Portugāles nobeigums
|
Daila Cekula
|
Pēc sešiem vakarā tuvojamies Vroclavai, kur pavadām ilgāku laiku, jo satiksme lēna. Braucot skatām daļu pilsētas. Gaiss sasilis tikai līdz +15 grādiem. Gribas atpakaļ Spānijā un Portugālē.
Priekšnojautas, ka nakts jāpavada nemīlīgā poļu viesnīcā, šoreiz patīkami pieviļ. Mūsu viesnīca ir tā lielā, Ķirsona Lido līdzīgā ēka šosejas malā, kurai tik daudz reižu braukts garām, Hotel Grandi laikam to sauca. Šoreiz, kaut garām nākas pabraukt, griežamies riņķī un pa maziem, kratīgiem celiņiem atgriežamies, lai nakšņotu. Izrādās, arī poļiem ir foršas viesnīcas. Tepiķiem klāti plaši koridori, mājīga istaba ar plašu vannas istabu un duškabīni ar masāžām. Gulta tik mīksta un sajūtas, ka guli ūdensgultā, priekš manis pārāk saldi. Jauks vakars skaistā ēkā. Vismaz šoreiz skaisto ekskursiju nesabojā pēdējā nakts nemīlīgā viesnīcā.
18. diena, 04.07.2011.
Pēdējais rīts pienācis. Tas sākas plašā ēdamzālē ar nenormāli bagātīgām brokastīm, kad ir iespējam pat uzcept svaigu olu vai pagatavot sev omleti. Galdi vai lūst no ēdienu daudzveidības un viss ir tik gards! Vēl skatām skaisto celtni un spriežam, kas bija pirmais – Lido vai šis te? Stipra līdzība. Šeit guļbaļķi vēl milzīgāki, īsti milži, ne koki. Mēģinām ielīst skaistā restorānā, lai skatītu šo brīnumu, bet pirmie tiek dzīti laukā, tad griežamies apkārt. Nav taču nekāds muzejs.
Tiek nolemts braukt pa kaut kādu apvedceļu apkārt Varšavai, kas varbūt nebija pareizi, jo tā laikam domā daudzi un satiksme milzīga pa šaurajiem ceļiem. Vismaz skatām mazos poļu miestiņus un pilsētiņas. Maļamies ilgi, bet Varšava visu laiku vienādā attālumā. Vismaz tā izskatās. Tomēr pēc pāris stundām jāsecina, ka esam tikuši gana tālu un ap pusdienlaiku atkal iebraucam Lomžā, tāpat, kā turpceļā. Pilns šķīvis silta ēdiena un pēdējais piegājiens var sākties.
Pirms pieciem esam pie poļu-lietuviešu robežas. Neizsakāmi gara fūru rinda mūs sagaida, kilometriem gara. Ar 01. jūliju it kā jāveic kaut kādas jaunas maksas, kas iemesls šim haosam.
Pirms deviņiem vakarā iebraucam Latvijā. Esam nobraukuši 9520 km Rīga – Portugāle – Rīga, ar visu, kas pa ceļam. Mums vēl 300 klāt, jo mājas Latvijas malā.
Katru reizi, kad darām ko līdzīgu, sanāk tā, ka pa zemes ceļu braucam pirmos un pēdējos 10 kilometrus. Nav cerību, ka mūsu dzīves laikā būs savādāk, ja vienīgi nemainīsim dzīvesvietu. Bet, ja mainīt, tad ne jau uz citu Latvijas vietu, es gribētu uzreiz uz citu valsti, bet laikam to vajadzēja darīt jaunībā, kad tas visādu apstākļu dēļ nebija izdarāms. Tagad paliek mērķis katru gadu redzēt vēl mazliet no neredzētā, ceļojot.