Kā mēs braucām uz Krimu

  • 2 min lasīšanai
Vakar jau par šo tēmu uzrakstīju garu gabalu, taču ..... pazuda internets un līdz ar to arī šeit rakstītais teksts. Būs šodien jāmēģina atkārtoties. Tātad 23.08.12. pēc pulksten 13iem izbraucām no Valmieras. Šķērsojām Lietuvu (Šauļi, Kauņa) un vakarā tumsā iebraucām Polijā. Pēc Lietuvas platajiem ceļiem, Polijā ceļi pēkšņi likās ļoti šauri. Taču patiesībā tie platuma ziņā ir tādi kā visur parastie ceļi - arī Latvijā. Tik protams gludi un ideāli braukšanai tumsā spīd kā ziemas svētku eglīte. Vienīgais traucēklis - fūras. Tās grūti apdzīt. 60 km pirms Belastokas uz šosejas stāvēja automašīnu rinda - priekšā avārija. Stāvējām vairāk kā stundu - šurpu turpu garām rindai joņoja "ātrie", glābšanas dienesti, ugunsdzēsēji. Kad atjaunoja satiksmi, redzējām, ka ceļmalā guļ lielā "muca" - tāda fūra ar mucu - un zem tās kāda cita mašīna. Baisi. Otru negadījumu redzējām jau aiz Ļubļinas - tur smagais bija nobraucis no ceļa pretējā joslā. Uz šosejas malas bija apsegts ķermenis. Kāds vairs mājās nepārbrauca... Par skumjo nevajag vairāk.Aptuveni ap septiņiem rītā tikām pie robežas Hrebenne - Rava Rusjka. Nebraucam pāri robežām pirmo reizi, bet te neko nevarēja saprast: gar malu stāv fūru rinda, blakus busiņi un vieglie. Un vēl garām šiem lielā ātrumā ik pa brīdim traucas auto ar poļu un ukraiņu numuriem. Nostājāmies rindā. Kāda ukraiņu pane mums saka, lai nestāvam rindā, laižam visiem garām, jo redz šie rindā stāv tādēļ, ka grib tikt bezakcīzes preču veikalā. Tā arī darām. Cauri poļiem tiekam ātri, neko nepārbauda. Pie Ukrainas puses atkal mazliet apjūkam - divas rindas - vienā stāv auto ar ukraiņu numuriem, otrā ar poļu, piedevām vēl ik pa brīdim kāds vienkārši laiž garām nestāvot nekādā rindā. Tāds bardaks. Mazliet šokēja tas, ka robežsardze savāca visas mūsu pases un kaut kur aizgāja. Tā dīvaini - vēlāk jau atnesa. Nevienu neinteresēja, kas mums ir mašīnā, vienīgais pierakstīja kurp dodamies. Nekādas reģistrācijas kartiņas vai jeb kāds cits dokuments uz robežas nebija jāpilda. Neviens. Sākās mūsu "jautrais" ceļš pa Ukrainu. Kontrastu, tādu postpadomju garšu izjūtam jau pirmajā pilsētiņā - visur vecie padomju auto: žiguļi, moskviči, volgas... vecas, pēc skata pabriesmīgas. Tagad jau zinām, ka Ukrainā nav obligātās tehniskās apskates... Ceļš līdz Ļvovai vēl puslīdz ciešams, neko daudz neatšķiras no mūsējiem, tikai nav sadalošo joslu. Gribējām apskatīt Ļvovu, taču iebraucot pilsētā, mazliet apmaldāmies un izdomājam, doties tālāk. Bijām paredzējuši līdz pēcpusdienai braukt, tad meklēt naktsmājas. Ukrainā karsti. Termometrs rāda 28 - 31 grādu. Braucam uz Teraspoli, no Ļvovas 130 km. Te sākas murgs - tādu ceļu nav gadījies redzēt. Bedres, nelīdzenumi, rises... Vidējais braukšanas ātrums aptuveni 50 km stundā. Vietējie gan lido kā pa gludu ceļu, mēs taupām mašīnu, tāpēc "nelidojam". Lukolai nopērkam Ukrainas karti, lai vai mums ir navigācija, drošības labad tomēr pērkam. Vēlāk ceļu patruļa mums saka, ka navigācija Ukrainā visur nemaz nestrādā (laikam nav taisnība - mums visu laiku strādāja). Samaināmies ar Ivo - mana kārta "rāpot" pa šoseju. Kādā pilsētiņā apjūku un krustojumā pārbraucu pa nepareizo joslu, ceļu patruļa klāt. Piedāvā rakstīt protokolu, protams piekrītu un eju līdz uz patruļa auto. Policajs prasa vai tiešām man to protokolu vajag, saku, ka nē. Viņš piedāvā sarunāt savādāk. Labi! Esmu ar mieru sarunāt ... piedāvāju viņam Latvijas konfektes! Viņš tā dīvaini uz mani paskatījās, atdeva man dokumentus un novēlēja laimīgu ceļu! Re - konfektes viņam negribējās ::).Tā, ka esam sasvīduši, karstuma nomocīti, nolemjam nenakšņot, bet braukt līdz galam. Jo īsti nevilina nakšņošana teltī, bez mazgāšanās. Jau tumsiņā netālu no Umaņas paēdam un turpinām ceļu. Dainis un Inita aizmugurē iekārtojas naktsguļai - viņiem tur katram savs 'dīvāns". Mēs pamēģinām krievu kofeīna tabletes. Efekts ir - prāts skaidrs, miegs nenāk. Braucam. Beidzot tiekam uz laba ceļa - ātrgaitas šoseja - Kijeva - Odesa. Tālāk gan vairs nav tik gludi. No Hersonas līdz pat Krimas pussalai ceļš atkal ir tāds ne pārāk, lidot nevar. Taču tupinām. Un jau ap septiņiem rītā esam .Zaazornoje viesu mājā. Turpinājums sekos. Bildes ir manā albumā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais