Pirmais laivu brauciens Renda- Abavas ieteka Ventā. ( Profesionāliem laivotājiem lūdzu nelasīt :))

  • 6 min lasīšanai

Viss sākās ar senlolotu sapni- laivot. Tikai nekad nesanāca īstenot, vienmēr atrunas- nevar saorganizēt kompāniju, nav laika, nav iedvesmas utt. Kā jau visiem. Pamatiemesls- esmu viena ar diviem puikām 10 gadu veciem un gribu braukt kopā ar viņiem, tikai nav pārliecība, ka viena tikšu galā. Un tādus laivot gribētājus arī neuzgāju, jo nez kāpēc ļaudis piesardzīgi izturas pret tādām izklaidēm. Bīstami, nedroši u. tml. Mani sauca par traku, ka gribu kopā ar puikām pirmo reizi uz upes.

Tā nu nācās iesaistīt māsīcu, viņa, paldies augstākiem spēkiem, vienmēr parakstās uz manām trakajām idejām un galvenais-nekad nečīkst. Un es turos pie pārliecības, ka jautrāk ir palikt muļķos divatā, nekā vienam.

Tā nu sameklēju firmu (juraslaivas.lv), kas piedāvā 4 vietīgās ģimeņu kanoe, norezervēju un sākām organizēties. Par cik manos plānos bija pēc laivošanas doties uz nedēļu mātes Latgales apciemojumā, tad piekrāvu savu uzticamo mašīnīti līdz augšai un tad sāku domāt, kur bērnus ierūmēt.

Par mantām, ko ņemt līdzi laivojot atradu lielisku informāciju http://www.autobildes.lv/auto-blogi/ko-nemt-lidzi-laivu-brauciena/admin, tikai nošāvu šķērsām ar pakošanos, jo sapakoju visu smuki lielajos maisos, tai skaitā arī visus guļammaisus kopā, tomēr jāpako ir katrs atsevišķi, jo tad var mantas sarūmēt zem sēdeklīšiem un pa laivas malām. Labāk visu smuki sadalīt un sapakot mazās devās, nevis vienā lielā maisā.

Kad ieradāmies Avotos, saimniece mums parādīja maršrutu, iedeva kartes, vestes, laivu, izveda nelielu instrukciju un novēlēja laimīgu ceļu. Ar puikām nostīvējām laivu no kalna, tuvāk upei, sapakojām tajā mantas un nu es stāvēju un blenzu uz zilo milzeni. Interesanti kā gan notiek visas tās uzpariktes ielaišana upē, ko? Būtu līdzens krasts-tad skaidrs, bet te kalns ar šauru celiņu. Neviena padomdevēja blakus nav un man nav ne jausmas, kā to darīt, sūtīju jauniešus, lai uzprasa. Atbildīgajā brīdī ieradās arī Guna un piedzīvojums varēja sākties. Puiši atnāca ar svaigu padomu, ka tā laiva tak esot jāiestumj tai upē. Ir taču skaidrs, ka viņa jāiestumj upē, bet kā noorganizēt visu 4 cilvēku iekļūšanu tajā bez lieliem zaudējumiem un izpeldēšanās pašā krastā? Beigās saorganizējāmies tīri smuki, mēs ar Gunu drusku dabūjām nobristies, bet upē bijām un tagad varēja sākties mūsu pirmais laivojiens.

Jāsaka godīgi un bez smiekliem, ja kāds pirmo reizi mūžā grib laivot un ir nolēmis to darīt kopā ar tādiem pat neprašām kā pats, tad ir nopietni jāizvērtē, cik ļoti esat gatavi riskēt ar savām draudzīgajām attiecībām un cik bieži esat gatavi iekost mēlē, lai nepateiktu, ko lieku. Jo, lai gan, godīgi sakot, ar lielu pacietību un iecietību es nevaru lepoties, brīdī, kad Guna ar airi iebelza man pa galvu, nopietni sāku apsvērt, vai nebūtu derīgi viņu iemest upē.

No Avotiem līdz Rendas tiltam mēs nopeldējām vilciņā, jo, mēģinot ievērot saimnieces instrukcijas, laivu stūrēju es viena, pārējie trīs dalībnieki braši airēja īsti nesaorganizējoties par ritmu un stilu. Izbakstījuši Abavas krastus palēnām sākām apjaust, ka tā mēs savus 36 km nepieveiksim nedēļā par 2 dienām nemaz nerunājot. Tad nu sākām mēģināt, kā būtu, ja vienu pusi regulētu Guna un otru es, lai man nav jācilā airis apšļakstot viņas muguru. Un, ziniet, izdevās!!! Man nav ne jausmas, vai tas ir tehniski pareizi un kā laivo profesionāļi, bet mums tā lieta aizgāja. Nu jau tīri raiti purinājām uz priekšu.

Krastos ļaudis smaidīgi sveicināja un māja ar rokām. Kādi pāris laivotāji naski aizpeldēja mums garām, novēlot jauku braucienu. Sajutos kā citā pasaulē. Kas gan saka, ka Latvijā cilvēki drūmi? Jauki un runātīgi. Nu vismaz uz upes. Garām zibens ātrumā aizpeldēja puisis ar dēliņu divvietīgā laivā. Nodomāju, gan jau es arī tā... pēc gadiem desmit.

Abava ir pasakaini skaista, vietām, kur sakrituši apsūnojušie koki, izskatījās kā pasaku mežā. Piestājām kādā vietiņā ieēst pusdienu, smuki noparkojām laivu un bez liekas slapināšanās tikām krastā. Nu jau skola bij rokā. Gandrīz sajutāmies kā lietpratējas. Atpūtas vietas Abavas krastos ir jauki sakārtotas ar ugunskuru vietām, malciņu, ko iztērējot, būtu vēlams sagādāt jaunu, nākamajiem ceļotājiem, vārdu sakot, visām extrām. Pa upi, gavilējot un mājot, aizbrauca kādas deviņas laivas. Ļaudis mums tomēr aktīvi un nav jau tik traki dārgi, ja pa divu dienu laivošanu jāmaksā 35 lati.

Abavā ik pa laikam sastopas mazas krācītes, ko mūsu laiva sagaidīja ar sajūsmu. Pirmkārt puikām azarts- apgāzīsies vai nē, otrkārt interesanti pielietot jauniegūtās zināšanas laivas vadīšanā un priecāties, ka izdevies izgrozīties starp akmeņiem, jā, starp citu, akmeņu Abavā ir diezgan un lieli, mēs nosēdinājām jaunāko braucēju priekšā, lai tas ar savu ērgļa aci brīdina par šķēršļiem un tas bija visai gudri darīts, jo vietām makšķernieki bija sametuši makšķeres, kas visai tālu stiepās upē, bet caurspīdīgās žilkas ar 35 gadnieka nesvaigo aci tik laicīgi nemaz nebija pamanāmas. Un treškārt krāces nāk komplektā ar straumi, kas nozīmē kādu laiku var pasaudzēt spēkus uz airēšanu. Liela daļa Abavas atgādināja dīķi, te es domāju, straumes ziņā, ūdens bija nekustīgs un smags un vajadzēja pielietot sataupītos spēkus, lai virzītos uz priekšu.

Kad pēc rupjiem aprēķiniem bija noairēti kādi 20 km, laivā iestājās klusums, nogurums jau jutās katrā aira vēzienā un, principā, mēs izdarījām kļūdu, jo bijām domājuši, ka noairēsim šodien vairāk, lai mazāk paliek uz rītu, turoties pie šīs domas pabraucām garām vairākām jaukām atpūtas vietām, kur būtu viegli piestāt. Pēc vēl kādiem 3 km satikām ļaudis ar ...nu nezinu kā to pasākumu sauc...katamarāns laikam, tāds liels pūslis. Mazliet ar skaudību noskatījāmies, kā viņi tur izlaidušies guļ, jo mana mugura brēca pavisam skaļi, ka vajag izstaipīties. Jaunieši uzjautāja, kur tad īsti mēs atrodamies, meklējām navigācijā un pēc kopsapulces nonācām pie aptuvenām koordinātām. Atvadījāmies no komforta mīļotājiem un piestājām vēlreiz krastā ,lai iedzertu kafiju un izlocītu kājas.

Tad devāmies tālāk ar domu: nu vēl mazlietiņ... Pulkstenis jau bija pāri septiņiem vakarā, upes krastos omulīgi kūpēja dūmi, liecinot, ka citi braucēji jau saorganizējušes uz nakti, pabraucām garām arī ašajam puisim, kas ar dēlēnu cēla telti un katamarāna stūrētāji pēc nākamā līkuma jau bija piestūrējuši krastā. Jāsaka viņu braucamajam bija daudz priekšrocību, jo viņi paši sev uztaisīja piestātni ar savu kuģi.

Nolēmām, viss –nākamā vieta mūsu. Vietu ieraudzījām, tikai piestāt pagrūti-liela straume, tā mūs panesa garām, tad nu likāmies airos ar savām vārgajām sieviešu rokām un, pāris reižu ciešot neveiksmi, beidzot pietuvojāmies krastam, lecu ārā un grābu laivas galu ciet,ja tā aizpeldētu es paliktu viena nekurienes vidū, jo Guna viena ar visu kravu pret straumi otrreiz vairs nepiestātu. Veiksme, mājvieta, vakariņas.

Piesējām laivu pie koka ar cerību, ka neaizpeldēs un sākām stiept visu mantību augšā kalnā. Citi laivotāji bija sanesuši arī laivas augšā, bet tas nu bija pāri mūsu spēkiem. Uzvārījuši jaunos kartupelīšus ar gulašu, iedzēruši kafiju, likāmies uz auss. Atcerējos domas, kas ienāca prātā, kad visi spēki jau bija sakrituši laivas dibenā, likās, ka esmu kādā kadrā no Izdzīvotājiem. Nav variantu, ka varētu nospļauties un izsaukt taksi, lai ved mājās, jo visā šajā Abavas posmā nav neviena piebraucamā ceļa, tikai meži un mēs mazi un noguruši upes vidū bez nojausmas, cik tālu vēl līdz Ventai.

Nakts vidū pamodos no šļakstiem, tādiem klusiem, piesardzīgiem, it kā kāds airētu laivu, pēc mirkļa sāka švīkstēt krasta zāles, to skaņu es labi pazinu, kad malāmies ar laivu pa tām, ceļojuma sākumā, un tad soļi...tādi smagi. Noriju kādu litru siekalu, iedomājos, mēs te vieni mūžameža vidū. Ehh, kā noderētu kāds vīrietis, tad es nodomātu, gan jau viņš tiks galā ar visādiem mūdžiem, bet te tikai mēs divas dāmas un puikas, kas šņāc it kā mēnesi nebūtu gulējuši. Sagrābstīju somā nazi, tādu smuku melnu un traki asu, jo divreiz pāršķērēju sev roku griežot salātus, nodomāju, ja līdīs teltī viņam beigas, lai kas tas viņš arī nebūtu. Bet nelīda. Aizvandījās kaut kur tālāk. Noteikti kāds zvērs, kura teritorijā bijām apmetušies, jo no blakus nometnes atskanēja meitenes spiedzieni un kāds puisis mēģināja imitēt suni. Tāda nakts.

No rīta kā jau no rīta. Kafija, brokastis, absolūta nevēlēšanās krāmēt mantas. Te nu jāsaka, ka bērni ir labi ceļabiedri kaut vai tāpēc, ka bez čīkstēšanas sanesa visas mantas no kalna pie laivas, kamēr mēs abas mēģinājām tā īsti pamosties.

Rīta brauciens bija pasaka. Klusums, tehnika (mūsējā) apgūta, skati vienreizēji, Abavas krasti vienkārši apbūra. Paairējām garām kādai lielākai nometnei, saskaitījām 9 laivas, tās no mūsu Avotiem. Braucēji nomiegojušies sasēduši krastā kā putnēni laipni deva labrītu. Mēs bijām upes valdnieki! Neviena cilvēka uz upes. Visai raiti tikām līdz Ventai. Godīgi pateikšu, tā sajūsma bija neaprakstāma- mēs to paveicām!!! Pieairējām krastā. Bijām vienīgie. Uzstiepām laivu augšā, sazvanījām, lai mums brauc pakaļ un ieturējām launagu. Parādījās citi braucēji. Izrādījās, ka laivas jānes vēl augstāk- pļavā. Ar Gunu žēli saskatījāmies, bet kamēr mēs prātojām, kā to zilo briesmoni līdz pļavai dabūt, divi puiši raiti paķēra laivu un aiznesa. Man tie laivotāji patīk, tādi pamatīgi un labi cilvēki. Parādījās mūsu jau ievērotais ašais puisis un Guna klusu noteica, ka mums tā kā pasakā par trusi un bruņurpuci sanācis J

Vārdu sakot kopsaucējs: laivošana ir forša lieta, tikai tādā pasākumā tiešām ļoti noderīgs ir vīrieša spēks un drošā mugura, kā arī nākamreiz noteikti meklēšu kādu maršrutu vienai dienai, lai vairāk izbaudītu un, ja man jāsaka savas domas, tad tādai kompānijai kā mēs, kas braucām, pirmai reizei bija drusku pa garu. Tomēr mani puiši braši airēja visu ceļu, aktīvi piedalījās sabiedriskajos darbos un, jāsaka, pamatīgi mani nošokēja ar savu izturību un pacietību.

Tātad noteikti vajag izmantot mūsu Latvijas piedāvātās iespējas, baudīt pasakaino dabu un ķert neaizmirstamos mirkļus, nekādi i-podi dāvanās nevar līdzināties ar sajūsmu sasniedzot pirmo kilometru atzīmi un ieraugot finišu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais