Valsts, kurā es vēlos atgriezties!

  • 5 min lasīšanai
Par Japānas braucienu 18. marts Laika starpība starp Dāniju un Japānu ir astoņas stundas, tā kā ir diezgan grūti ceļot abos virzienos, bet tās nu ir pārejošas grūtības. Mēs izlidojām no Billundes 18. martā uz Frankfurti. Pēc idejas mums vajadzēja būt vienai stundai, lai nomainītu lidmašīnu, bet, kad mēs bijām noriņķojuši divus apļus ap Frankfurti, tad laika vairs nemaz tik daudz vairs nebija. Kur nu vēl milzīgā Frankfurtes lidosta! Bet pēc stresainas skriešanas cauri tranzīthallei, tomēr laikā tikām milzīgajā lidmašīnā Frankfurte- Narita. Tad sākās milzīgi ilgais pārbrauciens pāri Krievijas plašumiem un 19. marts deviņos (Japānas laiks) no rīta mēs bijām Naritā. Tur pārmaiņas bija redzamas uzreiz. Rindā stāvošajiem iekļūt gribētājiem lodziņu norāda speciāls darbinieks. Naritas lidosta ir trīs stāvos, bet informācija ir ļoti viegli saprotama un tā nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau bijām apmainījuši savus vaučerus pret „Japan Rail Pass”, kas dod iespēju pārvietoties ar visiem vilcieniem, izņemot privātos, iedzēruši kafiju un gaidījām savu vilcienu uz Ofunu garām Tokijai. Pārsēšanās Ofunā un baigais šovs ar bagāžas novietošanu, jo viņiem ir tā saucamie skapīši, kur ir visai grūti ievietot lielus čemodānus. Bet tad beidzot viss atrisinājās un ar vilcienu uz Kamakuru, tad ar taksi līdz templim. Šajā templī ir milzīgs Buda. Tā kā kāds cunami ir noskalojis templi, kas aizsargājis Budu, tad Budu var redzēt visā tā milzumā. Skats ir fantastisks. Ne velti tas ir Japānā visvairāk fotogrāfētais Buda. Par niecīgu samaksu var arī tajā ieiet. Tad ir iespēja rezēt Budas milzīgo karkasu. Kamēr mēs bijām pie Budas, mēs redzējām visdažādākos fotogrāfēties gribētājus. Daudzi nāca un arī lūdza- budisti. Bija arī ziedojumi. Tad ar privāto vilcienu uz Ofunu un ar visu bagāžu ar vilcienu uz Odawara, kur mums bija pasūtīta viesnīca. Pārsteigums, pārsteigums- viesnīcā neviens nevienu vārdu nerunā angliski un samaksu pieprasa uzreiz. Pēc interesantas „saziņas” beidzot tiekam viesnīcas istabā un pēc vakariņām aizmiegam jau 9-os. 20.marts Beidzot viesnīcā ir uzradies viens angliski runājošais, jo pa telefonu mēs tiekam brīdināti, ka viesnīcā nevar uzturēties no 10 līdz 15. Drāžamies uzreiz uz pieņemšanu, lai šito brīnumu redzētu un dabūtu visu vajadzīgo informāciju par braucienu uz Hakone. Laiks ir visai apmācies, tāpēc, lai apskatītu Fuji kalnu, mēs nolemjam samierināties tikai ar parka apskati Hakonē. Vilciens piebāzts, bet neviens negrūstās, un viss ļoti klusu. Var manīt, ka tā ir svētdiena un joprojām esam ļoti tuvu pie Tokijas. Skulptūru dārzs ir ļoti moderns ar dažādiem starptautiskiem māksliniekiem. Ir ļoti daudz no Pikaso, bērni var pat rāpties cauri vienam Pikaso darbam. Vsipār par bērniem ir ļoti daudz domāts, jo ir arī milzīga spēļu zāle, kur bērni var rāpties, lekt, šūpoties pa milzīgu tīklu. Līvija un Hans Kristians ir sajūsmā. Redzam arī tādu kā reni, pie kuras sēž ļoti daudz japāņu un mērcē kājas karstā avotā. Viņi to sauc par kāju vannošanu. Pēc parka ar vilcienu dodamies apskatīt karstos avotus. Faktiski tiem nemaz tā nevar piekļūt, bet vienā vietā, kad mēs izrādam ļoti lielu interesi, mums atļauj apskatīt, kādos karstajos avotos japāņi mēdz atpūsties. Kaut kas diezgan savdabīgs, man labāk patīk dārzs pie karstā avota. Ļoti gaumīgs! Pulkstenis jau tuvojas pieciem un mēs nolemjam doties ar autobusu uz Odawaru. Diemžēl doma par māju ir nelikusi mieru arī daudzajiem tokijiešiem un no kalna mēs braucam (ja nu to var uzskatīt par braukšanu) kā Vācijā sastrēgumu laikā. Tomēr Odawarā tiekam un nolemjam apskatīt pili no ārpuses. Pie pils ir arī atvērtais zooloğiskais dārzs, tā kā kamēr vecāki apbrīno pili, bērni ir apskraidījuši visus papagaiļu, pērtiķu un citus būrus. Ēdam vakariņas vietējā japāņu restorānā. Ir ļoti viegli izvēlēties, jo plastmasas paraugi ir izlikti restorāna ārpusē, tā kā ņemam īpašnieci pie rokas un rādam mūsu ēdienkarti. Garšo labi. Ar vilcienu uz Maibaru. Es nevaru iedomāties, ka šinkanses var sekot viena otrai ar 5 minūšu precizitāti, tāpēc es nokļūdos un mēs iekāpjam šinkansē, kas ir lēnāka. Bet laime nelaimē, varam redzēt Fuji. Izskatās pasakaini, jo spīd saule. Maibarā pārsēžamies citā vilcienā un pēc vienas stacijas esam Hikone. Tur ar taksi uz Hikones pili, kur mums atļauj atstāt bagāžu kasē. Vispirms apskatām lielisku muzeju ar dažādām maskām utt., eksponātiem no 9. gs. Es pazaudēju vienu biļeti un par to stāstu uzraugam, kas pats pārbauda visas zāles un pēc tam zvana uz parka ieeju, lai informēt, ka mums ir bijušas visas biļetes, bet vienu es esmu pazaudējusi. Fantastisks servis! Tālāk ejam uz Hilones pili no 9.gs., tajā ir iespējams uzkāpt, reizēm kāpnes gan ir visai stāvas. Bet augšā tiekam un lejā arī, esam redzējuši pili jeb seno nocietinājumu/bastionu, jo tā domāta tikai aizsardzībai. Plaukst ķirši. Dārzs mūs pārsteidz ar izmeklētu vienkāršību. Satiekam manu vēstuļu draugu un pēc sirsnīgas sasveicināšanās gan ar viņu, gan viņa vedeklu ar mašīnu braucam uz viņa mājām. Noliekam bagāžu un tā kā līdz vakariņām vēl ir laiks, tad braucam apskatīt šinto svētvietu. Šinto ir japāņu reliğija, kas latviešiem ir labi saprotama, ja min Laimas, Māras u.c. vārdus. Šinto svētvietām ir visai interesantas zīmes. Var arī ziedot naudu- tad ir jāiemet nauda īpašā urnā, skaļi jāsasit plaukstas un tad jāpalokās uz altāra pusi. 21. marts Vakariņas ir eiropiešu stilā, un Līvija un Hans īpaši priecājas par kotletēm. Mums tiek izrādīta māja. Tā pretstatā daudzām japāņu mītnēm ir visai liela, tur ir arī savs altāris Budas pielūgšanai un ir speciāls niedru tepiķītis. Guļam ļoti labās gultās, pazūd vēl viens aizspriedums, ka visi japāņi guļ uz izritināmiem matračiem. 22. marts Braucam gar Bivas ezeru, kas ir vislielākai Japānā. Tad apciemojam budistu templi. Tempļos parasti ir ieejas maksa. 23. marts Ar vilcienu Kyoto. Tur mācoties no iepriekšējās pieredzes uzreiz dodamies uz savu viesnīcu, lai atstātu bagāžu. Ejam uz Ninjo (Nindžo) pili. Tur ir iespēja izstaigāt visu pili. Ļoti īpatnēji- lai brīdinātu par kāda tuvošanos, grīda izdod īpašas skaņas. Nav iespējams pārvietoties bez trokšņa. Šoguna jeb valdnieka pils ir ļoti plaša. Blakus ir vēl viena pils, bet tā ir pieejama apmeklētājiem tikai vienreiz gadā. Tad ejam uz imperatora pili, lai pieteiktos uz ekskursiju uz parītu, jo tur nav iespējams iekļūt tajā paša dienā. Visiem ir jāuzrāda savas pases. Ar taksi uz Kiyomizuderas templi. Japāņiem ir teiciens: „Tas ir tāpat kā nolēkt no Kiyomizuderas terases. Tā kā attālums līdz zemei ir kādi 20 metri, tad var labi saprast, ka šis teiciens raksturo kaut ko bezprātīgu. Uz templi ved tirgotāju iela, bet neviens neuzbāžas. Templim ir kolosāla arkitektūra un tam ir divas dominējošas krāsas. 24. marts Ar vilcienu uz Himeji (Himeidži) pili. Tur ir pils kalnā ar lielisku aizsardzības joslu. Ir redzama arī senā ieroču uzglabāšana. Fantastiska skaista aizsardzības pils. Redzam arī harikiri vietu. Parks pie pils man laikam vienmēr tagad asociēsies ar fantastiskiem japāņu dārziem. Tam ir vairākas nodaļas, katra savā stilā. Bērni kaifo par milzīgajām karpām. Ar vilcienu uz Izumiru, kur mēs gribam apskatīt šinto svētvietu. Zīmes te ir izliktas vairāk kā 6 km garumā un mēs arī noejam zem zīmēm visus 6 km. Lai gan līst, zīmes ir tik tuvu viena pie otras, ka mēs nemaz tā arī lietu nejūtam. Augstākais punkts ir tik augstu, ka ir lielisks skats uz apkārtni un Kyoto pilsētu. Kad atgriežamies Kyoto centrālajā stacijā ar eskalatoriem uzbraucam uz stacijas jumta. Tas ir otrais augstākai punkts Kyoto, tā kā Hansam mēs stāstam, ka mēs varam redzēt rotaļu vilcieniņus. 25. marts Kyoto Imperial Palace. Tā kā mēs esam milzīga grupa, tad dzirdēt neko nevar. Var tikai vērot pašu pili. Braucam uz Ginkajuji templi, kuru mums viena paziņa ir ieteikusi apskatīt. Harmoniski, bet nekas īpašs. Sanju-sangen-do templis ir visfantastiskākai templis, ko es esmu redzējusi. Tur ir aptuveni 1000 figūras, katrai 36 rokas. Vidū ir Budas statuja. Priekšā figūrām ir dažādi aizsardzības dievi, kas jau ar savu neglītumu un šausmīgajām grimasēm iedveš respektu. Ar vilcienu uz Naru. Maza pastaiga uz pagodu. 26. marts Uz pasaules lielāko koka templi Todaiji , kur ir arī lielākais Japānā esošais Buda, kas sēž uz lotosa zieda. Tā kā apkārt ir templis, tad nerodas priekšštats, cik Buda ir liels. Kājām cauri parkam, kur savvaļā pastaigājas brieži, kas skaitās svēti un kurus daudzi baro. Pēc šinto svētvietas apskates, braucam ar vilcienu uz Horyuji (Horiudži). Tur ir pasaulē vecākās trīs koka celtnes. Tad vēl ir lielisks muzejs ar dažādiem veciem koka eksponātiem no 6-7 gs. Ļoti liels kompleks. 27. marts Uz Yakushimi templi, kur buda lotosa vietā sēž uz medicīnas skapja.. Pagoda šeit ir netipiska, jo tā ir nesimetriska. Uz Toshodaiji templi, kur apskatāmas koka figūras no 756 gada. Tad sākas atpakaļceļš uz Naritu ar trim dažādiem vilcieniem. Ļoti liela istaba un nemaz nejūt lidostas tuvumu, kaut gan nakšņojam Narita Airport Resthouse, kas atrodas lidostas teritorijā. 28. marts Lieliskas brokastis, un tad jau pienācis laiks doties uz lidmašīnu. Paliec sveika Japāna, es ceru vēlreiz tevi redzēt!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais