[ADRIATICA] 7 - Zalcburga

Anita Ruža 21.08.2012 8 min lasīšanai 29 foto

ZALCBURGA 22.-23.07.2012.

22.07.à Par spīti vakardienas lietus mākoņiem, rīts kalnos ir saulains un silts. Samiegojušies ļautiņi steidz mazgāties, jauc nost teltis, kaut kur čurkst ēdamais un smarža ir neizturama. Šodien būsim jau Austrijā. Mūsu teltis pēc vakardienas miglas ir pilnīgi slapjas. Ko darīt, būs vien tādas jābāž mašīna. Zālītē paēdam brokastis un varam braukt.

Diez kā šodien arī pie Austrijas robežas būs sastrēgums? Par brīnumu nav gan. Tikai dažas mašīnas. Slovēnijas – Austrijas robežas ceļš atrodas tunelī – Karavankentunnel, jāmaksā 6,50 €. Šis bija visgarākais tunelis ceļā, ap 8 km. Līdz Zalcburgai ved jauns autobāns, jebšu jau nez cik gadus vecs, taču ideālā stāvoklī. Prieks braukt. Šeit nu sākas īstie Alpi. Kad man prasa – Nu kā bija? – nu skaisti kā uz kartiņām. Starp kalniem mākoņi, starp mākoņiem mazi ciemi ar mazītiņām mājiņām, starp mājām stāvi un līkumaini ceļi, bet visam pa vidu ik pa laikam „Milkas” gotiņu ganāmpulki.

Lai vienā rāvienā neizbrauktu visus Alpus cauri, iebraucam Shell DUSā. Jāteic, ka pat mazā uzpildes stacijā kafija ir 100x garšīgāka nekā pie mums labā kafejnīcā. Izlokām kājas, nu un jā – pafočējamies uz kalnu fona. Priekšā vēl viena atpūta pirms kārtējiem maksas tuneļiem. Tauerntunnel un Katschbergtunnel kopā maksā 10 €. Pie kasēm staigā kāds bars cilvēku ar nelielām kastītēm rokās, izrādās „Sarkanais krusts” vāc ziedojumus. Mēs saberam visu sīknaudu, pretī dabūjam pateicību un plāksteri.

Zalcburgā iebraucam kaut kur ap 13 dienā. Jāsaka, ka pilsēta ir neliela, ņemot vērā cik ātri tikām līdz centram. Tad jau mūsu Daugavpils ir lielāka. GPS ved cauri pilsētas centram, pāri upei līdz hostelim „YoHo”. Lūkojamies pa logu un secinām, ka ķieģeļu vai dēlīšu apšuvumi ēkām nav modē. Šeit atzīst tikai „kažociņus”. Uzpūt un krāso māju kā gribi.

Hotelis atrodas centrā, klusā rajonā. Būtībā tā ir studentu kopmītne, kas vasarā izīrē istabas. Prasa 22,50 €. Iekšā 3 stāvi + pagrabstāvs. Apkalpojošais personāls laipns. Izklausu visas nopietnās instrukcijas par to, ka veļa braucot prom ir jānodot, ka par visu tehniku (gludekļi, fēni) tiks iekasēta drošības nauda, ko atdot atpakaļ. Par durvju kartēm ar dabūju piemaksāt vēl 20 €. Pa nopietno. Līdz numuram tiekam ar liftu. Iekšā ir pat 2-stāvīga gulta ar skatu uz pilsētu. Vienīgi virtuve pagrabstāvā. Tu jau tusē bars jauniešu, kas mazgā drēbes un cepina ko ēdamu. Bet vispār feini. Uz ātru roku ieēdam pusdienas un nolemjam – nav ko sēdēt, ejam uz pilsētu. Reģistrācijā paņemu pilsētas karti ar ieteicamo maršrutu. Paprasu vēl kādu ne īpaši dārgu ēstuvi ar tradicionālajiem ēdieniem. Meitene visu sazīmē un uz jautājumu – nu ko tad mums vajadzētu pagaršot? atbild – Šniceli, ko gan citu!

Zalcburgai pāri saveļās mākoņi, bet pa visu vakaru nobirst tikai pāris piles. No hosteļa (Paracelsusstrasse) ejam līdz pirmajam punktam kartē – Schloss Mirabell. Pili ir būvējis kāds miesas priekus kārs svētais tēvs savai mīļākajai. Pašlaik ēkā tikt nevar, taču slavenie Mirabell rožu dārzi ir atvērti publikai bez maksas. Ja kāds ir skatījies filmu „Mūzikas skaņas”, tad tieši šeit Marija ar fon Trappu bērniem dziedāja „Do-re-mi”.

Dārzi ir tiešām plaši, visur puķu dobes dažādu ģeometrisku rakstu formā, strūklakas, skulptūras, ar vīteņiem noauguši mūri un rozes, rozes...visvisādu krāsu un formu. Kaut kur spēlē muzikanti, visur fotografējas. Kas nepatīkami, maz kur var redzēt baltos cilvēkus, visur vieni aziāti, indusi un citādi „čurkas”. Un mums vēl stāsta, ka viņiem tur nabadzība. Kā tad šamējie tik viegli uz Eiropu tiek. Mums lai tiktu, piem., uz Ķīnu jāsakrāj brangs kapitāls, un vēl visas vīzu kontroles. Bet šiem – laipni lūdzam. Pēc Mirabell dārziem ejam uz Vecpilsētu. Jātiek pāri Makartsteg – gājēju tiltam. Arī šeit pārīšiem ir tradīcija kabināt atslēgas uz tilta margām. Salzach upe lejā nav plata toties ļoti strauja un duļķaina. Laikam kalnos ir lijis. Gar piekrasti līdz par Mullnersteg tiltam ir tirdziņš. Ja nav kur steigties, nolemjam iziet. Piedāvātās preces ir tiešām oriģinālas. Visvisādas rotas, ādas darinājumi, metāla kalumi dārzam, naturālā kosmētika u.t.t. Gribas nopirkt visu.

Tikai pamielojuši acis ejam iekšā vecpilsētā. Nu te jau ir ļaužu bari, visriņķī restorāni un tieši zem arkas Mozartgeburtshaus (ģēnija dzimšanas vieta). Pat ar zeltītiem burtiem izlikts. Iekšā neejam, nebija mums tāda mērķa. Labāk sekojam maršrutam pa Getreidegasse ielu. Te tiešām ir smukas mājiņas, leja visu dārgas bodes, kur katra sacenšās par oriģinālāko izkārtni. Iela ietriecas tieši klintī. Tas ir viens no kalniem uz kuriem atrodas Zalcburga – Monchberg. Pa ceļam pa 0,50 € nogaršojam mūsu veikalos redzētos Mozartkugel marcipāna konfektes. Ir ok. Taču jau iepriekš uzzināju, ka končas, kas ietītas sarkanā un zelta papīrītī ir rupjš pakaļdarinājums pat Austrijai. Par laimi, tieši Getreidegasse galā ir oriģinālo konfekšu veikals. 1 konča maksā jau 1 €, un garša ir pārāka par sarkanajām. Ietinamais papīrīts ir sudrabains ar zilu . Roku darbs. Tā ka Wikipēdija nemeloja J

Ejam garām kalnam un tieši pie tuneļa ir zirgu peldētava (Pferdeschwemme). Baseins ar zirgu skulptūrām uz zīmējumiem gar sienām. Vispār pārsteigumi un arhitektūras pērles ir ik uz stūra.

Pa Hofstallgasse, garām universitātes bibliotēkai nonākam Doma laukumā. Šeit i baznīca, i strūklaka. Žēl, ka skatu bojā stalažas uz baznīcas. Lejā kādi afrikāņi spēlē tradicionālo mūziku. Garām aizjoņo zirgu pajūgs. Nabaga lopiņi – stiepj visādus resnīšus pa kalniem.

Ceļš ved atpakaļ uz tiltu. Arī Zalcburgā kur t`apavairāk tūristu, tur uzrodas pa kādai dzīvajai statujai – sudrabains Mocarts gara paltraka lidinās pie klavierēm. Man gan interesantāks šķiet senatnīga meteostacija. Visa ar dekoriem, zeltu un cackām, tā rāda sezonas vidējos rādītājus, iekšā iemontēti barometrs, termometrs, higrometrs, heliometrs. Viss pa nopietnu, tik smuk`aiepakojumā.

Beidzot sāk burkšķēt vēders un meklējam upes otrā pusē ieteikto ēdinātavu. Tā atrodas Linzergasse ielā netālu no Wolf-Dietrich Str. Saucas „Alter Fuchs”, jebšu „vecais lapsa”. Turpat pretī ir viesnīca – „Pansija pie jaunajām lapsām”. Iekšā gaumīgs interjers, ir pat izbāztu lapsu ģimene. Ieprovējam Vīnes šniceli ar brūklenēm un skābētus kāpostus ar desiņām. Alus ar labu labais. Tā kā Austrija tomēr ir dārga valsts, mēs vēl paēdam tiešām samērīgi – kopā 70 €. Kad knibinām no zobiem drumstalas, viesmīlis apjautājas vai negribam šnapsu. Nē, peldies, mūsu vodka labāka, un tādā garā. Vispār serviss augstā līmenī.

Pēc kārtīgām pusdienām prasās klāt kaut ko saldu, bet kas var būt labāks par slaveno „Sachertorti”. Firmas viesnīcas restorānā katrs pasūtam pa gabaliņam un klāt vēl kafiju. Apkārt tik vieni bagāti pensionāri. Restorāna ēdienkartes iztaisītas oriģinālā veidā, ko diezgan pagrūti aprakstīt – pakārtas grāmatiņas, kas jālasa, turot iz speciāla roktura. Pasniedz Sachertortes ar nesaldināt putukrējuma pikām. Nu jā, pirmie gabaliņi ar putukrējumu ir tīri tā neko, bet vēlāk sāk sprūst rīklē, jo ir nenormāli saldi. Par man kā izteiktam saldummīlim, likās, ka ar cukuru ir baigi pārforsēts. Glāba kafija un aukstā ūdens glāze, ko atnesa klāt pie kafijas.

Pēc vilšanās, mājās galīgi darīt neko negribās, tikai nomazgāties, izdzert pēdējo horvātu vīnu un gulēt.

23.07.à Rīts ir saulains un karsts, kas paiet kārtējā mantu pakošanā un gultasveļas noņemšanas. Lejā aizņemos par 10 € gludekli, bet darbojoties, dabūju pa pirkstiem, jo tam verķim viens vads bez izolācijas. Izrakstoties, pēc atslēgu nodošanas, mums atgriež atpakaļ drošības naudu. Šodien ieplānota Schloss Hellbrunn apskate. Pils komplekss atrodas Zalcburgas piepilsētā, dienvidu virzienā. No centra var tikt ar autobusu vai upes tramvaju. Novietojuši automašīnu maksas stāvvietā ejam staigāt. Līdz biļešu kasei jāiet labs gabals, bet mēs jau nekur neskrienam – pagaidām var pasildīties saulīte un vienkārši paklejot pa milzīgo parku. Milzīgs, tas tā maigi teikts. Šeit atrodas „Mūzikas skaņu” paviljons, kurā vecākā von Trappu meita dejoja ar savu pielūdzēju. Parka mauriņi ideāli izpļauti, viss bez maksas, gribi spēlē spēles, taisi piknikus. Ir kur izvērsties. Pa vidu bērnu rotaļu laukums, kur nevaru noturēties un nepabraukt ar „tarzanku” pa striķi. Parka galā ir dāliju dārzs, kur savāktas, manuprāt, ja ne visas šķirnes, tad lielākā to daļa.

Parka malā ir neparasta strūklaka – dīķis, pa kuru ņemās bērni. Apkārt soliņi, atrakcija „uztaisi ūdens virpuli” un kaut kāda dīvaina paskata konstrukcija, kas atgādina futbola vārtus. Izrādās gana amizanta uzparikte – tikko sportojot vai sauļojoties paliek karsti, ir jānospiež poga un tevi nopūš ūdens migla. Parocīgi. Tālāk, ieslēpti krūmos, it vairāki koka trenažieri ar visām instrukcijām. Ir atsevišķi stiepšanās, locīšanas un spēka vingrinājumiem. Tuvāk pilij, pie parka atrodas 2 dīķi ar regulāro dārzu. Lielākajā dīķi dzīvo karpas, pa vidu tam ir sala, uz kuras var tikt pa tiltiņiem. Mazajā dīķī ir dzidrs ūdens un tajā kā milzu torpēdas peld 5 stores. Visur dīvainu radību veidolā taisītas strūklakas. Karpas var barot, tā nu viņas cerīgi peld gar krastu, ķer tūristu barību, aug resnumā un piedrazo dīķi.

Pie dīķiem pamanām norādi uz ZOO un kāpjam kalnā. Šeit iegādājamies kombinēto biļeti uz visām atrakcijām un dodamies skatīt zvērus. Zoodārzā apmaldīties nav iespējams, jo tā taka ir garena un met tikai vienu cilpu. Gar vienu malu stiepjas stāva klints, kas kalpo par ierasto vidi vairākiem dzīvniekiem, kā arī aizsargā pārējos no vēja. Voljēri pārsteidzošā kārtā veidoti gan pietiekami lieli, gan tā, ka apmeklētāji var redzēt zvērus no jebkuras vietas. Nav tā kā, piem. Rīgas ZOO, kur lielie dzīvnieki sēž savā alā un viņus nevar pamanīt. Aiz restēm ir tikai lielie kaķi, pērtiķus, tini un visus citus lopiņus var bez maz vai aiztikt ar rokām. Protams, ir tur ir sava drošības sistēma, bet ideja ir tāda, ka visi zvēri ir izvietoti pietiekami tuvu, lai varētu tos kārtīgi apskatīt.

Zvēri ir sadalīti pa to apdzīvošanas areāliem - Eiropa, Dienvidamerika, Āfrika un mazliet no Austrālijas. Personīgi man visvairāk patika peļu māja un ūdru upe. Peļu mājā ir divas stiklotas istabas. Vienā ir ievietota paveca bufete ar visiem traukiem, pudelēm, ir pat sienas baterija. Tāda īsta virtuve, un pa to visur bizo peles. Otra istaba ir kā bēniņi, ar veciem čemodāniem, lādēm, sagrauztu sofu un citiem krāmiem, ir pat lapseņu pūznis. Šeit savukārt mājo žurkas. Ūdru upe ir mākslīgi veidota straume uz kalnu ūdenskrituma bāzes, pilna ar akmeņiem un ūdenszālēm. Gar malu ir caurspīdīga siena, tāda pati ir ūdru migā. Ūdriem kā reize bija ģimenes pieaugums, tā nu tā mamma ar abiem sīčiem peldēja turp un atpakaļ pa upi un lasīja ūdensaugus. ZOO ir vairākas kafejnīcas ar daudz garšīgākām kūkām nekā Sachertorte. Bērniem vispār ik uz katra soļa informatīvās atrakcijas, ir pat suņu dzirdināmie trauki. Laimīgi nostaigājuši savas 2 stundas un secinājuši, ka nav redzēts labāks zoodārzs, dodamies un Joku strūklakām.

Pie kases nākas nedaudz pagaidīt, jo ekskursija notiek gida pavadībā ik pēc 20 minūtēm. Kad prāva grupa ir salasījusies, gide ved iekšā, Pirmā pietura – Amfiteātris. Jau pa gabalu ejot, pamanām slapjo segumu un meklējam caurumus starp flīzēm. Mūs visus izsēdina amfiteātrī, kāds čalis visus fočē (pēc tam tās kopējās bildes varēja dabūt par 7 €). Gide stāsta par pils īpašnieku kādu svēto tēvu Markusu Sittikusu, kuram bijusi varen laba humora izjūta. Tā nu viņš uzcēlis jogu strūklaku galdu. Mums priekšā stāv galds ar soliem, pie kuriem sēdējuši visādi augstdzimuši ļautiņi un rīkojuši tajā laikā populāros dārza piknikus. Pats svētais tēvs sēdējis galda galā, attiecīgajā brīdi spiedis pogas un viņa visi dabūjuši ūdens šalti zem brunčiem vai biksēs. Prom no galda arī varēja tikt tikai labi samirkstot. Visu slapināšanas procesu nodemonstrēja daži brīvprātīgie sēžot pie galda un spiedzot par strūklakām.

Strūklaku parkā ir vairākas izdekorētas grotas, ir leļū teātris ar 200 kustīgām figūrām , visur ir strūklakas, un pa kādai ūdens šaltij dabū visi. Bet ārā ir karsti un drēbes ātri izkalst. Kas ir bijis Sankt-Pēterburgā un redzējis krievu strūklakas, noteikti teiks, ka tās ir tās nožēlojams pakaļdarinājums. Hellbrunn strūklakās ir vairāk piedomāts pie detaļām un tā laika meistariem bijušas oriģinālākas idejas. Kā pēdējo apskatām pašu pili. Ir iespējā bez maksas paņemt audiogidu un mierīgi izstaigāt visas zāles.

Kad esam atpakaļ mašīnā, konstatējam, ka esam nostaigājuši pāri par 5 stundām. Samaksājam stāvvietas naudu un braucam līdz Prāgai. Pa ceļam redzam arī vairākus kalnu ezerus. Uz Čehijas robežas jāpērk kārtējā vinjete 300 kronu vērtībā. Te ir tā sajūtā, ka tu pamet Eiropu – ceļi sāk kļūst briesmīgāki, mājas aplupušākas. Prāgā esam līdz ar tumsiņu. Arī kārtējā milzīgā megapole kā Budapešta. Bet mūs jau gaida Stepanka un Zdeneks.

IETEIKUMI

1. Zalcburgas apskatei vēlam būtu atlicināt vismaz 2 pilnas dienas.

2. Uz Schloss Hellbrunn noteikti jādodas ar ģimeni, būs jautri kā lieliem, tā maziem. Diena paies ātri.

3. Ja nu traki gribas izslavēto Sachertorti, to pārdot tikai „Hotel Salzburg” un kafejnīcā „Bazar”. Taču labāk pamēģināt citus saldumus, jo mums visiem šķita, ka tā kūka ir nenormāli salda. Pat rūgtā kafija nelīdzēja.

4. Alus un kafija tiešām ir super.

5. Hellbrunn jāņem kopējā apskates biļete, jo gan zoodārzs, gan strūklakas ir tā vērtas.

6. Jābūt ērtiem apaviem, jo daudzi Zalcburgas apskates objekti ir kalnos.