Banānu zeme!

12.01.2008
24 min lasīšanai
67 foto

Šajā ceļojuma aprakstā mēģināšu summēt savas emocijas piedzīvotajā Ekvadorā un Galapagu salās 2007.gada septembrī. Rakstīšana man nekad nav patikusi, tomēr nolēmu uzrkastīt, lai palīdzētu citiem, kas ir domājuši par ceļojumu uz Ekvadoru un Galapagu salām, cerams, ka tas būs noderīgi, galvenokārt jau tāpēc, ka Ekvadora mums latviešiem, šķiet, nav tas populārākais galamērķis. Pirm sākt, vēl tikai gribēju atzīmēt, ka stāstītais ir mans subjektīvais redzējums par lietām un notiekošo šajā valstī, tāpēc mans un lasītaja viedoklis var būtiski atšķirties. Sākšu ar to, ka ceļojums uz Ekvadoru bija spontāns, biļeti iegādājos 3 dienas pirms lidojuma, līdz ar to arī ceļojuma plānošanai daudz laika nebija. Tas mani nebiedēja, jo vismaz zināju ka lidmašīnā nebūs garlaicīgi, jo cītīgi lasīšu Lonely Planet ceļvedi. Tomēr melotu, ja teiktu, ka plānojusi nebiju neko, kā nekā triju dienu laikā no Interneta resursiem var iegūt samērā izsmeļošu informāciju par valsti un saprast, ko es tur gribu redzēt. Kāpēc Ekvadora? Tā ir viena no mazākajām Dienvidamerikas valstīm un man šķita, ka 3 nedēļu laikā es varētu gūt vairāk vai mazāk pilnīgu priekšstatu par to, ko tā piedāvā (diemžēl vairāk laika man nebija, tāpēc izvēlēties Brazīliju laikam nebūtu bijis īsti prātīgi). Lidojums bija garš: Rīga – Amsterdama – Bonaire – Guayaquil – Quito. Kopumā ar pavadīto laiku lidostā aptuveni 24h. Pārsēšanās bija tikai Amsterdamā, pārējās pieturas bija tikai tādi nelieli „pitsopi”. Quito Quito ierados no rīta, lidostā mani sagaidīja Juan Carlos no Hospitality club. Jau Rīgā izmantojot Hospitality Club iespējas biju sazinājusies ar kādu ekvadoriešu puisi, kurš mani labprāt izmitināja pie sevis mājās (Hospitality Club ir starptautisks ceļotāju viesmīlības protāls, kura reģistrētie lietotāji var sazināties ar citiem biedriem visā pasaulē un sarunāt naktsmājas vai vienkārsi tikšanos, lai iepazītu vietējos cilvēkus un vinu paražas – ideāls variants tiem, kam patīk ceļot vieniem). Kā izrādījās Juan Carlos bija iesaistījies valsts politiskajos notikumos un aktīvi darbojās paša dibinātās partijas pirmsvēlēšanu kampaņā. Kamēr vien biju Quito, es biju laipni aicināta piedalīties viņu neskaitāmajos mītiņos (vēlēšanas bija pēc 2,5 nedēļām kopš mana ierašanās brīža) no kā es tomēr atteicos, jo mana spāņu valoda nav tik laba, lai es klausītos politiskās tēmas.....turklāt, man bija citas interesantākas lietas, ko darīt. Pirmo dienas daļu pavadīju staigājot pa Quito vecpilsētu un apskatot galvenos Lonely Planet ceļvedī minētos apskates objektus. Man vajadzēja aptuveni pusdienu, lai aprastu ar man veltītajiem acu skatiem, kas sākotnēji visi šķita aizdomīgi. Pēcpusdienā man pievienojās Juan Carlos un kopā mēs devāmies uz skatu punktu virs Quito, kurā var nokļūt ar pacēlāju un tas atrodas ~4 km augstumā virs jūras līmeņa (Quito augstums virs jūras ir ~3 km). Skats uz Quito patiešām ir vienreizējs, brīžiem šķiet pat nereāls, jo īpaši tad, ja skaidrās debesis mijas ar pelēkiem mākoņiem. Neskatoties uz lidmašīnā pavadīto nakti un aktīvi pavadīto pirmo dienu, pirmais vakars Quito izvērtās samērā vēls, jo mēs ar Juan Carlos kavējāmies sarunās viņa iecienītajā bārā pie Mojito kokteiļa glāzes. Otrā dienā jau agri no rīta Juan Carlos bija apņēmies mani aizvest uz kādu skaistu vietu Quito tuvumā – Pululahua krāteri. Vēlāk Juan Carlos devās savās ikdienišķajās gaitās, bet es apmekēju slaveno La Mitad del Mundo (pasaules centrs – ekvatoriāla līnija). Man laikam ļoti veicās, jo cilvēku tur bija ļoti maz. Biju dzirdējusi, ka tā vieta mēdzot būt drūzmaina un nekā īpaša jau tur neesot. Tomēr man šķita interesanti, īpaši nelielais muzejs, kurā tika demonstrēti dažādi eksperimenti, kuri itkā apstiprina to, ka tajā brīdī patiešām atrodamies uz ekvadora. Dienas otro daļu atkal pavadīju Quito centrā. Quito vecpilsēta ir slavena ar savu arhitektūru, kas ir ļoti skaista, tomēr pārējā pilsēta sastāv no tādām mājām kā kubiki un nekas īpaši baudāms tur nav.....kubiciņš pie kubiciņa. Izlasījusi ceļvedī, ka netālu no vecpilsētas kalnā ir kafejnīca ar burvīgu skatu uz Quito, vērot saulriertu nolēmu doties tieši tur. Nebija viegli, lai cik vienkārši tas šķita skatoties kartē, patiesība bija pavisam cita...nopūlējos ne pajokam, tomēr kafejnīcu atradu, saulrietu nenokavēju un tas bija manu pūļu vērts. Starp citu, kafejnīcas nosaukums ir Cafe Mosaic, tai ir burvīga terase, no kuras var pārredzēt visu Quito, tomēr kokteiļi šķiet tur nav īpaši kvalitatīvi, jo par Caipirinas kvalitati man vēl nācās cīnīties, līdz beigās es to dabūju par brīvu! Vakarā Juan Carlos pēc mana lūguma veda mani uz salsas klubu, kurā bija dzīvā mūzika un protams arī dejas. Tur es apguvu pirmos salsas soļus, kas bija noderīgi arī turpmākā ceļojuma laikā. Cotpaxi vulkāns Sākotnēji Cotopaxi vulkāna apmeklējumu (slavenākais Ekvadoras vulkāns) biju plānojusi organizētā 1 dienas autobusa tūrē no Quito, tomēr neviļus pieķēros pie domas, ka ar vienkāršu nolūkošanos uz vulkāna virsotni no pakājē esošā nacionālā parka teritorijas man būs par maz, tāpēc nolēmu pietiekties 2 dienu izbraucienam uz vulkānu, kas paredz uzkāpšanu vulkāna virsotnē (bonusā ir ielūkošanās krāterī :)). Jaatzīst, ka man ļoooti paveicās, jo aptuveni pēc 1 h meklējumiem, staigājot pa dažādiem tūrisma birojiem Quito, es beidzot atradu iespēju jau nākamajā rītā doties uz Cotpaxi. Meklēšanu sarežģīja fakts, ka es biju viena, līdz ar to man šis pasākums vienai maksātu ~350 USD, bet ja ir partneris, tad tas izmaksā ~180 USD no cilvēka. Bet kā jau minēju, man veicās un vienā tūrisma birojā man pavēstija, ka Cotopaxi nacionālā parka teritorijā jau pāris dienas ir apmeties kāds cilvēks, kas arī meklē kompanjonu šim piedzīvojumam, nu tad mēs tikām savienoti un kā izrādījās tā bija kāda jauna ungāru sieviete. Biju nolēmusi pilnībā ignorēt faktu, par ko mani informēja gan tūrismā firmā, gan arī Loenly Planet ir rakstīts, ka kāpiens Cotopaxi nav pa spēkam katram, turklāt pirms tam vismaz 5 dienas ir vēlams aklimatizēties vai nu Quito vai vēl labāk Cotpaxi tuvumā, lai pierastu pie augstuma spiediena. Informācijai, Cotopaxi virsotne is tieši 6 km virs jūras līmeņa, tāpēc pastāv risks, ka uzkāpt līdz virsotnei nav iespējams, jo var palikt slikti – trūkt elpas, bezspēks, utt, līdz ar to ir jākāpj lejā virsotni nesasniedzot. Katrs dalībnieks pats uzņemas risku par to vai tas izdosies, vai nē, neveiksmes gadījumā naudu neviens neatgriež :). Izbraukšana bija paredzēta no Quito, mani savā džipā savāca mans gids vārdā Herman, kurš tikko uzzinādams, ka es šo to saprotu spāniski, visu turpmāko laiku ar mani runāja tikai spāniski, turklāt es vēl dabūju tulkot instrukcijas savai Ungāru partnerei. Tā nu mēs devāmies uz Cotopaxi, manu kompanjonu es satiku vulkāna tuvumā esošajā hotelītī, no kura tālāk mēs devāmies uz pēdejo ar automašīnu sasniedzmo punktu – stāvvietu Cotopaxi pakājē. Te arī sākās manas ķibeles....cīņa ar un par savu veselību! Lai lieki nesatrauktu gidu, biju viņam pateiksui, ka pirms braukšanas uz Cotpaxi Quito biju aklimatizējusies 3 dienas (patiesībā bija divas), bet tas laikam viņu daudz nenomierināja, jo arī 3 dienas ir maz, līdz ar to pārsteigumu viņa sejā, kad man sākās pirmā vemšana nemanīju. Paldies dievam tas notika tad, kad tikko izkāpam no mašīnas un kārtojām somas, lai dotos uz nometni, kas atradās 4,5 km virs jūras līmeņa un no mašīnas stāvvietas tas bija 45 minūšu kāpiens. Līdz sasniedu nometni, tā pati nelaime mani piemekleja vēl pāris reizes, bet man izdevās to nokārtot gidam neredzot. Nometnē ieradāmies ap pusdienas laiku. Turpmākais plāns bija sekojošs – pusdienas, ievadinstrukcija un neliels treniņš nometnes tuvumā esošajā ledājā, tad vakariņas, pec tam ~4-5 stundu atpūta līdz īstā kāpiena sākumam pusnaktī. Galvas reiboņi un sliktā dūša mani nebija pametusi, bet apetīte gan. Ari atputai atvēlētās stundas diezko relaksējošas nebija, pirmkārt jau sliktās pašsajūtas dēļ, otrkārt, nometnē bija šausmīgi auksts, gulēt gāju kāpienam paredzētajā apģērbā - ar virsjaku, kā arī ar cepuri un cimdiem. Pusnaktī nometnē sākās rosība, bez mums tur bija vēl aptuveni 15 kāpēji un kādi 5 gidi (katra gida pavadībā iet 2-3 cilvēki). Hermans (mans gids) bija norūpējies par manu veselību, tomēr es teicu, ka kāpšu un tad jau redzēs kā būs, padoties netaisījos. Kamēr sakārtojām visu ekipējumu, es ar savu partneri kāpt sākām tikai vienos naktī. Biju pārsteigta, ka manu slikto dūšu pēc stundas nomainīja tikai nelieli dūrieni pakrūtē, kas bija daudz patīkamāki par iepriekšējo kaiti, bet pie konstantā reiboņa jau biju tik ļoti pieradusi, kas tas vairs nešķita traucējošs. Tā nu mēs kāpām un kāpām un kāpām, ceļā satikām vienīgi tos, kuri nespēka dēļ vai kādu citu veselības apsvērumu dēļ bija nolēmuši atgriezties nometnē un vulkāna krāterī tā arī neielūkojās. Tas man radīja papildus sparu un spēku nepadoties, līdz beidzot pēc pulksten septiņiem no rīta mēs bijām pašā virstonē. Tas bija ne tikai burvīgs skats no 6 km augstuma, bet ari milzīgs gandarījums par to, ka es nepievīlu ne savu partneri, ne gidu, ne savi pašu! Pārgurums protams bija neaprakstāms, līdz ar to ceļš atpakaļ uz nometni, kas ilga aptuveni 2h, nemaz nebija daudz vieglāks kā ceļš augšup, jo kājas vairs neklausīja. Manāms pārsteigums par mūsu paveikto bija vērojams citu gidu un kalnā kāpēju vidū, jo iepriekšējā vakarā uz mūsu abu nepieredzējušo meiteņu avantūru ikviens noraudzījās ar smīnu un gandrīz ar 100% pārliecību, ka mums tas nebūs pa spēkam. Pusdienlaikā atgriezāmies Quito. Ierodoties Juan Carlos majā, es nogulēju līdz nakošās dienas rītam, man liekas, ka nekad dzīvē es vēl nebiju jutusies tik nogurusi! Nebrīnos, ka kāds profesionāls kalnā kāpejs šo manu stāstu lasa ar nelielu smīnu, tomēr neprofesionālim tas tiešām ir piedzīvojums, kuru es ieteiktu izmēģināt katram, arī tad, ja šaubaties, par saviem spēkiem! Otovalu Otovalu ir neliela pilsētiņa ~80 km uz ziemeļiem no Quito. Otovalu is slavens ar indiāņu tirgu, kas sevišķi krāšņs ir sestdienās. Otovalu ir apskatāms arī dzīvnieku tirgus, tomēr tas darbojas tikai ļoti agrās rīta stundās, savukārt indiāņu tirgus, kā arī ēdienu tirgus parasti strādā līdz plkst. 3-4 pēcpusdienā. Otovalu ir viens no populārakajiem tūristu galamērķiem Ekvadorā, līdz ar to šeit var sastapt daudz tūristus. Tirgū pārsvarā tiek pārdotas dažādas segas, tādi kā poncho, džemperi, jakas, cepures, rotaslietas, utt. Cenas ir zemas, tomēr nedrīks aizmirst kaulēties, jo sākuma cenu parasti izdodas nokaulēt uz pusi. Man šķita, ka 1 diena šajā tirgū ir pilnīgi pietiekami, lai izbaudīto to atmosfēru un iepirktos. Otovalu nevar nepamanīt vietējo cilvēku spilgto nacionālo apģērbu, kas esot plaši pazīstams visā pasaulē un cilvēki ir lepni, fotografēties ir gatavi tikai par samaksu, parasti tie ir 1-2 USD. Kopumā man ļoti patika, es šo dienu pilnībā izbaudīju un ar pozitīvām emocijām atgriezos Quito. Quilotoa Quilotoa ir ļoti mazs ciematiņš Andu kalnos Ekvadoras vidienē. Patiesībā tā parādīšanās zemes virsū ir vistiešākā veidā saistīta ar slaveno un ārkartīgi skaisto Quilotoa lagūnu, kuru bieži vien apmeklē tūristi, kuri labprāt tās apkaimē uzkavējas pāris dienas, līdz ar to vietējiem tā ir iespēja nopelnīt. Lagūna ir vienreizēja, tā ir izvedojusies bijušajā vulkāna krāterī, tāpēc to no visām pusēm ieskauj klinšainas kraujas, ūdens ir spilgti zilā krāsā. Lagūnu var apskatīt gan no krātera malas, gan arī nokāpt lejā līdz pat ūdenim. Quilotoa apkaime ir atzīta vieta pārgājienu cienītājiem, jo ir iespējams izvlētēties dažādus pastaigu maršrutus Andu kalnos. Es Quilotoa pavadīju divas dienas un apmetos kādā Quilotoa ciematiņa ģimenē, kuru vienīgais iztikas avots ir retie tūristi, kas apmetas viņu mājās. Viņu māja bija absolūti necila – vienkārša dzelzsbetona kaste, kurai nav apdares ne no ārpuses, ne no iekšpuses. Iekšpusē ir pāris telpas, praktiski nav mēbeļu, tikai krāsns un televizors. Bija arī ledusskapis, bet tas netika darbināts, jo ēdot par daudz elektrības. Šajā ģimenē satiku kādu vāciešu puisi, kas uz Ekvadoru bija ieradies brīvprātīgajā darbā mācīt Andu kalnu bērniem angļu valodu. Viņš man pauda manāmu neapmierinātību, ka dzīvojot šajā ģimenē katru vakaru nākas ēst zupu, kuras galvenā sastāvdaļa ir kartupeļi (gaļu taupības nolūkos viņi ēd ļoti reti) un dienu no dienas ēdienkartē nav vērojamas īpašas izmaiņas. Par cik es ģimenē pavadīju tikai 2 dienas, tad man nebija par ko sūdzēties, turklāt man bija iespēja nobaudīt slaveno jūras cūcinu, kura tika pagatavota speciāli man, un es biju klāt tās pagatavošanas procesā no brīža, kad tā dzīva tika atnesta no kūts, līdz brīdim, kad tā kraukšķīga iegūla manā šķīvī. Runājot par Andu kalnu cilvēkiem, tie dzīvo nabadzīgi, viņu mājas ir ārkārtīgi vienkāršas, daži joprojām dzīvo tādās kā mālas būdelēs, kuras daļēji ir iebūvētas kalnu nogāzēs. Šiem kalnu cilvēkiem ir arī ļoti interesants apģērbs, līdzīgs kā tautastērps, plus visiem galvā ir „sombrero” (cepure). Šādu apģērbu vini nēsā ikdienā. Ģimenē, kurā es apmetos bija 6 bērni, kuru izskats bija diezgan bēdīgs – netīras drēbes un pinkaini mati! Neilgajā laikā, ko pavadīju Quilotoa, es apciemoju arī vietējo skolu, kā arī apmeklēju blakus ciema ik mēneša svētkus, kuri notika ciemata centrā esošajā nelielajā laukumā un pulcēja aptuveni 300-400 totāli piedzērušos ciema un tuvākās apkaimes iedzīvotājus. Alus un dažādi citi spirtoti dzērieni lija pa labi un pa kreisi, tika vingrinātas kājas diezgan bezgaumīgas dzīvās mūzikas skaņās, bet tajā visā noraudzīties bija ļooooti interesanti un amizanti. Jāatzīst, ka vienādi piedzērušies bija gan sievietes, gan vīrieši, turklāt daudzām sievietēm uz muguras tādā palaga vīstoklī šūpojās mazi bērni (tas ir veids, kā Ekvadora tiek pārnēsāti mazi bērni – iesieti mugurā tādā kā lupatā vai palagā). Īsi sakot jautrība sita augstu vilni! Es domāju, ka Quilotoa ir īstā vieta, kur iegriezties, ja ir vēlme iepazīt Andu kalnu iedzīvotaju dzīves veidu un nabadzību, turklāt tā ir vieta, kur nepulcējas tūristu gūzmas, līdz ar to var izbaudīt autentisko Ekvadoru, nu vismaz man tāda sajūta radās. Ja vēlaties nakšņot ģimenē, jārēķinās, ka dzīvošanas apstāķļi būs ļoti primitīvi. Mana istaba bija tādā pašā dzelsbetona kastē kā ģimenes galvenā ēka, turklāt istaba bija ārkārtīgi auksta un vējš naktī burtiski tai svilpoja cauri (domāju ka nakts temperatūra kalnos bija aptuveni +5 līdz +10 grādi un ļoti vējains). Naktī gulēju ar drēbēm un 3 segām, bet vienalga nenormāli sala! Istabā bija dāda maza krāsniņa, bet ar vienu pagali jau neko nevar sasildīt :). Tiem, kas vēlas nedaudz vairāk komforta, turpat tuvumā ir arī neliels hostelīts ar pāris istabām, tomēr uz kautko īpašu arī tur cerēt nevar. Banos Banos skaitās kā robežķirtne starp Ekvadoras kalnaino apvidu un džungļiem, jeb kā to sauc pašā Ekvadorā – Oriente. Tas bija jūtams gan dabas ainavu ziņā, gan arī klimats bija pavisam cits kā kalnos. Banos ir neliela pilsētiņa, kas patiesibā vairāk ir orientēta uz tūrismu, šeit tūristiem tiek piedāvāti gan braucieni ar velosipēdiem, gan pastaigas pa kalnu takām, gan zirgu izjādes, raftings, canoing, utt. Es Banos ierados no agra rīta, pirmkārt sameklēju viesnīcu (ļoti lēti, tā maksāja tikai 4 usd par nakti), tad devos izīrēt velosipēdu, lai dotos nelielā pārbraucienā no Banos uz Rio Verde. Attālums starp šīm divām vietām ir aptuveni 15 km. Šo 15 km garumā var baudīt burvīgus kalnainus skatus un neskaitāmas ūdens kaskādes. Brauciens nav grūts, jo ceļš ved lejup, atpakaļ var atrgiezties vai nu ar autobusu, vai arī par 5$ paņemt tā saucamo „ truck” – automašīna, kurai ir neliela piekabe (kuzava), kurā bieži vien tiek pārvadāti cilvēki. Tā nu sagadījās, ka tieši pirms brauciena iepazinos ar kādu vietējo ekvadorieti, sauca viņu Williams. Viņš man ļoti atgādināja Tarzānu, lai gan viņam to neteicu, tomēr klusība pie sevis viņu saucu Tarzāna vārdā. Viņam kā reiz tajā dienā brija brīvdiena (viņš strādāja vienā no nakts klubiem/bāriem) un labprāt pieteicās man sastādīt kompāiju šajā braucienā. Jāsaka, ka man bija ļoti veicies, viņš ļoti daudz zināja stāstīt par Banos apkaimi, par dažādiem augiem un vietām. Pusceļā mēs šķērsojām kādu tiltu, no kura bija iespēja nolēkt ar gumiju. Mani uz šo pasākumi nebija īpaši jāpierunā, turklāt man šī atrakcija bija par puscenu, tieši pateicoties mana Tarzāna kontaktiem. Vakarā ar Tarzānu tikos atkal, jo bijām sarunājuši iet uz kādu klubu dejot salsu. Lai gan tobrīd Ekvadorā biju pabijusi tikai nedēļu, man vairs nebija pārsteigumu, ka vīrieši labprāt un tik labi dejo. Arī Tarzāns nebija izņēmums, no viņa es daudz iemācijos, gan salsas soļus, gan merengi. Nākamajā dienā biju nolēmusi doties zirgu izjādē. Pēc savas pieredzes brīdinu, esiet ļoti uzmanīgi izvēloties no plašā piedāvajuma, ar kuru sastapsieties esot Banos. Lai gan cena šķita ļoti pievilcīga – 25$ par 4h, turklāt šajā izbraucienā es biju tikai divatā ar gidu, to par zirgu izjādi bija grūti nosaukt. Mūsu zirgi šķita diezgan izmocīti, turklāt nonākot līdz vienam noteiktam ceļa pagriezienam, tie pilnībā atteicās turpināt ceļu tālāk un griezās apkārt. Gids teica, ka laikam viņi ir tik ietrenēti uz vienu maršrutu, ka pat nelielas novirzes ir gandrīz neiespējamas, zirgi vienkārši iespītējas un neiet ne soli tālāk. Gida ieplānotās takas un ceļus izskaitgājām aptuveni 3 h, šajā brīdī es cēlu pretenzijas un teicu, ka apsolītas man tika 4h. Rezultātā, lai beigtu mocīt zirgus, es ieteicu atgriezties, tikai par to pieprasīju nelielu kompensācija, ko arī dabūju! Nesalīdzināms ar samērā garlaicīgo zirgu pastaigu bija raftings. Iesaku ik vienam, tas patiešām bija jautri. Es nonācu vienā laivā ar pāris austrāļu tūristiem, mum bija superīgs gids un protams pats brauciens pa upi bija vienreizējs. Cik atceros, tad mums bija 3. sarežģītības pakāpe, cilvēkiem, kam bail no ūdens šis pasākums varētu būt pārāk ekstrēms, tomēr bīstama tur nav nekā. Laiva, kurā biju es, apgāzās, un mēs kā pludiņi kādu brīdi peldējām pa krāčaino upi, tomēr drīz vien tikām atpakaļ laivā un izdevās saglābt arī kritienā pazudušos airus. Banos ir iespēja izbaudīt arī karstos baseinus. Laikam nezināšu teikt, kurš no visiem ir labākais. Es biju vienā, kas atrodas gandrīz Baņos centrā, kalna pakājē. Biju pārsteigta, ka ierodoties šajos baseinos sešos no rīta, domādama, ka visi jau vēl gulēs, baseinā cilvēku bija vairāk, nekā garām ejot biju redzējusi dienas laikā! Laikam mēs visi bijām iedomājušies vienu un to pašu :). Banos ir skaista vieta. Lai gan es neesmu sajūsmā par izteiktām tūristu vietām, man tomēr tur patika, varbūt tāpēc, ka man bija vietējais bezmaksas gids - mans Tarzāns, kas ļāva man Banos iepazīt vietējo cilvēku acīm. Starp citu, tieši pie Banos ir viens vulkāns, no kura šad un tad vakaros var redzēt izšaujamies liesmojošas ogles. Riobamba Uz Riobambu braucu tikai viena iemesla dēļ, tieši no turienes sākas brauciens ar vilcienu uz slaveno Nariz del Diablo (kalns, uz kura būvējot dzelzceļa sliedes bojā gāja vairāki strādnieki). Uz Riobambu devos kopā ar raftingā sastapto Carlos, kas bija ekvadoriešu izcelsmes amerikānis. Nonākuši Riobambā ap deviniem vakarā mēs sameklējām viesnīcu, paēdām vakariņas vienā no ielas ēstuvēm un devāmies sameklēt kādu bāru. Soļojām pa galveno Riobambas ielu un šķiet, ka iegriezāmies ik vienā iestādē, kura ir pielīdzināma nosaukumam bārs, bet katru reizi tikpat veikli izsprāgām ārā, jo visas tās vietas šķita ārkārtīgi netīras, drēgnas, neomulīgas un es varēju tikai brīnīties kā tur vispār var rasties vēlēšanās uzturēties ilgāk par pāris sekundēm. Tad, kad bijām atraduši bāru zem nosaukuma „Kokteiļbārs”, arī atmosfēra iekšā bija ciešama, mēs tomēr bijām spiesti pamest šo vietu, jo bārā varēja dabūt tikai alu un ūdeni :). Pēc ilgstošiem meklējumiem apmetāmies pie bāra letes kādā karaoke bārā. Bez mums tajā bija vēl tikai 2 ekvadoriešu vīrieši, kas nepārtraukti dziedāja sērīgas dziesmas spāņu valodā un mums atlika secināt tikai vienu, ka viņien šobrīd dzīvē laikam viegli neklājas. Nariz del Diablo Vilciens uz Nariz del Diablo no Riobambas atiet 3 reizes nedēļā plkst. 7 no rīta, biļetes var iegādāties iepriekšējā dienā, vai arī tieši pirms vilciena atiešanas, jo biļešu kase veras vaļā 6 norīta. Par cik mēs iepriekšējā vakarā bijām ieradušies vēlu, kases jau bija slēgtas, nekas cits neatlika kā tieši plkst.6 būt pie kasēm. Mēs, protams, nebijām vienīgie, kas jau pat pirms sešiem drūzmējās vilciena stacijā, lai iegādātos biļetes. Mums izdevās, biļetes tika iegādātās un tikko kā pienāca vilciens, metāmies iekšā ieņemt labākās vietas. Es šo vilcienu nosauktu par īstu tūristu transportu, tas šķiet ir paredzēts tikai un vienīgi tūristiem, kuri vēlas 7 h ilgo braucienu baudīt sēžot uz vilciena jumta, kas līdz 2007.gada februārim patiesībā bija šī brauciena nagla. Man par nožēlu tikai stacijā uzzināju, ka februārī atgadījās kāds ļoti traģisks gadījums, kāds japāņu tūrists atrodoties uz vilciena jumta nepamanīja kabeli, kas stiepās pāris sliedēm un ar to viņam tika norauta galva. Rezultātā Ekvadoras valdība braucienu uz vilciena jumta aizliedza. Nekas cits neatlika, kā sēdēt vagonā, turklāt tikai viens no vilciena vagoniem ir tādā piedienīgā paskatā ar ērtiem krēsliem, pārējie ir diezgan čābīgi. Mēs ignorējām biļešu kontroliera norādījumus, ka mūsu vietas nav paredzētas advancētajā vagonā, un kā ielīmēti sēdējām savos ērtajos krēslos. Aptuveni 5h brauciens ved caur kalnainu apvidu, kalniem mijoties ar pļavām, nelieliem ciematiem, utt. Īstais Nariz del Diablo posms sākas pēc ~5h tikai no Alausi pilsētas un ilgst aptuveni 2h – vilciens no Alausi aizbrauc uz Nariz del Diablo kalnu, zigzagā nobrauc lejā kalna pakājē un tad pa to pašu ceļu atgriežas Alausi. Jāatzīst, ka no šī brauciena gaidīju daudz vairāk. Lai gan sliežu ceļš patiešām ved pa stāvām kalnu nogāzēm (tikai pēdējais posms) un šķiet ļoti šaubīgs, man nekādas ekstrēmas sajūtas šis brauciens neizraisīja (Lonely Plant šo braucienu dēvē par „hair standing” – tādu, ka mati ceļas stāvus, bet es šo apzīmējumu ņemos pilnība apstrīdēt). Domāju, ka braucot uz jumta viss liktos daudz airaujošāks, tomēr esmu pārliecināta, ka satraukuma sajūta man vienalga ietu secen! Cuenca Cuenca tiek dēvēta par skaistāko Ekvadoras pilsētu, un es šim apgalvojumam varu pilnībā pievienoties. Staigājot pa pilsētas centru šķiet, ka ik viena māja ir kā perfekta bilde, tāpēc noteikti parūpējaties par to, lai jūsu foto atmiņu kartēs ir pietiekami daudz vietas. Tomēr pilsēta nav pārāk liela, tāpēc manuprāt 1 diena Cuencas vecpilsētai ir pilnīgi pietiekami. Cuenacas tuvumā ir vairāki nelieli ciematiņi, kurus ir vērts apmeklēt, turklāt vienā no tiem katru svētdienu var apskatīt dzīvnieku tirgu. Es vienā no šiem tuvējiem ciematiņiem nonācu kopā ar divām savām jaunajām draudzenēm – Camillu no Brazīlijas un Heiki no Vācijas. Mēs visas tā vienkārši klīstot pa Cuencas ielām tikām ieaicintātas skaļu 18-gadīgu studentu autobusā, kuri devās uz tuvējo ciematu likt fotografēšanas eksāmenu. Ar to mūsu nejaušās veiksmes vēl nebeidzās, jo nonākušas tuvējā ciemtā, es ar savām draudzenēm tikpat nejauši kā studentu autobusā nokļuvām ciemata centrālajā laukumā organizētajās privātajās viesības, ko organizēja kāds turīgs ekvadoriešu rallija braucējs un cienāja mūs gan ar milzīgās cūkas cepeti, gan viskiju. Cajas Stundas braucienā ar autobusu no Cuencas atrodas Cajas nacionālais parks. Tas atrodas vairāk kā 4 tūkst.m virs jūras līmeņa, tāpēc ir nepieciešams piemērots apģērbs – apavi, kas paredzēti pārgājienam, kā arī vēja necaurlaidīga jaka. Godīgi sakot man tā visa nebija, jo brauciens uz Cajas sanāca samērā neplānoti, līdz ar to kājās bija iešļūcenes, pusgaras bikses un plāna jaciņa, diemžēl šo kļūmi apjauti tikai tad, kad jau biju nonākusi galā. Ierodoties šajā parkā tiek iedota karte, kurā ir iezīmēta parka teritorija un piedāvāti dažādi pastaigu maršruti. Atkarībā no savām vēlmēm var izvēlēties maršrutu no 2 h līdz pat pilnai dienai. Kā jau minēju, parks atrodas kalnos, līdz ar to šeit ir vērojamas Andu kalnu ainavas ar neskaitāmām lagūnām. Staigājot pa šo parku brīžiem radās tāda pamestības sajūta, cilvēku tur bija ļoti maz. Lai atgrieztos pilsētā ir jāiet uz lielceļa, kas atrodas pie parka galvenās ieejas un jāgaida kāds garāmbraucošs autobuss, gaidīšanas ilgums ir atkarīgs no veiksmes. Man atkal paveicās, bet ne ar autobusu, tikko kā biju apsēdusies uz akmens ceļa malā, no parka teritorijas izbrauca privātais apvidus auto, kurš mani ieraugot tūlīt pat apstājās un pieteicās novest lejā no kalniem un nogādāt pieturā, kurā autobusi atpakaļ uz Cuencu iet bieži. Biju ļoti priecīga un šo piedāvajumu nekavējoties pieņēmu, man radās priekšstats, ka tie ir vietējie parka teritorijas uzraugi, vai kas tamlīdzīgs. Viņi mani nogādājā daudz tuvāk pilsētai kā jebkad būtu cerējusi, tur es veikli ielecu maršruta autobusā, kas pēc īsa brīža jau devās atpakaļ uz Cuencu. Visā sava ceļojuma laikā ar līdzīgu viesmīlību un palīdzību sastapos itin bieži, no kā secināju, ka neskatoties uz to, ka sākotnēji cilvēki var šķist diezgan atturīgi, patiesībā viņi ir ļoti draudzīgi un pretimnākoši, it īpaši tad, ja ar viņiem runā spāniski. Guayaquil Pirms došanās uz Guayaquil no vairākiem cilvēkiem dzirdēju vienus un tos pašus vārdus: „Esi ļoti uzmanīga!”. Guayaquil ir lielākā Ekvadoras pilsēta, līdz ar to noziedzības līmenis tur ir augstāks kā citās Ekvadoras pilsētās. Neskatoties uz to, ierodoties ap desmitiem vakarā Guayaquil un iekārtojusies savā hostelī, biju tik izsalkusi, ka gribot negribot bija jāiet sadabūt kaut kas ēdams. Iegaumējot agrāk dzirdētos brīdinājumus jautāju hosteļa darbiniekam, vai tik vēlu vakarā ir droši doties uz ielas vienai, uz ko viņš ar pilnīgu pārliecību teica, ka JĀ. Ticēdama viņam uz vārda un līdzi paņemdama tikkai 2$, izgāju naksnīgajās ielās gūt pirmos iespaidus par pilsētu. Mana nelielā pastaiga noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem, paēdusi es atgriezos savā hostelī. Nākamajā dienā cēlos agri no rīta, jo bija ieplānojusi visu dienu veltīt pilsētas apskatei. Biju dzirdējusi samērā pretrunīgas atsauksmes par šo pilsētu. Vairums tomēr teica, ka īpaši tur nav ko darīt, kam pievienojos arī es (es gan laikam tomēr teiktu, ka pietiek ar vienu dienu). Mani visvairāk sajūsmināja Las Penas, kas ir neliels restaurētu māju rajoniņš neliela kalna nogāzē, kuros ir tikai pavisam šauras gājēju ieliņas, jeb pareizāk būtu teikt kāpnes (kā jau minēju, Las Peņas atrodas kalna nogāzē). Mājas ir izrkāsotas visdažādākajās krāsās un pie katras no tām ir piestiprināts foto, kas ataino māju tās sākotnējā veidolā. Ievērības cienīgs ir arī parks Bolivar – pavisam neliela oāze pilsētas centrā, kurā brīvi dzīvojas iguanas. Es pat iemanījos vienu no tām paņemt rokās, pēc kā man uz rokām bija vairāki skrāpejumi, jo nagi tām ir kā kaķēniem. Malecon Guayaquilā ir tāda kā ~2 km gara promenāde gar ūdens krastu ar iepirkšanās un izklaides centru, bērnu spēļu laukumiem. Tā ir vieta, kur ekvadorieši dodas pastaigās ar ģimeni. Man gan īpašas simpātjas pret šo vietu neradās, es daudz labprātāk pavadīju laiku klīstot no kvatrāla uz kvartālu vērojot vietējos cilvēkus ikdienas gaitās. Galapagos Braucienu uz Galapagu salām biju noorganizējusi jau 3.dienā pēc ierašanās Ekvadorā, jo baidījos, ka pēdejā brīdī nebūs avio biļešu (tas ir vienīgais veids kā tur nokļūt, jo salas atrodas ~1000km no kontinenta Klusajā okeānā). Pamatā ir divi varianti kā var apskatīt Galapagu salas: 1) iegādāties vairāku dienu tūri uz laivas, 2) nakšņot uz sauszemes salās un doties 1 dienas tūrēs uz dažādām vietām. Mans brauciens bija ieplānots tikai uz 4 dienām, turklāt izvēlējos 2.variantu, jo tas ir lētāks. Tikai nonākot Galapagu salās sapratu, ka 4 dienas ir absolūti NEKAS, lai iepazītu Galapagus. Tomēr gadījumā, ja izvēlaties tur pavadīt tikai četras dienas, noteikti ieteiktu rezervēt laivas tūri, jo tad šīs 4 dienas jūs visu laiku pavaidīsiet uz laivas, kura izvadās pa daudzām vietām, rezultātā šo 4 dienu laikā jūs redzēsiet daudz vairāk un nezaudēsiet laiku. Savukārt, ja Galapagu apmeklējumam esat atvēlējuši nedēļu un vairāk, tad droši varat palikt hoteļos uz salām un doties dažādos vienas dienas izbraucienos, tas būs lētāk. Informācijai: lēta laivas tūre (laiva patiešām ir ļoti pieticīga) uz 4 dienām pa salām maksā ~600 USD, attiecīgi, ja ir lielāks dienu skaits, arī cena būtiski pieaug. Par avio biļeti jāmaksā atsevišķi, kas tūristam maksā no 320-400 USD. Nedrīkst aizmirst par iebraukšanas maksu Galapagu salās, par cik šīs salas ir aizsargājamā zona, tie ir 100 USD un tiek maksāti skairā naudā lidostā. Kā jau teicu, 4 dienas Galapagu salās ir ļoti maz, tāpēc es tā patiesi izbaudīt šīs salas nespēju. Pirmajā dienā es no lidostas uzreiz devos uz laivu piestātni, jo man bija jāpārceļas uz blakus salu Izabel. Brauciens izrādījās garāks, nekā es biju gaidījusi, ceļā pavadījām aptuveni 4h, tomēr man tīri labi patika, jo mēs braucām ar nelielu motorlaivu, kuru nemitīgi mētāja pa viļņiem un šļakatas gāzas pāri laivai, līdz ar to galā mēs nonācām galīgi izmirkuši. Uz Izabel salas iepazinos ar vēl 5 ceļiniekiem, kuriem tāpat kā man nākamajā dienā bija paredzēts izbrauciens uz Izabel salas vulkānu. Visi kopā paēduši vakariņas ar vietējo jaunu ekvadoriešu puisi devāmies izklaidēties uz pludmales bāru, kur tika dzertas caipirinas un atkal dejota salsa. Nākamajā rītā cēlāmies agri, jo bija ieplānotas vairākas aktivitātes. Pirmkārt braucām uz reto bruņurupuču audzētavu, kurā redzējām daudz bruņurupuču mazuļus. Šādas audzētavas ir nepieciešamas, jo Galapagu salās bruņu rupuči sāk izmirt, tāpēc, lai visas unikālās šķirnes tiktu saglabātas, šajās audzētavās tas tiek stimulēts un pēc tam bruņurupuči palaisti brīvībā. Pēc tam devāmies uz vulkānu zirgu mugurā. Šo es sauktu par patiesu zirgu izjādi, jo zirgiem bija, kur izskrieties un jebkurā brīdī mēs tos varējam laist aulēkšos. Nonākuši vulkāna virsotnē (tas ir neliels, aptuveni 800m virs jūras līmeņa) mēs varējām pārlūkot visu Isabel salu. Atgriežoties no vulkāna mums bija paredzēta flamingo apskate, bet par cik Galapagu salas nav zooloģiskais dārzs un visi putni un zvēri tur ir brīvā dabā, tad mums paveicās redzēt tikai pāris flamingo. Tajā pat dienā mēs devāmies apskatīt arī iguanas un haizivis. Visi šie dzīnieki mīt brīvā dabā, bet gidiem ir zināmas vietas, kur tie visvairāk pulcējas, tāpēc arī ir šīs organizētās tūresi gida pavadībā uz konkrētām vietām. Visspilgtāk no Galapagu apmeklējuma man atmiņā palikusi ir pelde ar jūras lauvām. Nelielā laivā apmēram 5 cilvēki mēs tikām aizvesti uz vietu, kur jūras lauvu ir īpaši daudz. Tā bija neliela saliņa, uz kuras cilvēkiem izkāpt nav ļauts, tomēr visiem, kam bija vēlme, varēja mesties ūdenī un kopā ar jūras lauvām peldēties. Vislielāko sajūsmu par cilvēka ierašanos te pauž jūras lauvu mazuļi, kuri nemitīgi riņķo tev aprākrt, tajā pat laikā ir tik ļoti veikli, ka saķert ar rokām tos ir praktiski neiespējami. Mazuļu vecāki, savukārt ieņem tādu valdonīgu pozu un drošības labad ir turpat tuvumā, lai sargātu mazuļus. Jārēķinās, ka kādā brīdī viņi par parādīt savu dusmīgo vaigu ar bargu jūras lauvas rēcienu. Paredzēta bija arī pelde ar haizivīm, bet līdzīgi kā ar flamingo, tās bija devušās citos medību laukos un mūsu gaidītajā vietā tās neatradās. Mani ļoti sajūsmināja iespēja pabūt ar lielajiem bruņurupučiem, kas neskatoties uz to raženo augumu šķita pavisam neaizsargāti. Stāsta, ka pasaules lielākie bruņurupuči ir tieši Galapagu salās un Charls Darvins bija tas cilvēks, kas aizsāka šo milzeņu aizsardzību, jo tie ir uz izmiršanas sliekšņa. Apmeklējuma vērta noteikti ir arī tā saucamā Turtle Bay, jeb bruņurupuču pludmale, kurā ir aplūkojami dažādi putni, daudzas jūras iguanas, savukārt paši jūras bruņurupuči šajā pludmalē ierodas pēc sešiem vakarā, jo te viņi nāk vairoties. Tieši tāpēc pēc plkst.6 vakarā šajā pludmalē nedrīkst atrasties neviens cilvēks, lai brunurupuči netiktu traucēti. Pēdējo nakti Galapagu salās es pavadīju lielākajā Galapagu ciematā Porta Ayora. Vakarā man kompāniju sastādīja Galapagu ceļojuma pirmajā dienā sastaptais jaunietis, kas mani nogādāja no lidostas uz motorlaivu, lai dotos uz blakus salu. Viņš izrādījās ļoti interesants sarunu biedrs, turklāt mani pārsteidza ar savu nosvērtību un nākotnes plāniem, par spīti viņa jaunajiem gadiem. Tagad es droši varu teikt, ka man ir draugs Galapagu salās, kas jau tagad mani atkal aicina ciemos. Vispārsteidzošākais Galapagu salās ir tas, ka dzīvnieku klātbūtni tur patiešām var izjust. Dzīvnieki ir cilvēku tuvumā un nebaidās, tā piemēram milzīgi pelikāni pastaigājas turpat pa ielas malu, kā arī ik pa laikam var redzēt kā kāda jūras lauva ir ieraususies vietēja zvejnieka laivā un mierīgi atpūšas. Es ļoti ceru vēl tur atgriezties gan tāpēc, lai tā pa īstam izbaudītu šo salu burvību, kā arī, lai vēlreiz satiktu savus jaunos draugus. Vēl nedaudz noderīgas informācijas ceļotājiem: Ēšana: Banāni un vēlreiz banāni – gari, īsi, tievi, resni, cepti, zaļi.......tie ir visur, gan pamatēdienā, gan saldajā, gan čipsu veidā. Arī popkorns ir lielā cieņā, bet ne jau kino laikā, bet regulārajās ēdienreizēs nu apmēram kā maizes vietā. Zupas! Ja nākas būt ekvadorā, zupas nedrīkst ignorēt, jo tās ir super garšīgas! Ceviche ir tāds īpašs ekvadoriešu ēdiens, kuru esgribētu iedalīt zupu kategorijā, bet tas parasti tiek ēsts auksts – ļoooti garšīgi. Vis tradicionālākais un vienkāršākais ēdiens ir rīsi + frī kartupeļi + pupiņu mērce + gaļas gabals (parasti tāds kā izklopēts bifšteks). Jāatzīst, ka nav ne vaina, man garšoja. Visbiežak es to baudīju ēdot tā saucamo Almuerzo komplektu, kas parasti maksā 1,5-2 USD un iekļauj dzērienu, zupu un otro ēdienu (kautkas lidzīgs kompleksajām pusdienām, kas ir sastopams ik uz stūra, visās mazajās ēstuvītēs). Nedrīkst nepieminēt tradicionālo ekvadoriešu svētku ēdienu – ceptu jūrascūcinu, kuru es jau agrāk minēju savā stāstā. No ātrajām uzkodām noteikti ir jāmin Humita, Empanada un vēl visādi brīnumi (dažāda lieluma ceptas bumbas), kuru nosaukumus es vairs neatceros un nav jau arī viegli aprakstīt, kas tas tāds ir, jo sastāvdaļas bieži vien ir grūti identificējamas. Es uzskatu, ka nebaudīt vietējo ēdienu būtu grēks, visā savā ceļojuma laikā es ēdu tikai un vienīgi ekvadoriešu ēdienu, turklāt ne jau uz tūristiem orientētos restorānos, bet ielu ēstuvēs un nelielos lokālos/ūķīšos, jo tikai tur var sajust patieso ēdiena garšu. Man ļoti garšoja (tikai pāris reizes man nošķebināja), turklāt es spēju pievērt acis uz nereti satopamo zemo sanitāro līmeni, ja vien ēdiens izskatījas labi un pulcēja pašus ekvadoriešus. Transports: Pilsētās ērts un drošs pārvietošanās veids ir taksis. Vidēji brauciens ar taksi maksā no 2-4 USD. Valsts iekšienē labi attīstīta ir autobusu satiksme, tie kursē bieži, bet samērā lēni, jo maršruta sākumā var pat stundu malties pa pilsētu, līdz tiek savākts pilns atubuss. Man liekas, ka tā ir sevišķa māksla un atsevišķs stāsts, par to kā ar nemitīgu bļaušanu un apstājoties pie katra staba var savākt pilnu autobusu ar pasažieriem, turklāt sākotnēji šķiet, ka nevienam no ceļa malā stāvošajiem šis galamērķis nav interesants. Atkarībā no attāluma starp pilsētām baruciens maksā no 2-10 USD. Ja svarīgi ir parvietoties ātri, tam var izmantot iekšējos pārlidojumus. Ekvadorā starp lielākajām pilsētām ir regulāra avio satiksme. Tūres: Lai gan neatzīstu organizētus grupu ceļojumus, tomēr šad un tad no tādiem izvairīties nevar, ja vien grib apciemot kādu konkrētu vietu. Tādas nelielas tūres bija arī mana ceļojuma laikā, bet labā ziņa ir tāda, ka tu esi saistīts varbūt tikai uz pāris stundām vai 1 dienu un tad atkal var doties brīvsolī. Jārēķinās, ka ekskursijas Ekvadorā nav sevišķi lētas, to cenas svārstās no 25-80 USD dienā, savukārt Galapagu salās tās ir ievērojami dārgākas, aptuveni 70-100 USD dienā. Laikapstākļi: Ekvadorā vienā laikā var izbaudīt visdažādakos laika apstākļus. Kalnu reģionā (Quito ieskaitot) temperatūra dienas laikā svārstās no 18-25 grādiem, savukārt naktī tā ir aptuveni 10 grādi pēc celsija. Orientē, jeb džungļu apvidū klimats ir ļoti tropisks un mitrs, vidējā temperatūra varētu būt 30 grādi. Piekrastē klimats ir silts, arī karsts, tomēr ne tik mitrs kā džungļos. Ekvadorā skaitās tikai 2 gada laikai: ziema un vasara. Lai gan temperatūra gada ietvaros būtiski nemainās, tomēr galvenā atšķirība starp gada laikiem ir nokrišņi. Vasarā nokrišņu daudzums ir lielāks un vasara ilgst apmēram no maja līdz septembrim, kas arī ir tūrisma sezona Ekvadorā. Valoda: Izteiktās tūrisma vietās vietējie runā angļu valodā, tomēr jaatzīst, ka spāņu valodas zināšanas šajā ceļojumā man bija neatsveramas, jo tieši pateicoties tām es varēju kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem, neraugoties uz to, vai esmu lielpilsētā vai kādā attālā kalnu ciematiņā. Lai gan manas zināšanas nav spožas, tomēr es cilvēkus ļoti labi sapratu un viņi saprata mani. Pāris reizes bija situācijas, kad gids uzzinādams, ka es saprotu spāniski, ātri vien aizmirsa par angļu valodu un ar mani kontaktējās tikai spāniski. Reizem šī pāreja no vienas valodas uz otru bija tik nemanāma, ka es tikai pēc brīža attapos, ka mēs jau runājam spāniski. Drošība: Ne vienu reiz vien man nācās dzirdēt, ka Ekvadora ir bīstama valsts un tur jābūt ļoti uzmanīgam. Es melotu, ja teiktu, ka nevajag uzmanīties, tomēr nemitīgas runas par kriminogēno situāciju valstī man tomēr šķiet pārspīlētas. Man svarīgākais šķita rūpēties par to, lai mana nauda un fotoaparāts būtu drošībā, kā arī vēlu vakarā neatrasties uz ielas šaubīgos rajonos, kur nav cilvēku. Šķiet, ka par drošību vispār nevajag satraukties Galapagu salās, jo tur ir pavisam neliels skaits vietējo iedzīvotāju, kas vairāk vai mazāk viens otru pazīst, tomēr ja gadās iekulties kādā ķezā, tad droši vien pie vainas būs kāds nekaunīgs tūrists. Tagad, kad esmu atgriezusies varu droši teikt, ka arī 3 nedēļas mazajai Ekvadorai ir PAR MAZ! Bija vietas, kurās man neizdevās pabūt, bet tas ir tikai vēl viens iemesls, lai tur atkal atgrieztos! Hmm, gribeju uzrakstīt īsu un kodolīgu Ekvadoras aprakstu, bet kad ķēros klāt, sapratu, ka tas nav iespējams. Patiesībā jau vēl tika daudz kas palika nepateikts, bet tad jau man būtu jāuzraksta vesela grāmata! :) P.S. Manā albumu sadaļā vēl papildus var aplūkot arī bildes no Galapagu salām!

Banānu zeme!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem