"Don't cry for me Argentina!"

08.01.2008
13 min lasīšanai
33 foto

Laurča idejai braukt uz Argentīnu un uz vietas organizēt ceļojumu piekritu bez vilcināšanās. Bijām izpētījušas, ka, organizējot ceļojumu no Luksemburgas, mums vēl pāri paliek sauja naudas suvenīru iegādei. E-pastā saņēmu Lux’as biļeti, kas solīja lidojumu: Luksemburga - Frankfurte - Sanpaulu - Buenosairesa - Luksemburga, atgriešanos Latvijā ieplānoju kārtot Argentīnā. Savai jaukajai kompānijai nolēmu pievienoties Frankfurtes lidostā, jo tas bija tuvākais maršruta punkts ceļā no manas dzīvesvietas, bet pēdējā brīdī uzzināju, ka tranzīta pasažieris var palikt FRA lidostā, tā arī Argentīnu neieraudzījis , tālab nācās aši sakārtot somu un septiņjūdžu zābakiem nokļūt Lux’ā. Aviobiļetes izpārdotas, tad nu nācās 28 stundas braukt ar autobusu līdz Manheimai, kur mani sagaidīja kāds vācu puisis ar auto, kas trijās stundās aizveda līdz Lux’ai. Tāāā, pirmās grūtības pārvarētas, var notraukt sviedrus no pieres, apjaust savus satūkušos locekļus un saprast, ka tūlīt sēžos lidmašīnā, lai vēl tur pavadītu kādu strēķi laika un „uzlabotu” sava ķermeņa apjomu. Ar milzīgo Lufthansas divstāvu laineri lidojam 15 stundas un agri no rīta esam Buenosairesas (BA) lidostā. Ir 6 stundu laika starpība. Ārā nomācies oktobris, līst un ir sutīgs, bet Argentīnā taču pavasaris, pavasaris... un mēs zinām, ka pirmās trīs dienas mums pat ir kur nakšņot , jo kabatā ir piezīmju blociņš, kurā ir ierakstīta kāda internetā atrasta hosteļa adrese. Argentīnas ceļveža grāmatu ar noderīgām adresēm, telefoniem un maršrutiem bijām aizmirsušas lidmašīnā, bet jāizsaka pagodinājums Lufthansas avio darbiniekiem, kuri atpakaļceļā grāmatu atdeva. Latvijas pilsonis šo valsti var izceļot bez vīzu formēšanas, bet pasu pārbaudes dienesta darbinieces ir izbrīnījušās par Latvijas pasēm un mēs tiekam turētas, lai kāds no vadības šos dokumentus atpazītu un akceptētu mūsu atrašanos Argentīnā. Zīmogu ar atļauju uzturēties valstī 90 dienas esam dabūjušas, urrrrā! Hosteli „La Mesunda” izvēlamies par savām mājām arī visu atlikušo ceļojumu laiku, katru reizi uzturoties galvaspilsētā. Lai apceļotu Argentīnu, jārēķinās, ka katrreiz ir jāatgriežas BA, lai ceļotu uz katru nākamo izraudzīto vietu, jo ir tikai tiešie reisi un starpreisus ieplānot nav iespējams. Kā parasti, galvenā telpa, kur visiem satikties, ir virtuve. Pie galda sēžot un no metāla biķerīša ar īpašiem stobriņiem sūcot uzmundrinošo un veselīgo „Yerba mates” zālīšu uzlējuma tēju, no vietējā personāla uzzinām informāciju par valsti un cilvēkiem. Mate tēja man gan neliekas garšīga, bet pie tās var pierast. Ir jāzina arī īpašo Paragvajas gvardni indiāņu rituālu, lai šo viņu tradicionālo dzērienu pagatavotu. Argentīnieši to dzer lielos daudzumos visur, kur un kad vien iespējams. No vienas zāļu tējas devas sanāk 10 uzlējumi, bet tā vēl nav vietējo iedzīvotāju dienas norma. Agri no rīta mani pamodina mazo zaļo papagailīšu čalas. Tādu troksni var dzirdēt tikai mūsu centrāltirgū, tik putnu dziesmas savādākas. Pilsētas centrā gaiss ir spirgts un saulains, tas pateicoties unikālam gaisa sastāvam, kas ir bagāts ar skābekli; arī mitro vēju trūkums labvēlīgi iedarbojas gan uz cilvēka ķermeni, gan uz prātu, un nav īpaši jārūpējas par labo omu. Vietējie iedzīvotāji nav uzbāzīgi, ir draudzīgi, un izskatās, ka viņi nekad un nekur nesteidzas To mēs izbaudījām „uz savas ādas”, reiz uzņemšanā lūdzot izsaukt taksometru, kam bija mūs jāved uz lidostu Tad, kad jau sākām saprast, ka nokavēsim lidojumu, mūs mierināja, ka Argentīnā ļoti bieži lidojumi aizkavējas, un tā patiešām ir balta patiesība! Ja nu reiz esam nolēmušas kādu laiku pavadīt šajā valstī, tad nodomājam apbraukt pilsētas interesantākos rajonus ar sabiedrisko transportu. Ar pilsētas autobusu nokļūstam bohēmiskajā La Bokā, kas ir sens ostas rajons un kuru vēl tagad apdzīvo ostas darbinieki, jūrnieki, vienu tās daļu ieņēmuši zemāko sociālo slāņu tipi – bomži, bet tos var redzēt gandrīz it visur. Pats šā rajona centrs ir uzposts un īpaši krāsains. Ļoti daudz ēku stāv neapdzīvotas un pussagruvušas. Cerēju izbaudīt tango dejas uz ielām, kuras, internetā lasot, sola ik uz katra soļa, bet šajā gadalaikā redzam tikai dažas fotosesijas, kur bildes, šķiet, tiek gatavotas tūristu bukletiem. Uz ielām izstādīti gleznu stendi, koka mājas ir neparasti koši nokrāsotas, un šī butaforija kalpo par skatuvi koncertiem, dejām un mākslinieku saietiem. Lai tuvāk iepazītos ar argentīniešu dzīvi ārpus tūrismam paredzētajām vietām, nolemjam apkārtni pavērot, ejot kājām. Te grausti mijas ar daudzstāvu ēkām, parki ar nekoptiem lieliem laukiem, kurus ir okupējuši bezpajumtnieki. Zem klajas debess tie nodarbojas ar visu ko... paliek pat šķērmi. Viņiem ierīkots īpašs afišu stabs, kurā norāda: „Šodien alkoholu neizsniegs!” Žiperīgā solī dodamies tālāk no šīs baisās vietas uz „Boka Juniors” futbola kluba La Bombonera stadiona pusi. Argentīnu var nosaukt par futbola zemi. Ne velti stadiona 63 000 sēdvietu tiek piepildītas ar 99 900 fanātisku līdzjutēju. Tieši te ir tā vieta, kur ir trenējies un spēlējis Maradona, kādreiz fanoju arī par Gabrielu Batistutas un Arielu Ortegas spēlēm. Laiku pavadu pārdomās par Francijā redzēto Argentīnas spēli, te pēkšņi izdzirdu skaļu kliegšanu, atskatos un nesaprotu, kālab blondā meitene, skaļi kliegdama, joņo pakaļ kādam puišelim. Ak kungs, saprotu, ka ir nozagta somiņa un garnadzis pa galvu pa kaklu drāž prom. Skrienot pakaļ, panāktu kā likts, bet netālu stāv motorollers, kuru jau iedarbinājis viņa sabiedrotais, un abi aizlaižas tālēs nezināmās. Pārdomāti atstrādāta tehnika! Ak šausmas! Ceļojums ir tikko iesācies, bet Daiga ir palikusi bez visa tā, ko vien sieviete var izdomāt ielikt rokassomiņā. Daži cilvēki dedzīgi piesakās palīdzēt, bet mūsu uzticību tas nevieš. Ko darīt? Piebrauc sagrabējis žigulis, un kāda tumšādaina blondīne piedāvājas aizvest līdz policijas iecirknim. Patiešām izejas nekādas un mums ir vien jānotic vietējās sievietes godīgumam. Policijas iecirknī pavadām vairākas stundas, jo pirms mums uz nopratināšanu rindā stāv tūristi no Spānijas, kuri arī nokļuvuši vardarbīgu aplaupītāju rokās. Argentīnas policistiem tā ir parasta darbdiena, un par steigu te neliecina itin nekas. Tiek izsaukta tulce, kas ar mums sarunāsies angļu valodā, neņemot vērā, ka mēs varētu izskaidroties arī spāniski. Kārtībai jābūt! Ir vēls un nevaram sazināties arī ar Latvijas Goda konsuli Mirdzas kundzi. Lai nenotiktu vēl kāds incidents šajā rajonā, sešatā iekāpjam policijas auto, un tas aizved mūs līdz pilsētas centram - Maiju laukumam. Hosteļa īpašās kaltās atslēgas, kuras īpašnieks lūdza atstāt reģistratūrā, arī ir pie zagļiem, tāpēc nolemjam nekur vairs nesteigties un pamaršēt pa pilsētas centru. Aizejam līdz Argentīnas prezidenta rezidencei «Casa Rosada» – Rozā namam ar slaveno Evas Peronas uzrunas balkonu. Par godu valstij kopā ar papagaiļiem jāuzdzied: ”Don't Cry For Me Argentina „ . Spēka vēl pietiek, lai ietu aplūkot apkārtni. Pašā BA centrā stāv 67,5 m augsts Brīvības obelisks, ko tautā dēvē par „naglu”, un šajā vietā konkistadors Pedro de Mendoza 1536.gadā pavēstīja Spānijas karaļa gribu „šeit būt pilsētai”. Nozīmīgākās pilsētbūves vēlāk nodedzināja, un 1580.gadā BA tika dibināta otrreiz. Pēc nogurdinošās un spriedzes pilnās dienas ieejam krodziņā, bet skats sastingst tajā brīdī, kad uz ielām, tieši aiz loga, ieraugam braucošus tankus, ar ieročiem bruņotus cilvēkus, policistus, un mani pārņem nereāla sajūta, faktiski jūtos kā frontes joslā. Šķiet, streiki un protesta akcijas ir tas, pie kā jāsāk šeit pilsētas centrā arī pierast. Nākamais rīts sākas agri, jo visas domas novirzītas uz vēstniecības pusi. Izrādās, ka tieši šodien cien. Latvijas Goda konsule brauc prom no Argentīnas, tad nu nācās meklēt citus variantus, un tuvākā, ko apmeklēt, ir kaimiņu Lietuvas vēstniecība. Sūtnim tiek iesniegts policijas paziņojums, kur norādīts pases nozagšanas fakts un foto ar plati smaidošu seju, vēl jānomaksā dokumentu gatavošanas nodeva, un tas ir viss, lai saņemtu personas pagaidu dokumentu un turpinātu ceļošanu pa valsti. Papīrus gan sola ne ātrāk kā pēc nedēļas, jo Lietuvā ir valsts svētki, bet tas mūs vairs nevar atturēt izbraukt no galvaspilsētas. Plašais dažādu valstu vēstniecību un turīgo iedzīvotāju Rekoletas rajons tiešām izskatās moderns un kopts. Šeit sastopamies ar interesantas profesijas pārstāvjiem - suņu pastaigu vadītājiem. Ja Latvijā katrs suņu īpašnieks pats pavadā izved suni pastaigāt, tad Argentīnā šīs profesijas pārstāvis vadā ap 10-15 suņus vienlaikus, par katru saņemot 100 peso lielu atalgojumu. Pašā laikā ir apskatīt Rekoletas kapsētu, kurā apglabātas daudzas argentīniešu ievērojamās un vēsturiskās personas. Kapsēta izskatās pēc pilsētas ar šaurām ielām, kur cieši blakus cits citam novietoti izcili tēlnieku darbi. Velves ir gandrīz divu vai pat trīs manu augumu augstumā. Leģendārās Evas Peronas atdusas vietu ir krietni jāpameklē, un esmu pārsteigta, ka tā ir pelēka un necila. Nekādu īpašu apstādījumu šeit nav, ir tikai marmora, akmens un metāla kalumi. Hosteļa īpašnieks Nikolass mūs iepazīstina ar vietējo indiāni Georgo, kas tālāk plāno mūsu ceļojuma maršrutu Argentīnā. Lai nokļūtu slavenajā Igvasu Nacionālajā parkā, iegādājamies autobusa biļetes, jo ceļojumu birojā tomēr neiesaka lidot bez personas dokumentiem. Biļešu rezervēšana notiek, firmām savā starpā sazinoties ar skype palīdzību, un te ir vesela atstrādāta saziņas sistēma. Uz Igvasu braucam ar autobusu un zinām, ka ceļā būs jāpavada 17 stundas, bet esam optimistes un sākas mūsu ceļojums ārpus Buenosairesas. Iekārtojamies brīnišķīgā autobusa ādas krēslos, kurus var atvāzt 180 grādu slīpumā, kājām paredzēts speciāls paliktnītis, ir televizori, man blakus atrodas bāriņš un kafijas automāts. Ir brīnišķīgas mīkstas, siltas segas, spilveni, un pa logu var redzēt plašās pampas un savvaļas zirgus, jūtos kā septītajās debesīs. Reizēm ilgstoši var vērot aiz loga slīdošās vienmuļās ainas, neapdzīvotus līdzenumus, bet brauciena laikā mums garlaikoties neļauj biežie robežsardzes, muitas un policijas darboņu dzirkstošie skati, veicot dokumentu pārbaudi. Autobusa salonu apkalpo vīrieši melnos uzvalkos. Viņi rūpējās, lai mēs justos omulīgi, tiek pasniegti ēdieni un dažādi dzērieni. Reizēm autobusa pasažieriem piedāvā uzspēlēt bingo, kur uzvarētājus gratulē ar firmas balvām. Pusnaktī paukšķ šampanietis un atmosfēra tiek radīta vairāk nekā brīnišķa. Igvasu zeme izskatās tumši sarkanā krāsā, pārsvarā lapu koki, tikko uzplaukuši ziedi. Gaiss ir sasilis līdz + 35 ēnā, ir saulains un tveicīgs. Igvasu nacionālā parka teritorija ir milzīga, un līdz lielākajiem ūdenskritumiem aizbraucam mazos vilcieniņos. Ūdenskritums „Sātana rīkle”, vislielākā kaskāde vairāku kilometru platumā, te varot saskaitīt 275 ūdenskritumus. Reizēm ieraugām varavīksnes, kas teju sasniedzamas. Skaistums pasakains, un nav iespējams šo bildi uzburt uz papīra lapas, tas nu ir jāredz! Pa ceļam sastopam dīvainus dzīvniekus - koati, tie pārsvarā tup kokos, viņus nedrīkst barot, jo kožot. Vietām izliktas brīdinājuma zīmes „Čūskas”, sastopam daudz neredzētu un brīnumskaistu taureņu, aizraujamies ar tukanu pētīšanu. Putnu dziesmas un zvēru balsis liek justies neparasti brīvi. Pie gājēju tiltiņa piepeldējuši aligatori un mierīgi mūs novēro. Esam sagatavojušās braukt ar laivu zem ūdenskritumiem, bet pirms šīs atrakcijas sākas spēcīgs tropiskais lietus, kas ir silts un patīkams. Trīs metrus tālāk vairs nekas nav saredzams, bet esam uzkāpušas kalnā, un galvā iešaujas jautājums: „Nez kur šajā laikā mīt čūskas un leopardi?” Ir tikai dažas sekundes laika, lai noslēptu fotoaparātu celofāna maisiņā, pretējā gadījumā tas vairs nebūs lietojams. Lietus gāž aumaļām, tad strauji aprimst, bet esam viscaur tā izlijušas, ka apģērbam un apaviem nav vairs nekādas nozīmes. Gaiss ir silts un skurbinošs. Skaistuma ir tik daudz, ka nolemjam arī nākamo dienu pavadīt šajā paradīzes dārzā. Igvasu pilsētiņa ir maza, te sastopam daudz indiāņus no Paragvajas, kas ir atbraukuši, lai pārdotu pašu rokām darinātos suvenīrus. Apmeklējot vietējo Dabas muzeju La Aripuca, varam apskatīt Argentīnas pirmiedzīvotāju dzīves apstākļus, te daži arī pārvākušies uz dzīvi. Ieraugot mūs viņu izveidotajā pārdotavā, kur var iegādāties dažādus mūzikas instrumentus, medību ieročus, rotaslietas, kas viss ir gatavots no dabas materiāliem, viņi paliek tramīgi. Sievietes pie rokas paņem bērnus un turas no mums pa gabalu, vīrieši, ieraudzījuši bālģīmjus, bijīgi piedāvā koka ieročus, ko arī ļoti labprāt iegādājos. Kas zin, varbūt, noderēs? Šī ir vieta, kur sastopam dažus vientuļos ceļotājus arī no Eiropas. Kāds austriešu skolotājs jau veselu gadu ceļo apkārt pasaulei, un par finansēm viņam nav jāuztraucas, jo 75% no algas viņam tiek maksāts katru mēnesi gada garumā. Lietuvieti, kas kopā ar draudzeni no Anglijas jau otro mēnesi ir ceļā pa Latīņamerikas zemi, viņus ceļojuma laikā dažādās valsts vietās sastopu trīsreiz, un tas ir pārsteigums. Noīrējam autobusiņu un dodamies uz Paranas upes pusi, kur vienlaicīgi var atrasties, Paragvajas, Brazīlijas un Argentīnas ieskauts. Šajā vietā upe nav plata, to pat varētu pārpeldēt , bet esam ieplānojušas iziet pa džungļu taku, lai iepazītos ar vietējo eksotisko floru un faunu. Kopā ar kādu dabas pētnieku ejam lūkot augus un kokus. Laiks mūs lutina, un tikai viena diena ir apmākusies un lietaina, bet pa brīžam uzspīd saule un visapkārt čivina putni. Neskatoties uz lietu, šo dienu pavadām, dīki pie baseina vērojot putnus. Man par lielu brīnumu vakarā secinu, ka esmu nosauļojusies Bomboneras brūnumā. Ir arī pienācis laiks atgriezties galvaspilsētā un no vēstniecības izņemt pagaidu dokumentus. Pa pilsētu pārsvarā pārvietojamies ar apakšzemes dzelzceļu un taksometros, tas te ne vienmēr ir drošs pakalpojums, bet esam jau noskaidrojušas taksometru markas, kuros varam droši sēsties. Brauciens nav dārgs, iekāpjot maksājam ap 35 sant., un, ja gadās, ka šoferis apmulst un viņam piemetas „vadātājs”, visi liekie kilometri tiek atskaitīti un summa samazināta. Iedzīvotāji pa ielām pārvietojās ļoooti vecās automašīnās vai uz velosipēdiem. Nedaudz par ekonomiku: 1 l degvielas maksā 1 dolāru. Jebkura sabiedriskā transporta biļešu cena 15 sant. Vīns veikalos dažkārt ir lētāks par jogurtu. Ar vietējo aviokompāniju „Argentinian Airlines" šķērsojam Argentīnu 1300 km uz Puerto Madryn pusi. Lidojumi reizēm novēlojas vairāku stundu garumā, bet mums paveicās, jo lidojums kavējās tikai 40 min. Tad nu, lai uz mums nebūtu jāgaida pārējiem pasažieriem, ļoti ātri atbrīvojamies no metāliskajām jostām, saliekam savus telefonus, pulksteņus un virsjakas kontrolei paredzētajās kārbās, pēkšņi iestājas mulsums un pāris simti acu skatu vēršas pret mums, lai noskatītos šo Eiropas šovu Kam gan teiksi, ka mūsu kontinentā esam pieraduši pie zināmiem kontroles kārtības noteikumiem. Lidojam 2 stundas uz Dienvidpola pusi. Heijā, esam Patagonijā! Lai labāk izpētītu vietējo pirmatnīgo dabu, nolemjam braukt ekspedīcijā ar īrētu auto, lai neatkarīgi no sabiedriskā transporta varētu nokļūt Valdes pussalā pie pingvīniem un vaļiem. Izrādās, ka autovadītāja tiesības ir man vienai. Agrā rīta stundā saņemu izīrēto Volkswagen Gol auto, kuram nav pakaļējā numura, bet mani mierina, ka šajā pilsētā tam nav nekādas nozīmes, un pa grantētu ceļu braucam ap 500 km. Piebildīšu, ka dažas Argentīnas ceļu satiksmes zīmes tomēr atšķiras no mūsējām Atlantijas okeānā iebraucam ar kuģīti pavērot vaļus. Gide brīdina, ka nav atbildīga, ja izbrauciena laikā nesatiksim nevienu vali, bet saule ir tieši tādā augstumā uzlēkusi, ka vajadzētu mums sastapties arī ar šiem 21 metru garajiem un 100 tonnu smagajiem ūdens milžiem, kuri ir ierakstīti Sarkanajā grāmatā. Vislielākie vaļu ienaidnieki ir ūdensputni, viņi nosēžas valim uz galvas un knābā dzīvu miesu. Ir arī dīvaini tas, ka tos ir atļauts medīt vietējiem indiāņiem. Nu ļoti interesanta filozofija! Apbraukājam Putnu salu, un šur tur jau ieraugām ūdens strūklas. Mūsu kuģis tuvojas vaļu rotaļāšanās vietai, un esam priecīgi par neparasti burvīgo skatu, līdz ieraugām zem mūsu kuģa lielus, baltus plankumus un saprotam, ka mums apakšā, vēderu uz augšu pagriezis, peld valis. Motors tiek apklusināts, un visa braucošā komanda ir aizturējusi elpu. Mūsu ekspedīcijas vadītāja un vaļu pētniece čukst, ka zem mums atrodas vaļu mazulis, kas varētu svērt 4 tonnas, un mums vajadzētu uzvesties pavisam klusu un mierīgi. Paliek neomulīgi, galvā doma, ka mūsu glābšanas vestes vien tāds kabatas lakatiņš ir, ja nu pēkšņi valītis izdomā apgriezties, lai ar mums parotaļātos? Jācer, ka tas nav satraucies un apgriezienu veiks lēnām. Pārvietošanās ātrums ir visai lēns, bet ja nu pēkšņi fontāns? Tas arī var būt līdz 10 metru augstumā. Šajā brīdī sirdsdarbība šķiet ārpus visām normām. Gaiks izvelk savu fotoaparātu un fotografē šo skatu, un mēs visi salecamies no fotoklikšķa, - kāds gan klusums bija iestājies! Vaļu fotosesija beidzas veiksmīgi, varam braukt pavērot Magelāna pingvīnus, jūras lauvas un jūras ziloņus. Pingvīni no septembra līdz martam risina dzimtas turpināšanas jautājumus, tālab ir jābūt ļoti uzmanīgiem un nedrīkst iet klāt, lai dotu roku sveicienam. Pa ceļam sastopam bruņnešus, gvanako, lamas, čūskas, dzeloņcūkas un citus dzīvniekus. Aplūkojam dinozauru muzeju, kurā varam pa kauliņam pārskaitīt netālu atrasto dinozaura skeletu. Fauna bagātīga un neparasta. Esmu sajūsmā un laimīga, atrodoties ārpus civilizācijas! Vakara tumsa Valdes pussalā uznāk pēkšņi. Mežonīgie zirgi, aitas, lamas, kā arī nandu un strausi klimst baros pa tumsu, kur vien viņu deguni rāda, tajā brīdī saprotu, ka auto ir kā seifs, kurā vari justies kaut cik drošs , bet ak vai! Izspaidu visas uz paneļa esošās pogas, izraustu sviras un saprotu, ka automobilim nav apgaismojuma un jābrauc ir arvien ātrāk, lai nokļūtu uz kāda normāla ceļa, kur iedegtas laternas. Ceļa segums nav nekāds stabilais, vietām auto slīd pa grantēto virsmu un nav iespējams saskatīt, kur ceļš un kur grāvis. Vienīgais orientieris ir maza mēness maliņa. Mašīnā valda klusums, jo domas kavējas pie tā, ka pa ceļiem te auļo lielie zvēru pulki, ko tumsā diez vai varētu ieraudzīt. Tālumā parādās divas lielas acis, kādas šausmas! Braucot pretī, ieraugu pārvietojamies kādu gaismas fragmentu it kā mirgojošas eglītes izskatā. Mirāža... Beidzot taurēdams pabrauc garām kāds smagais auto un šķiet, ka šeit ir ceļš un ka kaut kur ir jābūt arī kādai apdzīvotai vietai. Esam braukušas jau 10 stundas – liekas, tālumā jau parādās pilsētas gaismu atblāzma. Degvielas uzpildes stacijā nejauši atklājas, ka automašīnai ir arī gaismas slēdzis, un kāds auto vadītājs man palīdz noorientēties degvielas markās, jo to šeit apzīmē ar citādiem simboliem. Esmu apmierināta un nedaudz nogurusi. Jūtos kā National Geographic ekspedīcijas dalībniece. Te piepeši blakus sēdošā un visu laiku klusējošā Laura nopietni saka: „Re, kur pingvīni iet!” - norādot uz diviem cilvēkiem autobusa pieturā. Skaidrs ir tikai viens, lai uz asfalta vēl neparādītos delfīni , man pēc iespējas ātrāk ir jānokļūst auto stāvvietā. Vakaros maltīti ieturam pilsētas restorānā, kur pārsvarā tiek piedāvāti ēdieni, kas gatavoti no ērmotu nosaukumu zivīm. Protams, Argentīnā ir jānogaršo steiks! Tas tiešām ir fantastisks! Tāpat pica ar marinētām palmu serdēm un nacionālie ēdieni: Asado – uz oglēm ceptas vēršu ribas sloksnes, nieres, zarnas, tesmeņi vai sirds; Puchero argentino - ēdiens katliņā; ceptas vēršu astes; churasko - uz oglēm apcepta gaļa; chinhuline - ceptas liellopu iekšas un uz iesma apcepta vērša gaļa; choriso - garās desas. Porcijas milzīgas un par „ēdnīcas” cenām. Arī Mendozas vīns ir jānobauda. Pēdējo vakaru Buenosairesā nolemjam veltīt pilsētas naktsdzīvei un tango. Bija pat radies iemesls hostelī dzīvojošā un topošā filozofa sveikšanai augstskolā. Vakarā pēc zinātniskā darba aizstāvēšanas mēs tiekam uzaicinātas uz izlaiduma balli. Tas nekas, ka esam vismaz galvastiesu garākas par pārējiem dejotājiem, jāpamēģina uzdejot tango. Vīrieši uz dejošanu naski un ir brīnišķīgi deju partneri. Eh, kas par deju un kādas kaislības! Argentīniešiem piemīt noslēpumainā pievilcība – harisma, jeb citiem vārdiem sakot – patīk man tā bohēmija! Tā līdz pat rītam saksofona pavadījumā griežamies dancī. Pēdējo saules ausmu BA ieraugu, braucot pa pasaulē visplatāko ielu - 9.jūnija avēniju, kas ir sadalīta vienā virzienā 16 braukšanas joslās. Rīts pašā centrā spirdzinošs, un man ir ļoti labs noskaņojums un iemesls dziedāt Bītlu dziesmu „The Bicycle ...”, jo mājup dodos ar velosipēdu uz bomīša sežot. Visā ceļojuma laikā ar lidmašīnu nācās pacelties un nosēsties 18 reizes. Pēdējo lidojumu stress ir tik sakāpināts, ka, mājup lidojot, no pārbīļa izdomāju Sanpaulu izkāpt. BA sēžot lidmašīnā, mums paziņo, ka kādu laiku nepacelsimies, jo ir neliela tehniska kļūme, cits paskaidrojums neseko, un pēc brīža mēs paceļamies gaisā. Ieraugot blakus sēdošās Lauras lielās, izbijušās acis un krīta balto seju, sapratu, ka mēs abas esam dzirdējušas šo par katastrofu vēstošo informāciju. Tas ir baiss brīdis, kad galvā jaucas dažādas emocijas - laimes sajūta pēc tik daudz kā iepazīta, redzēta un paniskās bailes, kad esi nodots lidaparāta pilota prasmīgajās rokās. Beigās jau ilgas pēc mājās palicējiem uzvarēja, un es esmu atgriezusies, lai padalītos savās brīnumjaukajās atmiņās par tālajām zemēm.

"Don't cry for me Argentina!"

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem