...divas "džungļu"dienas, kaut kur tepat...

Maija Helmane 28.08.2012 6 min lasīšanai

Pirmdiena, 20. augusts – atbraucot jau zināmajā makšķervietā, pasākums sākas ar telšu, mugursomu, pārtikas krājumu un makšķerpiederumu pārnešanu cauri mežam, lai nonāktu līdz apmetnes vietai pie upes. Automašīna paliek meža otrā pusē, bezceļa galā, jo tālāk vajag vai nu visurgājēju, krūmlauzi vai abus kopā. Pirmajā piegājienā pārnesam teltis un tūlīt arī uzslienam, jo laiks ir tāds, ka neko nevar zināt. Ceļā lietus nelīst, bet visur manāmas tā pēdas. Arī mākoņi un gaiss neizskatās uzticami. Mitrs, silts un ūdens piesātināts tas ik pa brīdim uzlaiž sīku migliņu.

Kad teltis uzslietas, pienāk kārta pārtikas somai (kurā nav neviena zivju konserva – optimistu variants!) un piepūšamajiem matračiem, lai teltī mīkstāka gulēšana. Es gan iztieku tikai ar izritināmo telts paklājiņu. Galvenais skatīties, lai telts vieta būtu līdzenāka. Tikko pirmās makšķeres iemestas ūdenī, uzrodas apetīte un uzkrītam pārtikas somai. Atkārtotais ceļš cauri mežam prasījis savu un brokastis labu laiku kā aizmirsušās. Tik pat uzmācīgi un izbadējušies ir arī odi, kuri ne par sprīdi neatpaliek no saviem pavasara senčiem. Tik pat kodīgi, džinkstoši un neatlaidīgi, lapsenes ieskaitot. Tā nu nākas vienlaicīgi karot frontē un mēģināt paēst.

Laiks ir jauks, tikai mazliet par vējainu. Brīžiem kluss un mierīgs, bet tad no nekurienes uzrodas tīri jūtamas brāzmas. Arī vēlēšanās peldēties šoreiz izpaliek. Ūdens neliekas ne tik silts, ne aicinošs. Nosacītā peldvieta atrodas nelielu gabalu lejāk aiz krūmiem un pusaizbirušas gravas, kurai jālec pāri, jo laipa kopš kāda laika ir beigusi pastāvēt.

Sākums ir interesants. Zivis rausta un pludiņš tā vien dejo virs un zem ūdens. Blakus tiek pirmā lielā karūsa, kura ir tik pat garšīga kā karpas, turklāt, pašu ķertas, tās garšo vēl desmitreiz labāk. Apaļas, resnas, spožiem sāniem, tādēļ plicim, kurš tiek uz āķa kā nākošais, nav piekrišanas. Kaut ne būt ne sīks, tas ir plāns, asakains un gandrīz gaismas caurspīdīgs kā rentgenā.

Raustīt rausta, bet, kā piecērtu, tā āķis aizsvilpo gar ausīm kārtējo reizi pa tukšo. Līdz vakaram nekāds lielais loms nesanāk. Vēl tikai daži sīki, badīgi asarīši, kuri nespēj novērtēt ne āķa lielumu, ne sliekas izmērus. Tā nu pa upi aizpeld ne viens vien angīnu saķēris strīpainis. Visi gan tīri žigli pazūd no redzesloka, pieņemoties nākotnes gudrībā un izmēros. Katram jāskolojas.

Gandrīz iestājusies tumsa, kad pārtikas somā sameklējam vēlas vakariņas, bet nelielais loms tiek uzkārts zarā, lai pa nakti kāds zvērs to neaizstiepj. Kad klāt jau tumsa, iekrītu azartā, jo tā vien liekas, ka lielā zivs kaut kur ūdenszālēs tā vien gaida, lai piekostos. Uzspraužu pludiņa galā luminiscējošo elementu un nu virs melnajiem ūdeņiem šūpojas spožs, zaļgandzeltens jāņtārpiņš.

Pulkstenis tuvojas vienpadsmitiem naktī, kad blakus teltī iestājies miers. Zāle un krūmi slapji no rasas. Kabatas luktura gaismā apkārtne un meža taka pilnībā izmainās. Paej dažus takas ielokus uz priekšu un nesaproti, kur atrodies, viss izskatās savāds un svešs. Tā tikai vēl trūka, apmaldīties pārdesmit metru no telts...- Jauna mēness melnā, zvaigžņotā nakts.

