Norvēģija - 5 gadi pagājuši

13.01.2008
28 min lasīšanai

Četri letiņi Norvēģijā Pirms pāris gadiem kas to vairs atceras kur un kādos apstākļos mums radās gaiša doma – pašu spēkiem noorganizēt sev ceļojumu uz troļļu un fjordu zemi – Norvēģiju. Gadījās tā, ka ceļojums nobīdījās no vasaras uz vasaru līdz beidzot šopavasar tika pieņemts stingrs lēmums: šovasar braucam! Domāts – darīts: pavasaris un vasaras sākums paiet ievācot informāciju par Norvēģijas jaukumiem un 2003. gada 27. jūlijā piekrāvuši auto aizmuguri ar lielām somām un guļammaisiem, bruņojušies ar kartēm, informatīvajiem materiāliem un rūpīgi sastādītu ceļojuma plānu esam gatavi doties ceļā. Braucam! Jūlija pēdējā svētdienā pulksten 13:40 svinīgi izbraucam no Rīgas. Mums priekšā trīssimts ceļa kilometri līdz Igaunijas ostas pilsētiņai Paldiski, no kurienes pulksten 21:00 aties mūsu prāmis uz Zviedriju. Ainažu robežpunktā blondais igauņu robežsargs uzmet aci mūsu bagātīgajai bagāžai, noskaidro ka dodamies atpūsties uz Norvēģiju un jautā: kad brauksiet atpakaļ? Septītajā oktobrī, mēs atbildam. Oktobrī, igaunis izbrīnīti pārjautā. Septītajā augustā, nevis oktobrī – jautri izlabojam pārteikšanās kļūdu un igaunis nomierinājies ļauj turpināt ceļu. Ostas pilsētiņā Paldiski pirms iebraukšanas ostā piepildām auto bāku ar lēto Igaunijas benzīnu, jo esam izpētījuši, ka Zviedrijā un Norvēģijā benzīns maksā teju vai divas reizes dārgāk, nekā Latvijā un Igaunijā. Sveiks, vecais prāmi! Iebraukuši ar auto prāmja auto klājā steidzam meklēt sēžamo klāju, lai aizņemtu labākās vietas nakts guļai. Kajīšu apmaksāšanu esam izsvītrojuši kā nelietderīgus izdevumus jauniem un veselīgiem cilvēkiem. Bezmaksas sēdvietas nemaz tik viegli nav atrast, tomēr ar apkalpes laipnu padomu atrodam „sēžamo klāju”, kas izrādās divas nelielas istabas apmēram 30 cilvēkiem. Par laimi esam ieradušies vieni no pirmajiem un vieta gulēšanai vēl ir pieejama. Jūra ir ārkārtīgi mierīga un šūpošanu mazliet var just tikai brīžiem. Gulēšanu traucē nevis šūpošana, bet kuģa motora rūkšana un vibrācija, kas ir pamanāma pat kuģa augšējā 6. klājā. Laikam jau tas ir normāli priekš 1974. gadā ražotā kuģa, kurš spēj pārvietoties ar ātrumu 30 km/h. Nakts vidū mūsu 30 personu guļamistabas kaimiņi – brāļi lietuvieši uzsāk skaļas sarunas. Esmu pamodies un eju nelielā pastaigā uz labierīcībām un āra klāju. Izrādās, ka ir jau gaišs un kapteiņa palīgs uzvelk mastā Igaunijas karogu. Vēl ir ļoti agrs tāpēc eju atpakaļ vēl nedaudz pagulēt. Cauri Zviedrijai. Pusseptiņos pa kuģa radio dažādās valodās tiekam modināti ar rīta pantiņu: ”Astoņos ieradīsimies Zviedrijā, ostā ir +19 grādi pēc Celsija skalas”. Aiz muguras ir 290 jūras kilometri, ir 8:00 no rīta un 800 pasažieru kuģis ”Vana Tallinn” mūs kopā ar daudzām automašīnām izlaiž ostā. Diemžēl uzreiz turpināt ceļu nevaram, jo priekšā ir Zviedrijas robežkontrole. Gaidīšana automašīnu rindā izvēršas nesaprotami ilgi, desmit auto, kas atrodas mums priekšā tiek pārbaudīti veselu stundu. Kad beidzot pienāk mūsu rinda, robežsargs ieskatās mūsu pārpildītajā bagāžniekā, noskaidro, ka dodamies uz Norvēģiju atpūsties un novēl laimīgu ceļu. Netālu no robežkontroles pirmajā pieturvietā rīkojam brokastu pauzi. Pēc vairāku visdziļāk iekrauto somu pārbaudes, laimīgi izrādās, ka desa un siers tomēr ir dziļi somā, nevis Rīgā, tātad brokastis var notikties. Uzreiz redzams, ka šajā pieturvietā brokasto daudzi austrumu kaimiņi, jo viss grāvis pie pieturvietas ir piemētāts ar atkritumiem. Paēduši dodamies garajā šodienas pārbraucienā. Patīkami pārsteidz Zviedrijas ceļa zīmju daudzums un loģiskais izvietojums, kas ļauj minimāli izmantojot karti, nokļūt pareizajā virzienā. Tiesa bijām iecerējuši braukt pa nedaudz mazāku ceļu, kas ved gar jūru, bet ceļa norādes mums pašiem nemanot mūs aizvilināja pa lielo E4 šoseju. Antīkie automobiļi Dienas vidū braucam cauri pilsētiņai Rattvik, kas atrodas pie liela ezera vārdā Siljan. Šeit šajās dienās notiek antīko automobiļu svētki – neredzēti daudz vecas automašīnas. Tās ir visur – gan pasākuma norises vietā, arī pilsētas ielās un pat uz lielajām šosejām tuvākajā apkārtnē. Jau 17:30 šķērsojam Zviedrijas/Norvēģijas robežu, to gandrīz nepamanot, jo par robežu liecina vien parasta nedaudz aiz koka paslēpusies ceļazīme, kas informē par iespējām saņemt muitas pakalpojumus tuvākajā pilsētiņā. Esam raiti izbraukuši cauri visai Zviedrijai, vēl nav vēls, tādēļ nolemjam jau šovakar apskatīt rītdienai paredzēto pirmo apskates objektu – olimpisko Lilehammeri. God Dag, Norge! Lilehammere ir pavisam neliela pilsētiņa, kurai ātri vien izlīkumojam cauri, braukdami augšup kalnā. Kalna galā ir uzbūvēts olimpiskais slēpošanas centrs ar slēpošanas trasēm un augstiem slēpošanas tramplīniem. Šeit no augšas labi apskatāma arī pati Lilehammeres pilsētiņa. Te ir tik labi, ka uznāk ķecerīga vēlme telti nakšņošanai uzcelt tepat olimpiskā centra mežā. Tomēr nolemjam naktsvietu meklēt ārpus pilsētas kādā klusā dabas stūrī. Braucam pa nelielu šoseju un pie katra nelielā sānceļa, pārmaiņus spiežot bremzi un gāzi un izsaucoties „atkal mājas!”, meklējam vietu nakšņošanai. Pēc kāda gabala atrodam nelielu, tukšu akmeņu karjeru pie upītes, kur pirmo reizi uzslejam savu telti. Mums līdzi neliela benzīna plītiņa un pārtika vakariņu gatavošanai – putras, makaroni un tušoņi. Nedaudz apskatījuši tuvējo apkārtni un pagatavojuši un paēduši vakariņas salienam teltī uz nakts guļu. Nomazgājamies upītē, kas ir plata kā mūsu Gauja, bet pavisam sekla un krietni akmeņaina kā jau visi Norvēģijas ūdeņi. Braucam tālāk pa skaisto upītes ieleju, kur abās pusēs ir kalni, pa vidu upīte un ceļš. Tuvu pie ceļa ir sabūvētas nelielas koka dzīvojamās mājas, kuras tālāk no ceļa nemaz nebūtu iespējams uzcelt, jo sākas kalns. Dabas dažādība Pēra Ginta ielejā Pēc pāris stundu gleznaina brauciena esam nonākuši pie norādes, kas vēsta ”Šeit sākas Pēra Ginta ceļš”. Simts metrus tālāk apstājamies pie vienu kvadrātmetru mazas koka mājiņas, kurai uz sienas sarakstītas dažādas cenas. Skaidra lieta – šeit ir jāsamaksā par ceļa lietošanu. Dīvaini - te nav neviena cilvēka. Būdiņā iekšā ir vēlēšanu urnai līdzīga kaste, bet uz kastes - aploksnes un rakstāmais. Ko mums tagad darīt? Pēc brīža piebrauc auto ar Dānijas numuriem. Dāņi izrādās vairāk pieredzējuši un zina kas darāms. Izrādās, ka aploksnē ir jāieliek prasītā naudas summa – vieglajai automašīnai 80 NOK, t.i. 6 LVL. Aploksne ar naudu jāaizlīmē, jāuzraksta virsū vārds, uzvārds un auto numurs. No aploksnes jānoplēš maliņa ar numuru, bet pati aploksne jāiemet urnā. Tāda ir samaksa par Pēra Ginta ainavu ceļu. Ceļa otrā galā mūsu godīgums tika pārbaudīts – bija jāuzrāda noplēstā aploksnes maliņa. Labi, ka mūsu veselais saprāts uzvarēja un mēs godīgi samaksājām prasīto summu. Tas ka par šo ceļu ir jāmaksā nemaz nenozīmē, ka ir gaidāms labāks ceļš vai kāds īpašs serviss. Ceļš bija sliktāks nekā parastie bezmaksas ceļi. Vienu posmu bija pat grants ceļš – liels retums mūsu maršrutā, kad uz ceļa nav asfalts. Šeit mēs maksājām par neskatu dabu, par skaistiem kalnu skatiem. Tur bija īstas lauku saimniecības ar govju ganāmpulkiem, bet vēl pēc kāda gabala beidzās koki un sākas tundra. Pastaigājamies pa zemiem kadiķiem – lielākie ir tikai nedaudz virs ceļiem. Šeit aug arī zāle un sūnas, sāk nogatavoties lācenes un tepat tundrā aug arī brūklenes. Ar lielu sajūsmu ieraugām pa ceļu pastaigā izgājušu aitu bariņu – te mums jāapstājas lai filmētu un fotografētu! Vēlāk aitas satiekam vēl pāris vietās, arī govis vietām ir izgājušas uz ceļa. Nākamais šodienas piedzīvojums nav ilgi jāgaida. Aija un Norvēģijas policija Izbraucam uz vienas no lielākajām Norvēģijas šosejām E6. Galvenajā lomā mūsu otrais auto pilots – Aija, kas pašlaik droši stūrē auto pa gludo ceļu. Kas tad tas? Negaidīti uz ceļa stāv policija, kas māj ar zizli mums priekšā braucošajai automašīnai un ... un ... un arī mums! Nekad nav patīkami, ja aptur policija, bet Aija ir jauna autovadītāja, ko policija vēl nekad nav apturējusi. Un vēl šī pirmā reize gadās ārzemēs – pamatīgs nervu pārbaudījums! Policists uzmet aci vadītājas apliecībai un lūdz veikt alkohola testu – iepūst trubiņā. Aija ir šokā – pūšot testerī seja kļūst sarkana jo sarkana. Ar mūsu dokumentiem un alkohola līmeni viss ir vislabākajā kārtībā, tāpēc likumu sargs, laipni ļauj turpināt ceļu. Patiesi emocionāls notikums! Vienā no daudzajām ceļmalas pieturvietām piestājam un pie tur novietotā galdiņa sarīkojam pusdienas, likdami lietā Latvijā iepirktos pārtikas krājumus. Šajā pieturvietā ir pat tualete un dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Bez maksas! Un nekas nav salauzts vai aprakstīts. Līdz nākamajai apskates vietai braucam 3 stundas, kas paiet ļoti ātri, pateicoties skaistajiem skatiem aiz auto loga. Braucam cauri ielejām, kurās uzauguši nelieli ciematiņi un visa zeme, kas nav kalni un akmeņi ir rūpīgi apstrādāta. Ielejas centrā, zemākajā vietā tek upīte. Tā vietām ir uzpludināta un veidi lielākus un mazākus ezeriņus. Laiku pa laikam braucam pāri tiltam, jo ceļš kārtējo reizi šķērso upīti, lai pārietu ielejas lēzenākajā krastā. Daži tiltiņi ir tik šauri, ka jāgaida pirms būs pārbraukusi pāri pretim braucošā automašīna. Klints virsotnes ieņemšana ar auto Nonākuši Dalsnibas klints pakājē ar šausmām ieraugām stāvo ceļu augšup. Tas ir pirmais mūsu serpentīnu ceļš. Šaurs, līkumots un pārsvarā bez jebkādām margām. Grāvja vietā te ir bezdibenis! Uz šaurā ceļa nemitīgi jāizmainās ar lejupbraucošām automašīnām. Sākumā visi braucam elpas aizturējuši. Tā kā šoferītis mums ir drosmīgs, tad jau pusceļā dūša ir atgūta un sāk traucēt priekšā lēni braucošais Nīderlandes tūrists. Meitenēm braukšana šķiet pārlieku ātra, tāpēc viņas spiedz pilnās balsīs un pieprasa prātīgāku braukšanu. Kādu laiku šādi braukuši, esam nokļuvuši klints augšā, 1476 metrus virs jūras līmeņa (un aptuveni tikpat metru kopš serpentīna sākuma līdzās fjordam). Atverot auto durvis sejā iesitas spirdzinošs vēsums, kas stindzina arī mūsu pirkstus. Uz rietumiem redzams fjords ar braucošiem kuģiem, bet visapkārt citas kalnu virsotnes, dažas no tām pat augustā ir apsegtas ar biezu sniega cepuri. Pieejot pie skatu laukuma margām, redzam ka dziļi lejā aizlīkumo mūsu ceļš. Aukstums vasarīgi ģērbtos cilvēkus nerosina šajā virsotnē pavadīt ilgu laiku, tāpēc braucam lejā un drīz vien nokļūstam pie no augšas apskatītā fjorda – Geirangerfjorda, kura galā ir osta un neliels ciematiņš. Izstaigājuši ostu un fjorda malā esošos suvenīru veikaliņus dodamies naktsvietas meklējumos. Pikaso paraksts un Letiņu likumi Mums priekšā pamatīgs serpentīns, ko mūsu galvenais pilots nosauc par Pikaso parakstu. Uz kartes tieši tā šis serpentīns arī izskatās. Nezinu kā tas būtu izskaidrojams, bet tieši šajā vietā manā parocīgajā ceļojuma piezīmju blociņā pirmo reizi parādās bagātīgi pārrunātā ”Letiņu tēma”. Meklējot klusu vietu telts būvei, radās pirmais letiņu likums. Letiņi kempingos nedzīvo! Apspriežam, kādi dzīvnieki dzīvo Norvēģijas kalnu pakājē un aizrunājamies līdz spēles Kazaki-Razboiņiki, latviskotam apzīmējumam Letiņš un lācis. Meklējot nometnes vietu, nogriežamies vienā no retajiem sānu ceļiem, kas mūs uzved augstu kalnā. Šeit uz lauku ceļa vairākās vietās izbūvētas redeles, kas ir domātas, lai aitas nepārietu uz kaimiņa zemi – līdz ceļa malām teritorija ir nožogota ar sētu, bet uz ceļa – redeles, kurām cilvēks var pāriet un auto pārbraukt, bet aita pāri netiek, jo sprūst kājas. Līdzīgas redeles pāris vietās redzējām pirms iebraukšanas kalnu tuneļos. Zināms pārsteigums bija ieraudzīt purvu kalna galā, pakāpjoties no ceļa metrus desmit augstāk. Pēc ilgākiem meklējumiem atrodam lielisku naktsvietu dažus gadus vecā meža izcirtumā, kur bagātīgā daudzumā saēdamies visapkārt teltij augošās avenes. Troļļu ceļš (dienas Top 1) Šodienas pirmais apskates objekts ir troļļu ceļš – elpu aizraujošs serpentīns, kas ved mūs no kalna lejup. Šaurais ceļš daudzas reizes strauji maina savu virzienu uz pretējo debess pusi un vairākkārt ved mūs garām iespaidīgam ūdenskritumam. Ceļa malā izbūvēti nelieli paplašinājumi jeb kabatas, kur pretim braucošas automašīnas var pabraukt viena otrai garām gadījumos kad uz ceļa divas automašīnas blakus nesatilpst. Ūdenskritumam tuvākajā kabatā ir apstājies tūristu autobuss, un šaurais ceļš ir pilns ar laimīgiem cilvēkiem, kas ar fotoaparātiem un videokamerām steidz iemūžināt dabas krāšņumu. Mēs piestājam nedaudz augstāk un veicam līdzīgas darbības. Nedaudz pakāpjos pa tūristu taku, kas tepat šķērso šauro autoceļu un jau dažus metrus no ceļa ieraugu zaļas sūnas un zilus kalnu ziedus. Troļļu ceļa beigās, ielejas apakšā pa ceļmalu pastaigājas govju bars, kas jau sen pieradušas pie auto un cilvēkiem, tāpēc nepievērš mums itin nekādu uzmanību. Pēc neliela laiciņa nonākam pie troļļu sienas - stāvas kalnu grēdas, kuras slīpums vietām ir pat negatīvs – kalns augšā paliek resnāks, veidojot līdz 50 m. lielas pārkares! Šajā klintī alpīnisti uzkāpj 14 dienās, bet izpletņlēkšana no šīs klints kopš 1980. gada negadījumiem ir aizliegta. Šajā pusē dzīvo labsirdīgie, mazliet naivie, bet tomēr nerātnie troļļi. Pēc īsto troļļu parauga izgatavotas figūriņas vislielākajā skaitā iespējams sastapt suvenīru tirdzniecības vietās – te dažādām gaumēm iespējams izvēlēties ko savu. Mūsu ceļš tālāk ved gar fjorda krastu, kura krastos ieraugāmi mazāki un lielāki ciematiņi. Teritorija starp fjorda malu un kalnu ir neliela – vietām pietiek vietas tikai ceļam, bet citviet arī mājai ar nelielu dārzu, savukārt vēl plašākās vietās izbūvēti pat nelieli ciematiņi un tāda ir liela daļa milzīgās Norvēģijas, tāpēc Norvēģijā tādas ļoti lielas pilsētas nemaz nav. Pat galvaspilsēta Oslo ir mazāka par mūsu Rīgu, neskatoties uz to, ka tā atrodas Norvēģijas austrumos, kur nav tik kalnains. Ieejam veikalā un nedaudz pašausminājušies par šejienes cenām, varonīgākie no mums pārvar skopumu un nopērk saldējumu, kas šeit maksā sākot no Ls 1,30. Līdz nākamajai apskates vietai mums priekšā garāks pārbrauciens, tāpēc ir doma pārbrauciena vidū pastaigāt pa kalnu takām. Diemžēl šī iecere nepiepildās, jo kartē iezīmētās takas dabā neizdodas saskatīt. Neizdodas piepildīt arī vēl vienu ieceri – vēlamies nopeldēties, taču šeit sastaptie ūdeņi dienvidniekiem latviešiem šķiet pārlieku auksti pie tam ļoti reti sastopam vietas, kur būtu ērti piekļūt pie ūdens – pārsvarā krasti ir stāvi un akmeņaini. Brauciens zem jūras caur 5 km garu tuneli Pamazām tuvojamies Norvēģu jūras piekrastei, bet mēs to uzskatām arī par Atlantijas okeāna piekrasti, jo pat kartē robežu starp Norvēģu jūru un Atlantijas okeānu ir grūti novilkt. Pārbraucam pāri skaistam tiltam pār fjordu un nedaudz tālāk iebraucam iekšā garākajā zem jūras tunelī, kas ved uz 5 kilometrus tālo salu. Iespaidīga skaņa un pats brauciens caur tumšo tuneli. Uz kādu stundiņu piestājam Kristiansundas pilsētiņā. Apskati sākam tūristu informācijas birojā, ar mērķi iegūt labāku pilsētas karti. Iecere īstenojas ar uzviju – esam ieguvuši gan kartes gan vairākus labus bukletus. Šejieniešiem ir neparasta baznīca, kas no ārpuses atgādina 80tajos gados būvētu daudzstāvu viesnīcu, turpretim iekšpusē krāšņu skatu rada neskaitāmi krāsaini logi, kas daudzās krāsās izgaismo ļoti augsto telpu. Pilsētas parka dīķī peldas pīles un gulbji. Parka vidū ir neliels kalns, tā galā – skatu tornis. Torņa durvis diemžēl nezināmu iemeslu dēļ izrādās slēgtas, bet tas ir nieks – jau no skatu torņa pakājes redzama skaista apkārtnes panorāma. Cauri vecpilsētai pa gājēju ielu nonākam fjorda krastā, kur atrodas prāmju piestātnes un kādreizējās zvejnieku pilsētiņas simbols – statuja „Zvejnieka sieva”. Sieva stāv fjorda krastā un gaida vīru no jūras pārnākam. Zvejnieka sievas attēli patriotiski iestrādāti pat kanalizācijas lūku vākos. Skaistais Atlantijas ceļš Pabraukuši vēl pārdesmit kilometrus nokļūstam uz iespaidīgā Atlantijas ceļa. Ceļš ved pāri daudzām Atlantijas okeāna piekrastes saliņām. Salas ir savienotas ar tiltiem. Daži tilti ir pavisam vienkārši toties citi tilti ir ļoti izveidoti skaisti un iespaidīgi. Dažās salās piestājam apskatīt apkārtni un uzņemt fotogrāfijas. Kā par brīnumu pie okeāna ir ļoti mierīgi – vēja nav. Arī viļņi tikpat kā nav un ir silts – siltāks nekā vakar, kad atradāmies ielejā starp kalnu grēdām. Pie tam vakar bijām vairāk nekā simts kilometrus uz dienvidiem. Vienā no Atlantijas ceļa salām nolemjam sliet telti un palikt pa nakti. Telti uzbūvējam pārdesmit metru no ceļa pļavā, kas ir nelielas klints augšā. Vēl pēc desmit metriem skalojas okeāna ūdeņi. Noejot līdz ūdenim redzam, ka vairāk kā metru virs ūdens līmeņa krastu klāj savaidi izskaloti ūdens augi un gliemežvāki. Paēduši uz līdzpaņemtās plītiņas no līdzpaņemtajiem tušoņiem un makaroniem pagatavoto maltīti, dodamies pastaigā gar okeāna krastu. Krasts ir vieni vienīgi lieli klinšu bluķi – smilšaina pludmale un nelieli akmeņi šeit nav vispār. Akmeņainā klinšu bluķu virsma ir saplaisājusi un šķautņaina kā naži. Pie krasta ir daudz gliemeži un ūdensaugi, ieraugām arī dažas medūzas. Vakarīgā pastaiga mūs aizved arī līdz makšķernieku apsēstam tiltam. Lielākajai daļai loms nav redzams, bet dažiem vīriem jau pus spainis piemakšķerēts, bet pašam veiksmīgākajam spainis ir pilns ar 30 cm garām zivīm. Šonakt pamodāmies no dīvainiem trokšņiem. Ārā kāds ir!!! Tā ir kaija, kas grauž zāli (kaija – grauzējs ;). 5. diena. Šorīt izdodas piecelties un sataisīties visnotaļ operatīvi un jau desmit minūtes pirms deviņiem braucam tālāk. Mūsu šī rīta plānos ir sameklēt kempingu, kur būtu iespējams izmantot dušu. Iebraucam vienā kempingā, bet saimniekus neizdodas atrast – saprotami, jo kurš gan ievācas kempingā jau pusdesmitos no rīta. Kāpšana kalnā uz troļļu baznīcu (dienas Top 1) Nedabūjuši šeit dušu dodamies tālāk un necik tālu nepabraukuši nonākam pie Troļļu baznīcas stāvlaukuma. No šejienes sākas taka, kura pusotras stundas gājiena attālumā aizved uz troļļu baznīcu – alu, kurā iekšā tek ūdenskritums. Uzvelkam speciāli priekš pārgājieniem līdzpaņemtos sporta apavus un dodamies ceļā. Sākumā taka līkumo cauri mežam, gar upīti. Pēc neilga gabala taka sāk vest stāvus augšā kalnā. Kāpiens izrādās fiziski grūts, jo veselu stundu taka ved taisni augšā kalnā. Mums paveicies, ka blakus takai lejup tek upīte ar aukstu, garšīgu un veldzējošu ūdeni. Mēs kāpjam, kāpjam un uzkāpjam līdz 380m augstumam. Troļļu ala ir šaura, ar lieliem akmeņiem un strautu zem kājām. Iekšā ir auksts un valda pilnīga tumsa. Te noder līdzpaņemtais lukturītis. Klupdami un sizdami galvas pret alas griestiem pēc neilga laiciņa nonākam šaurā, bet augstā telpā kur no apmēram 10 metru augstajiem griestiem gāžas ūdenskritums, pa spraugām viegli saules gaismas apspīdēts. Izrādās, tas vēl nav viss – netālu ir otrs ūdenskritums, līdz kuram var nokļūt turoties pie ķēdes un kāpjot lejup pa alumīnija trepēm. Stāvais kāpiens kalnā mūs ir nogurdinājis, tomēr neviens no mums nešaubās, ka to atsver skaistie ūdenskritumi alās un dzestrais gaiss. Arī lejā nokāpt nenākas viegli. Pusceļā satiekam pārgurušus vāciešus, kas mums jautā, vai tālu vēl... Iekāpjam automašīnā un spriežam, ka labi vien ir ka neatradām kempingu ar dušu pirms šī kāpiena kalnā, jo muguras mums tagad slapjas. Beidzot duša! Letiņu likums #3: Pirms meklē dušu, padomā vai rīt nebūs jāsvīst. Drīz iebraucam kempingā, kura saimniece bilst, ka duša kur 5 minūtes siltais ūdens maksā 5 NOK (40 santīmi) esot domāta tikai kempinga iedzīvotājiem. Ātri vien mums izdodas vienoties ar saimnieci, ka par 40 NOK mēs – 4 cilvēki drīkstam izmantot šo civilizācijas prieku. Nākamā mūsu ceļa ir rožu pilsētiņa Molde. šeit ir ļoti piemērots klimats rožu audzēšanai un tas ir ļoti labi redzams – daudzviet pilsētas ielās rozes ir teju vai vairāk nekā zālājs. Mūsos ir jūtams nogurums no kalnā kāpšanas tāpēc interese par Moldi ir visai neliela. Pilsētiņas īsu apskati veicam caur auto logu un pēc neilga laika braucam uz Moldes prāmju piestātni, kur mums jāceļas pāri fjordam. Pārcelšanās norit visai raiti un brauciens var turpināties. Skaistā Ālesunda un jūras akvārijs Nobraukuši 70 kilometrus nokļūstam reģiona centrā – 40 tūkst. iedzīvotāju apdzīvotajā Ālesundā. Blakus pilsētas centram ir augsts kalns, uz kura virsotni ved ceļš. Pašā virsotnē ir iekārtots skatu laukums. Šeit ieraugām lielisku panorāmu uz visu pilsētu. Īpaši labi var apskatīt jūgendstilā atjaunoto pilsētas centru. Apmeklējam arī Ālesundas akvāriju ar daudz zivīm, jūras augiem un dzīvniekiem, kas tiek reklamēts kā viens no lielākajiem akvāriju centriem Eiropā. Šodien mums ir prāmju diena, jo braucam dienvidu virzienā šķērsodami rietumu – austrumu virzienā novietotos fjordus. Nākamais prāmis ir ar retāku kursēšanas grafiku, tāpēc minūtes divdesmit jāpagaida rindā. Gaidīdami apspriežam vakara ēdienkarti un izkaldinām kārtējās letiņu gudrības. Letiņam nevajag sveša likuma, jo letiņš pats sev likumus izdomā. Lai kļūtu par letiņu, jānodod zvērests – jāzina visus letiņu likumus. Noguruši aizbraucam līdz trešajam prāmim, pulkstenis ir pusastoņi un līdz prāmim jāgaida 45 minūtes, kuras nolemjam tomēr gaidīt, bet pēc prāmja gan uzreiz sāksim naktsvietas meklējumus. Šoreiz ir īpaši grūti atrast naktsvietu – tur kur nav kalns un fjords, tur ir māja vai iekopts lauks un nav kur telti uzcelt. Meklējumos šovakar nobraucam 40 kilometrus līdz beidzot paliekam mežā, nelielā stāvlaukumiņā tieši klusā lielceļa malā. Letiņu gudrība saka, ka gari mati ir ekstra un par ekstrām ir jāmaksā divkārt. 6. diena. Visu nakti nepārtraukti lija lietus, bet mūsu teltī ir sauss. Šorīt pamostamies 9:05 – pusotru stundu vēlāk nekā plānots, nākas secināt, ka modinātājs nav nostrādājis. Vestkapa vējš Neilgi pēc piecelšanās lielais lietus pierimst un mēs dodamies ceļā uz Norvēģijas tālāko rietumu punktu – Vestkapu. Jau esam pieraduši, ka kalni zem mums vai mums blakus ir visu laiku un arī šeit ne mirkli nav brīdis, kad mēs neatrastos kādas kalnu grēdas pakājē. Vestkaps atrodas kalna virsotnē, okeāna krastā un uz šo virsotni ved trauksmains, bīstams un skaists serpentīnu ceļš. Uzbraukuši Vestkapa virsotnē izkāpjam no auto un sajūtam tādu vēju, kāds vēl šajā ceļojumā nav bijis – gāž vai no kājām! Diemžēl aprakstā solītās simtiem apdzīvotās salas no Vestkapa nav redzamas. Neredzam nevienu salu un pie vainas šeit ir biezie mākoņi un migla. Tālāk iegriežamies 10 km garā sānu ceļā uz Hoddevik, kur atrodas smilšaina okeāna pludmele. Šķiet neticami, jo līdz šim Norvēģijā esam redzējuši tikai akmeņainus ūdenskrātuvju krastus. Nonākuši līdz pludmalei redzam, ka nekādi brīnumi te nav – smilšu josla ir visnotaļ īsa – tikai pāris desmitus metru plata un ap simts metrus gara. Laiks ir auksts, tāpēc atpūtnieki šeit nav redzami un arī mums dēļ aukstā gaisa un ļoti aukstā ūdens nerodas vēlme peldēties. Pārsteidz, ka okeāna un fjordu krasti tikpat kā visur izskatās netīri – ar izskalotiem ūdensaugiem. Artūrs pārliecinoši apgalvo, ka šeit Vestkapā ir iespaidīgāk nekā Troļļu ceļā – sarežģītāka šauro ceļu braukšana, ne mazāk iespaidīgi skati, klintī izcirsts autoceļa tunelis, bez kādiem sienu vai griestu stiprinājumiem. Briksdāles ledājs (dienas Top 1) Nākamais punkts mūsu maršrutā ir Briksdāles ledājs, līdz kuram braucami vairāk nekā 150 kilometri. Atkal līst lietus, tā ka nevaram cilvēcīgi apstādies un „pie egles” paēst pusdienas. „Pie egles” - tā esam iesaukuši šosejas malās bieži ierīkotos galdiņus, kas tiek apzīmēti ar ceļa zīmi egle+soliņš. Tuvojoties Briksdāles ledājam, jau kilometriem tālu redzams spoži zils ledājs kalna augšā. Nokļuvuši Briksdāles ledāja autostāvvietā, kas šeit maksā apaļas 40 kronas, sajūtam ka komplektā ar lietu šeit tiek piedāvāts arī liels vējš, tāpēc saģērbjamies silti un dodamies pa taku augšup kalnā. Serpentīnveidīgā taka ved tieši gar lielu ūdenskritumu un šajā vietā gājēji tiek ietīti ūdens mākonī, kas saslapina ne sliktāk kā pamatīga lietusgāze. Pēc pusstundas gājiena slapjums ir nožuvis un arī ledāja mala ir klāt. Ledājs šeit ir šķautņains, neregulāras formas, tuvumā tas nav tik spožs, bet drīzāk netīrs. Pie tam apakšējā daļa vasarā ir slapja – tā nedaudz kūst! Mēģinām paiet pa ledāju – tas nav iespējams bez adatu radžotiem apaviem, jo slīd daudz trakāk nekā slidotavā. Jautrie kempinga meklējumi Joprojām līst lietus, vakaram nākot atceramies slapjo telti, kas guļ iesaiņota ūdensnecaurlaidīgā maisā un mūsu domās, neatkarīgi vienam no otra ir iešāvies maģisks jēdziens „kempinga mājiņa” . Atliek vienam šo domu izteikt skaļi un jau pēc mirkļa esam vienojušies, ka šonakt glābsimies no lietus un izžāvēsim mantas civilizētos apstākļos. Arī kempinga meklējums izvēršas par jautru piedzīvojumu – vispirms atrodam līdzpaņemto Norvēģijas kempingu karti, kur blakus lielceļiem ir atzīmēti kempingi. Zinot Norvēģijas augsto cenu līmeni mums rodas šaubas vai kempingu kartē norādītā mājiņas cena 200-900 NOK ir jāmaksā katram nakšņotājam vai tas ir par visu mājiņu. Iebraukuši pirmajā kempingā, noskaidrojam ka šī cena ir par mājiņu un jau ceturtajā kempingā dabūjam mums piemērotu mājiņu ar 4 gultām, pieņemamu cenu un bez svaigi novircota lauka blakus kempingam (kas gaisu bojāja trešajā kempingā) 7. diena. Nakts kempinga mājiņā izrādās laba un 9 no rīta pametam lielo kempingu izgulējušies un izžāvējuši slapjās mantas. Pa nakti lietus ir mitējies un šorīt kalni paveras mazliet citādā ainavā. Ir redzamas kalnu apakšas un spices, bet vidus daļa ir ietīta baltās mākoņu šallēs. Šodienas ceļi mūs pamazām radina pie tuneļiem – vispirms izbraucam caur 3,5 km garu tuneli, bet jau pēc pāris simts metriem iebraucam 4,5 km garā tunelī, kas ved cauri kalnam. Nedaudz sāņus no mūsu maršruta ir pat 24 km garš tunelis. Braucam gar kārtējo kalnu upi, kas ir krāčaina un aicināt aicina izbaudīt mazliet ekstrēmus laivošanas priekus. Apspriežam jautājumu, kā gan Norvēģijas ūdeņi iegūst zilganzaļo nokrāsu? Tiek izteikti dažādi minējumi par šampūniem un veļas pulveriem, bet galu galā jautājums pagaidām paliek neatbildēts. Ja citi letiņi sāk žāvāties, ieskaties spogulī, vai tu nekrāc. Aukstā augstkalne, īsti brieži un sniegs (dienas top 1) Piestājam nelielā pilsētiņā Loma, kurā tāpat, kā daudzās Norvēģijas vietās ir saglabājusies vecā koka stāvbaznīca. Lomas stāvbaznīca ir būvēta 11.gs., tā ir labi saglabājusies – stabila un skaista vēl šodien. Tālāk no Lomas dodamies pa ainavu ceļu un meklējam kādu piemērotu taku, kur piestāt un doties nelielā pastaigā. Nelaime tāda, ka šis ceļš pamazām mūs ir uzvedis augstu kalnos un šeit ir auksts. Vietām blakus ceļam grāvī vēl ir nedaudz sniegs. Augusta mēnesī! Tik aukstam pārgājienam mēs neesam gatavojušies, tāpēc iešanu pa taku šajā apvidū atliekam. Letiņi neēd skudras, letiņi ēd gaļu un tušoņus! Šo 55. ceļu mēs iesaucam par auksto ceļu. Pamazām ceļš ved atkal no kalniem lejup un nobraukuši pavisam lejā, nokļūstam pie fjorda, kur piestājam speciāli ierīkotā un ar ceļa zīmi apzīmētā makšķerēšanas vietā. Nedaudz pasēžam fjorda krastā un pavērojam kā kāds drukns vīrietis ar savu blondo sieviņu makšķerē. Zivis viņiem neķeras, bet mūsu interesi piesaista fakts, ka šie cilvēki sarunājas krievu valodā. Nākamais mūsu pieturas punkts ir pilsētiņā vārdā Songdal, kur pirmo reizi visa brauciena laikā iegriežamies lielveikalā, kam piekārts pierasts nosaukums – RIMI. Cenas patiesi ir tik augstas, kā bijām brīdināti, t.i. 2-5 reizes dārgāk nekā Latvijā. Pie tam RIMI šeit skaitās zemo cenu veikals. Prāmis streipuļoja Pārceļamies ar prāmi pār pasaules lielāko fjordu Sognefjords, mūsu uzmanību piesaista prāmja gaita – prāmis streipuļo, vai tiešām tā stūre ir nonākusi nestabilās rokās ?!? Kuģojiens beidzas laimīgi un mēs dodamies Bergenas virzienā. Ceļš atkal uzlīkumo augšā kalnā, pārsniedzot 1000m.vjl. atzīmi, arī gaiss kļūst aukstāks un drīz vien atkal ieraugam sniegu. Ceļa malā piestājam pie lielas suvenīru tirgotavas, kur blakus ārā, zem klajas debess izkārtas briežu un aitu ādas, arī briežu ragi. Turpat blakus nelielā aplociņā, tūristu pievilināšanai ganās divi kaulaini briedēni. Šodien esam nobraukuši tālu ceļu, bet mazāk apskatījuši, mūsu pa dienām sastādītais ceļojuma plāns ir nedaudz apsteigts tamdēļ nolemjam nedaudz atpūsties un nakts vietu sākam meklēt agrāk nekā parasti. Jau ap sešiem pēcpusdienā esam atraduši telts vietu nelielā laukumiņā 10 metrus lejup ceļa uzbēruma, blakus upītē uzpludinātam dīķim. Mēs atrodamies ielejā starp kalniem un abās pusēs ir redzami ūdenskritumi, bet tie mūs īpaši neizbrīna, jo pēdējās dienās esam redzējuši neskaitāmus ūdenskritumus, auto tuneļus un šosejas serpentīnus. Uzbūvējuši telti un sasildījuši burciņās līdzatvesto zupu, mūs pārsteidz lietus, tāpēc zupu ēdam tērpušies lietusmēteļos, galvas slēpjot zem lietussargiem. Pēc brīža lietus pārstāj un mēs ķeramies pie ik vakara tradīcijas – dienas notikumu topa sastādīšanas. 8. diena. Šis rīts mums sagādāja nepatīkamu starpgadījumu. 4:00 no rīta nakts klusumu pārtrauc blīkšķis tieši pie mūsu telts, bēgoši soļi un pēc sekundes sāk bļaut mūsu auto signalizācija. Ātri raujam vaļā telts rāvējslēdzējus, bet huligāni jau ir iekāpuši savā auto un aizlaidušies. Mūsu teltī ir vairāki blakus esoši caurumi, sākumā šķiet, ka durts ar nazi, bet izlienot no telts zem bojājuma vietas atrodam akmeni gandrīz cilvēka galvas lielumā. Tātad akmens ir uzmests uz telts, bet telts audums ir izrādījies pietiekami izturīgs, lai akmens neiekristu telts iekšpusē mums uz galvas vai vēdera. Automašīnas signalizācija iedarbojās, jo bija iesperts vai uzlēkts uz motora pārsega atstājot skrāpējumus un bukti. Iespējams, ka huligāni šajā sestdienas naktī brauca no ballītes un bija noreibuši. Nelieši! Drošības sajūta un miegs mums ir laupīti tamdēļ rekorda ātri nojaucam telti un pametam šo vietu. Tvindes ūdenskritums 5:00 no rīta apskatam iespaidīgo Tvindes ūdenskritumu, kas sastāv no daudziem maziem ūdenskritumiņiem, lielajai ūdens straumei gāžoties lejā pa klinti. Ūdens mūs nomierina un pēc pusstundas relaksācijas dodamies tālāk – Bergenas virzienā. Pārsteidz lielā degvielas cenu starpība dažādās pilsētās – starpība starp lētāko piedāvājumu un dārgāko ir 7 santīmi (8.69-9.75 NOK) un tas ir atkarīgs no pilsētas nevis no degvielas stacijas īpašnieka Shell, Statoil, Esso vai cita. Bergena un zivju tirgus (dienas top 1) Bergenā ierodamies svētdienas rītā, pusdeviņos no rīta. Izstaigājam unikālo koka vecpilsētu – pat ielu segums šeit ir no koka! Apskatām karaļa pili, uzbraucam ar funikuleri skatu laukumā, kur otra lielākā Norvēģijas pilsēta ir ieraugāma no putna lidojuma. Patīkamas izjūtas izbaudām izstaigājot slaveno Bergenas zivju tirgu. Te viss izskatās tik garšīgs! Vienīgā nelaime ir cenas, kas ir augstas kā visur Norvēģijā, vairākkārt pārsniedzot Latvijas cenas. Nopērkam 3 latus vērtās lašmaizītes, kas pārklātas arī ar garnelēm un melnajiem ikriem. Mmmm, cik garšīgi! Tālāk izstaigājam pilsētas centru. No ārpuses apskatām teātra ēku, pastaigājamies pa centrālo bulvāri, kuru rotā pieminekļi, strūklakas un pusnojaukts pārvietojamais atrakciju parks. Šeit mūsu ceļš pagriežas māju virzienā – dodamies uz Oslo pusi. Steindāles ūdenskritums Netālu no Bergenas piestājam pie viena no lielākajiem Norvēģijas ūdenskritumiem – Steindāles ūdenskrituma. Laikam jau normāli, ka iespaidi ir sakrāti tādām kaudzēm un ūdenskritumi ir redzēti neskaitāmas reizes, ka pat šis milzu ūdenskritums vairs neatstāj elpu aizraujošus iespaidus. Izbraukuši caur 7,5km garu tuneli un pārbraukuši ar pēdējo mūsu maršrutā plānoto fjordu prāmi, kas vieglajam auto ar šoferi + 3 pasažieriem izmaksā 102-160 NOK sākam meklēt nakšņošanas vietu. Finnanšteina piemājas kempings Pagājušās nakts starpgadījuma iespaidā nolemjam turpmāk nakšņot kempingos, kur telts vieta izmaksā 70-150 NOK. Pabraucam garām pāris lieliem kempingiem, jo tajos iespējams no rīta būs jāstāv rindā uz dušām. Drīz vien atrodam savu šīs nakts mājvietu – nelielu, interesantu kempingu pie upes. Šīs kempings izskatās pēc privātmājas ar Norvēģijai neraksturīgi lielu pagalmu. Pie mājas durvīm ir ziņojumu dēlis, kur piesprausts kempinga cenrādis, vispārīgi kempingu lietošanas noteikumi un plakāts, ko saimnieks ar flomāsteru uzrakstījis norvēģu, angļu un vācu valodā. Plakāts viesiem vēsta aptuveni šādu tekstu: „Laipni lūdzam Finnanšteina kempingā. Es neesmu atpakaļ pirms 20:00. Ja atslēgas karājas uz dēļa, tās ir pieejamas, pretējā gadījumā tās tiks izmazgātas, kad es atgriezīšos mājās. Priekš teltīm vienkārši sameklējiet prasībām atbilstošu vietu.” Samaksai par dušu, uz mājas kāpnītēm atstāta plastmasas bļodiņa, no kuras apmaiņā pret 10 NOK atļauts paņemt dušas atslēgas. No rīta bļodiņā ieraugām vairākas monētas, kuru skaitu papildinām arī mēs. 9. diena. Naktī debesis atkal ir pārklājuši lietus mākoņi un no rīta līst lietus. Mākoņu vienmērīgais pelēkums un bezvējš nedod cerības, ka lietus drīz varētu rimties. Šodien braucam Oslo virzienā pa šoseju, kas tiek dēvēta par „Pārsteigumu ceļu”. Pārsteigumi galvenokārt ir dabas daudzveidība, kas šeit ieraugāma. Ceļš mūs līkumo cauri ielejām, pāri kalniem un cauri tuneļiem, kas mēdz būt arī līkumoti. Veringa ūdenskritums Drīz vien nokļūstam pie pirmā šodienas apskates objekta – Veringa ūdenskrituma. Lai to ieraudzītu, jāiet stundu ilgs pārgājiens pa gājēju ceļu un pēc tam pa marķētu kalnu taku. Tiem, kas nevēlas iet pārgājienā, takas sākumpunktā tiek piedāvāta cita atrakcija – vizināšanās ar troļļu vilcienu, kas nedaudz atgādina Rīgā, Mežaparkā kursējošo pasažieru transportlīdzekli uz mikroautobusa bāzes. Kaut arī laiks ir slikts – līst lietus un ir tāda migla, ka iespējams, ūdenskritumu varēs tikai sadzirdēt, es tomēr izvēlos iet pārgājienā. Puse no mūsu 4 cilvēku lielā kolektīva izvēlas vizināšanos ar autobusiņu. Taka izrādās tikpat interesanta kā iespaidīgais 182 m augstais Veringa ūdenskritums un ar prieku ejam pat lietū un vietām sliktā redzamībā. Īsti nevar saprast vai tā ir migla vai mākoņi, jebkurā gadījumā brīžiem nevar redzēt tālāk kā dažus metrus uz priekšu. Gājēju ceļš ved pa veco serpentīnveida šoseju, kas tika izmantota satiksmei, kad vēl nebija uzbūvēti tuneļi cauri kalniem. Tālāk dodamies pa akmeņainu taku pa stāvu upes ielejas krastu. Pēc neilga laika dodamies pāri upei pa iekārtu trošu tiltiņu. Nonākuši 100 m no ūdenskrituma beidzot to ieraugām visā savā milzīgajā krāšņumā. Arī migla kā pēc pasūtījuma ir izklīdusi. Šis ūdenskritums ir patiesi iespaidīgs! Pēc lietainās pastaigas esam izlijuši, bet visu apģērbu nomaiņa palīdz un mēs braucam tālāk. Pēc kāda laika piestājam pilsētiņā Gol, kas ir novada tirdzniecības centrs. Ieejam zemo cenu veikalā Kiwi, kur pārpratuma pēc gandrīz nopērkam lētus saldumus, kas pēc rūpīgākas ieskatīšanās izrādās ir putnu barība. Šajā pilsētā ir akvaparks, bet uzzinot, ka biļete maksā 12 Ls un ka parks nav nekāds super lielais vai modernais, nolemjam to neapmeklēt. Šodien dienas lielāko daļu pavadām braucot pāri visai Norvēģijai. Pēc lietainā laika un rīta pastaigas visi esam mazliet miegaini. Ceļotāju noskaņa jau ir mājās braucoša un sākam atcerēties dažus jautājumus, ko neesam izpratuši un noskaidrojuši – x jautājumus. Kur ir troļļu zīme? Kā gadījās sadauzītie krabji okeāna krastā – paši izlīda vai izskaloti? Kas tie par bumbuļiem elektrības vados? Kāpēc ūdens ir zaļš? Pastaiga Drammenā Sešos vakarā iebraucam Oslo pievārtē esošu nelielu pilsētiņu – Drammenu. Šajā ostas pilsētā ir daudz veikalu un neliela, ne pārāk veca, bet skaista vecpilsēta. Pie vecpilsētas ir kalns, kurā augšā uz skatu laukumu ved taku serpentīns. Sākotnēju likās, ka kalns nav liels un pēc neilga kāpiena būsim kalna galā. Tomēr kāpiens izrādās ilgs un taku tīkls sarežģīts, ka pat izdodas mazliet apmaldīties tā arī augstāk par pus kalnu neuzkāpjot. Drammenē tāpat kā citās vidēja izmēra Norvēģijas pilsētās par autostāvvietu ir jāmaksā un šoreiz mūsu pilsētas apskati saīsina pārlieku strauji pienākušās samaksātā laika beigas – par stundu šeit automātā bija jāiemet 12 NOK. Dodamies Oslo virzienā meklēt kempingu. Izrādās uz Oslo iet Norvēģijai neraksturīgi plata šoseja ar blīvu apbūvi abās malās, tāpēc ātri vien kļūst skaidrs, ka kempingu šeit ir jāmeklē pavisam savādāk nekā Norvēģijas rietumos. Seko braukšana uz kartē uzzīmētu kempingu, lai tur nokļūtu, šķērsojam vairākas Oslo virzienā ejošas šosejas, izbraucam cauri vairākām Oslo priekšpilsētām un tas viss mūsu kartē satilpst zem viena īkšķa gala. Kempingu izdodas atrast pirmajā piegājienā, bez maldīšanās. Tik milzīgu kempingu redzam pirmo reizi! Kā jau pierasts kempinga lielāko daļu aizņem piekabes – mājas, kas izskatās kempingā tiek novietotas vismaz uz visu vasaru. 10. diena. Jo labāks kempings, jo ilgāk jātaisās, šorīt taisījāmies rekorda ilgi – 2 h 10‘. Šodien dienas kārtībā ir Oslo apskate. Lai nokļūtu līdz pilsētas centram, mums jābrauc ap 30 km un pareizā kvartāla atrašanai rūpīgi jāseko līdzi kartei. Orientēšanās šoreiz izdodas nevainojami un bez liekas maldīšanās nokļūstam pie pirmā šodienas apskates objekta. Vigelanda skulptūru parks (dienas top 1) Lielajā parkā izstādītas vairāk kā 200 skulptūras. Šeit var uzņemt ļoti daudz fotogrāfijas ar visdažādāko cilvēku skulptūrām un tūristi no daudzām pasaules valstīm to nemitīgi šeit dara. Tālāk mūsu ceļš ved uz Oslofjorda piekrasti, kur netālu viens no otra uzbūvēti vairāki muzeji. Kon – Tiki muzejs Mēs apskatām T. Heijerdāla Kon – Tiki muzeju, kur izstādīti slavenā ceļotāja plosts, kuģis un daudz kas cits. Muzeja kinozālē nedaudz pavērojam dokumentālo filmu, kur redzams arī pats Heijerdāls. Nākamo apmeklējam turpat pāri ielai esošo jūrniecības muzeju, kur izstādīti dažādi Norvēģu jūrniecības eksponāti, t.sk. laivas, kuģu fragmenti un lielu kuģu modeļi. Izejam no muzeja un esam pārsteigti – Norvēģijā sākuši runāt latviski! Nu nebija tie Norvēģi, bet gan tūristu grupa. No Latvijas. Oslo pilsētas centra apskate Muzeji apskatīti, nu laiks doties uz pilsētas centru. Esam šokēti par autostāvvietas cenu – daudzstāvu autostāvvietā 1 stundas cena ir 45 NOK. Šāda cena mums nav pa prātam, tāpēc pabraucam puskilometru nost no centrālās ielas un atrodam stāvvietu ielas malā par 3 reizes zemāku cenu un dodamies pastaigā pa pilsētas centru. Karaļa pils, teātra ēka, universitāte, stūrtings (valsts parlaments), Oslo doma katedrāle, centrālā gājēju iela. Ieejam centrālajā dzelzceļa stacijā, lai apskatītu kā te izskatās un arī intereses pēc uzzināt biļešu cenas. 170 km brauciens līdz Lillehammerei maksā 21 Ls! Mūsu kājas jau jūt nogurumu un saka ka jāiet atpakaļ uz auto. Sacīts, darīts – dodamies atpakaļ un pa ceļam apskatām kādu interesantu strūklaku Adamsu ģimenes stilā un arī Rātsnamu, kurš nemaz neizskatās pēc Rātsnama! Braucam ārā no Oslo un iekļūstam sastrēgumā – sastrēgusi visa lielā maģistrāle. Pēc 15 minūtēm varam atsākt braukšanu normālā ātrumā, tā arī nesapratuši sastrēguma patieso iemeslu. Jo tālāk braucam, jo mazāk apkārtne izskatās pēc Norvēģijas – kalni ir pazuduši vien vietām no zemes izlien akmens bluķi. Gluži kā Zviedrijā. Valūtas maiņa ... pret sieru Piestājam nelielā pilsētiņā pirms Norvēģijas robežas, lai pārtikas veikalā iztērētu atlikušās Norvēģijas naudiņas. Vairāk pirktais suvenīrs izrādās karamelizētais kazas siers, jo bija zināms, ka šis Latvijā nenopērkamais produkts ir garšīgs un izrādās arī nav pārlieku dārgs. Šīs nakts kempingu atrodam bez liekas kavēšanās, tas atrodas labības lauka malā pāris km pirms Zviedrijas robežas. 11. diena. Neskatoties uz to, ka dienā laiks ir silts, nakts ir vēsa. Vai tiešām jau tuvojas rudens? Vēl taču tikai 6. augusts! Šis ir pēdējais šī ceļojuma rīts Norvēģijā tāpēc atvadāmies no šīs lieliskās zemes, kur sastapām arī daudzus citus skaistās dabas apjūsmotājus, neticami daudzi no tiem ceļo ar dzīvojamām automašīnām. Daudzu viesu automašīnu zili zvaigžņotos numurus rotāja Nīderlandes iniciāļi bija arī Zviedri, Somi, Vācieši u.c. labi cilvēki. Izbraukuši no kempinga drīz vien nokļūstam uz robežas – par to liecina ceļa malā novietotie muitas punkti, valūtas maiņa un ceļa zīme uz kuras rakstīts „Sverige”. Nekas neliek mums uz šīs robežas apstāties vai samazināt ātrumu. Pēc Norvēģijas kalnainās un mainīgās ainavas, brauciens cauri Zviedrijai pa E-18 lielceļu ir vienmuļš. Visapkārt meži un labības lauki, neviena kalna. Nobela muzejs Pusceļā starp Oslo un Stokholmu esam ieplānojuši apskatīt Nobela māju – laboratoriju, kuru sākumā dēļ ceļvedī iedrukātas nepareizas kartes, meklējam pavisam pretējā pilsētas pusē. Par laimi, ceļā gadījās tūrisma informācijas punkts, kur noskaidrojām pareizo Nobela muižas atrašanās vietu. Muzejā noskatāmies filmu par slaveno zinātnieku, daudzu patentu autoru un savā laikā lielāko Eiropas uzņēmēju, kurš darbojās teju vai visās Eiropas valstīs. Lielā daudzumā te izstādīti ieroči un kaujas tehnika. Kā nekā Nobels izgudroja glicerīnu un dinamītu. Diemžēl zinātne prasa upurus – eksperimentējot Nobelam izdevās uzspridzināt savu māju, traģiski bet arī brāli. Stokholmas apskate un sarežģītais transporta tīkls (dienas top 1) Puspiecos esam atbraukuši līdz Stokholmas robežai. Pirms doties meklēt kempingu nedaudz pastaigāsimies pa Stokholmas vecpilsētu. Diemžēl sakarā ar darba dienas beigām satiksme ir intensīva un papildus tam Stokholmas automaģistrāļu tīkls ir visnotaļ sarežģīts, tamdēļ vesela stunda tiek patērēta līdz varam sākt pastaigu. Pusotras stundas laikā paspējam izstaigāt centrālo gājēju ielu un apmest pāris lokus pa vecpilsētu. Patiesi skaista pilsēta! Tomēr iespaidu ziņā ir liela atšķirība - ja pēc Oslo apskates palika iespaids, ka pilsēta ir apskatīta, tad pēc Stokholmas pastaigas šķiet, ka Stokholmas apskatei būtu jāvelta 2 – 3 dienas. Diemžēl vairāk laika apskatei mums nav, jo rīt jau 8:00 no rīta mums jābūt Kapelskāras ostā. Mums paveicas, jo izdodas apmesties kempingā pāris kilometrus no ostas – tātad jāceļas būs tikai par stundu agrāk! 12. diena. Kapelskāras kempings bija lēts bet ar sliktām dušām, tas bija pirmais kempings, kur nevarējām dabūt dzeramo ūdeni. Šķiet šīs kempings paredzēts galvenokārt lētā Igaunijas prāmja pasažieriem, jo labāki prāmji piestāj pašā Stokholmā, nevis šajā piepilsētiņas ostā. Rekordīsā laikā – 55 minūtēs esam sataisījušies un jau uz check-in sākumu esam iestājušies automašīnu rindā. Rinda iet ļoti lēni – mēs tajā nostāvam visas 90 minūtes līdz prāmja atiešanai un vēl 5 minūtes pēc paredzētās atiešanas. Atpakaļ pāri jūrai Iebraukuši auto un uzkāpuši līdz 6. klāja galdiņiem ieraugam, ka kuģis jau kustas. Kādu pus stundu mums ir dota iespēja vērot Zviedrijas piekrasti ar daudzām mazām saliņām līdz iebraucam atklātā jūrā un visapkārt ir redzams vien jūras ūdens. Šajā ceļojumā mums bija interesanta tradīcija. Katru vakaru balsojām par interesantāko dienas notikumu – izveidojās daudzi dienas notikumu topi. Nu, braucot atpakaļ pāri jūrai, liekam kopā notikumus no mazajiem topiem, lai balsotu par ceļojuma interesantākajiem notikumiem. Ceļojuma lielais tops 1.Kāpšana kalnā uz troļļu baznīcu 2.Brauciens pa serpentīnu Dalsnibas klintī un skats no klints augšas 3.Iespaidīgais Briksdāles ledājs 4.Troļļu ceļa fantastiskie skati 5.Stokholmas apskate 6.Vīglanda skulptūru parks Oslo 7.Brauciens pa sniegoto augstkalnu ceļu 8.Briežādas pirkšana un nenopirkšana 9.Izprecināšanas mēģinājums ar sērkociņiem - atbalstītājiem Mūsu rīcībā uz kuģa ir gandrīz visa diena, braucam no 9:30 līdz 19:30. Laiku kavējam vērojot apkārtni, citus prāmja pasažierus (īpaši divus zviedru jauniešus kuri dienas gaitā paspēja iztukšot iespaidīgu alkohola daudzumu), paklausāmies igauņu folkmūzikas ansambli, kurš uzstājas muzikālajā salonā, iepazīstam dārgā tax-free veikala sortimentu, kur 1,5 l minerālūdens pudele maksā Ls 0.84. Apspriežam plānus par mājās braukšanu – vai gulēt Igaunijā pa nakti un braukt uz Rīgu no rīta, vai arī doties uz Rīgu vēlā vakarā. Izvēlamies mājup doties jau vēlu vakarā un mājās esam 2 naktī. Atgriežoties Latvijā pārsteidz ceļa apzīmējumu nabadzība, salīdzinot ar Skandināviju un pat Igauniju. Nepatīkami pārsteidz arī atpūtas soliņu & galdiņu neesamība pie Via Baltica šosejas. Arī ceļa zīmes ir uzkrītoši nepārdomāti izvietotas un tas būtu uzskatāms par nolaidību, ne naudas trūkumu. Taupīgi plānojot ceļojumu mums ir izdevies interesants ceļojums par salīdzinoši zemu cenu. Tas galvenokārt ir, jo izmantojām lētāko prāmis, neņemot kajītes, ņemot līdzi lielus pārtikas krājumus, dzīvojot teltī. Ja mums nebūtu bijusi tik liela pacietība, lai pašiem rūpīgi izplānotu ceļojuma maršrutu un ja būtu lielākas komforta prasības attiecībā uz nakšņošanu, tad izdevīgāk būtu bijis ceļot autobusā ar tūristu grupu. Bet vai tad daži ietaupītie lati kaut ko nozīmē – galvenais, ka ir izdevies viens aizraujošs un interesants ceļojums!

Norvēģija - 5 gadi pagājuši

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem