu jāpiespiež ķermenis mesties pretī tukšam gaisam un zilam ūdenim kaut kur dziļi lejā. Laiks rit pārāk ātri un šķiet, ka darbojas vienīgi instinkti – aizturēt elpu, noturēt līdzsvaru, gatavoties triecienam. Ūdens apņem kā vēss zīda palags un pēc mirkļa jau peldu augšup, pretī gaismai un gaisam. Iznirstu un jūtu, kā katru ķermeņa šķiedru pārpludina adrenalīns, sirds sitas un sajūtos tik neprātīgi laimīga, ka spēju tikai smieties – izrādās joprojām esmu dzīva.
Var jau visā vainot adrenalīna jeb epinefrīna izdalīšanos, ko izraisa stresa situācijas, bet man gribas domāt, ka to pēkšņo, gandrīz vai neadekvāto laimes sajūtu raisa apziņa, ka tu vari. Vari izdarīt kaut ko vairāk kā līdz šim. Paplašināt savas robežas, uzdrīkstēties un uzvarēt pašā svarīgākajā cīņā ar sevi. Un tas ir visa šī sasodītā ceļojuma pamatā – uzdrīkstēties un izdarīt kaut ko ārpus savas komforta zonas, riskēt un iegūt kaut ko citādi neiegūstamu, piedzīvot piedzīvojumus, satikt cilvēkus, atklāt kaut ko par pasauli, citiem un sevi.
Man jau šķiet, ka ceļošana nav tik daudz saistīta ar vietām kā ar cilvēkiem. Tāpēc jau stopēšana un couchsurfings ir tik fantastiska kombinācija, jo ļauj iepazīt valstis un pilsētas ārpus tūristiskajiem maršutiem – to vietā redzi dzīvi, īstu un sulīgu, un tikai mazulietiņ svešām acīm uzpucētu. Visticamāk šovasar sastaptos ļaudis nekad vairs neredzēšu, bet gribas ticēt, ka kaut kādus nospiedumus cits cita dzīvē esam atstājuši. Kaut vai pārsteigumu mūsu šoferīšu sejās, sastopot divas meitenes no mistiskās tālās valsts Latvija, kas nolēmušas nostopēt 3000km cauri visai Eiropai. Ir jau man tā klusā cerība, ka mana uzdrīkstēšanās un brīžiem pašsaglabāšanās instinktu ignorējošās idejas ir ļāvušas arī kādam citam apjaust, ka vajag nedaudz novirzīties no metaforiskās iemītās takas un paskatīties, kas slēpjas tur, aiz tā nezināmā krūmu pudura, aiz drošības sajūtas un komforta, aiz ierastības. Kā teicis šī ceļojuma iedvesmotājs Frenks Tērners:
Yes so saddle up your horses now and keep your powder dry Cause the truth is you won't be here long Yeah soon your going to die To the heart, to the heart there's no time for you to waste You wont find your precious answers now by staying in one place Yeah by giving up the chase