Pirmās virs galvas parādās spožākās zvaigznes – vasaras trijstūris – Denebs, spožā Vega un Altairs. Iezīmējas Lielais lācis un no tā astes uz leju Arkturs, kurš šķiet nedaudz sarkanīgs un šajā brīdī atrodas augstu virs pamales. No Lielā lāča kausa uz augšu pabāla Polārzvaigzne Mazā lāča astē. Nakts debesis pilnas spīdošiem objektiem (iemīļots termins), un tās nebūt nav mirgojošās lidmašīnu ugunis tumsā. Pāri upei uz pamales pusi aizslīd kāds satelīts, pavadonis vai kas, trīs reizes nozibinot garu, spožu, dzeltenu staru. Varbūt tas vēl ir aiz apvāršņa nogrimušās saules atspīdums? Skatos – zvaigznājs, bet pēc brīža – nē, kaut kas jau atkal kustas un kārtējā zvaigzne aizslīd projām pa citu trajektoriju, lēnām izgaistot skatienam. Kasiopejas asākais trijstūris norāda, kur aiz meža galotnēm slēpjas Andromēda un Pegazs vēl par zemu, lai ieraudzītu visu. Atgāžu galvu un gandrīz stundu vēroju melnās, zvaigžņotās debesis. Būtu pie jūras, varētu atlaisties uz kāda no saulē sasilušajiem akmeņiem un skatīties bez piepūles. Te zāle ir slapja un smilšaina, tādēļ turpinu stāvēt.

Piena ceļš vidū kā gaismas un miglas upe. Mēs klejojam pašā tā nomalē, sīkāki par vissīkāko putekli vai elementārdaļiņu, kamēr visapkārt galaktikas dejo savu deju un maina vēsturi ugunīgajos centros. Tikmēr mēs pie upes vadām nakti un dzirdu, kā upes lejtecē pāri brien alnis. Patrokšņoju mazliet skaļāk un nošvīkstinu zāli, lai nesadomā nākt uz šo pusi. Vienreiz jau izbaudīju, kāda ir sajūta, kad naktī garām teltij brien alnis – visa civilizācijas drosme vējā. Vai līst vai zibeņo, tu esi pilnībā pakļauts dabas žēlastībai un beidzot vari izbaudīt savu sīkumu pret procesiem, kurus nevari iespaidot, tāpat kā Indijā, kur no kalniem pārplūdušās upes dubļu straume piepeši iznirstot visu acu priekšā, aizskalo ģimeni un palīdzēt nevar neviens.

Beidzot ielienu teltī. Pārauju kājas sausās, siltās zeķēs, jo gumijas zābaki mitri. Sastaigātās zeķes uzlieku žāvēties uz mugursomas un kājas ietinu vēl termoizolējošā paklājiņā. Otru tādu pašu pārvelku pāri siltumam un ietinos divos guļammaisos. Manā teltī kā lielākajā, nonākusi uzticamā glabāšanā arī pārtikas soma un abi termosi – ar tēju un kafiju. Aizbīdu tos tālāk, lai netraucē un laižos miegā. Upē plunkšķina zivis un naktsdzīve turpinās.

Tomēr nepaiet ne piecas minūtes, kad gandrīz blakus atskan milzīgs blīkšķis, it kā ūdenī būtu iegāzusies puse ziloņa vai desmitā daļa valzivs pamājusi ar asti. Iestājas klusums, bet miegs izgaisis. Brīdi pārdomāju, tad tomēr tīstos laukā no guļammaisiem, negribīgi stīvēju kājās mitros gumijas zābakus un lienu skatīties vai makšķere vēl atrodas vietā vai jau aizpeldējusi.

Pludiņš joprojām mierīgi spīd melnajos ūdeņos. Ar savām netrenētajām ausīm neko aizdomīgu nesaklausu. Ūdenī kritējs kā nācis, tā aizgājis. Varbūt tas pats alnis, kuru dzirdēju brienam pāri upei? Te viņu netrūkst. Arī lūsis manīts, tikai tas ir daudz piesardzīgāks. Nesašūpotos slapjie zari, nenobirtu lāses, i neviens nemanītu.

Ir jau pusnakts. Arkturs nolaidies pamalē zemu pāri upei virs krūmu galotnēm, toties pacēlies Persejs un Pegazu nu var sazīmēt tīri labi. Joprojām virs galvas aizslīd kāds satelīts, kosmostacija vai aizmirkšķina nedzirdama lidmašīna. Pārsteidzoši, cik telpa ap Zemi pārpildīta dažādiem objektiem, neskaitot aizlidojušās instrumentu kastes un atlūzas. Drīz būs vajadzīgs kosmiskais asenizators, lai visu to savāktu.

Otrdiena, 21. augusts, lēni mostos. Dažs cits blakusteltī jau rosās un noplunkšķ iemesta makšķere. Man nāk miegs. Nakts nebija silta. It kā nebija auksti, tomēr varēja būt siltāks. Kaut kad naktī pārvilku pāri vēl lielo gumijas lietusmēteli. Guļammaisu gali un malas slapji no saelpotā kondensāta. Sarkanajam guļammaisam galvgalis izmircis gluži slapjš. Lielas piles karājas gar sienām, jo jumtam pāri lietus negadījumam vēl pārklāta plēve. Brīdi pasnaužu, tomēr siltāk netop. Naktī gar telti kāds diezgan nekaunīgi švīkstinājās. Nezinu, kāda lapsa vai ūdensžurka. Pazuda tikai tad, kad paskrāpēju gar telts sienu pretī, jo telts uzcelta līdz ar gandrīz cilvēka auguma grīšļu, nātru un krūmāju robežu.

Sameklēju spoguli rīta tualetei. Nu kādēļ ir tā! Vīrieši no rīta pieceļas apmēram tādi paši, kā aizgājuši gulēt, pat tad, ja deguns pamostoties ir sarkans, bet man spogulis pretī rāda aizmilzušu, blāvu plankumu bez acīm. Tās pat nav aizpampušas, tikai pazudušas, pārvērtušās šaurās svītriņās. Galu galā, atrodot acis, notīrot miegu un izsukājot piņķerīgos matus, seja kļūst nedaudz pazīstamāka. Vēl daži vilcieni ar acu zīmuli un varu līst laukā no telts.

Mana makšķere vientuļi mirkusi visu nakti, kamēr apkārt tumsā rosījusies nakts dzīve. Blakus pasprukusi līdaka – dzirdēju rīta agrumā, ka kaut kas notiek, bet nekā – spoles bremze bijusi par vaļīgu. Ceļot kā sprukusi vaļā, tā zivs atpakaļ ūdenī, nost no āķa un projām – līdz nākošai reizei.

Izmēģinu vairākas līdzās esošās makšķervietas, taču īsti neviens pat nerausta, kaut ūdenī redzams, kā gar zālēm aizslīd prāvas, tumšas muguras. Uzķeras negausīgs, pirksta lieluma asarītis. Izkabinu āķi, kurš vēl nav spējis pārāk dziļi ieķerties rīklē un vēl viens potenciālais angīnas slimnieks veikli pazūd atpakaļ ūdenī. Liekas, viņš ir pasūdzējies pārējiem un nu pludiņu šūpo tikai ūdenszāles un laukā tiek izvilkti gļotaini lapu lēveri. Labi, ka neieķeras lēpju lapās vai bultenēs, kurās pazudis neviens vien āķis.

Kopējais loms šoreiz nav liels. Tikai tā, lai nebūtu gluži tukšā. Divas skaistas karūsas, prāvs rudulis un daži asarīši ēdamā lielumā. Man šoreiz nav veicies, ja neskaita asari, kurš, cerams, nākotnē pieņemsies svarā un gudrībā kopā ar pasprukušo brokastu līdaku.

Kamēr divi aizrautīgākie turpina izbarot rīmām palikušos pirktos naktstārpus, sliekas un baltos gaļas tārpus (bez rezultātiem!), jaucu nost telti, kura apžuvusi vējā un skopajā saulē. Krāmēju mugursomu un pamazām vien pārnesu mantību cauri mežam līdz automašīnai. Nākošā rītā darbs un vēl pirms vakara cēliena esam jau atpakaļceļā pie civilizācijas ar visiem tās labumiem, ne-labumiem un ērtībām.