Draudzēties ar Troļļiem.
|
Māris Pilāts
|
Būdams dabas cilvēks, nē, nu bez pilsētas es arī tomer nevaru, bieži skatos BBC vai Nat Geo dokumentālās, ja tā varu izteikties, filmas. Pēdējā BBC filma par sasalušo planētu pārāk paķēra pie sirds. Pēc vienas no sēriju noskatīšanas ar bērnības draugu un arī dzan traku dabas pilsoni, sākām funktierēt, ka vajag pašiem nokļūt Tur, Tur Ziemeļos. Finanses? Iespējas? Termiņš? Protams, eksotiski būtu neskartie Krievijas Ziemeļi, teicami būtu Kanāda, Aļaska vai Grenlande, nu, arī Islane. Bet naudiņas ir tik cik viņas ir. Tuvākā iespēja aplūkot ziemeļus ir te pat, nieka 1200 km attālumā no Rīgas – Norvēģija. Laiks un telpa? Visvairāk brīvā, nosacīti, laika ir augustā. Bet pārdomājot plānotā reģiona ģeogrāfisko novietoju nākas secināt, ka augustā tajos platuma grādos jau sākas rudens, bet mums, kā dabas fotogrāfiem gribās redzēt arī pavasarīgās ainas ar savvaļas ziedošo puķu laukiem. Aprunājoties ar maniem vecākiem, kas ne reizes vien bijuši tālos Krievzemes Ziemeļos, un atceroties paša ekspedīciju uz Krievijas tundras plašajām ārēm, nākas secināt, ka labākais laiks braukt būtu jūnija beigas. Diemžēl, šajā laikā netiek neviens izņemot mani. Un labi arī ir, jo vēlāk es pats uzzinu, ka šajos datumos netiktu. Jā, aprises par ceļojuma iespēju parādas jau aprīļa mēnesī, pašā mana maģistra darba izstrādes procesa epicentrā, un tad man šis process kārtējo reizi apnīk, un es nolemju plānot ziemeļus. Lai cik tas būtu dīvaini un liekas pat neiespējami, mēs aprīļa beigās jau noliekam potenciālos datumus – 13. Jūlijs uz +/- divam nedēļām! Es jau kladzinu, ka divas pa īsu, bet nu šis ir komandas pasākums, kur demokrātiskā ceļā nonākam pie rezultāta.
Metu maģistra darbu pie malas un ķeros pie google un google maps digitālām aprisēm. Šis uzdevums man padodas krietni labāk kā zinātnes bīdīšana statistikas aplikācijā “R” vai “PC-ORD”. Divu dienu laikā man ir pirmais maršruta uzmetiens, atkal jau digitāls gan. Plāns nav plāns un tas ir sekojošs – ar auto: Rīga – Tallina, ar prāmi uz Helsinkiem, tad tālāk atkal ar auto cauri visai Somijai uz Norvēģiju (Ovre Dividal nacionālo parku), pēcāk uz Reisa Nac parku, no kura tālāk uz Nordkapp un tā tuvējo apkārtni, ja laiks ļauj tad Seiland Nac parku vai Stabbursdalen Nac parku, un atpakaļ uz Latvijas ārēm, atkal jau caur Helsinkiem un Tallinu.
Turpmākajos divos mēnešos šis plāns tiek papildināts, pamainīts vai pakoriģēts. Tuvākajā laikā uzzinu, ka tēvam labs paziņa dzīvo pilsētā Tromso, kas ir Norvēģijas lielākā ziemeļu pilsēta. ASV pilsonis vārdā Gregs, dzīvo un strādā Tromso, agrāk brīdi darbojies Latvijā, tāpēc saprot latviešu valodu, kas man atvieglo dzīvi saziņā ar šamo un šams ar palīdz – iesaka vietas, kuras aplūlot un uzaicina ciemos. Rezultāts? Plāns atkal sevi maina, nu, vai mēs mainām plānu. Rīga – Tallinn – Helsinki – Tromso – Nordkapp – Helsinki – Tallinn – Rīga – gulta un miegs.
Laiks skrien, mati sirmo – maģistra darba nodošana, maģistra darba aizstāvēšana, darba piedāvājums filmēšanas laukumā Tallinā, izlaidums ar diplomu un pozēšanu fotokamerai. Viss ir labi. Viss kā ieliekot pareizo atslēgu atslēgas caurumā. Tallinas darbs beidzas 10. datumā (darba gaidā gan izrādās, ka 10. datumā būs nakts maiņas filmēšana un tā reāli beigsies 11. datumā), bet prāmja biļetes uz Helsinkiem ir 13. jūlija rīta stundās.
Pārleksim laikam pāri, ko diemžēl dzīvē īsti nevar izdarīt.
Pa 11. un 12. jūlija dienām izdarām visus pēdējos pirkumus un auto uzlabojumus un pārbaudes. Tā kā dodomies uz vienu no dārgākajām valstīm, es pat atļaušos teikt, Pasaulē, tad pilnīgi visu uz tieši 14 dienām plānojam ņemt līdzi no pašu Dzimtenes. Mašīnai jumta kasti izīrējam no kāda auto servisa, pa kādām četrām naudiņām dienā, sadalot uz cilvēku, tas nav nekas, nu gandrīz. Jā, aizmirsu pateikt, ka visu šo laiku mums bija lielas neskaidrības ar ceturto līdzbraucēju, tad nu īsi pirms es aizdevos uz Tallinu strādāt, beidzot, šo jautājumu arī atrisinājām – Mārtiņš no Valmieras turpmāk tekstā Zo. Vispār jāiepazīstina Jūs ar Mums. Uz Norvēģiju dosimies četru cilvēku sastāvā, bet piektais cilvēks mums pevienosies jau tur – Tromso. Mani sauc Māris, es esmu biologs, nu jau maģistrs, dabas fotogrāfs un, cerams, topošais operators, arī mākslas filmu. Tad brauc mans bērnības, un joprojām, lai cik tas dažreiz liktos dīvaini, draugs – Dāvis, turpmāk tekstā D.D. No meitiešiem līdzi dosies D.D. draudzene Madara – tekstā Madara. Par Zo mēs jau noskaidrojām, un Tromso mums pievienosies Madaras draudzene Anna, kas kādā tur mistiskā veidā ar vilciniem un stopiem pie mums atceļos no Zviedrijas.
Tātad cilvēki ir, nauda ir (varbūt) un jumta kaste ar pārtiku arī dzan ir. Principā ir viss. Zo gan būs tikai Valmierā, kur mēs ap diviem naktē plānojam ierasties. Ap vai nedaudz pēc pusnakts izbraucam no maniem apartamentiem, pa ceļam uz Valmieru vēl manus vecākus ievedam mūsu lauku mājās, un ar aizkrautu mašīnu, kurai gandrīz vai aizmugure skaras klāt zemei, lēnām, dažreiz ātri, dodamies Valmieras un pēcāk Tallinas un tā tālāk virzienā.
Savācam Zo. Pagaidām viss plus, mīnuss iet pēc grafika. Mašīnā esam trīs šoferi. Ha, neuzminējāt, D.D. vēl nav tik ļoti izaudzis, un pie tiesībām nav ticis, nēpārprotat, viņš ir vecāks par mani, bet nu visādi citādi tur interesanti klājas. Nākamā pietura Tallina. Es guļu. Es vispār daudz guļu, bet šoreiz jo īpašāk. Tas saistīts ar manu neseno darbu Tallinā, kur filmēšanas laukumā bij maz guļamo stundu, bet daudz kapijas un kolas. Tad nu es joprojām mazā “zombijā” dzīvojos, man pašam sava pasaule.
Pie Tallinas pamostos. Laika rādis rāda, ka nāk pus septiņi no rīta. Sāku lūkot pēc Tallink prāmja biļetēm, bet tur, melns uz balta, rakstīts, ka braucot ar auto reģistrācija beidzas vienu stundu pirms prāmja attiešanas, kas reāli ir pēc 10 minūtēm. Mazs satraukums un Zo pie stūres, tramvaja sliedes un noslāpis auto, smiekli un tā. Labi, ka ir GPS navigācija, un mēs teju minūte minūtē paspējam. Ak, jā, aizmirsu pateikt. Arī mašīnas augstums ar jumta kasti ieskaitot, neatbilst noteiktajam augstumam mūsu biļetēs – līdz 1.95m. Bet šajā steigā Igauņu puikas pat nenomēra mūsu auto un laiž iekšā. Arī iebraucot prāmī secinam, ka griestu virzienā vietas ar atliektiem galiem. Priecīgi, ka nebija bagažnieks jāņem nost un jāpārliek salonā, jā, šo metodi mēs ar D.D. pirms braukšanas pie manis arī pārbaudījām, un viss izdevās. Protams, izklausās pēc pārspīlējuma, bet runā, ka tas viss notika.
Biju nolēmis šo posmu izmantot lietderīgi un nedaudz pagulēt, bet reāli viss sanāca ačgāni un visu ceļu biju nomodā, te pie pie datora, izmantojot bezmaksas wi-fi opcijas, te sarunājamies ar D.D. un Zo vai Madaru. Pat spēļu automātu uzspēlēju, veselus 40 eiro centus ieliku un 20 no tiem zaudēju, aii, ko tur, nesaprotu kā var būt atkarīgs no šīs naudas kapsētas. Un drīz jau pa prāmja logiem var redzēt tuvojamies Somijas krasta līniju, un ik pa laiciņam pabraucam garām kādai mazai saliņai, smieklīgi, bet mums Latvijā pat mazākā no tādām nav. Arī citu kuģu satiksme riņķī gana pieklājīga, izzeju ārā, satieku Zo, un saskaitam vairāk kā 10 kuģus, kas redzamā attālumā no mūsu kuģa klāja cirkulē tikai sev zināmos maršrutos.
Jādodas atpakaļ uz mašīnu. Ļauju atkal stūrēt Zo. Pāris minūtes gaidīšana un tad jau satiksme sāk plūst laukā no klāja. Esam Somijas galvaspilsētā Helsinki. Pēdējo reizi šeitan esmu bijis pirms 18 gadiem, un, protams, maz ko no tā atceros. Atceros veloceliņus, atceros skaistās mājas un atceros pirmo maltīti Makdonaldā, kad Latvijā vēl tāds nebija. Pat mani vecāki toreiz ēda šajā iestādē. Tad vēl atceros tramvajus. Bet nu es visu redzu otreiz. Jā, ielas sakoptas, mājas sakoptas un tramvaji kursē joprojām pa savām sliežu klātnēm. Mums par laimi ir TomToms, kurš nu rāda kā izbraukt laukā no pilsētas ielu labirintiem. Bet pat viņš visu nezin, un mēs uzskrienam uz lieliem ceļu remontiem, kā rezultātā sanāk pariņķot pa Helsinku ieliņām šurpu un turpu. Pēc negulētās nakts, tas dažreiz ir nomācoši un sāk tracināt. Ar Zo vien nokomentējam, nez ko darītu, ka mums nebūtu GPS navigācija ielikta. Par laimi Helsinki ir maza izmēros, un ar visu maldīšanos, drīz jau esam uz lielceļa, kurš pavisam drīz pārvēšas par autobāni. Es gan pēkšņi atslēdzos, un pamostos, kad Zo dodas malā uz apstāšanās vietu, lai mēs varētu visu savu bagāžu pārkrāmēt un tās svaru sabalancēt vienmērīgāk pa mašīnas salonu. Pašam liekas, ka esam jau labu gabalu nobraukuši, bet izrādās neko daudz.
Vispār jāsaka, ka ceļu līdz Norvēģijas robežai es atceros ļoti miglaini. Negulētās nedēļas strādājot Tallinā, un neizgulētās divas dienas starp Tallinu un Norvēģijas braucienu ir devušas savu. Esmu palielā “zombijā”. Atceros, ka piestājām “Shell” tankā, lai nopirktu ūdeni kafijai un zupai, atceros kā pie tanka vārijām kafiju, es gan neatceros vai šai posmā pats stūrēju mašīnu vai tomēr visu ceļu līdz Norvēģijai Zo ar Madaru uz maiņām nobrauca. Atceros, ka sāka līt lietus. Atceros, ka meklējām apstāšanās vietu ar jumta iespējām, lai uzvārītu zupu, ko arī veiksmīgi izdarījām. Atceros, ka lietus ņēmās spēkā, bet tuvojoties vakaram tumšāks īpaši nepalika. Atceros, kā piestājām pie Polārā loka. Tur sabildējāmies un bija jau pusnakts, bet laukā gaišs un joprojām lietus no gaisa. Tad es atceros, ka laukā pavērās sirreāls skats, jo ap diviem naktē kur tālumā sāka skaidroties, un no mākoņiem mēģināja izlauzties sarkana, sarkana saule. Drīz viņai tas izdevās, un pamale bija nepiedienīgi sarkanos un rozā toņos, bet virs mums joprojām lija lietus. Tad es atceros, kā Zo modina mani un prasa vai bildēsim varavīksni, kas mūs jau pavadot vairāk kā ilgi. Tad nu esmu atkal te. Laukā viss ir orandžīgi dzeltens, mākoņi ar pa gaisu klejo, bet spīd saule un kaut kur tālumā līst lietus, kā rezultātā vērojama spoža varavīksne. Esam nokļuvuši krūmāju tundrā. Ir pauguraina ainava bez kokiem, vien krūmāji, purvāji vai atklāta tundra. Arī odi parādījušies, bet vēl ciešamā daudzumā. Pa laikam apstājamies, lai fotografētu lecošo rīta sauli, kura īstenībā vispār nebija norietējusi, bet pēc krāsām, kas patreiz valda ap mums, tā lec. Ir agrs, agrs rīts. Braucot tālāk uz priekšu apkārtējie pauguri sāk pārvērsties kalnos. Līdz priekšā paveras kārtējais sirreālais rīta skats. Kāds kalniņš, kas redzams mums priekšā, ir klāts mākonī, pareizāk tā virsotne. Tā kā tas ir saules apspīdēts, tad izskatās vienreizēji. Var just, ka Norvēģija vairs nav aiz trejdeviņām jūrām vai kalniem, vai kā nu tur tās pasakas iesākās. Arī TomToms saka to pašu. Liekas, ka esam iebraukuši pēdējā Somijas miestā, “Salmivaara”, pirms robežas. Laukā klusums, jo vēl jau agrs. Te ir pašapkalpošanās “Shell”, kurā jāpiepilda mašīnas bāka, maksimāli, cik vien tajā vieta, jo pēc pāris km degvielas cenas būs pa 20 santīmiem litrā dārgāka, nu apmēram tā.
Zo vēlas gulēt, un to arī ir pelnījis, jo ir lielāko daļu ceļa nostūrējis. Tad nu es sēžos pie stūres. Drīz jau šķērsojam robežu, par ko liecina maza būdiņa un norvēģijas karogs, varbūt vēl kaut kas, bet to nu es nepiefiksēju. Vēl piestājam pirmajā apstāšanās vietā pēc robežas šķērsošanas, lai uzņemtu kārtējās fotogrāfijas. Tad ceļš kļūs līkumotāks, un virzienā uz leju. Braucam gar upi, kura redzama kanjona lejā. Vispār jau gribētos te pastaigāties, bet tas citreiz, cerams. Drīz jau ceļu iekļauj klinšaini kalni. Mākoņu ir vairāk un saule vien pa retam apspīdina kādu kalna klints fragmentu. Ar D.D. mēģinam sabildēt šos skatus. Personīgi es jau šādas ainas biju redzējis, turklāt, ne vien BBC filmās, bet savām acīm ASV, Balto kalnu Nacionālajā mežā (White mountain National Forest) un Gruzijā, vērojot lielā Kaukāza kalnu grēdu. Bet D.D. gan pārsvarā blandās pa Latvijas ārēm, un tad nu šādas ainas ir elpu aizraujošas. Atceros kā pats par tādām tīksmoju. Bet neraugoties uz citās ekspedīcijās redzēto, ļaujos acu priekam un līksmoju arī pats. Neticami, bet esmu nokļuvis vienā no Eiropas sapņu zemēm, un viens no daudzajiem sapņiem ir piepildīts – daudzus gadus atpakaļ, kad vēl man nebija auto tiesību es teicos, ka pirmais kad tās iegūšu, došos uz Skandināviju. Un ko Tu neteiksi, tikai šogad februārī tās ieguvu un jau jūlijā esmu te…
TomToms rāda ceļu uz Tromso. Vēl kādi 115 km. Mašīnā visi aizmiguši, un tas ir slikti, jo nav ar ko sarunāties. Drīz vien koncentrēties ceļam paliek neiespējami, tad nu saņemu sevi rokās, lai tiktu līdz pirmajai “Pārking” vietai. Neko daudz nespēju piefiksēt no apkārt redzamā, lai gan pie fjordiem nekad neesmu bijis, un viss ko redzu man ir jauns. Ieraugot šo maģisko “P” ceļa zīmi esmu pārlaimīgs. Apstājos, paveru logos šķirbu gaisam un momentā atlūstu. Guļ visi.
Nezinu pēc cik, bet pamostos, mēģinu doties tālāk Tromso virzienā, bet pēc pāris km saprotu, ka nereāli, miegs ir stiprāks par mani, lūdzu sevi nomainīt. Nu stūrē Madara, es neko atkal neatceros.
Tromso glābšanas dienests. Nē, bez panikas, esam dzīvi un veseli. Agrā rīta stundā, lai gan ir ap pus deviņiem no rīta, te neviena nav. Uz ceļa zīmes kas rakstīts mums nesaprotamā valodā, tāpēc tēlojam neprašas, un piestājam teitan. Kādas brokastu maizītes un kafija. Pāris bildes. Tromso ir lielākā - tālāk uz ziemeļiem esošā pilsēta. Runā, ka tajā dzīvo ap 65.000 iedzīvotāju un tā ierindojas top 10 lielāko pilsētu sarakstā, ja būsim precīzi, tad tā ir 7 lielākā, pēc iedzīvotājiem, pilsēta Norvēģijā. Pilsēta atrodas fjordā uz salas, un no visām pusēm to ieskauj milzu kalni, kurus joprojām vietumis klāj sniegs. Pilsēta rādās gana koša. Dienas pirmajā pusē bij sarunāts, ka mums jātiekas ar tēva paziņu Gregu, bet mēs vienojamies, ka tas būtu jāpārceļ uz pēcpusdienu, bet tagad būtu jādodas kādā klusākā vietā vēl nedaudz pagulēt. Domāts darīts. Lemjam, ka jādodas caur Tromso uz nākamo salu, un gan jau, iebraucot kādā mazā celiņā ,maģisko “P” burtu mēs atradīsim. Pie stūres sēžos es. Zo guļ. Mums jānokļūst pilsētas pretējā pusē. Braucam pa vienu tiltu, tad iebraucam tunelī, bet tunelis nav vienkāršs tunelis, tas sastāv no apļiem un vairākiem tuneļiem. Es apjūku un apmaldos. Tad nu izbraucot laukā no tā, nolemju braukt brutāli apkārt salai, kamēr uzduršos vajadzīgajam tiltam, jo tādi šeit jebkurā gadienā ir tikai divi. Un ir lidosta.
Beidzot nogriežamies uz mazākas nozīmes ceļa, kurš ved augšup pa kalnu. Atrodam ceļa malā “kabatu”, kurā varam piestāt. Bet kabata iepretī palielam ūdens kritumam. Ar Dāvi saskatamies, sākam smieties, un sākam vilkt pārgājiena drānas – miega nebūs!!! Madara ar pievienojas, vien Zo ir “zombijā” un paliek “sargāt” auto. Mēs dodamies.
Tas viss beidzās ar upītes šķērsošanu basām kājām. Savvaļas orhideju aplūkošanu un kāpšanu augšā kalnā, Madara gan paliek pakājē.
Pēc 12 dienā esam atpakaļ pie mašīnas, arī Zo ir gatavs mosties. Viņš gan vispār ir apjucis un nesaprot kur mēs esam un kā šeit nokļuvuši. Vāram tēju, ko uzkožam, Es sazvanos ar Gregu, pierakstu adresi, kuru ievadam mūsu TomTomā. Un tad nu sēžamies un dodamies pie viņa. Sāk smidzināt lietus.
Ir iestājies pilnīgs autopilots, vēl trakāks kā bija no rīta vai naktē. Esam nokļuvuši pie Grega mājas, viņš nāk mūs sagaidīt. Laukā lietus sāk pieņemties spēkā, arī maķoņi kļūst viengabalaini, kas ne par ko labu neliecina – ziemeļi!!! Gregs aicina mūs iekšā. Es sniedzu viņam suvenīrus no Latvijas – Valmiermuižas, Tērvetes un Užavas aliņus, “Lāču” rupjmaizi, Laimas šokolādi un Latvijas Melno balzāmu. Šams ir gaužām priecīgs.
Gregs ir ASV pilsonis, tur arī dzimis. Kādu brītiņu darbojies Latvijā, pētījis Latvāņus, tā arī iepazinies ar manu tēvu. Pēcāk saņēmis piedāvājumu doties uz Tromso. Arī šeit viņš darbojas Latvāņu sakarā, jā, pat tik tāl ziemeļos tie ir sastopami, tikai cita pasuga, bet arī bīstama cilvēkiem.
Gregs sniedz mums pusdienas un augļus. Runājamies, stāstam kas mēs katrs esam un ko daram, ko vēlamies aplūkoties. Gregs stāsta savus iespaidus par Norvēģiju – viņu, protams, joprojām šokē tās cenas. Esot bijis lētāk no ASV ar konteineriem atsūtīt visas viņa mēbeles nekā iepirkt tās šeit…
Tad, neraugoties uz līstošo ūdeni, dodamies mazā ekskursijā pa Tromso. Ja to nedarītu, es laikam atslēgtos to pat nepamanījis…
Nu mums jāsavāc piektais biedrs – Madaras draudzene Anna, turpmāk tekstā Anna. Viņa no Narvikas ar stopiem ir atkļuvusi šurp. Atvadamies no Grega un dodamies meklēt Annu. Pie stūres sēdinam Madaru, jo viņai vismaz būs sarunu biedrs Anna, un mēs džeki tikmēr varam pagulēt. Es atkal maz ko atceros, pareizāk šoreiz neko neatceros, vien kā savācam Annu un ielejam degvielu “Shell” uzpildes stacijā. Dodamies Reisa Nacionālā parka virzienā.
Attopos pilsētiņā Storslett, kas ir 230km no Tromso. No šīs pilsētiņas iet ceļš uz nacionālo parku, bet tā kā ir ļoti liels nogurums un autopilots, un jau vakars, tad nolemjam meklēt pirmo iespēju telšu būvēšanai. Par laimi ilgi nav jāmeklē, jo šajā kondīcijā mums der pat kāda pļava Reisa upes krastā. Mēs pat nezinām vai šeit drīkst celt teltis, bet mums ir vienalga. Beidzot ilgi gaidītā atpūta un miegs...