Portugāle

Daila Cekula 28.08.2012 38 min lasīšanai

LĪGO PORTUGĀLĒ

1. diena, 17.06.2011.

Ir kārtējā atvaļinājuma otrā diena, lai, kā ierasts, dotos kārtējā gada ceļojumā, kurā dodamies divatā, es un Aivars, bet ne tikai.... Dodamies uz Rīgu, lai tālāk brauktu ar savu iecienītās tūrisma firmas organizēto autobusu, kur būsim kādas grupas dalībnieki. Šis ir mūsu kārtējais ikgadējais ceļojums pa Eiropu. Sāc tikai vienreiz ceļot! Nav vairs iespējams atturēties, vilinājums ir pārāks. Šoreiz dodamies 18 dienu garā ceļojumā uz Portugāli kā Eiropas tālāko rietumu punktu. Portugāle atrodas Pireneju pussalā rietumos no Spānijas un tās krastus apskalo Atlantijas okeāns.

No mūsu mājām Latvijas/Igaunijas pierobežā ceļojums aizsākās jau pirms četriem rītā. Diena rādās būt saulaina un skaista, Latvijas daba pilnā plaukumā. Katru reizi, izbraucot, pārņem skumjas izjūtas, pametot sev visu piederīgo Latvijā, varbūt tāpēc nespēju iedomāties ceļot bez tuva cilvēka. Vismaz kaut kas savs līdzi. Šādi ceļojumi reizi gadā, bez rūpēm un pienākumiem, man ir nepieciešami. Gribas bezrūpīgi baudīt un uzzināt pēc iespējas vairāk un šīs izjūtas palīdz sasniegt šoferu vadīts transports un gids, kuram pilna galva un soma ar informāciju. Ceļabiedri mēdz būt ideāli, ar pieredzi ceļot un nekad nejūties kāda traucēts vai ierobežots.

Mirkli iezogas doma, vai jūnijs ir īstais gada mēnesis, lai dotos uz citu saulainu zemi un gandrīz 3 nedēļas neredzētu skaisto Latvijas dabu? Varbūt tas varēja būt oktobris, kad Latvijā kļūst tumši un auksti, bet citur cilvēki turpina svinēt dzīvi? Tomēr mūsu iecienītās tūrisma firmas vienīgais autobusa maršruts uz Portugāli ir tieši tagad, kad Latvijā drīz svinēs Jāņu dienu. Parasti neizvēlamies pa Eiropu ceļot ar lidmašīnu, jo žēl neredzēt tās vietas, kuras varētu ieraudzīt, ja brauc pa sauszemi.

Kā ierasts, stunda vēl pa Latviju. Eleja laikam tikusi pie finansējuma un veido jaunu centrālo ielu. Bauska, kā vienmēr, sakopta un skaista rīta agrumā. Šķērsojam robežu. Katru reizi ir tā – tiklīdz no Latvijas laukā, paliek viegli un Latvijas problēmas aizmirstas un ceļojums patiesi var sākties!

Lietuvā labie ceļi jau cietuši no smagā transporta svara, iespiežot asfaltā risas, bet tāpat kopējais valsts tēls pozitīvs, jo visapkārt sakopti lauki un ceļi pilni rosīgu cilvēku vadīta transporta. Atšķirībā no sastingušāsdzīves Latvijā, kur dažreiz rodas iespaids, ka dzīve kūsā tikai Rīgā. Vienmēr garlaikojis līdzenais brauciens caur Lietuvu, bet šoreiz par izklaidi parūpējas kāds vietējais taksometrs, kas nolēmis mūs šantažēt, neļaujot braukt pienācīgā ātrumā. Velkas pa priekšu neciešami lēnā gaitā, bet, tiklīdz grasāmies to apdzīt, uzņem ātrumu, tad atkal kļūst lēns. Lielceļa huligāns. Pie stūres sēdošais nelīdzinās baltajam cilvēkam, kaut kāds asiņu sajaukums. Šoreiz tā sanācis, ka sēžam autobusa otrajā stāvā pašā priekšā un esam kā vēl vieni šoferi, kad vismaz man pēc iekšējām izjūtām sanāk bremzēt, kaut bremžu patiesībā nav. Veidojas pat situācija, kad taksometrs nepieļaujami ilgu laiku notur mūs pretējā joslā blakus benzīnvedēja cisternai, kad strauji tuvojas pretimbraucošie. Mūsu šoferi tomēr negrasās mēroties un sākas arī vairākjoslu ceļš.

950 pēc tā laika joslas jau esam pie Polijas robežas. Polija attīstās un katru gadu ieraugi ko jaunu. Ceļi laikam tiek atkal pārtaisīti vēl labāki un vairākjoslu, jo remonti nerimstas jau kuro gadu. Mirkli stipri nogāž lietus, kaut nupat vēl spīdēja saule. Līdz Lomžai esam nobraukuši šīsdienas normas pusi, kur ap 1340 ieturam pusdienas. Apkalpo ātri un poļu attieksme un ēdiens vispār ir uzslavas vērti. Poļu izvārītie kartupeļi, gaidot ēdājus, mērcējas ūdenī, atšķirībā no mūsu valstī pieņemtā.Neesam vienīgie pusdienotāji no Latvijas, vēl vesela tūristu grupa un jau prombraucot redzam piebraucam arī Latvijas sieviešu basketbola izlases tumšo autobusu.

Pietrūkst agrāk ierasto sastrēgumu pie Varšavas, kas ļāva no tāluma ilgāk paraudzīties uz milzīgo pilsētu, kura tomēr nav sveša. Pirms vismaz gadiem desmit, kad vēl bija naktsbraucieni, naktī skatījām Varšavas vecpilsētu. Tomēr apvedceļi vēl nav pabeigti, joprojām tos veido un būvē. Šur un tur jau Varšavas otrā pusē sakarā ar remontiem nākas pavilkties lēnāk, bet kopumā paspējam laicīgi, ap pieciem esam jau aiz Varšavas. 2200 sasniedzam viesnīcu, lai nakšņotu nieka 80 km no Vācijas robežas. Nakti patīkamu dara lietus aiz loga un svaigais gaiss telpā, kaut poļu viesnīcas man nepatīk. Pirmajā dienā esam nobraukuši 1060 km.

2. diena, 18.06.2011.

Mūsu izvēlētajās ekskursijās vienmēr jāceļas agri, jo tie ir tūrisma, ne izklaides braucieni, tātad smags darbs, kura rezultāts ir jauni iespaidi un zināšanas. Šajā dienā jānobrauc 800 km.

Pēc brokastīm, kas Polijā vienmēr ir labas, sāk līt, bet pie Vācijas robežas spīd saule. Vācijā iebraucam tūlīt pēc deviņiem. Labības lauki jau pilnā briedumā, dzelteni un ievācami. Uzgāž stiprs lietus, tad atkal saule. Iekļūstam sastrēgumā, piebraucot iemesla vietai, redzam, ka kāds bijis nodedzis, bet jau novākts un šajā vietā gatavojas atjaunot asfalta segumu! Acīmredzot, uz autobāņa citādi nemaz nevar.

Dodamies Harca kalnu virzienā, iegriežoties Ziemeļu dārgumu lādē, kā tēlaini tiek dēvēta pilsēta Goslāra, kurā iebraucam pēc diviem pēcpusdienā. Pilsēta slavena ar savām 1800 pildrežģu ēkām, kas apjumtas ar dabīgo šīferi. Tas ir bijis iemesls tās iekļaušanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, jo spējusi saglabāt savus gadsimtu gaitā iegūtos senos vaibstus. Šeit esam bijuši vienā no savām pirmajām Eiropas apceļošanas reizēm un atceros tikai tirgus laukumu, kas vismaz šajā brīdī tāds nav, jo notiek pūtēju orķestru festivāls. Laukumā noklausāmies zvanu spēli, ko pavada mehānisko figūru parāde, kas stāsta par vietējo raktuvju vēsturi. Laukumā daudz ļaužu. Brīvajā laikā patīkami pārsteidz preču labās cenas, kam mūsu veikali netiek līdzi arī kvalitātes ziņā. Atrodu satriecošus lina apģērbus no Itālijas. Kalna galā sena pils, kurā tūlīt jāsākas koncertam, tādēļ pārējiem ieeja liegta. Piebrauc jaunlaulāto pāris ar vedējiem un līgava izceļas ar izstieptā rokā degošu cigareti, kuru cenšas izsmēķēt, bet traucē kuplā, baltā kleita.

Ēdam saldējumu un vērojam. Daudz tūristu šajā mazajā, skaistajā pilsētiņā, kur visi skatās senās, krāsainās ēkas un šajā reizē klausās pūšamo instrumentu spēli. Galvenais suvenīrs šeit ir raganas un izvēlos vienu mazu, jaunu raganiņu, jo vecās man nepatīk neglīto seju dēļ, kaut tērpi dažai skaistāki kā manis izvēlētajai.

Mums kaut kā veicas – kad jāstaigā, spīd saule, bet braucot atkal gāž pamatīgi. Man patīk vērot vāciešu sakārtoto valsti. Pirms daudziem gadiem, braucot cauri Vācijai un skatot ganāmies aitas, nodomāju – laimīgās aitas, pat dzīvnieks šajā valstī var justies apmierināts!

Ap deviņiem vakarā jau esam pie viesnīcas. Vācu viesnīcas ir manas mīļākās, jo pat vislētākās ir mājīgas. Manuprāt, vācu mentalitāte ir identiska mūsējai. Nakšņojam Frankfurtes pie Mainas priekšpilsētā, pabraucot garām iespaidīgajai lidostai ar konferenču zāli un milzīgu, interesanta dizaina Hilton viesnīcu. Miegs nāk labi, bet jāceļas agri. Jāatzīstas, pēdējos gados ceļošana ir zināma vilšanās, jo laikam jābeidz apceļot Eiropu, ir arī citi kontinenti. Viss pārāk zināms un ierasts. Bet vēl jau nav zināms, kādus pārsteigumus spēs sagādāt šī ekskursija.

3. diena, 19.06.2011.

Tālāk ceļš ved uz Franciju, kuras robežu pie Zāras upes šķērsojam trešās dienas rītā pirms desmitiem. Šeit tikai 11 grādus silts.

Pēc garāka brauciena ceļmalas restorānā ieturam pusdienas. Viena porcija frī ar gaļas šķēli, neliels trauciņš ar augļiem un kūciņa izmaksā 20 eiro. Pārāk dārgi, to atzīst pat vācu pensionāri, kas krūmos ēd savas sviestmaizes.

Epernē ierodamies pustrijos pēcpusdienā, vispirms iepazīstam pilsētu, lai pēc tam norunātajā laikā dotos uz īstā šampanieša ražotni. Epernē gaiss sasilis un kļūst karsti. Francija ir vīna zeme, kur Mediči laikā veidojās tradīcija saskandināt glāzes, jo šis laiks bija raksturīgs ar lielo vienam otra indēšanu, kad radās paradums liet glāzes pilnas līdz augšai, lai saskandinot pārlejas pāri un ielīst otra glāzē un būtu drošība, ka vīns nav saindēts. Eperne tērpta ziedos. Vismaz šajā Francijas daļāapdzīvotās vietas sacenšas par visvairāk ziedos tērptās vietas godu, par ko liecina piešķirto ziediņu daudzums pie pilsētas vai ciema nosaukuma. Iebraucot pilsētā, redzam, ka Epernei no pieciem iespējamiem to ir trīs. Pilsēta slīgst ziedos un grūti iedomāties, kā izskatās tajās vietās, kurām piešķirti visi pieci ziediņi. Īpaši skaists dārzs ir pie mērijas ēkas, redzams, ka sens un veidots daudzu desmitu, ja ne simts gadu garumā. Ievēroju, ka raksturīgi sastādīt vienā dobē visas iespējamās ziedošās puķes un kopā tas izskatās labi. Līdzīgi atpakaļceļā redzu arī Vācijā veidotos apstādījumus pie slavenām pilīm. Ziedi prasīt prasās tos iemūžināt.

Gide Franciju raksturo kā suņu mīlētāju zemi, kam sekas ir fekālijas uz ielām. Īpaši gan nemana. Uzzinām, ka frančos jaušams vieglums un paviršība, viņus nesatrauc noskrandis dīvāns, kaut varētu atļauties jaunu, priekšroka tiek dota iziešanai, izklaidei. Bērnus agri māca uz patstāvību, kaut spētu uzturēt ilgāk. Labvēlīga attieksme pret bomžiem.

Šampaņa ir vairāk uz ziemeļiem, kur saules ir mazāk, bet šeit ir piemērota kaļķaina augsne, kas dod vīnogām ideālo variantu, lai sanāktu šampanietis. Senāk, kad vīnu kuģī veda uz Angliju, pudeli atverot, redzēja, ka tas sadzirksteļojis. Atklāja, ka ar otrreizējo fermentizāciju var ražot dzirkstošo vīnu. 17. gadsimtā rūpnieciskā vidē tika iegūts dzirkstošais vīns, kura autors bija kāds dominikāņu mūks.

Arī mūsdienās audzēt vīnogas nav viegli, ir jāpārvar visi gadalaiki. Pavasarī traucē salnas, kad tiek miglots vai kurināti ugunskuri. Aizmetas trauslas odziņas, un svarīgi, lai vējš tās nenotrauktu. Postu nodara miltrasa, tādēļ visur redzamas rozes, kas pirmās reaģē, tad zina, ka laiks miglot vīnogas, lai tās nepārņemtu šī kaite. Vasarā var uzelpot un ļaut, lai vīnogas briest. Rudenī parasti grūti pašiem tikt galā, jāpieaicina palīgi, jo Šampaņas apgabalā vīnogas vāc ar rokām, lai nesabojātu to miziņu. Liek kopā 3 šķirņu vīnogas – vienu balto un divas sarkanās šķirnes. Baltās vīnogas piedod vieglumu. Spiež uzmanīgi, tad notiek fermentizācija. No katras šķirnes vīnogām iegūst parastu vīnu, katru raudzē atsevišķi. Šampanieša pudeles tiek turētas slīpi un tās katru dienu jāgroza, līdz pamazām tiek novietotas stāvus. Speciāls valsts likums paredz, ka šampanietis pudelē rodas tikai Šampaņā, līdz ar to tā cena ir augsta, lētākais 23 eiro.

Kāds ir teicis, ka Šampaņas šampanietis ir vienīgais, pēc kā dzeršanas sievietes kļūst skaistas. Tas jādzer no glāzes ar īsu kātu, lai var izgaršot mēles priekšpusē. Mēle ir vīna palete. Glāzei jābūt šaurai, lai burbulis iziet lēnāk. Savukārt, dzerot parastu vīnu, pirms lietošanas pudele kādu laiku jāpatur atvērta, lai vīns sajauktos ar gaisu, tā kļūstot labākam.

Šampanieša ražotne manā skatījumā ir stipri komercializējusies, vērsta uz tūristu apmeklējumu. Šampanieša avēnija ir ar daudziem pagrabiem un vairākiem īpašniekiem, kad atsevišķi pagrabi sasniedz pat 20 km garumu. Tie stiepjas zem pilsētas Epernes ielām un to kopgarums sasniedz ap 100 km. Ar vilcieniņu tiekam vadāti pa milzīgajiem pagrabiem, kur gar sienām daudz senu pudeļu. Šajos koridoros pat notikušas automašīnu ātruma sacensības. Gidei, bulgāru meitenei, šī ir pirmā ekskursija krievu valodā. Franču valodu tomēr apguvusi labāk, jo krieviski neveicas. Pēc filmas un ekskursijas tiekam ievesti degustācijas zālē. Par godu ģimenes vai tēva dienai, kādu šodien svin Francijā, tiekam cienāti ar dārgāku šampanieti, nekā ierasts. Lētākais man garšo nedaudz labāk, kaut īsti negaršo neviens, tomēr pēcgarša ir laba. Daži nopērk pa pudelei. Dažādi kvalitatīvi suvenīri.

Vakarpusē piestājam Reimsā, Šampaņas senajā galvaspilsētā, lai skatītu milzīgo, 130 m augsto katedrāli, gotikas stila būvniecības paraugu. Viduslaikos tā bija Francijas karaļu un vācu nācijas Svētās Romas impērijas imperatoru kronēšanas vieta. Kad 3. gadsimtā pilsētā izplatījās kristietība, Reimsa kļuva par bīskapijas centru un mūsdienās ir visas Francijas baznīcas galvenā pilsēta. Tā atrodas tikai 114 km no Parīzes un pārbraucienā skatām filmu par karaļa Šarla VII kronēšanu 1429. gadā, kad Žannas d”Arkas vadībā no pilsētas tika padzīti angļi. Skaudra filma, kuras skatīšanās jāapvieno ar vērojumiem aiz autobusa loga, kad ilgstoši lielā ātrumā gāžamies kaut kur lejā. Vakarā deviņos viesnīca pie Parīzes, kur apkārt savvaļālēkā daudz lielāku un mazāku savvaļas trušu, kuri no mums ātri slēpjas. Jautrību sagādā šoferu rīcība, kad ilgstoši neizdodas iebraukt pa šaurajiem viesnīcas Balladin vārtiem.

4. diena, 20.06.2011.

Franču brokastis dara daudzu sejas apmulsušas, jo jāiztiek ar maizes gabalu, kruasānu, sviestu un medu ierasto desu vietā, bet vēderus tāpat piepilda labi. Pirmie mūsējie brokastotāji vīlušies, jo nēģeru izcelsmes kalpotājas atņēmušas pārslas ar pienu. Ēdienu izsniedz katram uz rokas un pārslas mums nav paredzētas. Brokastīs atnāk kāds līkdegunīgs vīrs, striķī plušķis, kas viņam traucē un vīrs izgāž kafiju uz grīdas, apšļakstot arī nedaudz mūs.

Darbdienas rīts un ārkārtīgi stipri līst. Apvedceļā ap Parīzi laikā no 800-950 veicam vien 40 km. Dodamies apskatīt Vilandrī pili Luāras ielejā un pasaulslavenos dārzus, līdz tiem jānobrauc 271 km. Izkāpjot patīkami silts, ap 20 grādiem. Skaistas angļu rozes pārdošanā, 30 eiro stāds. Renesanses stilā veidotie dārzi ar glītiem ornamentiem kopskatāiespaidīgi, dzīvžogi vien plešas 52 km, vairāk kā 2000 citronkoki un to visu kopjot 9 dārznieki. Pie pergolām aizmetušās vīnogas, kuras, kad nogatavojušās, varot ēst, cik lien. Izrādās, dārzu var veidot arī no kāpostiem, pētersīļiem un dillēm. Dažas neredzētas puķes, kurām jau ienākušās sēklas. Mājās atkal nāksies pavairot dobju skaitu. Pati pils iekšiene ne ar ko nepārsteidz, mūsu Rundāles pils jāatzīst par greznāku un mājīgāku.

Skatām pilsētu Somīru Luāras upes krastā, kur iespaidīgs, sens romiešu akvedukts un skaista pils, kur vakarā izrādīs teātri. Tam speciāli atvesti zirgi un daži mūsējie jūsmo, cik jauki smaržo ziedošās liepas, kaut līdzīgi un stiprāk dvašo zirgu urīns. Skaistie skati blakus pilij lejā uz izžuvušo upi. Pilsētas apstādījumos redzama līdzība ar Ventspili.

Tālāk pa Francijas mazajiem lauku ceļiem, kas ir tik labi, ka pat lieki sacīt, ka labāki, kā mūsu galvenie, tikai šauri un līkumoti, dodamies uz lauku ciematu. Apkārt kukurūzas un ziedošu saulespuķu lauki. Daudz rožu pie vīnogu dārziem. Kombaini kuļ labību.

Nonākam līdz troglodītu (alu) ciemam, lai skatītu senos mājokļus un pazemes kapelu. Šeitkādreiz cilvēki dzīvojuši paši un turējuši lopus. Izjūtu vilšanos, jo izskatās kā mūsu muzeji vecajās ēkās, tikai šeit alās. Iespaidīgākas alas reiz redzēju Spānijā, kur cilvēki dzīvo vēl šodien, jo tā lētāk. Ja istaba par mazu, parokas tālāk. Gaisa tur nebija un es tādā nedzīvotu. Francijas alu ciematā aug mūsu kaukāza plūmītēm līdzīgi koki, tikai sarkanām lapām un ogas sarkanas un saldas. Pagaršojam, kaut nezinām, vai nav indīgas. Viena mūsējā ceļabiedre saka, ka indīgas nav, jo viņai mājās arī tāds augot. Tā kā veikalos pēc augļiem neesam tikuši, paņemu dažas vakaram pie Somīrā nopirktā vīna.

Vakars viesnīcā Puatjē ar dzirkstošo rozā vīnu. Šeit esošais Hotel Balladin mani pārsteidz un uzjautrina, raisot sirreālas izjūtas. Vēl iekšpusē nepabeigts daudzstāvu nams, kur istabas gatavas tikai apakšstāvā, ārdurvju vēl nav – kā ienāc no ielas, pa kaļķiem pilnu koridoru dodies pie savas istabas durvīm. Koridora pretējais gals arī vaļā. Vējš svilpo ausīs. Kurpes jānovelk, ja nevēlas piebradāt savu naktsmītni. Interesanta dizaina telpa ar platu gultu, izlietni pie durvīm un vienā stūrī uz paaugstinājuma vannasistaba ar bīdāmām durvīm. Tualetes pods centrā, ja neaizver durvis, var skatīties TV, kas atrodas istabas pretējā stūrī. Duša atklāta, nošļakstās viss, kas atrodas vannasistabā. Pēc vakariņām izejam apskatīt apkārtni, visur liela izmēra ziedoši augi, kas izskatās vairāk nekā skaisti. Neliels strīds par to, vai prātīgi naktī atstāt vaļēju istabas logu, jo kāds var ierāpties un apzagt. Solos somu ar naudu sargāt, jo svaigu gaisu gribas.

5.diena, 21.06.2011.

Piektā diena joprojām paiet Francijā, kas neskopojas ar svelmi, sasniedzot jau 32 grādus. Uz akmeņiem karstums izjūtams jo īpaši. Kā katru rītu, izbraucam astoņos, ap vienpadsmitiem esam pie Bordo pilsētas, kur milzīgs tilts pār upi un priekšā pilsēta. Tuvojoties no autobusa otrā stāva iespaids paveras grandiozs, kad kādu brīdi daļa no lielās pilsētas atrodas tuvu priekšā. Bordo apkārtne pazīstama kā bordo vīna ražošanas apgabals un pati pilsēta ir pasaules lielākā vīna ražošanas apgabala centrs. Citādi Bordo ir militārās un kosmosa rūpniecības centrs.

Līdz Lurdai vēl 170 km, kas šodien ir mūsu mērķis. Lurda ir viena no pasaules populārākajām svētvietām Pireneju kalnu pakājē, kas kļuva slavena, kad 14 gadus vecā Bernadete pieredzēja Svētās Dievmātes vīzijas. Cilvēki cerību pilniem skatieniem un ticības pilnām lūgsnām mūsdienās vēršas pie Svētās Jaunavas, cerot uz izdziedināšanos. Gada laikā šeit ierodas ap 5,5 miljoniem ļaužu, no kuriem ap 70 tūkstošiem ir smagi slimi. Šī iemesla dēļ Lurdā ir 350 viesnīcas, kas viesnīcu skaita ziņā Francijā ir otrajā vietā aiz Parīzes. Svētceļnieku tūkstoši ik vakaru iziet Kristus ciešanu ceļu Lurdas bazilika priekšā. Vizuāli šī vieta šķiet kā iecirsta klintī, kā trīs baznīcas, katra ar savu ieeju trīs dažādos līmeņos.

Jūtos šeit labi. Dzeram svēto ūdeni un tecinu to uz sapampušās kājas, kuru traumēju vēl darba gaitās Latvijā, svelmē ķerot pa šoseju izmisušu māmiņu ar mazo meitiņu uz rokām. Pēcpusdien mana kāja iegūst gandrīz dabisko izskatu, un atļaujos skaļi apstiprināt svētā ūdens iedarbību. Daudzi sastājušies ap klints sienu, kurai pieskaras un kaut ko lūdz. Iestājamies rindā un līdzīgi citiem piespiežu galvu pie klints sienas, sajūtas tik labas, ka negribas iet projām, bet rinda gaida. Pēc tam kāds saka, ka labās izjūtas tāpēc, ka karsti, bet klints auksta. Tālāk vieta, kur var aizdegt nopirktās sveces, daudz dzelzs ratu, kur tās aizdegtas nolikt. Strādnieks satīra izdegušos konteinerus, lai svētceļnieki atkal tur noliktu jaunas sveces. Telpas, kur var mērcēties vannās ar svēto ūdeni. Visur dažādi tērptas mūķenes, kas palīdz tiem, kam nepieciešams. Ik pa laikam tuvojas rindas ar cilvēkiem ratiņkrēslos. Vieta, kur cilvēki izlikuši krustus pateicībā par kaut ko, daži patiešām milzīgi un grezni, citi vienkārši, no parastiem, nokritušiem koku zariem sastutēti. Telpās plāksnītes ar pateicībām no tiem, kas izdziedinājušies. Par eiro nopērkam suvenīru pudelīti, kurā paņemt līdzi svēto ūdeni. Savā lielajā plastmasas pudelē iepildām gardo ūdeni dzeršanai. Par vairākiem eiro gabalā var nopirkt speciālas tukšas plastmasas pudeles ūdens līdzņemšanai.

Dodamies pilsētiņas ielās, suvenīri pārsvarā par ticības tēmu un tur kaut ko vajag saprast. Kā ierasts, nopērkam pie sienas karināmo šķīvi. Dodamies meklēt gides norādīto pārtikas veikaliņu, tomēr kartē iezīmētajā vietā to neizdodas atrast. Arī sastaptie mūsējie to nav atraduši. Uz ielām jaunas musulmaņu meitenes lūdz naudu, laikam jūtas kā Bernadetes, jo vizuālā līdzība saskatāma. Viena skrien manam vīrietim līdzi un gauži lūdzas. Dīvains naudas ieguves veids. Visdzīvākajā ielā jauns vīrietis ar mazu bērniņu uz ceļiem tup ielas malā un lūdzas naudu. Izskatās nekaunīgi, jo varētu strādāt. Daži tomēr veikaliņu atraduši, tas bijis daudz tālāk un nomaskējies kā rūpniecības preču veikals, tikai dziļāk kaut kas no pārtikas. Mūsu autobuss noslēpies dažas šķērsielas tālāk par norunāto vietu un vairāki mūsējie to laikus neuzzina, kad jāiet meklēt.

Ņemot vērā, ka tik daudziem neizdevās atrast veikalu, kādā ceļmalā tiekam izmesti pie mini lielveikala, kur paātrināti jāspēj izvēlēties preci. Septiņos vakarā veikals tiek slēgts un mums jāiepērkas tieši 15 minūtēs. Karstums milzīgs un vismaz veikalā mirklis veldzes. Cenas zemas, tikai žēl, ka tā jāsteidzas. Veikals ir mūsu Supernetto dvīņubrālis.

Vakarā pusdeviņos iebraucam Spānijā. Kalni paaugsti un ceļi līkumaini un attiecīgais šoferis nesas no tiem lejā lielā ātrumā, apsteidzot daudzas vieglās automašīnas, reizēm, manuprāt, uz riska robežas, kad jāturas pie sēdekļa. Vēlāk no paša dzirdu, ka līdzīgi tracinājis klientus Itālijā, tāds laikam stiliņš un pašam patīk tas, ko dara. Pustumsā viesnīcu atrast neizdodas, apkārt rūpniecisks rajons kalnu pakājē un neizskatās, ka tāda te būs, bet pēc vairākiem apļiem pa vienu vietu tā uzrodas, Holiday Inn. Navigācija nav uzrādījusi. Viesnīca jauna un mājīga, ar tējkannu un tēju un kafiju numurā. Baudām skābu vīnu un augļus un Latvijas kartupeļu biezputru.

6. diena, 22.06.2011.

Pēc bagātīgām spāņu brokastīm jādodas uz Burgosu, 110 km attālumā, kas ir Kastīlijas pilsēta, kur krāšņa katedrāle, trešā lielākā Spānijā. Kad no rīta iebraucam pilsētā, rāda 17 grādus, bet vēlāk rāda pat 30. Skatām katedrāli no ārpuses, iekšpuses un augšas. Savdabīga, man patīk. Šeit vērojams altāru bagātīgs zeltījums. Vienā no katedrāles zālēm apbedīts spāņu nacionālais varonis Sids ar mīļoto. Nepieredzēti, ka ikonās redzamā Jaunava Marija tērpta spilgti sarkanā tērpā. Lūgšanu telpā izvietoti neskaitāmi daudzi spoguļi, kas novietoti abās pusēs svētbildēm.

Programmā paredzēta krāsnī cepta sivēna degustēšana, bet gide tikai norāda virzienu, kur pašiem to atrast. Vienpadsmit rītā vēl par agru, lai to ēstu pēc sātīgām brokastīm un atpakaļ tāpat nenāksim. Ar Aivaru norunājam uz stundu pašķirties, lai es netraucēti pastaigātu pa veikaliem un nebūtu jāskatās uz sabozušos vīrieti. Neko īpašu veikalos neredzu un pirms norunātā laika jau esmu tikšanās vietā, laikam pirmoreiz pirmā. Tikšu vesta rādīt tirgu, kuru otrreiz kaut kā neizdodas atrast. Arī tualetes šeit ir problēma, jo to apmeklējums iespējams vienlaicīgi ar maltītes ieturēšanu kādā krodziņā. Mums žēl laiku notērēt, stundu uzturoties ēstuvē, jo ēst nemaz negribas, tāpēc jāciešas līdz tuvākajam benzīntankam. Kad pie tāda tiek pieturēts, jo tik daudziem no mums ir šī vajadzība, uz ielas karstums ir tāds, ka deg seja un saulesbrilles, šķiet, piecepsies, bet bez tām acis nedabū vaļā. Spānijas daba dzeltena, tādi ir labības lauki un zāle, ainava vienmuļa. Tikai kalnu vidū pēkšņi parādījusies pilsēta kā zaļa oāze, jo augus laista, kaut jāatzīst, kukurūzas laukus laista visur. Kur rodas tik daudz ūdens kalnu vidū? Nevaru nedomāt par Latvijas zemi, kas tūkstošiem hektāru stāv neapstrādāta un pamazām aizaug, bet Spānijā kalnu nogāzēs apstādīts mazākais akmeņainās zemes gabaliņš.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Portugāli, lai nakšņotu Portu. Apkārt plešas vienmuļa aina ar izdegušiem zemes gabaliem, vien pie šosejām zied pa krūmam krāšņu ziedu. Mūsējiem, protams, interese, kas tie par ziedošiem krūmiem un vai Latvijā arī tādi aug? Pats Liktenis gādā, lai uz ātrgaitas ceļa mēs apstātos un šos ziedošos augus vērotu tuvumā. Pirms pieciem pēcpusdienā autobuss apstājas un kā iespējamais iemesls tiek minēta degvielas izbeigšanās. SOS būdiņa turpat blakus un zvanām, saucot kādu palīgā. Sievietes balss spāniski kaut ko saka. Kad pēc divu stundu karsēšanās saulē vairs nevaram izturēt, jo izkāpt nedrīkst, gide zvana policijai. Atklājas, ka SOS būdiņas Spānijā jau sen nepilda savu funkciju, jo jātaupa un mūsdienās katram ir mobilais telefons. Policija nevar mūs atrast, tāpēc gaidām vēl. Beidzot mūsu glābēji ierodas un ir gatavi aizvest uz 20 km attālo benzīntanku pēc kannas degvielas. Gandrīz vienlaicīgi ar policiju pusastoņos vakarā ierodas arī tehniskās palīdzības mašīna, kuru iepriekš izsaukuši policisti, bet degvielas tajā, protams, nav. Braucienā uz benzīntanku divi skaistie spāņu policisti atstājuši iespaidu uz gidi, kura nebeidz jūsmot par nešanos ar 180 km stundā ar mirgojošām bākugunīm. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem pēc astoņiem vakarā autobuss tomēr ierūcas. Kādam citam braucējam nav paveicies un pirms nobraukšanas uz benzīntanku, kur policija piestājusi, lai pārliecinātos, ka mēs nepabrauksim degvielas uzpildei garām, apturējuši kādu auto. Policisti mums pamāj laimīgu ceļu.

Trīs ar pusi stundu kavēšanās liedz mums vērot skaistās ainavas, kuras nojaušamas, iebraucot Portugālē, jo ir satumsis. Težu upe sadala Portugāli divās daļās – ziemeļos ir kalni, bet dienvidos zemiene. Visapkārt šosejai mirgo ugunis un gribas to visu redzēt dienas gaismā. Iebraucot Portu, tās ielas nav domātas lieliem autobusiem un ir problēmas ar noparkošanos pie viesnīcas. Uzrodas kāds laipns vietējais, kurš skrien ātrā gaitā un ir gatavs mums pa priekšu apskriet veselu kvartālu, lai parādītu vietu, kur autobusam palikt. Hotel Fenix esam gaidīti, tikai mūsu pases vēlas līdz rītam paturēt.

7. diena, 23.06.2011.

No rīta baudām izvēlē plašas brokastis. Milzīgā zālē daudz citu valstu brokastotāju, zālē ielaiž, reģistrējoties pēc istabas numura. Vēroju, kā citi, svešie,ēd nedaudz, pārsvarā kafiju un maizes gabaliņu vai kādu augli, tikai mūsējie ēdvisu pēc kārtas. Kāda cittautiete pie blakus galdiņa, apaļa sieviete, nolēmusi iztikt ar divām nelielām baltmaizes bulciņām un tikai noskatās, kā mēs ēdam visu ko. Pēc mirkļa pieceļas un atnes sev pilnu šķīvi ar omleti un citām lietām. Šarmanti vīrieši uzvalkos ēdmaizes bulciņas un piedzer kafiju. Laikam neizprotam pareiza uztura teorijas.

Portu aizdevusi savu vārdu pasaulē slavenajam portvīnam, kā arī pašai Portugālei. Ir Līgo diena un to svin arī Portu, bet ne visā valstī. Šeit tie saucas Sao Joao svētki, kaut kas par Juri. Pilsēta izrotāta košām vītnēm, visi staigā ar pīkstošiem plastmasas āmuriņiem, ar kuriem, pēc tradīcijas, vakarā viens otram sitīs pa galvu. Daži mūsējie tos par velti saņēmuši tūrisma informācijas centrā. Āmuriņus tirgo uz visiem stūriem, maksā 1-2 eiro. Ar tiem burtiski mācas virsū.

Dodamies apskates ekskursijā ar vietējo gidi. Vispirms mūs aizved līdz okeānam, uz minūtēm 15, kas ir par maz. Skats uz okeānu ar lieliem klinšakmeņiem dievīgs. Gide nolēmusi sveikt vienīgo mūsu Jāni, kaut Jāņi ir tikai rīt. Jānis, viens no autobusa šoferiem, ir samulsis, bet gatavojies, jo cienā mūs ar alu. Gide cienā ar Jāņu sieru, izrādās, autobusā kaut kur ir ledusskapis un tajā uz Portugāli no Latvijas atvesti ozola zari, kurus sniedz Jānim. Otrs šoferis steidz ar tiem izrotāt autobusu. Tas pievērš apkārtējo uzmanību, jo tā laikam šeit nerotājas vai arī tāds koks nav redzēts. Gar okeāna krastu daudz skrējēju, vēlāk lasām afišās, ka tieši šorītnoticis tautas skrējiens. Joprojām skrien dažāda vecuma un izmēru cilvēki, kaut īstais skrējiens jau beidzies. Gar okeānu bagāto cilvēku mītnes, kas tomēr nav tik lepnas, kā Latvijas bagātajiem ar kredītu nastu.

Pilsēta skaista, kalnaina, ar stāvām, šaurām ielām. Cilvēki saposušies dodas uz baznīcām, skan zvani. Kopēji dodamies uz vīna degustāciju upes otrā krastā. Portu faktiski ir divas pilsētas, kuras atdala Duoro upe – Vila Nova de Gaia un Portu. Apmeklējam Sandeman portvīna ražotni, kura ir laikam slavenākā no portvīna darītavām, kur mums parāda filmu, vadā pa pagrabiem un noslēgumā degustējam 2 veidu portvīnus, kas ir 20 grādus stipri un man vairāk atgādina kaut ko uz degvīna bāzes, tāpēc negaršo. Bet daļa ir sajūsmā un sākas lielā iepirkšanās. Izvēlos nopirkt kārbu ar divām vīna glāzēm, būs skaistas atmiņas no saulainās Portu, kad varbūt divvientulībā mājās dzersim kādu vīnu. Aivars pērk pudeli, jo vīns garšojis. Vēl brauciens ar kuģīti, vērojot krastus un skaistos tiltus.Upe šeit man atgādina Venēcijas kanālu un kopā viss ļoti patīk. Nolemjam atgriezties brīvajā laikā, jo vairāk tāpēc, ka mani ieinteresē kādas afrikānietes tirgotās krāsainās lielizmēra krelles, bet apskatei nepieciešams vairāk laika.

Es labāk pabūtu vēlreiz pie okeāna, bet, raugoties kartē, rēķinām, ka līdz tam 5-6 km. Otrpus upei veikaliņā nopērkam zaļo vīnu (Vinho Verde). Portugāle ir vienīgā valsts pasaulē, kas to ražo. Atgriežamies upes pretējā krastā un, lēnām malkojot, vērojam krāšņo ainavu, kur milzīgas, baltas kaijas cenšas noķert virs upes lecošās zivis. Saule nežēlīgi cepina plecus, bet šķiet, ka tā varētu sēdēt līdz pusnaktij. Tomēr neesam braukuši tikai vērot vienu ainavu, jādodas tālāk. Laimējas redzēt atraktīvu pūtēju orķestri, kas pavada mērijas ļaudis ar viesiem. Pūtēji ne tikai pūš, bet vienlaicīgi izdejo sarežģītus soļus un kopumā priekšnesums ir pacilājošs. Sajūtas kā kādā Āfrikas ciltī. Ejot cauri tunelim, kur pārvietojas arī transports, katrs auto signalizē un kopējais fons ir iedvesmojošs svinēt un priecāties. Pusdienojam McDonald”s , jo tā liekas vienkāršāk un ātrāk.

Gide ieplānojusi, ka paliekam pilsētā līdz vakara svinībām un pēc divpadsmitiem naktī mūs vedīs uz viesnīcu. Kas nevēlas ielās svinēt, tiem autobuss atbrauks pakaļ septiņos vakarā. Lemjam, ka nebūs patīkami pēc tveicīgās dienas un ar iespējamiem pirkumiem klīst līdz naktij, tāpēc dosimies septiņos uz viesnīcu atveldzēties un nāksim uz centru atpakaļ kājām.

Pēc astoņiem, atgriežoties svinību vietā, jāiet bija pārāk ilgi, gājām krustām šķērsām, ne to taisnāko ceļu.Ielu malās pie saviem mājokļiem ļaudis kurināja grilus, kur cepa zivis un dejoja. Viena kompānija arī mūs parāva savā dejā. Visas kafejnīciņas un restorāni pilni vakariņotājiem. Nonākot netālu no upes, apkārtējās ielasjauļaužu pārpilnas. Izmantojam dzelzceļa stacijas tualeti, kur, kā vienmēr, sievietēm gara rinda. Tas ļāva novērot, kā, pienākot vilcienam, bezgalīga masa veļas no vilciena un tālāk no perona laukā uz ielas. Tualetes apkopējas priecīgaspar apgrozījumu, jo tualetēs jāmaksā. Sieviešu tualetes apkopējai vienā rokā saldējums, kuru tā ēd, bet otrā lupata, ar kuru pēc katra klienta kabīnē kaut ko paslauka. Dzīvespriecīga sieviete, kā visi šai vakarā.

Kulminācija būs salūts pie Duoro upes divpadsmitos naktī. Ejot nepārtraukti kāds mums sit pa galvu ar savu āmuriņu. Mēs savu iegādāto atstājām viesnīcā. Visi priecīgi smaida un noskaņojums valda pozitīvs. Kaut lielās plastmasas glāzēs tirgo alu un sangriju, nevienu neredzam apreibinājušos.Nopērkam sangriju. Ir vienpadsmit vakarā un paliekam gabalu aiz skatuves, netālu no upes, jo spriežam, ka pie upes vairs nevar būt vietas. Tomēr veselu stundu ļaudis bezgalīgā straumē dodas uz leju un kaut kur visi paliek. Vajadzēja mums arī turp doties, jo būtu svaigs gaiss un labāki skati, jo salūtu šaus no upes plostiem, ko dienā jau redzējām. Vienpadsmitos sākas koncerts. Dzied dažādas Eiropā populāras dziesmas, publika temperamentīga, jauni un ne tik jauni grozās mūzikas taktīs, kaut stāvam, cieši sakļāvušies milzīgā pūlī. Sutoņa neizturama, iela, uz kuras atrodamies, ved no kalna lejā, ieskauta starp augstām ēkām.

Sākoties salūtam, gaisa sāk palikt aizvien mazāk. Trūkst elpas, ir karsti un to pastiprina milzīgās ļaužu masas visapkārt. Saprotam, ka varam nepaspēt līdz 2440 tikt līdz norunātajai vietai un būs uz viesnīcu jādodas kājām, kaut skaidri nezinām, kā pareizāk iet, lai atkal nemaldītos. Tomēr izrādās, ka vispār nekur netiksim, jo no kalna lejā divās straumēs nāk jauniešu bari, kuriem nav, kur palikt, no lejas, savukārt, viena straume ļaužu vēlas doties augšup, bet divas daļas nevēlas neko un stāv. Puskalnā jūtu, ka zūd pamats zem kājām, viena sandale attaisās un varu to zaudēt. Noliekties nav iespējams un tas var kļūt bīstami, kad vairs netikšu atpakaļ. Mūs ieskauj aizvien vairāk, ķermeni burtiski spiež. Sāk trūkt gaisa un sviedri līst. Vairākas minūtes masa nevar pavirzīties, tikai notiek spiešanās. Priekšā vīrietis ar mazu bērnu uz pleciem un viņa acīs izmisums un nolemtība. No kalna lejā vēlas doties jaunietis un izskatās salietojies, bet ne jau alkoholu, un baidos, kā rīkosies viņš. Vajag tikai vienam satrakoties! Šķiet, ka sāks grūstīties un tad mēs gāzīsimies, jo atrodamies slīpumā. Cenšos atcerēties psiholoģijā mācīto par pūli, diez ko neatceros, tikai par savaldīšanos, kas svarīga. Pamazām tiekam stumti atpakaļ, bet reāli uz zemes vietas nav, tāpēc kājas stāv uz vietas, bet atgāzti tiek ķermeņi. Jūtu, ka tūlīt visa masa sagāzīsies un mēs tiksim sabradāti. Nav iespējams nekur palikt vai doties pie ēku sienām vai kādā šķērsielā, ir pilnīgs tupiks. Ar prātu apjaut, ka ir slikti, bet nevari sev palīdzēt. Nelīdzētu raudāšana vai lūgšanās, tā varētu tikai provocēt. Izskatās, ka visapkārt ir paši portugālieši un jāatzīst, ka neskatoties uz dienvidnieku temperamentu, visi ir ieturēti un laikam zina, kā jāizturas. Kad jau šķiet, ka viss, tūlīt gāžamies, priekšā kāds būdīgāks vīrietis sāk lauzt ceļu un masa pašķiras un varam doties uz priekšu. Vietas ir maz, saduras abos virzienos ejošie, bet pamazām kļūst retāks un saprotam, ka šoreiz vēl nepaliksim Portugālē pusbeigti vai beigti. Jau mirkli biju iedomājusies, kā tas būs, kad labākajā gadījumā nonākšu šejienes slimnīcā. Tādi tikko varbūt no nāves paglābušies pusskriešus dodamies uz autobusa vietu, bet ik pa laikam kāds mums priecīgs ar savu plastmasas āmuriņu sit pa galvu, dažs ar ķiploku lakstu glāsta seju. Mūsu sejas noteikti neizskatās priecīgas. Mans vīrietis saka, ka masa ir šausmīga, ka šeit ir miljons ļaužu.

Dienā autobuss mūs uzņēma pilsētas galvenajā laukumā un, jau ejot turp, saprotam, ka tur tas nevarēs atrasties. Tomēr vienprātīgi izlemjam, ka jādodas tieši uz turieni. Nokavējam sešas minūtes un neviena nav. Mirkli stāvam pamanu, ka otrpus stabam atrodas viens no mūsu šoferiem. Viņš arī priecīgs. Vēl pēc 10 minūtēm atnāk cits mūsējo pāris, bet saka, ka uz viesnīcu dosies kājām un aiziet. Gaidām minūtes 20, šoferis zvana gidei. Viņa ar vēl dažiem mūsējiem nezin kāpēc gaida kaut kādā citā laukumā. Gaidām, kad atnāks pie mums. Nāk ilgi. Visi apkārt mielojas un iedzer, masa nemazinās. Ik pa laikam dabūjam pa galvu. Beidzot nāk gide un daži mūsējie, jožam uz autobusu kalna galā. Visur pilns ar policiju, nāk ķekatnieku gājiens, interesanti, tos pavada jau šodien sastaptais atraktīvais orķestris, bet mums jāskrien, jo varbūt autobuss kalnā nedrīkst ilgi atrasties. Kāda mūsējā, nekāda mazulīte, stāsta, kā pūlī pacelta gaisā un gandrīz nospiesta. Saprotu vien tik daudz, ka no līdzīgām masām turpmāk sevi pasargāšu. Atceros, TV redzēju, kā reiz kādā ticīgo gada saietā, šķiet, pie musulmaņiem, tika nospiesti vairāki simti cilvēku un tagad zinu, kā tas notiek. Latvijā gan nekas tāds nevarētu draudēt, tad pusei valsts būtu jāsabrauc Vecrīgā. Esot jau Latvijā, skatījos seriālu Trauma, kur rādīja Helovīna pasākumu kādā klubā, kur pūlī tika sabradāti cilvēki. Izrādās, var būt pavisam ļauni, kad, piemēram, pūlī sabradājot, paša ribas tiek iespiestas plaušās utml.

Braucot redzu, kā kāds jaunietis ar atvērtu pudeli rokās pieiet pie policista ko vaicāt, pie mums tā nedarītu. Šeit ir tā, kā vēlas, lai būtu Latvijā, kad policists ir draugs un palīgs, nevis sodītājs. Pēc diviem naktī esam hotelī.

8. diena, 24.06.2011.

Rīts pienāk tveicīgs. Pēc atkārtoti bagātīgajām brokastīm nedaudz laika, pastaigājam pa tuvākajām ielām, parku, kur staigā milzīgas kaijas. Kāds vectēvs vai tēvs ar bērnu tās baro. Tālāk dodamies uz Fatimu, portugāļu svētvietu, kur ganu meitene Lusija dzirdēja trīs Fatimas noslēpumus. Portugāļiem viss svarīgākais sākas ar F - Fatima, fado un futbols. Fatimā milzīgs laukums lūdzējiem, šodien pie 40 grādiem tveicē tukšs. Plaša, ar kādu 10 000 cilvēku ietilpību lūgšanu zāle, modernā stilā ar stilizētu Kristus skulptūru uz priekšējās sienas. Zem zemes konferenču zāle, kur tūlīt sākas mūķeņu kongress. Koridorā uz sienām māksla, visai divdomīga. Savā lenču kleitā nejūtos šeit iederīga, to apliecina kāda ciešās drānās ģērbtā mūķene, kura manī noraugās kā uz grēcinieci, bet ne nosodoši, drīzāk ar smaidu. Saprotu, ka esam divas dažādas pasaules, kur vienai otru nesaprast. Cilvēki pērk kāda orgāna vai visa cilvēka figūras parafīnā atlietu kopiju un met sārtā, it kā sadedzinot savas kaites, lai atbrīvotos no tām.

Pēcpusdienā nonākam Alkobasā, kur aug apelsīnu koki, kas pilni pērnajiem oranžajiem augļiem un zaļiem šāgada auglīšiem. Ēnā vakarpusē 30 grādi. Šeit milzīgā katedrālē atdusas karaļpāris Pedru I un Inese du Kaštru, kuru traģiskais mīlas stāsts ir šaušalīgs. Pils virtuvē milzīgs akmens galds, laikam uz tā agrāk lika veselu vērsi. Apkārt suvenīru bodītes ar skaistu keramiku, kad grūti izvēlēties. Veikaliņš, kurā iepērkam augļus - milzīgus ķiršus un plūmes, kā arī svaigu maizi.

Jāņu dienas vakarpusē tiekam uzvesti 100 metrus augstajā Sitio klintī pie okeāna, lai paraudzītos uz leju un baudītu skaistos skatus uz Nazari. Vietējās maza auguma apaļās sievas gados, īsos tautu tērpos ar kuplu svārku daļu un banti uz dibena tirgo riekstus un citus kaltētus augļus, viena priecīga dejo, kad ierodamies vesels autobuss, jo cer, ka notiks tirdzniecība. Apskatām suvenīru tirgotavas. Keramika un izšuvumi. Vietējie biezās jakās, jo klintī pūš, bet mums labi, vismaz varam uzelpot svaigu, dzestru gaisu. Lejā, Nazarē, mūsu naktsmītne. Dodoties uz to, iesprūstam kādā ieliņā, kad autobusam nav lemts tikt tālāk un jāspēj apgriezties šaurā vietā. Vietējie aktīvi ņem dalību un pasākums izvēršas par veselu izrādi. Viesnīcā palaimējas, jo ne visai glīto, padrūmo istabu nomaina, kad tajā nedeg elektrība. Tā tiekam augšstāvā pie nesen izremontētas, svaigas un glītas istabiņas ar lodžiju, lielu palmu aiz tās un skatu uz okeānu un Sitio klinti tālumā. Vakara pastaiga pie okeāna, tas ir viltīgs un bīstams, jo viļņi gāž no kājām. Domāju pamērcēt kājas, bet vilnis apšļaksta līdz vidum ar ārkārtīgi sāļo ūdeni. Krastmalā vērojam skaisto saulrietu. Mirkli pakavējos veikaliņos, kur preces no Taivānas, pārsvarā plāna auduma raibas bikses ar zemu stakli un peldkostīmi, kopumā nekā īpaša. Nodomu pavakariņot izbeidz dažu grupas biedru garās sejas, kas mūsu iepriekš noskatītajā krodziņā tikuši līdz rēķinam un nesaprot, kāpēc jāmaksā tik daudz. Tad izlemjam, ka mums to nevajag. Liekas bezjēdzīgi tērēt vairākus desmitus eiro parasakainu zivi. Mums ir lodžija ar skatu uz okeānu un klinti, vīns, ķirši un Latvijas garšīgā desa.

9. diena, 25.06.2011.

Brokastojam telpā, kas atrodas augstu uz ēkas jumta ar lieliem logiem, aiz kuriem tālumā atkal redzami okeāns un klints. Autobusam ir problēmas ar piebraukšanu pie viesnīcas un smagos čemodānus stiepjam līdz krastmalas ielai. Tas nekas, ka pēc tam braucam viesnīcai garām. Laikam nedrīkstējām aizšķērsot šauro ieliņu. Skatām pilsētiņu Obidušu, kuru apjož augsti mūri, pa kuriem staigājam. Viena mūra mala bez barjeras, lejā māju pagalmi. Kaut augstums mani baida,paiet varu, bet mūros karsē mežonīgi. Šeit raksturīgi, ka ieliņās tirgo ķiršu liķieri, kuru bauda no šokolādes glāzītēm. Var iegādāt līdzņemšanai. Garšīgākas par liķieri ir šeit nopirktās zemenes.

Tālāk dodamies uz Portugāles karaļu vasaras rezidenci Sintru, kas atrodas augstu kalnos, kur mūs uzved speciāls autobuss. Bet ne līdz galam, vēl gabals kājām vai vecā koka autobusā. Pils krāšņa, saglabātas interjera lietas ar traukiem un apģērbu, it kā šeit joprojām kāds uzturētos. Fascinē senās mēbeles, samts un izšuvumi, skaistie trauki un vāzes, flīzītes ēkas ārsienās. Tālumā nojaušams okeāns. Skaista vieta. Suvenīru tirgotavā atklāju sev jaunu, līdz šim neievērotu verbenas smaržu, ziepes un sveces ar to ir pasakainas. Lejā jādodas pašiem un sanāk samaldīties. Tad dodamies atpakaļ un ielecam vecajā koka autobusā, kas čīkstēdams un grabēdams ved lejā. Līdz pilsētiņai lejā jābrauc ar vēl citu autobusu. Stāvam garā rindā, bet pirmajā autobusā neiekļūstam, jāgaida nākamais.

Sintras vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Nolemjam, ka šodien jābauda kas silts. Iesēžamies kāda restorāna terases krēslos un pasūtam vietējo zivi. Zivs ar asakām, puse un no otras puses atkal puse, pusotrs kartupelis, sparģeļa gabaliņš un citrona šķēle. 14 eiro par porciju vairāk kā maksa par izjūtām, smalki pasēžot, nevis kā par baudītā patieso vērtību. Vēl alus un sidrs un kopā šķiramies no 40 eiro. Bet negaršīgi nebija. Paklīstam pa pilsētiņu, vērojot pie baznīcas piebraucam kāzu viesus, smalkas, skaistas sievietes īpaši glītos tērpos. Daži ceļabiedri laiku pavadījuši interesantā parkā ar retu, bagātīgu augu valsti un dzīvnieku skulptūrām. Žēl, ka nezinājām, jo neko citu bez veikaliņiem neredzējām.

Dodamies uz tālāko Eiropas rietumu punktu – Roka ragu (Cabo de Roca), kas atrodas uz 140 metrus augstas klints Atlantijas okeāna krastā. Bet šoreiz nav tā, kā portālos bija izteikušies citi, ka auksts vējš pūš un mežonīgas izjūtas,kā jau pasaules malā. Arī šeit ir ļoti karsti un nav izjūtas, ka kaut kas varētu beigties. Biju cerējusi pabūt vēsumā, bet tā nebija. Varēja būt, ka tiek lejā pie ūdens, kur man patiktu labāk, jo varbūt pārņemtu mežonīgās piekrastes izjūtas. Par naudu iespējams tikt pie sertifikāta, kas apliecinātu, ka esi šeit bijis, bet tam nepietiek laika. Tad izvēlamies baudīt skatus, iedomājoties, ka nelielā attālumā ir Āfrika.

Pēc septiņiem vakarā iebraucam galvaspilsētā Lisabonā, pilsētā uz 7 pakalniem Težu upes kreisajā krastā. 1498. gadā Vašku de Gama atklāja jūras ceļu uz Indiju. Bagātības, kas tika iegūtas no garšvielu tirdzniecības, ļāva pilsētai kļūt par Eiropas tirdzniecības citadeli. Ierodoties mums, šeit vakarā 34 grādus silts. Daudz augstu, iespaidīgu ēku, kopumā interesanta pilsēta. Viesnīca ar kondicionieri un mirkli strīdamies par grādiem, kādos šeit uzturēsimies. Vannasistabā, kur kondicioniera nav, sutoņa un šeit labi žūst izmazgātās drēbes. Dodamies ielās ar nodomu apciemot bankomātu. Visur suņu mēsli. Kamēr vannojāmies, daži mūsējie jau pavizinājušies ar metro.

10. diena, 26.06.2011.

Nākamais rīts dūmakains, ap 24 grādiem, vietējie jakās. Ekskursija ar vietējo krievvalodīgo gidi, kas kādreiz dzīvojusi Rīgā. Latviešu valodu nezina, bet Portugālē bijusi spiesta iemācīties vietējo valodu. Skatām Težu upes krastu, kas dodas uz okeānu, Jūras atklājumu monumentu, klosteri, kariešu muzeju. Karietes milzīgas, kā mājas, vai zirgi tās spēja vilkt? Līdz šim biju redzējusi daudz mazākas un vienkāršākas. Slaveno Belaiņas krēmkūku baudīšana vesela industrija, lielā steigā, bet nekas īpašs, pārāk apkaltušas, kaut svaigas.

Temperatūra ap 40, brīvais laiks, bet viss slēgts, jo svētdiena, atvērti kaut kādi ķīniešu, taizemiešu unindiešu veikaliņi. Ķīniešiem lēts apģērbs un labāks, kā mums Latvijā vidusmēra veikalos. Kleitas par 6 eiro. Mirkli kavējamies pie upes, mērcējot kājas Težu upes ūdeņos. Pusdienojam ielu restorāniņā, baudot picu ar alu un kolu. Blakus restorāniņa skatlogā izliktas milzīgas jūras veltes – krabji un gliemeži un vēl visādas radības, kuras neesam raduši baudīt, tāpēc labāk neriskēt. Bet pieplūdums šeit milzīgs, tātad ir cilvēki, kuri to prot novērtēt.

Dodamies uzExpo-98 vietu, kas uzcelta bijušajā nabadzīgākajā rajonā. Skatām Vasco da Gama centru un apmeklējam okeanāriju. Temperatūra uz ielas jau 42 grādi.Pie okeanārija milzu plata strūklaka, kas, pieejot tuvāk, gāž no kājām, bet labi atsvaidzina. Slapji dodamies okeanārijā, kur kļūst gandrīz vēsi. Šeit dažas līdz šim neredzētas radības, kaut kas peldošs kā mūsu mušmires un daži ne tik patīkami radījumi. Nezin kāpēc Barselonā šķita interesantāk vai neprotu pareizi izvērtēt, jo šis laikam skaitās pasaulē otrais iespaidīgākais okeanārijs. Pa gabalu redzam Vasco da Gama tiltu, kas ir garākais tilts Eiropā.

Laiks paredzēts iepirkumiem, visur atlaides, pārsvarā šorti un krekliņi, kā jau dienvidu valstī. Kopumā nekas ievērības cienīgs, ierastie Zara, Promod utt. Nekas savdabīgs. Biju cerējusi uz spilgtām spāņu/portugāļu kleitām, bet šeit tādu nav un ielās arī neredz. Laikam tāds izveidojies stereotips.

Vakarā laiks saposties, lai ar metro dotos uz krodziņu baudīt vakariņas un fadu. Blakus mums sēž grupa no Maskavas, interesējas par Ušakova veselības stāvokli pēc maratona un lūdz nodot viņam sveicienus. Man vislabāk garšo otrais pasniegtais ēdiens, kas sastāv no pāris šampinjoniem, maza kaltētas gaļas gabaliņa un gabaliņa ananāsa. Maz, bet gardi. Beigās kaut kāds sacepums, laikam ar zivīm, paēst var, bet ne garšīgi. Pirmā bija krēmzupa. Klāt skābais vīns un nobeigumā maza tasīte kafijas, no kuras atsakos, jo naktī vēlos gulēt. Priekšnesumam nebija ne vainas, pa vidu tautu dejas, ne tik foršas, kā pagājušajā gadā Horvātijā, bet izklaide bija.

Latvieši atkal centās izpausties ar savu dziedāšanu, promejot kāds savā spēcīgajā balsī sāka dziedāt, laikam, Projām jāiet, tad citi piebalsoja un tad pa vecpilsētas šaurajām ielām, ejot uz leju, tika izklaidēti krodziņos sēdošie. Turpinājums bija metro. Atcerējos Vairas Vīķes Freibergas kādā intervijā pausto, ka latvieši citā valstī iedomājas – mēs viņiem parādīsim! Nezinu tiešām, kā tas varētu no malas izlikties, bet līdzīgi esam uzvedušies jau Vīnē, kad, braucot tramvajā, sacentāmies ar poļiem, kuriem vairāk dziesmu. Protams, ka mums nepietrūka!

11. diena, 27.06.2011.

Šodien deviņos rītā pametam Portugāli, tā arī tuvumā neredzējuši slavenos tiltus, vien 25. aprīļa tiltam ar Riodežaneiro dāvāto Jēzus statuju tā galā prombraucot dodamies pāri. 21 grāds, rīts miglā tīts un labi foto nesanāk. No šoferiem pienāk ziņa, ka kopumā līdz šim no Rīgas esam nobraukuši 4000 kilometrus. Parādās pirmās korķozolu birzis, jo dodamies cauri Alantežu reģionam uz Spāniju, vairs piestājot tikai Evorā, kas arī iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā, pateicoties Romiešu templim, Jezuītu universitātei, katedrālei un senajām strūklakām, kurus arī apskatām. Evora ir muzeju pilsēta. Romiešu templis ir pilsētas zīme. Centrālajā ielā baudām mākslu, vairākus desmitus cūciņu figūras, kas katra mākslinieciski izkrāsotas, līdzīgi, kā govis Ventspilī. Patīkami, ka uzvarētājcūciņa ir manas somiņas krāsās. Šo somiņu nopirku pirms dienas Lisabonā. Iemaldamies kādā parkā, kur nesen bijuši vai būs svētki.

Pusčetros pēcpusdienā iebraucam Spānijā. Gaiss šeit nežēlīgi sakarsis, ceļmalas benzīntankā izkāpjot, deg seja. Pārsteidz šausmīgās augļu cenas, kad apelsīni maksā astoņus eiro kilogramā, bet ķirši desmit eiro. Vakarpusē ierodamies Segovijā, kur par godu vietējai fulbolkomandai notikuši svētki, ko uzsaukusipilsētas mērija. Ļaudis jau izklīst, bet vecpilsētas ielas vēl slēgtas, kad gaidām policiju, kas mūs pievedīs iespējami tuvāk viesnīcai. Tomēr mūsu autobuss kādā vietā atsakās tālāk doties, kaut esam aizšķērsojuši vecpilsētas ielu. Ņemam savus čemodānus un dodamies tālāk paši. Mums izvēlētā viesnīca atrodas pie paša centrālā laukuma, kur gatavojas sākties koncerts. Istaba un vannasistaba mājīgas un jaukas, kad varētu padzīvot ilgāk. Logs veras uz mazu iekšpagalmu, nelielu četrstūri ar šīs ēkas sienām. Dzirdama mūzika un dodamies laukā, kur uzstājas sena, kā var nojaust, leģendāra, bet mums neatpazīta grupa, kuru izpildītās dziesmas ir viņu pašu 1964. gada un nedaudz jaunākas. Nevar saprast, kas viņi tādi, jo dzied arī daudzas slavenas dziesmas, kā Bītlu utml., vien saprotam, ka pie bungām ir kāds Stīvs. Klausītāji pārsvarā ap gadiem 50, visi malko vīnu un sangriju, bet mēs nesaprotam, kādā veidā viņi to pērk, jo kaut ko vispirms dara pie ēku (restorānu) logiem, tad dodas iekšā. Nedaudz pastaigājam pa skaisto, izgaismoto vecpilsētu, lai klausītos atkal. Kad tiek sacīts, ka šī ir pēdējā dziesma, dodamies gulēt. Jau atrodoties istabā, dzirdu, kā spēlē manu kādreiz, kad mācījos vidusskolā, mīļāko dziesmu Šuga beibi, gandrīz jāskrien atpakaļ laukā. Skan dievīgi.

12. diena, 28.06.2011.

Esam no tiem, kas neskrien uz brokastīm pusstundu pirms noteiktā laika. Kad ierodamies uz sākuma laiku, atrodam plašas telpas bez cilvēkiem, kur nevar saprast, kas būtu jāņem un kur jāsēž. Klīstot pa tām, pretim nāk kāds mūsējais, krievvalodīgais, kurš laikam nesaprot, ko prasām, vien norāda virzienu. Atrodam telpu ar izlietotām kafijkrūzēm un pāris pilnām sulas glāzēm un saldiem kēksiem, kafijas arī vairs nav. Nosēžos un padzeru sulu, kēksi pārāk saldi, lai no rīta tos ēstu. Atgriežoties sastopam pāris mūsējās sievietes, kuras paskaidro, ka arī viņas neko citu nav dabūjušas un citi teikuši, ka nekā cita arī nebija. Deviņos ekskursija pa vecpilsētu. Mums piesienas vecas sievas – tirgotājas - un lūdzas, lai par 20 eiro pērkam greznus plecu lakatus, kas neatbilst mūsu mentalitātei. Rokās vien pāris lakati, pārējos tura uz krūtīm zem mēteļa. Tantes neatlaidīgi nāk mums līdzi, pamazām cenu nolaižot līdz 5 eiro. Skatām seno romiešu akveduktu, katedrāli un Alkazaru. Akvedukts iespaidīgs, īpaši tāpēc, ka būvēts bez saistvielām. Ap to lidinās milzīgs putnu bars, šķiet, bezdelīgas. Mūsu uzmanība tiek vērsta uz attālo kalnu, kura kontūrās var saskatīt gulošu, kailu sievieti, kurai ir arī krūtis.

Brīvajā laikā atrodu kādu patīkamu veikaliņu ar itāļu apģērbiem, kad grūti izvēlēties, ko īsti nopirkt, jo patīk viss un arī labi der. Divpadsmitos dienā braucam projām, laiks kļuvis karsts. Jādodas uz 800 km attālo Spānijas Vidusjūras piekrasti Tosa de Mara. Pirms diviem braucam garām Madridei, kur rāda 36 grādus. Šeit esam bijuši iepriekš un atpazīstam zināmos augstos, šķībos namus, kas laikam ir Madrides simbols. Protams, galvenais simbols ir skulptūra - lācis ar zemeņu koku. No Madrides vēl 630 km. Tumsā ierodamies Tosā de Marā, kur šoferi pārkāpj uzreiz 3 aizlieguma zīmes, kādēļ tiekam apturēti un tālāk braukt nedrīkstam. Ieraugot policiju, pirmā doma – nu gan būs sods, bet nekā, policija atbrīvo ielu, lai varam apgriezties un nolikt autobusu uz laukuma, lai uz viesnīcu dotos kājām. Šajā viesnīcā pavadīsim trīs naktis un tik šausmīgi plānu viesnīcu nebiju izjutusi, kad visu cauri sienām varēja labi dzirdēt un likās, ka aiz galvas kāds nepārtraukti visu nakti tecina ūdeni. Toties tā atradās pašā centrā un pludmale un veikali tuvu.

13. diena, 29.06.2011.

Brokastis notika pretējā mājā, kur stingri pārbaudīja, vai mums pienākas šeit atrasties. Tās bija bagātīgas un mūs apmierināja. Pēc brokastīm devāmies sameklēt pludmali, jo kopējs izbrauciens ar kuģīti paredzēts vienpadsmitos. No rīta pludmale tukša un tādas arī ielas. Visa pilsētiņa sastāv no viesnīcām, kur dzīve apstājas oktobrī, kad ziemā darbojas vien 3-4 viesnīcas. Tūrisms šeit ir vienīgais ienākuma avots.

Kaut kuģīši kursē vairāku veidu, mums izvēlēts mazais, uz kura būsim tikai mēs. Kuģītim stikla grīda, lai varam vērot jūras dibenu. Pārsteidz, cik daudz klinšu bluķu zem ūdens un kāds dziļums, kaut braucām tikai gar krastu. Kuģa kapteinim šodien dzimšanas diena un latviski nodziedam viņam dziesmu Daudz baltu dieniņu, kad redzamas asaras viņa acīs. Viņa palīgs, jauns zēns, brūni iededzis tumšmatis, kā Mauglis, ienirst jūrā un izceļ jūras ežus, kurus mums parādīt. Tiek iebraukts arī alās. Kāda pludmale ar palmām un nojumēm ar niedru jumtiem, eksotiski. Lieli viļņi sitas apkārt, saule un vējš un pirmatnēja daba. Uz klints pāris vientuļi namiņi ar skatu uz jūru, kur piekļūt var pa klintīs iecirstām kāpnītēm, un tie esot visdārgāk izīrējamie namiņi šajā apkārtnē.

Sapērkamies mārketā pārtiku, lai pēc tam dotos uz pludmali. Tā pilna ļaužu, viļņi spēcīgi sitas pret krastu un velk dziļāk ūdenī. Pludmales smiltis tā sakarsušas, ka dedzina pēdas. Pāris stundās esam kā vēži un ilgāk vairs nevaram te palikt. Viena paklīstu pa lupatu veikaliņiem, visur skan krievu valoda un jūtos kā krievu kūrortā. Viņi nezina, ka saprotu, ko runā un tas ir interesanti. Augļu veikaliņā nākas noskatīties, kā priekšējais pircējs, kāds krievs, pērk no visiem eksotiskajiem augļiem un neapmierināts aizrāda pārdevējai, kad viņa vairākus augļu veidus cenšas salikt vienā maisiņā. Krieva pusaudzis dēls jūtas neērti. Vīrietis valodu īsti nezina, viens vārds krieviski, cits angliski.

Vakarā dodamies skatīt vecpilsētu Vila Vellu, kas atrodas 70 metrus virs jūras līmeņa. Uz jūras pusi krastā ieaugušās milzu agaves. No augšas saulrietā skats uz jūru un klintīm satriecoši skaists. Ielu krodziņos sēž ļaudis, saposušies glītās drānās, vai vienkārši pastaigājas, pāros, bariņos vai ar bērniem.

Kamēr es pa veikaliem, Aivars caur lodžiju aprunājies ar kaimiņiem, mūsu šoferiem, un uzzinājis, kur var nopirkt garšīgus izlejamos vīnus, kas arī mums jādabū. Atkal murgu trokšņainā nakts plānajā namiņā.

14. diena, 30.06.2011.

Šodien paredzēta brīva diena atpūtai pie Vidusjūras vai iespēja doties pārgājienā pa klinšu takām, no kurām paveras pasakaini skati uz kalniem un jūru. Nav šaubu, ka mans vīrietis dosies kalnos, bet par sevi gan šaubos. Man nav piemērotu apavu, jo nestiepšu jau dažu stundu dēļ līdzi botes, kas lieki aizņem vietu. Tomēr nav reāli ilgstoši atrasties pie jūras, jo apdegusī āda to vairs nevēlas. Atsaucība no grupas ir niecīga, vien daži cilvēki. Tomēr izlemju mazliet paieties līdzi, tad atgriezties.

Līdz kalniem ir gana liels attālums, ejam garām vietējam tirdziņam, kur tirgo daudz raibu lupatu. Kāpiens ir gana stāvs un grupā vairāki vecāka gadagājuma cilvēki, kad ātrums nav visai liels. Kad jau svārstos, vai negriezties atpakaļ, jo kāpiens pret kalnu nav nekāda izklaide, piezvana meita no Latvijas un paziņo, ka beidzot no servisa varēs izņemt manu mašīnu, kas tur atradās jau trešo mēnesi. Ziņa ir gana priecīga, lai rastos spars un izlemju turpināt ceļu. Kāpiens visu laiku uz augšu pa izkaltušu, raupju ceļu. Apkārt korķozoli un daži augi ar ziediem, sīki krūmi, zemeņkoki, it kā. Jau sen mani interesēja, kas īsti aug tajos kalnos. Vietām mētajas daudz lielu, skaistu čiekuru un dažus izvēlos paņemt līdzi, kaut tas apgrūtina. Aivars stieps korķozola gabalu, ko uzdāvināšot vietējai skolai, lai bērni tiecoties apskatīt citas zemes. Plānots, ka noiesim 11 km. Kad kalna galā ilgstoši gaidām kādu kundzi, kura jaunībā kāpusi kalnos, daži dodamies uz priekšu un vienā vietā ilgstoši gaidot, nesagaidām un izlemjam doties tālāk paši. Tiekam laikam pašā virsotnē, kur var apsēsties uz milzīgiem klintsbluķiem pašā kalna galā. Skats uz jūru paveras krāšņš un pilsēta ļoti tālu lejā. Īsti gan nesaprotam, kura īsti ir mūsu mājvieta.

Nekādas kartes mums nav, jo vienīgā bija gidei, kuras vairs blakus mums nav. Kāds riteņbraucējs liek saprast, ka mums jādodas atpakaļ, bet izvēlamies doties uz priekšu. Ceļš ved stāvus lejā un grūti kāpt. Man kājās vaļējas sandales. Saule dedzina plecus un izdzeram pēdējo ūdeni. Malās norādes, kas mums neko neizsaka. Kāds ceļabiedrs, kurš saka, ka labi orientējas, paziņo, ka esam nogājuši pusi, jo ejam lielo maršrutu, un vēl jāsoļo kādi 11 km. Tas man šķiet neiespējami un kalni sāk likties kā labirints. Tagad soļojam divi pāri un kāds par mums vecāks kungs, kuram kājās iešļūcenes. Kad esam gana ilgi gājuši, pretim dodas riteņbraucēji un pavaicāju, cik km mums līdz lejai. Vīrietis atbild, ka 2 km, kas šķiet neticami, bet tā arī ir. Nonākam nepazīstamā vietā, pie kaut kādām attīrīšanas ietaisēm un laikam suņu patversmes, kur traki rej suņi. Vēl pēc km ieraugām tirgu, kurš vācas nost un tagad zinām, ka vēl kāds km līdz viesnīcai. Viesnīcas durvīs satiekam gidi, jau pārģērbušos, kura priecīgi paziņo, ka esam nogājuši 13 km maršrutu un uzslavē mūs. Pielaižu pilnu vannu ar aukstu ūdeni, kā sapņojukalnos, un ielienu līdz kaklam ūdenī. Šajā brīdī tas ir pats labākais!

15. diena, 01.07.2011.

Šodien dodamies tālāk, jau uz māju pusi. Pēc bagātīgām brokastīm izrādās, ka autobusam nosēdies akumulators. Tā radās iespēja vēlreiz atvadīties no skaistās pludmales. Ap desmitiem no rīta +28 grādi, gluži pavēss. Mums jādodas uz Aviņonu Francijā, kurā esam jau bijuši pirms pāris gadiem. Jānobrauc ap 350 km. Divpadsmitos dienā šķērsojam Francijas robežu.

Šoreiz Aviņonu skatu citām acīm un redzu to, ko neredzēju citreiz. Skatām Pāvestu pils ārpusi, kur pirms pārcelšanās uz Vatikānu bijis pāvesta sēdeklis, Sentbenzē tiltu, ieliņas ar suvenīru bodītēm. Visur smaržo lavanda – ziepēs, eļļās un kaltētu augu maisiņos. Vakarā ierodamies Lionas nomalē, lai pārnakšņotu. Arī Lionā esam reiz bijuši, bet to skatījuši laternu gaismās. Šoreiz tas būs citādi.

16. diena, 02.07.2011.

Astoņos no rīta, pabrokastojuši franču kruasānus, dodamies skatīt Lionu. Tā atrodas divu upju – Ronas un Sonas krastos. Stāvs kāpums Furvjē kalnā, kur iepriekšējā apmeklējuma laikā braucām ar liftu. Pusceļā brīdis senā romiešu amfiteātrī, kurš atklāts ne tik sen, tikai pirms dažiem gadiem, it kā. Iepriekšējā vakarā šeit noticis koncerts un tiek veikti satīrīšanas darbi. Latvieši atkal uzdzied savas dziesmas, jo atskan labi.

Skatām Notre - Dame baziliku. Kalna galā panorāma uz visu pilsētu, kas atmirdz saulē. Nokāpuši no kalna, skatām pilsētas tirgu, kas izvietojies upes krastā. Ir taču sestdienas rīts. Vairākums pērkam neredzēta izskata melones un pārdevējs, vīrs gados, jautā, vai esam no Vācijas? Tādu Latviju viņš nezina. Vēl mazliet brīvā laika, kad ieraugu, cik milzīgas atlaides veikalos, bet tam mums neatliek laika. Beigu beigās gandrīz lielākā daļa ar nokavēšanos atrod autobusu. Bijām aizgājuši pārāk tālu. Gide apmierināta, ka beidzot esam kā normāli cilvēki, citādi nekad un neviens neko vēl nebija nokavējis.

Brauciens cauri Francijai. Ainava aiz loga kļūst vienmuļāka, kad vairs apkārt nav redzami kalni, kas tomēr ir pievilcīgi. Vakarpusē šķērsojam Vācijas robežu, lai nakšņotu skaistā vācu pilsētiņā Bad Mergentheim, viesnīca tik īpaša, Hotel Deutch Meister, ka tūlīt prasās baudīt vīnu, tomēr izejam ielās, kamēr vēl gaisma. Pilsētiņa tukša un klusa, kā tāda pasaku valstība ar skaistiem apstādījumiem un krodziņiem. Izvēlamies baudīt kebabu ar alu, kā izrādās, pie īstiem turkiem. Mūsu mutes tomēr nav radušas to darīt bez palīginstrumentiem, kebabs ir milzīgs un to jāprot pareizi apēst. Nemaz tik gards tas nav, esam ēduši labāku un ne pie turkiem.

17. diena, 03.07.2011.

No rīta dodamies uz Vircburgu, tikai 40 km attālumā. Diena lietaina, drēgna. Pēc pusstundas brauciena gāž pamatīgi. Vircburgā tikai +12 grādus silts, kas patiesībā ir auksti. Pirmo reizi nākas vilkt virsdrēbes. Vircburga ir Frankonijas vīna galvaspilsēta Mainas upes krastā. Šeit sākas Vācijas Romantiskais ceļš. Skaista daba. Pa pielijušajām ieliņām dodamies uz Rezidences pils barokālo dārzu, kur mums visiem zināmās puķes sastādītas viena aiz otras un tas kopumā izskatās labi. Nekādi vienu veidu puķu stādījumi, bet it kā viss juku jukām, kaut zināmā secībā, kas atkārtojas. Atkal jāievāc dažas sēklas un sevi mierinu, ka daru augam labu, jo tam nebūs jāatdod spēki sēklu gatavināšanai. Ielas patukšas jeb pavisam tukšas, tikai pamazām sāk zvanīt baznīcu zvani, aicinot ļaudis, jo ir svētdienas rīts. Viss slēgts, līdz atrodas kāda atvērta publiskā tualete.

Ejam gar Mainas krastu, pa veco tiltu, skatām skaisto rātsnamu. Brīvais laiks, kad tiekam aicināti doties kādā krodziņā baudīt slaveno Frankonijas vīnu, ko pilda īpašās plakanās pudelēs – bockbeutel. Skatām kādu parku par kara tēmu. Kad jākāpj autobusā, sāk stipri līt un līst visu ceļu. Tas ir iemesls vairākām avārijām, kurās nākas noraudzīties. Lietus un slikta redzamība jau ir par daudz priekš labās mašīnās un pa labiem ceļiem braucošiem šīs valsts cilvēkiem, nav tā rūdījuma, kāds rodas mums, kratoties pa bedrainiem Latvijas ceļiem.

Kad iebraucam Polijā no vācu puses, kur ceļi ir pat ļoti labi, tie tomēr ir krietni sliktāki, kā iepriekšējās valstīs, un grūti pierast pie autobusa zvārošanās. Tikai tagad saredzi, cik bīstami braukt, kad pa vienu ceļu brauc divos virzienos.Tas izskatās tik bīstami tuvu!

Pēc sešiem vakarā tuvojamies Vroclavai, kur pavadām ilg