Živeli* NoviSadā jeb Kā mēs EuroBasket2005 braucām skatīties

  • 6 min lasīšanai
Nospriedu, ka beidzot jāieliek apraksts par braucienu uz Serbiju- Novi Sadu. Kaukā baigi toreiz pavilkāmies. tad nu te būs- "Bet tur taču ir karš!" vai arī "Vai tur nešauj?"- tādas un līdzīgas pārsvarā bija manu līdzcilvēku atbildes uz to, ka paziņoju, ka kopā ar saviem pieciem draugiem septembra vidū dosimies uz Novi Sadu- pilsētu Serbijā un Melnkalnē, kur risināsies Eiropas čempionāts basketbolā. Jāteic, ka ne velti šādas bažas, jo tikai pēc atgriešanās mājās, es iedomājos ielūkoties LR Ārlietu ministrijas mājas lapā, kur sadaļā, kas mūsu republikas pilsoņiem iesaka neapmeklēt kādu pasaules valsti, Serbijas un Melnkalnes vārds bija viegli atrodams. Jāteic gan- ar piebildi- atsevišķi reģioni. Bet lasot detalizētāku aprakstu, atklājās, ka Serbijas un Melnkalnes visā teritorijā nebūtu vēlams apmeklēt masu pasākumus , jo pastāv terorisma draudi. Labi, ka to izlasīju pēc atgriešanās, jo visu laiku Novi Sadā, ko pavadīju nomodā, atrados laužu pilnās vietās. Ceļš līdz Novi Sadai tomēr bija garš un nogurdinošs, jo ceļojumu plānojām paši un arī transportlīdzekļus izvēlējāmies paši- lidmašīna, vilciens, vilciens. Lidmašīna no Rīgas līdz Berlīnei, kas sagaidīja mūs kā jau lielpilsētai piedienas- aizņemta, skaļa, vēl jo trakāk- parlamenta vēlēšanu drudzī, bet pēc ātras pārliecināšanās, ka Brandenburgas vārti vēl vietā, virs Bundestāga ēkas plīv Vācijas karogs un Ķeizara Vilhelma Piemiņas baznīcu neviens negrasās atjaunot, kāpām Euronight vilcienā, kas caur Vīni mūs aizvizināja līdz Budapeštai- lielai, cēlai pilsētai Donavas krastā, taču kura, iespējams mūsu noguruma no vilcienā pavadītās nakts dēļ, tā arī nespēja uzrunāt. Nu jā- īsts ungāru vīns, dzerts Donavas krastā ar skatu uz grandiozo, majestātisko Ungārijas parlamenta ēku, garšo tiešām labāk. Mūs sasmīdina ar krītu veikts uzraksts uz Budapeštas galvenā tilta malas- Katja, ja tebja ļubļu! Petja. Rodas sajūta, ka esam netālu no mājām. Kad Budapešta slīkst tumsā, gaisa temperatūra nav vairs tā pati, kas dienā, un no Donavas paceļas brāzmains vējš, mēs dodamies uz pēdējo vilcienu, kam mūs jānogādā Serbijā, Novi Sadā. Piedodiet, Buda un Pešta, varbūt citreiz! Novi Sadā, kas ir Serbijas un Melnkalnes otra lielākā pilsēta un kuras tagadējo teritoriju 1748.gadā astoņi uzņēmīgi kungi par 80 000 tūkstošiem sudraba forintu atpirka no Austroungārijas imperatores Marijas Terēzes, mēs ierodamies 16.septembrī līdz ar rīta gaismu un pilsētas mošanos. Pirmās sajūtas laikam mums visiem bija- Kur, ellē, es esmu?! Galvenajā stacijā viss šķiet aizdomīgs, it īpaši jau tas, ka mūs uzrunā arī līdzbraucēji vilcienā, vēloties palīdzēt, jautājot, ko mēs meklējam. Tikai vēlāk sapratīsim, ka tā ir serbu daba. Savu nelielo somiņu, kurā glabāju mūsu sešu pases kā arī savu naudu un kredītkartes es instinktīvi satveru ciešāk un samiegojusies mēģinu atrast izeju. Tālākais risinājās ātri, pēkšņi kāds uzzinājis, ar kādu autobusu mums jābrauc līdz viesnīcai, vēl vairāk- kur šo autobusu atrast un ka viesnīca ir tālu no centra. Šajā rītā pēc divu dienu ceļošanas pa Eiropu un saguruma, kas mūs bija pārņēmis, mūsu smieklus izraisīja blakus stacijai esošajā autoostā stāvošais aizvēsturiskais Ikaruss, kura maršruta plāksnīte liecināja, ka tas mēros ceļu no Novi Sadas līdz Indijai. Bijām nosmējušies līki, iedomājoties, kā stāvot kājās vairākus tūkstošus kilometrus šādā graustā vajadzētu mērot līdz Deli. Tās pašas dienas vakarā uzzinājām, ka Indija ir kāds ciemats Serbijā, 100 kilometru attālumā no Novi Sadas. Nekā smieklīga. Pirmais vakars Novi Sadā šo pilsētu mums atklāja pavisam savādāku. Iela, kas ievada mūs Novi Sadas vecpilsētā, ir ļoti dzīva, it īpaši piektdienas vakarā. Visapkārt krogi un klubi, no kuriem skan populāra klubu mūzika, pītajos krēslos krogu vasaras dārzos sēž ārkārtīgi skaistas sievietes (jā, arī man sievietei nākas atzīt, ka šajā valstī tādu ir ļoti daudz!!!) un ne mazāk izskatīgāki raženi tumsnēji serbu vīrieši, kuri mūs pavada ar caururbojošu skatienu, un nebeidzama jautrība! Bet nē- nevienas dzēlīgas piezīmes, nekā, kas liecinātu, ka serbi būtu negatīvi uztvēruši mūsu klātbūtni. Un tad mūsu acīm paveras pilsētas centrālais laukums- ar lielu katedrāli tā vienā pusē un Rātsnamu otrajā- visapkārt valda patīkama cilvēku rosība un skaistās ēkas izgaismotas tā, ka to majestātiskums viegli uztverams. Uz mirkli pat šķiet, ka esam te pat Latvijā, kaut kur starp Rīgas Domu un Rātslaukumu. Vēlāk, runājot ar serbiem, uzzinu, ka ap šiem Novi Sadas arhitektūras pieminekļiem 1999.gadā, kad NATO lidmašīnas pilsētu bombardējušas, sastājušies cilvēki kā dzīvais vairogs, jo kādu laiku šīs abas vēsturiskās celtnes bijušas arī NATO bumbvedēju spridzināšanas sarakstā. Laikam mūsu īstais ceļojums un Serbijas iepazīšana sākās ar mirkli, kad pie mums pienāca divi serbu jaunieši un pajautāja, vai viņi drīkstētu pievienotos mums uz kādu alus kausu. Jāteic, ka pirmajā mirklī bijām apmulsuši, jo "mēs latvieši nekad tā taču nedarītu!!", bet mēs piekritām. Šie divi serbu puiši- Stefans un Gali, kļuva par mūsu pavadoņiem visu triju dienu garumā. Viņi spēja nojaukt mūsu ziemeļnieku aizsardzības un kautrīguma vaļņus ar savu tiešumu, labsirdību un patieso prieku par iepazīšanos ar mums. Serbiem ļoti daudz nozīmē basketbols. Ja zināt kādu serbu spēlētāju jūs pilnīgi noteikti tiksiet ierauts sarunās par basketbolu Serbijā, Eiropā un visā lielajā pasaulē. Līdz ar to serbu zināšanas par Latviju ir pietiekami lielas, lai mūs sešus nebeigtu izbrīnīt. Nepietiek ar to, ka gandrīz visi mūsu satiktie serbi spēj nosaukt ne tika gandrīz visus mūsu basketbola izlases spēlētājus, bet arī Latvijas lielākas pilsētas- Rīgu, Ventspili un Liepāju, kā arī ir nedaudz informēti par politisko situāciju Latvijā un mūsu vēsturi. Un kur gan vēl pulksten 5 no rīta dažu minūšu laikā ir iespējams sameklēt basketbola bumbu un laukumu, lai uzspēlētu?! Pilsētas centrā!? Serbija ir pārņemta ar basketbolu, gluži kā Latvija katru pavasari ar hokeju. Un pateicoties tam, ka Novi Sadā spēlēja arī Serbijas un Melnkalnes izlase, šī pilsēta bija kļuvusi par basketbola pilsētu un vietu, kur piecas dienas gaisā virmoja visas Serbijas un Melnkalnes cerības. Lielākais nakts tusiņš notiek pilsētas vecpilsētā uz nelielas ieliņas, kur viens aiz otra pulcina ļaudis krodziņš pēc krodziņa, skaļa mūzika, cilvēku čalas un smiekli- nakts dzīve te kūsā. Pulkstens vienos naktī tā arī neizdodas atrast nevienu īsti piedzērušos Serbijas pilsoni, kas traucētu ballītei ielas garumā! Novi Sada tiek dēvētā par Serbijas Atēnām, jo šis ir valsts nozīmīgākais kultūras un izglītības centrs. Ik katrā vietā, ko apmeklējam, sastopam interesantus cilvēkus, kas ne vien ir laipni un atsaucīgi, bet arī ārkārtīgi zinoši jebkurā jomā- vēsturē, politikā, fizikā, ģeogrāfijā... Un tieši pateicoties Novi Sadas universitātes zinātniekiem un folkloras pētniekiem topošajiem vīriem ir visas iespējas ar senu rituālu palīdzību noskaidrot, vai līgava nav nekrietna ragana. Runā, ka vīrieši ar vien biežāk vēlas pārbaudīt savas līgavas. Ko tad Serbijā ēd? Diemžēl es nevarēšu iepriecināt veģetāriešus, jo serbu nacionālais ēdiens ir gaļa. Tā bija būtiskākā barības sastāvdaļā Novi Sadas apmeklēšanas laikā. Gaļa marinēta un grillēta, ar garšvielām kopā samalta, sacepta kotletēs, vistas, liellopa un cūkas, gaļa, vārdu sakot, serbi mīl gaļas ēdienus visos tās iespējamos sagatavošanas veidos, vienīgi mums letiņiem, kas šad un tad pieraduši pie mammas vai omītes svaigi vārīta dārzeņu buljona, šī pārsvarā vienveidīgā gaļas ēšana trešajā dienā radīja nelielas vēdera problēmas. Gardēžiem iespējams Novi Sada un, es pieņemu, ka Serbija kopumā, nebūtu īpaši interesanta. Jāteic, ka Novi Sadas patiesā un vislielākā vērtība slēpjas ne jau vēstures pieminekļos, aizraujošajā naktsdzīvē, bet gan tieši cilvēkos, kas tajā dzīvo. Lielāku prieku par dzīvi, viesmīlību, labsirdību, patiesumu es nebiju izjutusi nevienā Eiropas pilsētā. Jāņem gan vērā tas, par ko brīdina tūrisma ceļveži, ka runāt par karu šajā valstī nav smalkais tonis, un tā arī pirmajā mirklī šķiet, taču, ja serbs ir sajutis, ka var tev uzticēties, ja viņš savā sarunu biedrā sajūt draugu un cilvēku, kam ir vēlme izzināt šo valsti un cilvēkus dziļāk, arī par šo sāpīgo momentu serbu vēsturē, šis tas tiek atklāts. Un tik tiešām divi manis satiktie serbi atzīst, ka naktī, kamēr tika bombardēti kārtējie Novi Sadas tilti un startēģiski svarīgie punkti, abi esot sēdējuši krogā un dzēruši alu, jo gadījumā, ja nu kas- "we were drunk!" Šo teikumu gan pavada veselīgi serbu smiekli un piebilde par to, ka NATO bumbas ir bijušas ārkārtīgi precīzas. Neskatoties uz to, ka serbiem šis basketbola čempionāts un tā rīkošana bija zināma veida izaicinājums Serbijas jaunajai demokrātijai un iespēja parādīt Eiropai, ka tā atkal spēs reiz atkal atgriezties tās apritē, attiecībās ar serbiem šajās trijās dienās ne mirkli nejutām liekulību. Satiktie serbi ar prieku uzņem mūs- cilvēkus no kāda cita lielās Eiropas stūra un grib atgādināt, ka ir daļa no jaunās Eiropas. Ka pagātne nav šīs valsts mierīgo iedzīvotāju vaina, bet gan deģenerātu atrašanās pie varas, jo kā gan vēl izskaidrot to, ka līdz ar serbiem uz ielas un krodziņos mēs satiekam horvātus un bosniešus? Mēs atgriezāmies mājās pēc nedēļas prombūtnes, bet, uzkāpjot uz Latvijas zemes, man sirdī parādījās neizsakāms tukšums un skumjas. Pietrūkst serbu dzīvesprieka, vienkāršības un gan basketbola, gan sarežģītās politiskās situācijas sakarā mana serbu paziņas izteiktais sajūtu apzīmējums “atmosphere of hope”*. Šo pilsētu bija ļoti viegli iemīlēt, bet ārkārtīgi grūti pamest un aizmirst. Diez vai kāds no mums sešiem to kādreiz izdarīs. *Priekā (serbu valodā) *Cerību atmosfēra (angļu valoda)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais