Mans ikdienas svētceļojums
|
Ilze Baiža
|
Pametot pārējos pasažierus sēžam, Ripley izkāpju pēc apmēram 20 minūšu brauciena. Sešos darba dienas vakarā, cilvēkus uz ielām faktiski nemana, vietējais veikaliņš ir jau aizēries, bet lielais bars tūristu, kas skaisto mazo ciematiņu piepilda no rītiem un īpaši nedēļas nogalēs, sen jau ir prom. Mana taka sākas pie pašas Ripley pils galvenajiem vārtiem un ved gar augsto akmens sētu, kas ieskauj lepnās muižas ēkas un lielo brīnišķīgo dārzu. Es eju ātri, tāpēc vēstruriskās būves torņi skatienam izūd kā nebijuši un attopos pļavas vai pamežiņa vidū.
Darbā un mājās mani neviens nesaprot, kāpēc es labprātīgi katru dienu eju 4,2 km? Sportam, es skaidroju, agrāk varēju doties ikdienas skrējienā, tagad nē, esot jāgaida vēl vismaz 6 nedēļas no ģipšan noņemšanas brīža, līdz atkal varēšu pilnvērtīgi vingrot, kā to darīju pirms tam. (Jāņos salauzu pēdu). Taču man šis gājiens nozīmē daudz vairāk, kā vienkārši fiziskās aktivitātes. Svaigais gaiss un nopļautās zāles smarža izvēdina manu Eiropas direktīvām un regulām, to pantiem un galu galā, sasodītajiem, pesticīdiem, pārbāsto galvu, kura nespēj beigt domāt par to visu, reizēm pat naktīs. Fantastiskie dabas skati pāri laukiem un vecām mīlīgām kotedžām, atpūtina mans acis, kas pārgurušas visu dienu veroties datora ekrānā, un galu galā, šis ir mans laiks pašai ar sevi.
Te es pārdomaju dzīvi, rodu iedvesu saviem raksitem un spēku smaidīt. Piedevām fiziskās aktivitātes ir viens no veidiem, kas palīdz cīnīties ar bulīmiju, kas sēž uz maniem pleciem jau 15 gadus un kā uzbāzīgs un smags mērkaķītis, kas nemitīgi smejas, liekot atgādināt par pagātni, grauž pašsajūtu. Mātes vārdi, ko bērnībā nācās dzirdēt itin bieži, ka esmu resna, nav palikuši bez sekām, kaut prāta līmenī es saprotu, ka nekad neatbildīšu 6 izmēram (pēc UK skalas) un arī 10 izmērs nav pasaules gals, sajūtu līmenī tie iesēdušies kā ļaundabīgs audzējs, kas turpina izplesties. Kaut ar mammu, kopš tēva nāves saprotamies ar vien labāk, ir brīži, kad jūtu, ka attiecību tiltiņs vēl ir samērā trauls. Ir temati par kuriem, es izvairos runāt ar viņu, jo tie kā spēcīga ūdens straume savā ceļā aizskalotu jebkuru pāreju, ko esam uzbūvējušas. Bulīmija ir sekas tikai vienai no bērnības traumām, kuras aizmirst nevar, bet ejot gadiem, pamazām iemācamies ar tām sadzīvot.
Tā ejot es atskārtu, cik vientuļa svešajā zemē jūtos. Neskatoties uz to, ka Stīvs ir ne tikai mans vīrs, bet arī labākais draugs, kā arī vienīgais īstais draugs šeit sevšumā, ir brīži, kad tik ļoti pietrūkst vaļsirdīgas un sievišķīgas sarunas ar kādu no savām draudznēm Latvijā. Reizēm brīnos, ka domāšanas ziņā latvieši ir daudz tuvāki jaunzēlandiešiem, cilvēkiem, kuru zeme atrodas globusam otrā pusē, un kur paradoksāli lielai daļai saknes meklējamas tieši Britu salās, nekā angļiem, kas dzīvo samērā netālu un pārstāv to pašu kontinetu, kuru mēs. Klejojot pa veco Eiropu, esmu sapratusi, ka izpratne par draugiem, mums ir krietni atķirīga. Piemēram, kaut arī angļu valodā ir atsevišķis vārds, kas nozīmē ‘’paziņa’, ikdienā tas tiek lietots ļoti reti un ir gandrīz vai aizmirsts. Ja tie daži cilvēki, kurus lepni saucu pa saviem draugiem, man ir kā ģimene, pie kuriem es nelaimes gadījumā varētu ierasties pat nakts laikā un izraudāties uz pleca, tad anglim daraugs ir tāds ar kuru kopā aiziet uz bāru, kopā izdzert aliņu, un labi pavadīt laiku, bet gadījumā, ja nepieciešama palīdzība, pagriezīs muguru un izgaisīs tikpat ātri, kā uzradās. Līdzīgi kā es, arī Stīvs, kas uzaudzis Jaunzēlandē, šo britu fenomenu nespēj saprast. Tomēr, te Anglijas ziemeļos, ir nedaudz citādāk, un cilvēkos pamanu arī latviešu mentalitātei tuvākas iezīmes.
Četri kilometri nav bezgalīgi, un tā kā soļoju samēra ātri, neskatoties, ka puse no ceļa ved kalnā, tie paiet nemanot, un bieži apsteidzu autobusu, ar kuru atbrauktu, ja to pacietīgi gaidītu Harrogate. Man ierodoties, mamma skarbi noprasa:’’Atkal gāji no Ripley?’’ ‘’Jā’’ es atbildu, bet viņa turpina manī raudzītes neipratnes pilnām un pat mazliet piktām acīm. Es pasmaidu un neko vairāk nesaku, bet zinu, ka rītā ierodties darbā un kopā sanākot uz kafijas pauzi, dzidrēšu to pašu jautājumu tikai citā valodā. Kolēģi saņemot atbildi, manī raudzīsies ar to pašu neizpratni un vieglu izbrīnu. Bet es neko viņiem nepaskaidrošu un neviļus pajautāšu:’’Vai skatījāties vakar futbolu?’’, kaut klusībā pie sevis cerēšu, ka tikai izdotos pārlekt 36 autobusā un nenokavēt to.
Tas ir kā ikdienas svētceļojums, kas palīdz sakārtot domas, un sameklēt mūzu savam nākamajam sacerējumam. Reizēm sev pārmetu, kapēc nevaru saņemties sākt rakstīt grāmatu, bet tad saprotu, ka tas nav manā garā, esmu pārāk nepacietīga, ātrāk gribas rezultātu un sāku lietas sasteigt, tāpec īsāki stāstiņi ir veiksmīgāki, nekā garie palagi.
Kad dēliņam sāksies skola un mamma būs atgriezusies Latvijā, mani staigāšanas prieki beigsies, diez vai mazās kājiņas varēs to turēt, bet varbūt tomēr? Kopš ģimenes finanses ir uzlabojušās, ir atsākušās runas par mašīnas pirkšanu, kas no vienas puses atvieglotu manu un puikiņa dzīvi, bet no otras puses baidos, ka neieslīgšu slinkumā un pazaudēšu savu ikdienas svētceļojumu, to nomainot pret ātru braucienu mājās. Pie šīs atziņas gribas uzdiedāt:”Un, kad beidzot kājām gājējs pats pie sava auto tiek, tad no auto prieka, nekas pāri nepaliek!.....”