Pa Mazūrijas ceļiem
|
Jānis Kukainis
|
Mans apraksts ir par Mazūrijas apmeklējumu. Lai gan par to jau daudz rakstījuši citi, ceru, ka kādam varbūt noderēs arī piezīmes par manu maršrutu. Braucām divatā savā automašīnā. Maršrutu es sastādīju, izmantojot vairākos ceļojumu biroju braucienu aprakstos pieminētās vietas. Protams, tas viss tika rūpīgi apskatīts arī internetā un drukātajās kartēs. Viesnīcas pasūtīju, izmantojot www.booking.com. Braucienā neizmantoju navigācijas ierīci, jo ceļu norādes Polijā ir labi sakārtotas un visu pēc tām var atrast.
Maršruts aiz Polijas robežas: Staņčiki – Gizičko – Sterlavki - Gierloša (Vilku midzenis) – Kenština – Svētā Liepa – Rina – Elblagas-Ostradas kanāls – Fromborka – Gdaņska – Malborka – Toruņa – Olština – Mikolajki – Elka – Suvalki.
Skaidrības labad savā aprakstā aiz vietu nosaukumiem es iekavās tos iekopēju arī poļu rakstībā.
Pirmā diena
Rīta agrumā izbraucam no Rīgas. Ap pusdienas laiku sasniedzam Polijas robežu. Aiz tās, pabraukuši 7 km, Scipliskos (Szypliszki) griežamies pa labi un pa 651. ceļu dodamies uz Kaļiņingradas apgabala pierobežas pusi. Ceļš līkumains, pašaurs, apstādīts ar kokiem, bet asfaltēts. Ik pa gabaliņam jauki ciematiņi un pilsētiņas. Kad nobraukti apmēram 40 kilometri, jāskatās brūnā norāde uz Staņčiku (Stańczyki) viaduktu. Jānogriežas pa kreisi un jābrauc pāris kilometrus. Aiz ciematiņa ir stāvvieta. Faktiski tur ir divi blakus esoši dzelzceļa viadukti, pa kuriem kādreiz ir kursējuši vilcieni. Šo betona viaduktu augstums ir 31,5 metri un tie skaitās augstākie Polijā. Izdevumi: autostāvvieta 3 zloti, ieejas biļete 4 zloti. Pēc viaduktu apskates ceļš ved uz Goldapu (Gołdap) un tālāk pa 650.ceļu uz Vengorževu (Węgorzewo). Aiz šīs pilsētiņas pa 63.ceļu braucam uz Gizičko (Giżycko). Šeit ir vērts piestāt un veltīt pāris stundas, lai to apskatītu. Gandrīz pašā centrā ir kanāls ar promenādes krastmalu. Šeit sākas kuģīšu ceļš cauri ezeru un kanālu virknei uz Mikolajkiem. Laikam tādēļ šo pilsētiņu sauc par Mazūrijas Ēdeni. Gizičko rietumu nomalē atrodas Boijenes (Boyen) cietoksnis. Tas būvēts 19.gadsimtā aizsardzībai no Krievijas pēc Prūsijas kara ministra ģenerāļa Boijena un Prūsijas karaļa Vilhelma IV pavēles. Pēc cietokšņa apskates braucam pa 592.ceļu 16 km līdz Lielajiem Sterlavkiem (Sterławki Wielkie), kur mums viesnīciņā ‘Zajazd Biały Młyn‘ pasūtītas naktsmājas. Jauka vieta – apkārt labības lauki, kaut kur rej suns un kladzina vistas. Darbinieces saprot manu angļu valodu un es saprotu viņējo. Pēc iekārtošanās viesnīcā braucam tālāk Kenštinas (Kętrzyn) virzienā. Pilsētas nomalē pirms dzelzceļa pārbrauktuves griežam pa labi un braucam apmēram 10 km uz Gierlošu (Gierłoż) lai apskatītu to, kas palicis pāri no Vilku midzeņa (Wilczy Szaniec vai Wolfsschanze). Šajā vidē mums kļūst ne visai omulīgi un mēs to pametam, apskatījuši apmēram pusi no drupām. Izdevumi: ieeja 15 zloti, mašīnu var atstāt bez maksas uz lielā ceļa vai novietot maksas stāvvietā. Pēc tam braucam atpakaļ un apskatām Kenštinas centrālo daļu – pili, baznīcu, rātsnamu un citas ēkas. Kenštinas pils iekštelpas apskatei atvērtas līdz 16.00, tādēļ mums ir iespēja redzēt tikai iekšpagalmu. Tas ir neliels un tieši tādēļ ļoti omulīgs un mājīgs, cik nu tādas viduslaiku būves mājīgas var būt. Pēc tam pa 594.ceļu braucam uz 15 km attāloSvētās Liepas (Święta Lipka) baznīcu. Ap 1300.gadu tur kādam liepas galotnē esot parādījusies Dievmāte. Tādēļ tajā vietā nolēmuši uzcelt baznīcu. Tagad tas ir jezuītu klostera komplekss un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem baroka arhitektūras pieminekļiem Polijā. Mums palaimējas, ka mēs tur atbraucam pievakarē – saules staros ēkas fasāde atmirdz visā krāšņumā. Pēc šīs baznīcas apskates dodamies uz savu 30 km attālo viesnīciņu, kur mājīgajā restorānā ieturam garšīgas vakariņas. Pirmajā dienā nobraukti 620 kilometri, tajā skaitā pa Poliju 250.
Otrā diena Pēc brokastīm viesnīciņas restorānā pa šauru asfaltētu aleju dodamies dienvidu virzienā uz 9 km attālo Rinu (Ryn). Tā ir maza jauka pilsētiņa, protams, atkal pie ezera, kur piestātnē redzamas daudzas jahtas un laivas. Pilsētiņa ievērojama ar to, ka tur atrodas senatnīga pils, kas, kā izskatās, papildināta dažādos laikos un tādēļ katra fasāde ir atšķirīga. Tagad tur ir viesnīca, tādēļ nemeklējam iespēju apskatīt iekštelpas. No Rinas pa 59.ceļu un tālāk pa 16.ceļu braucam līdz Ostrodai (Ostróda). Pie tās nogriežamies uz 7.ceļa Gdaņskas (Gdańsk) virzienā. Kāda meža ceļa sākumā uz saliekamā krēsla sēž daiļava, kura, acīmredzot, gaida klientus. Paslenkas (Pasłęk) tuvumā ir vērts nogriezties pa kreisi uz 526. vai 527.ceļa un pabraukties kādus 7-10 kilometrus līdz Elblagas – Ostradas kanālam un paskatīties, kā kuģīši tiek ievietoti speciālos ratos un vilkti tauvās pa sliedēm no viena kanāla posma uz nākamo. Dažus kilometrus pirms Elblagas (Elblag) nogriežamies uz S22.ceļa, pa kuru jābrauc apmēram 20 kilometri. Tālāk pa 505.ceļu 16 kilometri līdz Fromborkai (Frombork). Mašīnu var atstāt par 1 zlotu maksas stāvvietā Pils (Dworzowa) ielā. Tā ir maza jauka pilsētiņa pie Višlanas līča (Zalew Wiślany). No krasta var saskatīt zemes strēli, kas ir līdzīga Kuršu kāpu pussalai. No ostas var doties izbraucienā ar kuģīti. Tomēr Fromborkas apmeklējuma galvenais mērķis ir Katedrāle, kurā vairāk nekā 30 gadus strādājis Nikolajs Koperniks. Kā liecina jaunākie ar DNS palīdzību veiktie pētījumi, viņš ir apglabāts šajā katedrālē. Kompleksa tornī ierīkots Fuko svārsts, kas vēlreiz apliecina to, ka zeme tiešām griežas. No Fromborkas pa 503.ceļu braucam uz Elblagu, kur pa nomales apvedielām var izbraukt uz 7. ceļa. Pa šo ceļu braucam uz Gdaņsku. Tur vispirms iekārtojamies pasūtītajā viesnīcā ‘Willa Fahrenheita’, kas atrodas netālu no centra klusā jaukā Medicīnas Akadēmijas rajonā. Pati viesnīca arī ir ļoti omulīga – tā ir iekārtota trīsstāvīgā savrupmājā un tajā varētu būt 12-15 numuri. No viesnīcas uz pilsētas centru braucam ar tramvaju. Biļetes var iegādāties kioskā pie pieturas vai gājēju tunelī esošajā biļešu automātā. Viens brauciens maksā 3 zlotus. Vecpilsētas daļā Główne Miasto apskatām gandrīz visu, kas tiek ieteikts ceļvežos. Mums labi palīdz tūristu karte, ko bez maksas izsniedz viesnīcā – tur viss labi pārskatāms. Pievakarē ar tramvaju atgriežamies viesnīcā. Otrajā dienā nobraukti 350 kilometri. Trešā diena. Pēc brokastīm atstājam Gdaņsku un pa 7.ceļu braucam atpakaļ Elblagas virzienā apmēram 32 kilometrus. Tad nogriežamies 55. ceļā un braucam 21 kilometru līdz Malborkai (Malbork). Jau pa gabalu virs kokiem paceļas grandiozu ēku komplekss. Tā esot lielākā sarkano ķieģeļu pils pasaulē. Celtniecība uzsākta 13.gadsimtā, darbi turpinājušies 200 gadus. Mašīnu var atstāt ielas malā esošajās bezmaksas stāvvietā vai iebraukt pļavā esošajā maksas stāvvietā. Pils priekšpagalmi pārsteidz ar savu plašumu. Ieeja pilī maksā 39 zlotus. Pēc pils apskates mazliet pabraukājam pa pilsētiņu, apskatām pils kompleksu no otras puses. Pēc tam pa 55.ceļu turpinām braucienu dienvidu virzienā. Pēc 63 kilometriem šis ceļš beidzas un mēs izbraucam uz 91.ceļa (šim ceļam vēl nesen bija 1.numurs). Te jau jūtamies kā mājās – asfalts tikpat slikts kā Latvijā. Vēl pēc 39 kilometriem esam sasnieguši Toruņu (Toruń). Automašīnu atstājam ne visai labiekārtotā maksas stāvvietā Solidaritātes alejā (Aleja Solidarnošci). Tas ir tuvu pie vecpilsētas. Toruņa ir Nikolaja Kopernika dzimtā pilsēta, tādēļ vispirms aizstaigājam līdz namam, kurā viņš dzīvojis. Pēc tam apskatām visu pārējo, ko iesaka ceļveži. Ļoti jauka pilsētiņa, dažādu laikmetu arhitektūras pieminekļi redzami viens otram blakus. Te varētu pat apmesties uz dzīvi.... Orientēties palīdz iepretim Solidaritātes alejas galam novietotais vecpilsētas plāns. Pēc Toruņas apskates jau ir vēla pēcpusdiena un laiks doties ceļā, jo vēl jānobrauc 220 kilometri. Braucam pa 15.ceļu uz Ostrodu. Pa ceļam ir vairākas jaukas pilsētiņas un ciemati. Mums ir vēlme noskaidrot, kurā vietā Ostrodā atrodas Elblongas – Ostrodas kanāla kuģīšu piestātne, lai varbūt nākamajā rītā šeit atgrieztos un pavizinātos pa Mazūrijas ūdeņiem. Taču vietējiem jauniešiem tā pašvaki ar angļu valodu un piestātni neatrodam. Tālāk braucam pa 16.ceļu uz Olštinu (Olsztyn), kur mums viesnīcā ‘Hotel Gromada Olsztyn’ rezervētas naktsmājas. Tā atrodas pie stacijas un ir tipiska padomju laiku deviņstāvu viesnīca. Istabiņā divas atsevišķas gultiņas, kas piedevām ir diezgan izgulētas. Trešajā dienā nobraukti 435 kilometri. Ceturtā diena. Pēc brokastīm viesnīcas restorānā aizbraucam līdz vecpilsētai un apskatām to. Nesaspringstam uz atsevišķiem objektiem un to vēsturi. Vienkārši baudām saulaino rītu un senatnīguma romantiku. Tiesa gan, daudz kas jau ir uzspodrināts un restaurēts, bet tik un tā jauki. Gandrīz visi veikaliņi un krodziņi vēl slēgti. Tādēļ cilvēku uz ielām pamaz, bet tieši tas ir tas jaukākais. Arī Olštinā piecus gadus ir dzīvojis Koperniks, jo bijis iecelts par bīskapijas dienvidu apgabalu administratoru. Tādēļ sameklējam viņa pieminekli. Atstājam Olštinu un pa 16.ceļu braucam uz Mikolajkiem. Apskatījuši pilsētiņas centru, panašķējušies kafejnīciņā, aizstaigājam līdz kuģīšu piestātnei. Brauciens, kas ilgtu 1,5 stundas, maksā 25 zlotus, bet, tā kā kapteinis saka, ka viņa maršrutā nekādu slūžu vai kaut kas tamlīdzīgs neesot, zaudējam interesi par pavizināšanos pa šiem ūdeņiem. Braucām tālāk māju virzienā. Sasniedzam Elku(Ełk). Tā kā sācis līņāt, tad pilsētiņu un ezermalas promenādes bulvāri apskatām caur mašīnas logu. Pāriet vēlme nobaudīt kādu no zivju ēdieniem, kas tiek reklamēti pilsētiņas aprakstos. Lietum pastiprinoties, braucam uz Augustovu (Augustów) un tālāk uz Suvalkiem (Suwałki). Te pastaigājam pa veikaliem un nopērkam poļu ciemkukuļus mājās palicējiem. No robežas līdz Rīgai izdodas tikt 5 stundās un ap vienpadsmitiem vakarā esam mājās. Ceturtajā dienā nobraukti 655 kilometri, tajā skaitā pa Poliju 285. Viss maršruts 2060 kilometri. Ceļojuma izdevumi: 282 lati (viesnīcas, degviela, ieejas biļetes, tualetes – Ls 213, ēšana, kafija, saldējums, ciema kukuļi – Ls 69).