Individuāļa izjūtas Taizemē, ceļojot organizētas grupas sastāvā, 2.daļa

  • 4 min lasīšanai
  • 98 foto
Čūskas un tilts pār Kvai upi. Seko brauciens ziemeļu virzienā, lai iepazītu valsti vispusīgāk. Diezgan gari pārbraucieni ar autobusu dienā un ar vilcienu naktī, pa starpu dažādi eksotiski apskates objekti. Piemēram, Čūsku šovs, kura laikā skatījām ne tikai cilvēka veiklību rādošus trikus, kontaktējoties ar kobrām un pitoniem, bet redzējām arī, kā no čūskas indes zoba tiek iztecināta inde, kā arī varējām pataustīt pitonu, kurš izrādījās ne tikai silts un sauss, bet arī ar ļoti maigu ādu. Man tas bija pārsteigums. Starp citu, radās iespaids, ka viens no šova puišiem tika tiešām sakosts, uz laiku mainījās viņa sejas izteiksme, bet tad viss turpinājās... Puiši esot apdrošināti, pāris stundu laikā pēc kodiena viņiem ir jāsaņem pretinde, un viss būšot OK. Tā mums stāstīja. Braucam tālāk. Slavenais tilts pār Kvai upi, kuru 2. pasaules kara laikā cēluši gan amerikāņu u.c. tautību karagūstekņi, gan vietējie brīvprātīgie, vizuāli ir visai neievērojama būve. Daudz nozīmīgāks ir fakts, ka celtniecības laikā bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Netālu no tilta ir pavisam neliels muzejiņš, kurā ir attēlotas baisas ainas no tilta vēstures. Un arī kapi, kur gūstekņi apbedīti. Vai tūristiem to visu rāda dēļ slavenās filmas par tilta būvi, varbūt lai tādā veidā iztaisītu reveransu rietumu tūrista priekšā vai arī taizemiešiem tā ir ļoti nozīmīga viņu vēstures epizode? Nekļuva tas man skaidrs, jo arī pati vietējā gide diezgan ātri caurskrēja muzejiņu, nemaz nerunājot par vairumu tūristu, kuri ar negatīvām emocijām sevi apgrūtināt nevēlējās. Es personīgi domāju, ka šāds apskates objekts bija ļoti laba dzērvene saldajā Taizemes eksotikas tortē. Kas lika mazliet vilties, bija apskatei sekojošs „brauciens ar senu vilcienu”, kā programmā bija rakstīts, baudot dabas ainavas. Vilciens nu nebūt nebija sens, tikai ļoti vienkāršs ikdienas vietējās satiksmes braucamais, ainavām nebija ne vainas, tikai visu laiku vienas un tās pašas. Lai tūristi negarlaikotos, tika liktas lietā grādīgā pudeles un vietējās uzkodas. Vai varbūt otrādi, jo tās uzkodas bez grādīgā īstenībā mūsu vēderiem ir riskantas. Kas šī brauciena ar „seno” vilcienu laikā tiešām iespaidoja, bija pāris dzelzceļa posmi virs tukša gaisa, kad sliedes ir uzliktas uz klintī iestiprinātiem horizontāliem baļķiem. Piedevām vilciens pa šiem posmiem brauca īpaši lēni. Un saulriets virs džungļiem... Skaisti. Džungļu viesnīcā. Tā kā programmā rakstīts, ka nakšņošana būs džungļu viesnīcā, tad jautrā prātā pārsēdāmies busā, lai dotos tās virzienā. Tikai no autobusa gaitas varējām nojaust, ka braucam pa serpentīniem, jo bija jau tumšs. Sekoja pārsēšanās laivās un viens no tās dienas labākajiem piedzīvojumiem – milzīgā ātrumā, ūdens šļakatām laiku pa laikam sitoties sejā, traukšanās pa džungļu upi pilnīgā tumsā, šādas tādas kontūras redzot vien pāris metrus sev priekšā. Kā laivas vadītājs zināja, kurp jāstūrē laiva pa līkumaini upi, varējām vien pabrīnīties. Es būtu iestūrējusi tieši krastmalas kokos. Nelielas petrolejas lampu gaismiņas, šur tur pa kādai no tumsas iznirušai puķukastei, zem kājām dēļu grīda – tā ne visai saprotot, kur esam, nokļūstam līdz istabiņai Džungļu viesnīcā. No elektrības tiešām ne vēsts. Kā jau izlaidušies eiropieši par spīti visam tomēr cenšamies kādu viltību atrast, kā tikt pie kārtīgas gaismas, bet nekā. Petrolejas lampu rēgainajā apgaismojumā sākam pierast pie situācijas, un, atklājuši šūpuļtīklu esamību līdzās istabiņai, ieguļamies tajos un saprotam, cik pa dienu tomēr esam noguruši. Un pamazām saprotam arī to, ka dvēseles miers un iespēja pilnībā fiziski atslābināties ir ne mazāk vērtīgas lietas, kā labā sajūta, kad spogulī paskatoties secini, ka labi izskaties. Jo te bija miers, bet spoguļu nebija. Krāšņums, kas mūs apņēma, no rīta pamostoties, bija fantastisks un neaprakstāms. (Redzams bildēs.) Kaut viss te tūristiem veidots, bija sajūta, ka nu beidzot esmu prom no tūristiem nospodrinātās Taizemes. Lapsenes nebeidza lidot ap ievārījuma trauciņiem, radot asociācijas ar bērnu dienām pie vecmāmiņas laukos... Par džungļiem laikam nepratīšu pastāstīt, tie jāredz. Kad rodas pieradums pie banānkoku audzēm, tiek atklātas kokospalmu birzis. Kas arī tās jau sāk šķist pierastas, ieraugām savvaļā augošas līdakastes vai strelīcijas. Krāšņi ziedi, kuriem nezinu nosaukumus, bambusu audzes. Drīz pārstāju zīlēt, kas tas par augu, jo neredzēto ir pārāk daudz. Un pa ceļam - kad jau izpētīti rīsa lauki visās rīsa audzēšanas stadijās, skatam paveras ananāsu lauks, kur tie aug rindās kā pie mums kartupeļi. Par dabu var turpināt ilgi. Ajutaja un nakts vilcienā. Senā Taizemes galvaspilsēta Ajutaja tad nu beidzot ir tas senās kultūras piemineklis, kuru apskatīt pietiek gan laika, gan skaidras galvas. Tā ir drupu stāvoklī, tādēļ vizuāli tik ļoti neizbrīna kā tas, ko redzējām Bangkokā. Tomēr, mazliet iedarbinot iztēli attiecībā uz to, kā te varēja būt agrāk, rodas patiesa bijība pret šo vietu. Neizpostītā veidā šī pilsēta būtu vēl iespaidīgāka par tagadējo galvaspilsētu. Šeit esot atradusies milzīga Budas statuja no tīra zelta, ko pirms simtiem gadu kārtējā kara laikā Taizemei nedraudzīgie birmieši esot aizveduši uz Birmu, izkausējuši, un no iegūtā zelta uzcēluši lielāko un diženāko templi savā galvaspilsētā, kurš tāds ir joprojām. Visu ceļojuma laiku bija jūtamas taizemiešu antipātijas pret birmiešiem. Bet diez vai birmieši vieni tur vainīgi. Vakarā mums brīvprātīgi – obligātā kārtā tiek dotas divas stundas vietējā hipermārketa apskatei, lai nostiprinātu mūsos jau tāpat iesakņojušos pārliecību, ka tādi ne ar ko neatšķiras jebkurā pasaules malā. Pēc tam pavadītā stunda visai noskrandušā vietējā dzelzceļa stacijā, pilnā ar dažādiem cilvēku un suņu tipāžiem, mums šķita gandrīz kā medusmaize. Ar parasta dzeramā ūdens pudeli vienā rokā un uz tuvējā stūra nopirktu ļoti taukainu pankūku otrā, atkal varējām baudīt eksotiku. Nakts vilciens uz Taizemes ziemeļu pilsētu Čiangmaju bija pietiekoši ērts jau piemirsto padomjlaika plackaršu variants. Tas noteikti ietaupīja smuku naudiņu mūsu budžetā, ja salīdzinām ar to, kas būtu jāmaksā par lidojumu. Ja neesi pārāk prasīgs, dabiskās vajadzības var nokārtot, neaizspiežot degunu. Par mazgāšanos gan labāk aizmirst, arī roku. Bet ēst gribas. Tātad dezinfekcija tiek veikta iekšķīgi pēc vai pirms pārtikas uzņemšanas, un mazkomfortablais brauciens pārvēršas par jautru piedzīvojumu. Nākamajā rītā bariņš nemazgājušos, sagulētām drēbēm, mazliet izspūrušu un paģirainu latviešu tiek ar platiem smaidiem un dziļu paklanīšanos laipni sagaidīti vienā no šikākajām Taizemes pilsētas Lampangas viesnīcām, lai savestu sevi kārtībā un pabrokastotu. Nobeigums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais