Korsika 2012 - GR20 dienvidu maršruts
|
Ivars Dzērve
|
Pēc pagājušās vasaras Korsikas GR20 Nord daļas iziešanas sirdī palika klusa vēlme iziet arī dienvidu daļu, lai šī neaprakstāmi skaistā taka būtu izbaudīta visā pilnībā. Necerēju, ka tas pienāks tik ātri, bet, kad plānoju šīs vasaras kāpienu kopā ar dēliem un māsadēlu – kārtīgā četru veču kompānijā – pavisam nejauši uzdūros Norwegian piedāvājumam – Oslo – Ajaccio 50 EUR un tieši tajā dienā AirBaltic uz Oslo veda par 30 EUR, sapratu, ka tā ir zīme. Tālākā plānošana jau vedās pavisam ātri un gala rezultātā tika saplānots 8 dienu ceļojums augusta beigās, no kura kāpšanai gan tika vien 5 dienas.
1. diena, Rīga – Oslo – Ajaccio
Rīts ataust ar nepārprotamu šķebinošu sajūtu, ka kaut kas nav labi. Precīzāk – ir apēsts kaut kas nelabs. Pēdējā kravāšanās notiek pārmaiņus ar skraidīšanu uz tualeti un aptieciņas tukšošanu no ogles krājumiem. Ceļojums sākas 11:40 ar AirBaltic lidojumu uz Oslo. Iepakojam somas līdzpaņemtajā pakošanas plēvē, lai garajā ceļā neatrauj kādu lenci. Nedaudz baile par īso laiku, kas atstāts starp lidojumiem – vien 2,5 stundas, tomēr viss šoreiz norit laicīgi un Oslo lidostā ierodamies saskaņā ar grafiku. Lidostā iepērkam ūdeni 0,7 litru pudelēs, kuras izmantosim arī visā ceļojumā, jo dzeršanas sistēma ir tikai man. Ūdeni izbaudām un izgaršojam, jo kad tad vēl dzersim ūdeni šņabja cenā – pudelīte ūdens šeit maksā virs 3 Ls.
Lidojums uz Ajaccio aizņem 2,5 stundas, jūtos draņķīgi, liekas, ka ir arī temperatūra, bet ceru, ka bagātīgais ogles slānis dos kādu pozitīvu rezultātu, jo lidojuma beigās pat esmu gatavs apēst mazu fokača maizīti. Izkāpjot mūs sagaida tropiska karstuma sitiens, kas liek tūlīt tikt vaļā no liekajām drēbēm. Mierinu sevi, ka kalnos būs pāris grādus vēsāks. Somas ir ieradušās visas, izpakojam no plēves un dodamies uz lidostas busu, kas mūs aizvedīs uz ~ 5 km attālo Ajaccio centru. Autoostā pārbaudam no kurienes aties mūsu rītdienas buss uz Bavelu un dodamies 3 km ar kājām līdz kempingam Les Mimosas. Googlemaps kartes man jau sadrukātas un kempingu atrodam bez problēmām. Ejam kopā ar kādu vīru no Norvēģijas, kurš GR20 maršrutu ies jau 5. reizi. Es viņu pilnīgi saprotu, jo šeit ne vien katra diena nelīdzinās viena otrai, bet arī ceļš ir pilnīgi atšķirīgs jūnija sniegos, augusta speltē un oktobra dzestrumā.
Kempingu sasniedzam ap pusastoņiem vakarā, tik vien laika paliek lai smilšainajā laukumiņā saceltu teltis un sagatavotu Trek’nEat vakariņas ( garšo lieliski, pat man!) , jo pusdeviņos jau metas tumšs. Uzceļam tikai iekšējās tīkliņteltis, jumtus tā arī neizmantojām visā ceļojuma laikā un izbaudām lielisko skatu uz zvaigžņotajām debesīm.
2. diena. Ajaccio – Bavela – Refuge d’Asinau
Rīts sākas 6:00, ir vēl tumšs, bet svīst sārta gaismiņa un viss liecina par to, ka būs skaidra, saulaina diena. Liekas, ka saindēšanās ir pievārēta, jo esmu pavadījis mierīgu nakti un jūtos gatavs brokastīm. Uzvārām ūdeni, brokastīs mums aplejamā AXA auzu putra ar sauso pienu un mellenēm. Kamēr dušojos, jo jāizbauda pēdējā siltā duša pirms kāpiena, turpat stūrī pie izlietnēm uzlieku palādēties telefonu. Atnākot atpakaļ, atķeros, ka telefonu esmu atstājis dušās, eju pakaļ un - redzu tikai tukšo rozeti. Domāju, ka kāds no džekiem paņēmis, bet nē – telefonam „pieaugušas kājas” pavisam īsā laika sprīdī. Mēģinām sazvanīt un meklēt pēc skaņas signāla, bet jau par vēlu. Nav arī laika neko tālāk darīt, jo jāiet uz busu, lai nesalaistu dēlī visu pasākuma grafiku.
Nedaudz netradicionāli Korsikai, bet busiņš uz Bavelu atiet precīzi laikā, arī galapunktā pēc 3 stundu galvu reibinoša rallija pa kalnu ceļiem ierodas tikai ar kādu 15 minūšu kavēšanos. Ceļā laiku pa laikam metam bažīgus skatus uz piekabi ar mūsu somām, bet par laimi tās visas veselas nonāk galapunktā. Bavela ir populāra brīvdienu vieta, ģimenes ar bērniem, pārīši un pensionāri šeit dodas vienas dienas pastaigās pa kalniem, pie klinšu sienas trenējas alpīnisti. Mūsu mērķis šodien – 8 km maršruts līdz refūgai d’Asinau, esmu izvēlējies „Alpine variant” – ceļu pa kalnu virsotnēm. Tādējādi faktiski viss šodienas ceļš ved kalnā. Sasmērējam pēdas ar Akileine NOK, uzklājam kārtu saules aizsargkrēma cerot, ka tas nenotecēs kopā ar sviedriem, atdodam godu Dievmātes statujai un startējam 12:30 pa patīkamu taciņu priežu mežā, kura gan tūlīt arī aiziet augšā klintīs.
Pirmajās 15 minūtēs pamanāmies novirzīties no marķējuma, bet oriģinālā „low level” taka vēl redzama zemāk, nokļūstam līdz tai un nolemjam, ka īsti džeki jau pa ieleju neies, mēģinām vēlreiz pa kalniem. Šoreiz esam uzmanīgāki un dodamies arvien augstāk un augstāk. Vien pazaudētas kādas 40 minūtes laika, kas nav īsti labi, jo, ņemot vērā vēlo startu, kāpienam nav palicis sevišķi daudz laika. Takai virzoties augstāk kalnos, mežs sen ir izbeidzies un pārvērties sīku un asu krūmiņu veģetācijā. Saule karsē, bet pa reizei uzpūš viegls vējelis, kāpiens ar smagajām mugursomām plecos nav viegls, jo organisms pēc sēdēšanas lidmašīnās nav vēl adaptējies slodzei un atpūta jātaisa ik pēc 15 – 20 minūtēm. Tā kā visu pārtiku un teltis nesam līdzi, arī somas ir pasmagas – džekiem ap 15 kg, man ap 18, jo pie manis gandrīz visa pārtika. Tomēr uz ceļojuma beigām man būs vieglāk, jo pieredze rāda, ka ēdīsim gana dūšīgi, tā atvieglojot manu nesamo.
Šodien piedzīvojam arī pirmo „ķēžu posmu” – stāvāku vietu, kuras pārvarēšanai klintī iestiprinātas ķēdes, kas atvieglina kāpšanu. To pārvaram ar prieku un gaidām kad būs vēl.
Ap sešiem vakarā visa kompānija pieklususi, skaidri jūtams enerģijas izsīkums. Īsti nav skaidrs cik palicis līdz refūgai, esam izdzēruši gandrīz visu ūdeni, bet trasē atzīmētajam avotiņam, izskatās, esam vai nu paskrējuši garām vai arī tas vienkārši izsīcis karstajā vasarā. Līdz, uzkāpjot kādā no neskaitāmajām virsotnītēm, tālumā ieraugām refūgu.
Pierādās teiciens, ka nogurums ir tikai galvā – nez no kurienes ir radusies enerģija un mēs čakli soļojam, lai ap pusastoņiem ierastos refūgā un atrastu foršu vēl neaizņemtu teltsvietu.
Enerģijas dzēriens Pietra Alus izskatā, vakara putras rituāls un tad jau atkal skaista nakts ar zvaigznēm, par kurām papriecāties katru reizi, kad jāpagriežas no vieniem sāniem uz otriem. Esam ~1500 m augstumā, naktī ir pat tik dzestrs, ka jāielien guļammaisā.
3. diena. D’Asinau – Piedinieddi - Usciolu
Šodien paredzēts 17 km kāpiens, kas pats par sevi neliekas daudz, tomēr liela daļa no tā iet pa kalnu korītēm un ir diezgan sarežģīts un tehnisks. Ne par velti sākot ar šo gadu Parc Naturel De Corse ir uzcēlis jaunu refūgu un nomarķējis jaunu gabalu, sadalot šo posmu divos 11 un 12 km garos, lai mazāk sagatavotie trekeri nepaliktu pusceļā. Mums tas neder, jo neiekļaujas gājiena grafikā, tātad jāveic viss gabals vienā reizē. Ceļamies kā parasts 6:00 un vērojam, kā čaklākie jau dodas ceļā spīdinādami lampiņas kā malduguntiņas. Mēs esam gatavi ap astoņiem, kad saulīte jau sāk sildīt. Iepriekšējā diena nav atstājusi nekādas paliekošas problēmas uz pēdām un ceļiem, par ko ir liels prieks. Tempa turēšana šodien uzticēta Gatim – viņa „kinošņika” neregulārais dzīvesveids ar maz gulētajām naktīm atstājis iespaidu uz „motora” jaudu, kas sevišķi izpaužas dienas otrajā pusē. Tas ļauj arī pārējiem netrakot un taupīt spēkus.
Pēc pāris stundu kāpiena esam sasnieguši šodienas augstāko punktu – Monte Alcudina – 2134m. Atpūšamies un priecājamies par skatiem. Visi apkārtējie kalni ir zemāk par mūsu skatu punktu
Tālāk dodamies pa korītēm pakāpeniski zemāk un pēc pārejas šķērsošanas nokļūstam pasaku valstībā. Šeit varētu uzņemt filmu par hobitiem, rūķīšiem, elfiem vai citām tamlīdzīgām būtnēm. Vēja un zibens lauzti simtgadīgi koki, klintis, ķērpju bārdas un staipekņi rada pilnīgi sirreālu sajūtu. Pusdienas ēdam pie avotiņa bijušās Pedinieddi refūgas vietā, kuru 1997. gadā iznīcinājis zibens un kura tā arī nav atjaunota. Taka nonākusi atkal apmēram 1500 m augstumā, ejam pa plato, kuru šķērso daudz mazu strautiņu un upīšu, kuros nelaižam garām iespēju izpeldēties vai vismaz iemērkt galvu, jo saulīte karsē pamatīgi.
Drīz vien taciņa atkal virzās kalnos, mūsu šodienas mērķis – Usciolu refūga atrodas 1750m augstumā, līdz tai palikuši vēl 8 km pa kalna kori. Dažbrīd, redzot nogāzes abās pusēs, sajūta visai mīzīga.
Šodien mazajās pudelītēs esam sagatavojuši arī izotonisko dzērienu, tas pēdējās ceļa stundās darbojas kā dopings, atjaunojot izsmeltās ogļhidrātu un sāļu rezerves. Refūgu ieraugām tālu lejā, vēl stunda diezgan nomācoša lejupkāpiena un tad jau arī neatņemamais B vitamīna papildināšanas avots – Pietra Alus, šodien esam nopelnījuši pa divām pudelītēm, jo kāpiens bija ne pa jokam. Oskars pieveic bundžiņu Nutellas, notiesājam arī vietējo sieru un šokolādes tāfelīti, kas kopā ar auksto dušu atjauno enerģijas rezerves un dzīvesprieku tiktāl, ka esam gatavi iet gulēt.
Refūga ir izvietojusies nogāzītē, kur grūti atrast līdzenu pleķīti teltij. Beidzot tādu atrodam, kad teltis saceltas, vairs īsti pašiem neatliek vietas. No malas mūsu teltis izskatās kā putnu ligzdas klintīs.
Šīs dienas bilance – 17 km 10 stundās. Nav visai ātri...
4. diena. Usciolu – Prati – di Verdi
Pēc skaisti zvaigžņotās nakts ataust saulains rīts un mēs esam gatavi šodienas 16 km, kur divas reizes būs jātiek virs 2000m un diena jāpabeidz ~ 1300m augstumā. Garlaicīgi nebūs. Izmantojot iespēju, ka kaimiņu kompānija jau devusies ceļā, brokastis paēdam „kā cilvēki” – pie galdiņa. Esam gatavi jau pirms astoņiem, jo šī diena arī būs gara. Ceļš, kā jau katru rītu, dodas kalnā, tālāk vijas pa korītēm, pārejot no vienas kalna puses uz otru.
Kādā pārejā satiekam kazu ganāmpulku, kuras zvaniņus šķindinādamas dodas no vienām ganībām uz nākošajām, kalna otrā pusē. Liekas, ka viņas arī nesmādētu kādu kārumu no tūristiem, bet šoreiz jāpaliek bešā, jo mums līdzi ir tikai ar karstu ūdeni aplejamās pusdienas. Maizīti esam jau apēduši.
Pārvarējuši pirmo 2000m pāreju un nokāpuši atkal lejā pie šodienas vienīgā avotiņa, paēdam samērā agras pusdienas. 6 km no šodienas plāna pieveikti. Pulkstenis ir tikai ap vienpadsmitiem, bet tālāk ceļš ies atkal kalnos, kur nebūs pieejams ūdens, tā kā ir jāizmanto situācija. Saule pa šo laiku jau kārtīgi pakāpusies un karsē no sirds – atpūtas vietās cenšamies nolīst jebkurā pieejamā ēnā. Dodamies nākošajā kāpienā un ap trijiem saniedzam Refuge di Prati 1820m augstumā, kur ieturam launagu no vietējā siera un maizes, kā arī neiztrūkstošās Pietras. Spēka un laika vēl ir daudz, tātad dosimies vēl 4 km tālāk un 500m zemāk līdz Bocca di Verdi. Tā ir vieta, kur vietējas nozīmes ceļš krustojas ar GR20 taku, šeit ir bārs, hostelis un teltsvietas. Par teltsvietu jāmaksā 0,5 EUR no deguna vairāk nekā citur, bet šeit ir īpašs lukss – SILTS ūdens dušā. Atrodam jauku vietiņu, uzvārām ūdeni vakariņu apliešanai un tējai un tad jau arī tumsa klāt. Iepērkam maizi rītdienas gājienam lai ir ko uzgrauzt atpūtas reizēs. Šodien atkal kāptas ~ 10 stundas, tāpēc par bezmiegu nevaram sūdzēties.
5. diena. Refuge Di Verdi – Bergeries d’E Capanelle
Šodien atkal esam izvēlējušies atkāpi no standarta maršruta, lai neietu pa garlaicīgajām un ēnainajām ielejām, bet uzkāptu vienā no augstākajām virsotnēm dienvidu pusē – Monte Renossu – 2352m augstumā.
Ceļš sākumā iet pa oriģinālo maršrutu, protams, kalnā. Pēc dažu stundu kāpiena atvadāmies no pierastajām balti sarkanajām zīmēm un dodamies kalnu variantā. Tas šoreiz pat nav marķēts ar krāsu, bet tikai ar maziem akmeņu tornīšiem.
Drīz vien sasniedzam I Pozzi plato, kas mūs atkal ieved pilnīgi citā pasaulē. Akmeņaino taciņu un klinšu peizāžu nomaina mīksta un dzīvīgi zaļa zālīte. Cauri šim plato plūst neliela upīte, kas vietām paiet zem zemes virskārtas, veidojot kritenes, tad atkal izplūst virspusē. Pa visu apvidu izklīdušas govis, daudzas izmanto kritenes kā patīkamu guļvietu pēcpusdienas snaudai. Arī mēs nevaram atturēties vilinājumam izklāties uz mīkstās pamatnes.
Šeit mums ir paredzētas pusdienas, tomēr ir kāda problēma – šīs upītes ūdeni nevaram izmantot, jo pilnīgi noteikti ganāmpulks jau ir parūpējies par zarnu nūjiņu klātbūtni tajā. Ejam tuvāk vietai, kur upīte iztek no kalniem ar cerību, ka šeit tas varētu būt tīrāks. Atrodam jauku vietiņu un pakāpjoties kādus 10m augstāk pa akmeņaino gultni uzpildām ūdeni pusdienām un dzeršanai. Dzeramo šoreiz divas reizes nosterilizējam ar SteriPen UV sterilizatoru. Kā rāda turpmākās dienas, tas ir nostrādājis perfekti.
Pēc pusdienām dodamies tālāk kalnos, sekodami sakrauto akmentiņu tornīšiem, brīžam tie ir diezgan haotiski un nevaram saprast kurš ir īstais virziens. Apmēram pēc pusstundas kāpiena augšup taka pēkšņi sāk virzīties lejup un tā kā nedaudz citā virzienā kā esmu iedomājies. Kad akmens tornīši izbeidzas nekurienes vidū, kļūst skaidrs, ka šoreiz esam sekojuši nepareizajiem tornīšiem. Ejam atpakaļ līdz pirmajai pārejai pēc I Pozzi plato, kur ceram atrast kādas pareizākas zīmes. Patiešām, šoreiz redzam tornīšus, kuri aiziet mums vēlamajā virzienā un sākam sekot tiem. Paralēli redzami arī sarkanas krāsas marķējumi.
Jaunais ceļš mūs ieved pilnīgi haotiskā akmeņu un klintsbluķu krāvumā, kur pazūd jebkura nojausma par taku. Atliek vienīgi iet no viena tornīša līdz nākamajam un cerēt, ka tie ved mūs pareizajā virzienā. Pulkstenis jau ir pāri trijiem, ja nomaldāmies vēlreiz, riskējam pa nakti palikt kaut kur kalnos. Kādā brīdī sarkanie punkti pazūd, ceram, ka tas nav nekas slikts, jo tornīši joprojām mums rāda ceļu. Vienīgais, ka to paliek arvien mazāk un mazāk, dažbrīd visi četri sasprindzināti lūkojamies tālāk lai ieraudzītu nākošo 3-4 akmetiņu apkopojumu, ko varētu iztulkot kā norādi.
Garastāvoklis nav visai možs, jo, kaut gan kāpiens ir fantastisks, ne brīdi nepamet apziņa, ka var nākties konstatēt, ka esam apmaldījušies. Gods kam gods, neviens nesāk nīdēt vai burkšķēt. Ar šiem džekiem var droši doties kalnos. Vienīgais kas mierina ir fakts, ka visu laiku virzāmies kalnā, kas ir saskaņā ar mūsu plānu. Atliek cerēt, ka tas ir īstais kalns. Nonākam vietā, kur vēl jākāpj daži simti metru līdz tādai kā pārejai, pamatne ir klāta asu zāli ar pa starpām izsvaidītiem akmeņiem. Taku ir daudz, bet uz tām redzamas tikai kalnu kazu nagu pēdas. Neviena tūristu zābaka nospieduma. Lai kā mēs skatītos, arī nākošās norādes neredzam nekur. Pa labi redzama augstāka virsotne, bet vai tā ir Monte Renossu, ko meklējam? Pēkšņi pamanām no šīs virsotnes kāpjam cilvēkus. Nolemjam kāpt tālāk, lai saprastu kur atrodamies.
Sasniedzot pārejas malu, skatienam paveras skats uz kalnu ezeriņu un mēs saprotam, ka, lai arī pa nelielu apkārtceļu, tomēr esam pie sava mērķa – tas ir Lac du Bastani, kurā spoguļojas varenais Renossu. Pēc īsa atpūtas brīža uzkāpjam arī pašā virsotnē, žēl, ka mazajā foto lodziņā nevar ietilpināt visu šo skaistumu.
Lejupkāpiens ir gana stāvs un grūts, jāpārvar 800 augstuma metri. Tomēr prieks par to, ka veiksmīgi esam atraduši ceļu uztur mūsu dzīvesprieku un spēkus. Nonākam līdz tam pašam ezeriņam, kuru apbrīnojām no augšas un apbalvojam sevi ar fantastisku peldi. Bergeries d’E Capanelle sasniedzam ap septiņiem, tātad šodien kāpts vairāk nekā 11 stundas. Šī ir samērā civilizēta vieta, ziemā te ir slēpošanas trase, vasarā vienkārši forša vieta kalnu tūrismam. Pavadām skaistu stundu ar vietējo Alu, sieru un cieti žāvēto desu. Labs noslēgums grūtai un skaistai dienai.
6. diena. Capanelle – Vizzavona – Bastia
Pēdējā diena ceļojumā, kurā vēl nodarbosimies ar aktīvu kāpšanu. Lai gan kilometru ziņā ceļš ir gana garš – 14 km, šodien nav lielu kāpumu un kritumu. Pēc neliela kāpuma visu atlikušo daļu taciņa virzās lejup vien. Tas sāk nedaudz besīt, bet temps ir gana ātrs un jau ap 12 esam nonākuši Vizzavonā, no kurienes 16:30 mums ir vilciens uz Bastiju. Apmetamies krodziņā un noturam ceļojuma noslēguma svinīgās pusdienas ar Alu, kolu un siera platēm. Izmetam līkumu pa Vizzavonu, bet īsti jau te nav ko redzēt – maza stacija nekurienes vidū, dažas villas un pāris kempingi. Pēdējās pāris stundas līdz vilcienam pavadām stacijā spēlējot durakus.
Vilciens ir pārpildīts, kādu stundu sanāk stāvēt uz vienas kājas, tad atlikušās pusotras stundas jau varam iekārtoties vagonu savienojuma vietā puslīdz ērtās stāvvietās.
Ap septiņiem izkāpjam Bastijas piepilsētā Furiani, kur mums ir paredzēts kempings. Līdz tam gan vēl jāsoļo 5 km. Pirms iešanas ieskrienam vēl supermārketā – pirmā reize visa ceļojuma laikā, kad tiekam pie šāda civilizācijas labuma – un iepērkam vīnu un sieru vakariņām un sešpaku Alus ar ko īsināt laiku rītdien uz prāmja. Kempingā ierodamies jau ar tumsu.
Atrodam vietu teltīm, ierīkojam vietējo apgaismojumu no pieres lampiņas divu trekinga nūju galā, nopeldamies jūrā un nododamies vīnu un sieru degustācijas priekiem. Karstums ir nežēlīgs. Sisina cikādes. Siltā jūra nekādu veldzi nedod, tik vien kā sāls kārtu, kuru noskalot siltā dušā. Jā, kur šī siltā duša bija tad, kad mēs patiesi to vēlējāmies...
7. diena. Bastia – Genova – Bergamo
Ceļamies jau puspiecos, lai paspētu paēst kārtīgas brokastis un pēc 5 km gājiena nokļūt Furiani stacijā uz 7:23 vilcienu līdz Bastijai. Tur mūs 9:00 gaida prāmis uz Dženovu. Stacijā esam laicīgi, nopērkam biļetes, pulkstenis jau pusastoņi, bet vilciens vēl nerādās. Vēl pēc 15 minūtēm iznāk kasieris un saka, ka vilciens nebūšot, jo esot kaut kādas tehniskas problēmas. Bet nākamais 8:00 toč’ būšot. Drusku sāku nervozēt, jo skaidrs, ka 8:00 pēc Korsikas standartiem ir ne ātrāk kā 8:15, bet mums vēl jānokļūst līdz ostai. Kā par brīnumu vilciens pienāk tikai ar 10 minūšu kavēšanos un mēs ap pusdeviņiem esam Bastijas ostā. Vēl brīdis pat jāuzgaida, kad sāks laist iekšā pasažierus. Prāmis pienāk 10 minūtes pirms deviņiem un ir skaidrs, ka laikā jau nu neizbrauks. Tomēr pagaidām par to nebēdājam, iekārtojamies foršās vietās pie baseina un sākam tukšot līdzpaņemto Alu. Prāmis atiet tikai 10:30, ja tas kā plānots ceļā būs 6 stundas, tad paspēsim arī uz vilcienu 17:19, kuram man jau biļetes nopirktas. Pavadām jaukas stundas mērcējoties baseinā, žūstot, pasnaužot, apēdot kādu saldējumu vai sorbetu un tad atkal atkārtojot visu secību no gala. Kad pulkstenis rāda tuvu četriem un krastu pat saskatīt vēl nevar, rodas melnas aizdomas, ka vilciena biļetes šoreiz būs velti pirktas. Neliekas, ka mēs vairs varam paspēt. Beigu beigās prāmis Dženovas ostā piestāj tikai ap septiņiem. Dodamies uz staciju, nopērkam jaunas biļetes un atlikušajā stundā apēdam patiesi fantastisku itāļu saldējumu mazā ielas bodītē. Džeki vēl nopērk kilogramīgu cepumu paku, lai īsāks ceļš. Milānā pārsēžamies vilcienā uz Bergamo, kur ierodamies ap 11 vakarā tieši tajā brīdī, lai paspētu apskatīt aizbraucošo lidostas busu. Nākošais un pēdējais 00:07, neko darīt, gaidīsim. Variantu vilkties kājām neizskatām. Pusvienos ierodamies Bergamo lidostā, atrodam jauku vietiņu, nekavējoties izritinām paklājiņus un pavadām trīs laimīgas stundas, līdz apkopēji ar saviem traktoriņiem mūs modina un met ārā.
8. diena. Bergamo - Rīga
.Kaut kā nobumbulējam līdz gaismai un turpat krūmos pie lidostas parkinga uz gāzes degļa uzvārām ūdeni pēdējām Trek’n Eat pakām un ieturam kārtīgas brokastis. Ar to vajadzētu pietikt līdz mājām. Lidojums ar Ryanair paiet bez starpgadījumiem un piezemējoties Rīgas lidostā saprotam, ka ceļojums ir beidzies, atstājot aiz sevis atmiņas, perfekti uzlādētas mentālās enerģijas baterijas un pilnīgi iztukšotus stresa un uztraukumu apcirkņus. Gan jau līdz nākamajam gadam tie atkal piepildīsies ar uzviju un būs atkal jāmeklē kurās kalnu takās tos pārstrādāt izmantojamā enerģijā. Dažas idejas jau mums ir J
