Velo 2012 - 7 dienas vienatnē pa Vidzemi un Latgali

  • 18 min lasīšanai

Prologs

Manas lielo ceļojumu idejas parasti rodas jau krietnu laiku iepriekš. Parasti viena lielā brauciena laikā iešaujas prātā ideja, ko varētu darīt pēc gada. Pēc tam tā ideja tiek nolikta plauktiņā un viegli piemirsta, līdz sāk tuvoties nākamā vasara, kad tā no plaukta tiek paņemta un sākta apaudzēt ar taustāmu miesu. Tieši tā notika ar šīs vasaras velo braucienu – pēc divu gadu Eiropas apstopēšanas uznāca vēlme pēc kaut kā vietēja, tiesa, nevar arī noliegt finansiālā un laika faktora ietekmi. Ideja palēnām mainījās, līdz beigās nobrieda par 7 līdz 9 dienu velo braucienu pa Vidzemi un Latgali. Nospraudu datumus, kuri diemžēl nederēja potenciālajiem līdzi braucējiem, līdz ar to beigās minos lepnā vientulībā, bet, šķiet, ka tieši tas arī bija vajadzīgs no pilsētas un darbiem nogurušā prāta atpūtināšanai un sakārtošanai.

Esmu sapratis, ka man patīk atrasties uz ceļa. Galamērķi reizēm ir jauki un gana intriģējoši, tomēr man tie gandrīz vienmēr ir otršķirīgi. Stopējot man patīk tā neziņas sajūta, kad tev nav ne jautas, kad apstāsies mašīna, kurp brauks un kāds būs vadītājs – viss ir neskaidrs, bet tieši tur arī sākas piedzīvojums. Savukārt, braucot ar velo, ceļa laikā var gan izbaudīt ainavas, gan ļauties fiziskās slodzes izraisītajai emociju gammai, kā arī vienmēr var taisīt novirzes no maršruta un pauzes visjocīgākajās vietās. Tā rezultātā man galamērķa principā neviena arīdzan nebija – ceļojuma mērķis bija izbraukt Latvijas ZA daļu pa maziem lauku ceļiem un ļauties procesam un dabas dāvātajam mieram, kas lielā mērā arī izdevās.

1.diena – 46 km

Ceļojumu nolēmu sākt Lodē (tajā, kas aiz Cēsīm) – ērti nokļūt ar vilcienu un tālāk arī tikt uz mani interesējošajiem ceļiem. Pirmdienas rītā sakravāju mantas, kas sastāvēja no rezerves apģērba, mana standarta ceļojuma ēdiena (rieksti, dateles, maize un šoreiz arī pāris kg banānu), pāris drošības lietām (respektīvi, potenciālai manis vai velosipēda sadakterēšanai, par kurām, saprotams, cerēju, ka nevienā brīdī tās nebūs jāizmanto), kā arī savā naivumā paķēru līdzi vienas sarežģītas spēles noteikumus, sak’, ja nu vakarā ir vēlme palasīt. Naivi, jo jau pirms diviem gadiem pa Eiropu novazāju līdzi divas grāmatas, kuru vienīgā loma beigās izrādījās kopējā manis nesamā svara palielināšana tāpēc, ka parasti vakarā vienīgā doma ir – gulēt! Pēc iekšējās cīņas ar sevi tomēr piekabināju pie riteņa arī paklājiņu – kaut kā ir pierasts ceļot bez tā. Tagad gan jāatzīst, ka, lai arī bez tā es joprojām visticamāk būtu dzīvs un rakstītu šīs rindas, tomēr kopējo komforta līmeni tas tiešām palielināja – būs, ko pārdomāt pirms nākamajiem braucieniem. Lai vai kā – vienos iekāpu vilcienā, lai pēc mazliet vairāk kā divām stundām kāptu no tā ārā un sāktu nodoties mīšanas priekiem.

Jāpiebilst, ka visu mantu izkraušana vienatnē no vilciena pieturā, kurā viņš stāv tikai īsu brīdi, ir visnotaļ aizraujošs process, jo, ja somas ir uzliktas uz velo, tas kļūst maniem spēkiem nepaceļams (nu labi, ar milzīgu piepūli var pacelt, bet pāris jaunībā redzētas pārpulējušos svarcēlāju bildes mani absolūti nemotivēja uz šādu rīcību), līdz ar to ir jāmeklē citādi risinājumi. Bet nu mazliet pāri trijiem veiksmīgi un stabili stāvēju uz Lodes stacijas perona, liegu skatu veroties tālumā sava ceļa virzienā, kā arī, ar vienu aci šķielēdams, viltīgi meklēju tualeti. Laiks bija viegli apmācies ar epizodisku sauli, kas laikam ir viens no labākajiem iespējamiem priekš velo brauciena. Tomēr pirmais kilometrs bija mazliet šausmīgs – uz priekšu tiku ar milzīgām pūlēm un jau sāku uztraukties, ar kuru kaut kas nav kārtībā – mani vai riteni? Tomēr pēc brīža sapratu, ka laikam tomēr biju minies mazliet pret kalnu, kas ar aci nebija gluži novērtējams, līdz ar to nebija tik traki – tiekot uz līdzena ceļa ar prieku secināju, ka ripo tomēr labi un es neesmu nolemts tūlītējam sabrukumam.

Tomēr pirmie 10 km nebija viegli jebkurā gadījumā – grants ceļi ar burvīgu „trepi”, kas ir viens no velo braucēju šausmīgākajiem ceļa segumiem. Tas gan tika pieveikta gana ātri un drīz jau biju ticis līdz Bērzkrogam, kur arī tika veikta pirmā pauze – atlikušajā vakarā vēl bija jāveic ap 30 km līdz Vecpiebalgai. Būtībā pirmās dienas vakars tika pavadīts tādā mierīgā un jaukā braucienā pa relatīvi līdzenu ceļu, palēnām virzoties uz Alauksta ezera krastā esošo kempingu, jo biju ieplānojis, ka pirmo nakti laikam vēlos pārlaist tādā relatīvi mierīgā atmosfērā. Tiesa, vakarpusē ļoti spēkā pieņēmās vējš, kas braukt, protams, nepalīdzēja, tomēr vēl bija paciešams. Ap astoņiem vakarā nonācu kempingā, dabūju sev telts vietu un nodevos atpūtai, sēžot šūpolēs un skatoties uz ezeru. Vienā brīdī gana amizantu priekšnesumu sarūpēja ruda suņa un tāda paša kaķa pāris, kas nēsājās viens otram pakaļ (kā saimniece pastāstīja, kaķis ir mednieks un nabaga suns (lasi: medījums) tiešām likās nobijies), un tad jau arī gulēt ejamais laiks bija klāt.

2.diena – 58 km

Tā kā ticu, ka pieredzējuši riteņbraucēji, ieraugot manus dienas nobraukumus, pie sevis ķiķina vai ķer pēc sirds zālēm, uzskatu, ka man jāsniedz neliels skaidrojums – nevienā brīdī ceļojums netika plānots kā nešanās kaut kur. Tieši otrādi – pamata doma bija palēnām ripināties pa Latvijas laukiem, baudīt dabu, apsēsties uz kāda soliņa pamesta ceļa malā un vērot govis un tā tālāk, neuzliekot sev par nastu lielus attālumus un no tā izrietošo fizisko slodzi. Lūk!

Otrās dienas rīts sākās ar līdzīgiem laika apstākļiem kā iepriekšējā diena – vējš joprojām nebija rimies, kas nozīmēja gana grūtu braukšanu, tomēr darīt jau tur neko nevarēja. Spirdzinājumam ielīdu ezerā, kurā bija siltāk nekā atrasties ārā, un ap desmitiem rītā devos ceļā. Šajā dienā pat bija mērķis – tikt līdz Rankai un satikt tur Elīnu. Pirmie pāris kilometri līdz Vecpiebalgai bija gana viegli – vējš gan pūta, bet no sāniem. Tomēr spēja salikt kopā divus elementus – vēja virzienu un man vajadzīgā ceļa pagriezienu – darīja mani bažīgu. Aiz Vecpiebalgas, pagriežoties uz Jaunpiebalgu, arī dabūju sajust to, ko jau gaidīju – burvīgu un spēcīgu pretvēju, kam komplektā vēl nāca gana daudz kalniņu. Protams, var teikt, ka arī kalniņos viss ir līdzsvarā, tomēr tie, kas paši brauc, gan jau zina, ka nobrauciens lielākoties neatsver kāpumā iztērētos spēkus. Tā rezultātā nieka 20 km līdz Jaunpiebalgai bija visnotaļ mokoši – biežas pauzes, piloša piere un epizodiska „Kamōn, vēl viens!?” nodomāšana pie sevis, aiz tikko pieveikta kāpuma priekšā ieraugot jau nākamo.

Jaunpiebalgā iepirkos un uztaisīju garāku pauzi, kā arī sazinājos ar Elīnu un sapratu, ka laika man vēl ir gana. Turpat piebraucu pie Gaujas, kas mani viegli pārsteidza – līdz šim biju savā dzīvē redzējis tikai „Siguldas Gauju”, kas ir gana liela upe, savukārt gar Jaunpiebalgu tekošā bija visnotaļ maziņa – bez uzraksta pie tilta varbūt pat nenoticētu, vismaz ne uzreiz. Tālāk vēl bija 10 km līdz Rankai – daļa ceļa kartē bija atzīmēta kā par asfaltu pārtopošs grants segums, tomēr mans optimisms piedzīvoja vieglu sakāvi – grants segums visā savā lepnumā gulēja izpleties manā priekšā, šķietami nejuzdams ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu eksistenci. Nu neko – vismaz bija iespēja pakratīties un patrenēties ceļojuma otrajai pusei, kurā šādu ceļu manā maršrutā bija vairākums. Maršruta pagarināšanas nolūkos izmetu vēl loku caur Rēveļiem, izbaudot burvīgu nobraucienu pa šoseju un ap kādiem pustrijiem biju Rankā. Pāris stundas papļāpājām ar Elīnu, paralēli slēpjoties no lietus, kas tomēr bija sadomājis uzrasties, un pēc tam devos tālāk. Šajā brīdī vienu no retajām reizēm kļūdījos kartes lasīšanā – kaut kā aizdomājos un nogriezos vienu ceļu par ātru. Arī ceļa zīme ar citu apdzīvoto vietu nekā man vajadzīgo mani nemulsināja, jo pietiekami bieži tiek norādītas tālākas vietas, nekā tuvākā, kuru es parasti izmantoju par savu atskaites punktu.

Tā nu minos pa granteni (šeit jāsaka paldies lietum, kurš jau bija mitējies, jo ceļš bija patīkami gluds un neputēja), paralēli nonākot pie secinājuma, ka atšķirība starp cimdu un zeķi lielākoties ir tikai nosaukumā (un mazliet formā), bet nu pēc tam vismaz rokas bija siltas. Minos, minos, līdz iebraucu Druvienā, un šajā brīdī man radās aizdomas, ka kaut kas tomēr nav pareizi – apskatījos kartē un sasmējos. Nu neko darīt – nekāds dižais līkums jau nebija sanācis, līdz ar to nekādas skādes. Pabraucot pāris metrus tālāk, pēkšņi nobloķējās aizmugurējais ritenis un ar visu savu braucamrīku gandrīz pamanījos sniegt kvēlu skūpstu smiltij. Apskatījos, kas noticis, un ieraudzīju, ka viena velo soma ir tikusi ierauta ritenī un viena maza kabatiņa pat par 90 % noārdīta nost. Nepatīkams pārsteigums, bet ko padarīt – pārpakojos un braucu tālāk. Patiesībā laime nelaimē – tas notika braucot kalnā pie maza ātruma. Ja tas būtu noticis kāda nobrauciena laikā, domāju, ka pastāv liela iespēja, ka šobrīd šo tekstu nerakstītu...

Otrā diena tuvojās beigām un jāsaka, ka viegli nebija – slapjš un noguris lēnām minos pa lauku ceļiem un sāku cielēt, kur varētu labi uzcelt telti. Vienā brīdī nostrādāja nakšņošanas pamatlikums – laika apstākļu riebīguma un noguruma apjoms apgriezti korelē ar prasībām attiecībā uz telts celšanas vietu. Tā kā vienā brīdī sāka līt jau stipri, tad vienkārši ielīdu daudzmaz jēdzīga izskata pļavā, aši uzcēlu telti un ielīdu gulēt.

3.diena – 95 km

Ceļojuma trešā diena izvērtās par vienu no smagākajām. Pie tā vainojams gan salīdzinoši lielais nobrauktais attālums (daudz lielāks nekā bija domāts), visu dienu ļoti sāpošā galva un braukšana jūtami paaugstinātā temperatūrā (visticamāk iepriekšējās dienas nosalšanas dēļ), kā arī maziņš psiholoģiskais slogs slapjās telts un mantu, kā arī saules neesamības to izžāvēšanai dēļ. Bet nu tālāk mazliet sīkāk.

Tātad pamodos ļoti agri, ap sešiem, secināju, ka ir apmācies, bet vismaz nelīst. Tā kā biju gulējis pie ūdens, jau vakarā secināju, ka no rīta būs jāveic šādos gadījumos neizbēgamā telts atgliemežošanas procedūra, ko arī izdarīju, tiesa, procesā savas neapdomības dēļ pamanījos telts apakšu padarīt tik slapju, ka no tās pilēja, kas nu absolūti mani neiedvesmoja domās par nākamo nakti. Mazliet paplānoju maršrutu un secināju, ka pēc 70 km ir potenciāls viesu nams, kuru tad arī nospraudu sev kā galamērķi, jo likās, ka vienu nakti vajadzētu pavadīt iekštelpās ķermeņa kārtībā savešanas nolūkos.

Rīts un līdz ar to brauciens bija drēgns, tomēr paciešams. Palēnām, dienai austot, kļuva arī siltāks, kā rezultātā nākotne sāka izskatīties mazliet krāsaināka. Izbraucu cauri Tirzai un Galgauskai un drīz jau biju pie Gulbenes, kurā gan šoreiz iekšā braukšanu biju atcēlis (bānītis lai paliek citai reizei), un Stāķos arī mazliet iepirkos. Paķēru arī atkritumu maisus, jo radās doma, ka tos taču var paklāt starp telti un zāli, tādā veidā saglabājot telti sausāku. Fascinējoši! Aiz Stāķiem bija jāpārdzīvo 10 km pa grants ceļu, aiz kura sekoja potenciāli garlaicīgs (pēc kartes), bet vismaz asfalta ceļš. Braucot pa grants ceļu, nejauši sanāca viegls flirts ar pastnieci – cik sapratu, tā laikam bija pensiju diena, kas nozīmēja, ka viņa tuvējām mājām izvadāja pensijas – tā nu brīžiem viņa apdzina mani uz ceļa, tad iebrauca kādās mājās, pa to laiku es apdzinu viņu un šādi mēs kādu stundu turpinājām, līdz es izdomāju paņemt lielo dienas pauzi, ļaujot viņai netraucēti pazust tālumā.

Sēdēšana uz soliņa mani iedvesmoja atpūsties ilgāk – gan jutos tā, it kā būtu gatavs tur uz vietas atslēgties, gan arī radās doma, ka var taču žāvēt mantas, jo bija gana vējains un pat mazliet saulains. Tā nu vairāk kā stundu sēdēju tukšas šosejas malā. Šī jau bija iepriekš minētā potenciāli garlaicīgā šoseja, kas tiešām nebija diži interesanta, bet braukšanai – izcila. Jauns asfalts, gandrīz nulle satiksmes un līdzens reljefs – bauda ripināties! Telts un drēbes pamazām izžuva, veselība mazliet uzlabojās, diena vēl bija tikko pusē, kas nozīmēja, ka nākotne nu jau izskatījās krietni labāk nekā drēgnajā rītā. Diezgan liela atlikušās dienas daļa tikai aizvadīta līganā braucienā, līdz novakarē tiku līdz kartē nolūkotajam viesu namam. Te nu sanāca pārsteigums – nams izskatījās visnotaļ pamests, pie tam tur nebija norādīts saimnieka telefona numurs, kā tas parasti ir gadījumos, kad saimnieks dzīvo kaut kur citur nevis blakus namam. Minūti pagozējos nama apkārtnē un sāku domāt alternatīvas. Secināju, ka laikam tad jau paliek pļava. Tomēr, tā kā sāka beigties ūdens, bija nepieciešams atrast veikalu – tuvākais gan bija tikai Gaigalavā, kas no manas tā brīža atrašanās vietas bija 20 km attālumā... Nopūtos, bet citu variantu jau tāpat nebija – jāminas! Pašā vakarā tur arī nonācu un iepirkos, kā arī drīz atradu visnotaļ jauku pļavu gulēšanai (daudz labāku par iepriekšējās nakts gliemjaino). Uzcēlu telti un devos gulēt, tomēr, kā jau tas parasti ir ceļojumos, par spīti nogurumam tomēr kādu laiku neizdevās aizmigt, bet nu vienā brīdī miegs atļāvās atslēgt visnotaļ nogurušo prātu un ķermeni.

4.diena – 54 km

Šai dienai bija jākalpo kā iepriekšējā dienā uzsāktā Gulbene – Rāznas dabas parks tranzīta pabeigšanai. Arī šoreiz kartē noskatīju kempingu, kas likās daudz reālāks, jo tuvējā apkārtnē tam bija vēl vairākas viesu mājas, līdz ar to bija ticība, ka kāda tiešām arī funkcionēs, jo bija skaidrs, ka šī nakts nu gan ir noteikti jāpavada iekštelpās, citādi var sanākt bēdīgi. Tiesa, no rīta piecēlos visnotaļ možs, bet tāpat bija skaidrs, ka īsti vesels neesmu, tāpēc pārpūlēties nevajadzētu.

Dienas pirmā puse patiesībā bija visnotaļ garlaicīga – turpināju mīties pa vairs ne tik jauko un mazliet pilnāko šoseju, šķiet, visvairāk arī izbaudot mīšanās procesu. Drīz jau biju Rēzeknē, kurai gan biju plānojis tikai izbraukt cauri. Būdams tur, secināju, ka jau tikai pēc pāris dienām pie dabas Rēzekne liekas kā milzīga, pārbāzta pilsēta – ko tad es teikšu, kad būšu atpakaļ Rīgā? Bet nu par to vēl nebija, ko domāt. Pievārēju Rēzeknes pauguriņus un drīz jau atkal biju uz šosejas kempinga virzienā. Ceļš kļuva mazliet interesantāks un arī galamērķis tuvojās. Ap četriem pēcpusdienā nonācu līdz kempingam, kas tiešām bija strādājošs un atradās pašā Rāznas ezera krastā. Dabūju sev divvietīgu mājiņu par nieka 8 latiem un ļāvos atpūtai. Pirms tam gan devos uz 3 km attālo Kaunatu mazliet iepirkt sev pārtiku. Ejot sadzirdēju aiz sevis mašīnu un nodomāju – varbūt nostopēt, lai nav jāiet tie daži kilometri kājām? Izrādās, šī bija viena no tām dažām reizēm, kad izdodas nostopēt mašīnu ar domu palīdzību, jo šoferis pats piedāvāja aizvest – cik jauki! Ietaupīju pārdesmit minūtes, kas manā tā brīža stāvoklī bija gana daudz. Tā kā mājiņā bija iespēja dabūt karstu ūdeni, iepirku sev arī šo to, ko var ēst siltu, lai mazliet pamainītu ēdienkarti.

Vakaru pavadīju absolūtā atpūtas režīmā – uztaisīju sev ķīmisko zupiņu, kuras ēšanas laikā atskārtu, kāpēc biju to šausmonību atmetis – sajūta tāda it kā ēstu sālī mēnesi mērcētas koncentrētas e-vielas. Bet nu vismaz kaut kas silts. Gulšņāju, vēros ezerā, cīnījos ar lapsenēm, dažvārdsakot – izbaudīju vientuļnieciski romantisku vakaru. Gulēt devos kā jau ceļojuma laikā pierasts – ap deviņiem vakarā. Aizmigu, tomēr drīz pamodos – istabiņā bija kaut kāda jocīga skaņa. Ieslēdzu gaismu, bet neko neredzēju. Nu labi, devos atkal gulēt. Bet nekā – pēc brīža atkal tā pati skrapstoši skrāpējošā skaņa. Atkal iedzēsu gaismu un atkal neko neredzēju. Tā kā biju izkāris telti uz riteņa pažāvēties, nodomāju, ka nu varbūt viņa tur kaut kā nestabili stāv un nolīgojas, tāpēc salocīju to un ieliku somā. Šajā brīdī man liekās, ka no somas izlec kaut kas mazs un melns, bet tas notika tik ātri, ka pieņēmu, ka tās ir kaut kādas ēnu spēles vai mana miegainā prāta radītas ilūzijas.

Devos gulēt, tomēr pēc gaismas izslēgšanas skaņa atkal parādījās. Pie tam vienu brīdi bija arī metāliska skrapstoņa, kas vedināja domāt, ka kāds ložņā pa riteni. Ātri ieslēdzu gaismu un beidzot ieraudzīju vainīgo – manā istabā bija ciemiņš mazas, ziņkārīgas peles izskatā. Šos radījumus es pazīstu – ja reiz tie grib kaut ko izložņāt, tad par gulēšanu var aizmirst. Nē, ne jau tāpēc, ka man liekas, ka, man iemiegot, tā atnāks un apēdīs man seju vai piekakās pilnu degunu, bet gan tāpēc, ka manam trauslajam miegam to izpētes procesā radītās skaņas ir iemigt neļaujošas. Tas nozīmēja karu! Tā kā likās, ka viņa uz gultas pie mantām tiek pa riteni, es to novietoju projām no gultas. Tomēr tumsā atkal sadzirdēju troksni, kas lika saprast, ka viņai laikam ir arī citi paņēmieni. Tad nu es visas mantas sakāru uz pakaramajiem, bet riteni iecēlu gultā cerībā, ka nu būs miers. Kļuva relatīvi klusāks, tomēr ik palaikam viņa tur uzdarbojās, līdz ar to sapratu, ka vienīgais variants bija gulēt pie ieslēgtas gaismas, kas likās, ka viņai nepatīk. Tā nu arī darīju, pele tiešām vairs nenāca un ap trijiem naktī beidzot aizmigu. Kaut kā liekas, ka uzvarētājs šajā karā īsti nebija neviens...

5.diena – 42 km

Kā jau cilvēks, kas četras dienas ir pavadījis palielinātā fiziskā slodzē un iepriekšējā naktī ir aizmidzis tikai ap trijiem, es pamodos jau septiņos no rīta... Palamājos uz savu organismu un mēģināju vēl pagulēt, bet tā kā atkal uzradās mana pagaidu dzīvesbiedre, tad no tā nekas nesanāca un vajadzēja vien celties. Brokastīs palutināju sevi ar auzu pārslu putru (cik ātri tā var no reizēm apnīkoša ēdiena pilsētā kļūt par absolūtu delikatesi ceļojumā!), kopumā tomēr jutos pat visnotaļ labi atpūties un biju gatavs doties ceļojuma potenciāli vissmagākajā, bet reizē arī visainaviskākajā posmā – Latgales augstienes iekarošanā galvenokārt tikai pa maziem grants ceļiem.

Pirmie pāris kilometri vēl gan bija pa asfaltu, bet jau drīz sākās grants un smiltis. Dienas sākumā veicu mazu posmu pa vienu velo maršrutu, kurš mani aizveda līdz Mākoņkalnam. Ātrumu turēju lēnu –gan tāpēc, ka ātrāks būtu ļoti nogurdinošs, gan tāpēc, ka tagad tiešām sākās ainavas, kuras vēlējos izbaudīt nevis pavirši aplūkot, garām traucoties. Pēc četrām mākoņainām dienām beidzot arī diezgan daudz spīdēja saule, kas nozīmēja, ka beidzot varēja vilkt kreklu nost un mazliet atbrīvoties no visu vasaru darbos iegrimuša cilvēka cienīgā līķa (lasi: aristokrātiskā) bāluma.

Ap divpadsmitiem biju pie Mākoņkalna. Pēc aprakstā lasītā sapratu, ka no tā virsotnes paveras burvīgs skats, tomēr līdz virsotnei vēl jākāpj gana labs gabaliņš pa visnotaļ stāvām kāpnēm. Ja atceraties, sākumā minēju, ka ritenis ar somām būtībā nav paceļams, kas nozīmēja, ka vajag kādu citu risinājumu, jo uzkāpt gribēju nu ļoti. Tad nu izdomāju, ka mantas vienkārši jāpaslēpj tuvējos krūmos, bet riteni gan stiepšu, jo to atstāt es neriskētu pat pieķēdētu. Sacīts – darīts! Tiesa, arī riteni uzstiept bija visnotaļ labs spēka treniņš, tomēr skats no kalna tiešām bija katras izlietās sviedru lāses vērts!

Nokāpu lejā un mazliet atpūtos, lai dotos tālāk. Principā cita galamērķa nebija, atlikusī diena tika veltīta lai lēnā garā ripinātos pa mazajiem ceļiem, kur mašīnu praktiski nav, skatītos uz mežiem, pauguriem un ezeriem un vienkārši baudītu vientulību. Aiz Andrupenes nolēmu uztaisīt gulšņāšanas un sauļošanās pauzi, ko arī darīju, jo tādas „tīras” saules ceļojuma laikā bija ļoti maz – jāizmanto, kamēr ir. Devos tālāk un izspriedu, ka nakti varētu pavadīt vienā mazā atpūtas vietā pie Ežezera. Vienā brīdī piefiksēju, ka man pakaļ dzenas visnotaļ melns mākonis, tomēr pagaidām vēl likās, ka ir gana tālu. Ap sešiem nonācu pie kartē noskatītās vietas un secināju, ka tā ir burvīga – mazliet nost no tukšā lauku ceļa ozolu birzē atpūtas vieta ar galdu, gana labām vietām teltij un brīnišķīgu skatu uz Ežezeru un tā salām. Absolūti harmoniska vieta! Noskalojos ezerā un tieši tajā brīdī mani panāca mākonis un no tā izrietošā lietusgāze, kuru es gan mierīgā garā noskatījos, sēdēdams zem nojumes. Šoreiz man izdevās pārspēt mākoni, nespēju beigt lepoties! Atlikušo vakaru pavadīju apcerīgās domās par Latvijas dabas skaistumu un vēl dažādām lietām.

Uzcēlu telti plača malā pie meža un tad secināju, ka cilvēka prāts ir viena no viņam visbīstamākajām lietām (izņemot tās, kas nogalina pa tiešo, piemēram, slimības, ieroči, indīgi dzīvnieki utt.). Kā jau katram kaut vienu vidusmēra šausmu filmu redzējušam indivīdam manī mīt pašsaprotams pieņēmums, ka jebkurā mežā dzīvo vismaz viens maniakāls slepkava, kas to vien gaida kā ierodamies nevainīgus tūristus, kurus pa nakti ģērēt, varot un citādi apstrādāt. Parasti šo domu es veiksmīgi ignorēju, tomēr šoreiz kaut kā neizdevās, tāpēc smieklīgi, bet beigās savu telti pārcēlu plača vidū, kas, protams, ir daudz drošāk, jo visiem ir zināms, ka mežā dzīvojošie maniaki baidās iziet atklātā vietā pat tukša ceļa malā tumšas nakts vidū.

Naktī pamodos, secināju, ka biju jau aizmirsis, cik daudz zvaigžņu var redzēt, atrodoties vietā, kur tās nenomāc mākslīgais apgaismojums, nopriecājos, ka rīt būs saulaina diena un visnotaļ veiksmīgi aizmigu. Tā arī maniaks neatnāca, galvenokārt droši vien manas viltīgās un viņam negaidītās rīcības dēļ.

6.diena – 94 km

Rīts, protams, bija apmācies un miglains. Un drēgns, bet, godīgi sakot, tā jau bija norma un daudz pārsteigtāks es būtu par sauli. Tā kā bija iekrājies liels nogurums, biju nolēmis braucienu pabeigt septītās dienas vakarā Daugavpilī, kas nozīmēja, ka abās pēdējās dienās katrā jānobrauc ap 50 līdz 60 km. Principā sīkums.

Pirmie pāris kilometri vēl bija pa meža ceļu līdz Ezerniekiem, tomēr tad padsmit kilometrus varēja atpūsties uz šosejas līdz Dagdai. Tur pēdējo reizi iepirku pārtiku un mazliet pārdomāju nākamo maršrutu. Bija jātiek līdz Krāslavai, ko varēja izdarīt divos veidos – ātrajā pa šoseju un ne tik ātrajā pa lauku ceļiem. Tā kā laika bija gana daudz, tad nolēmu vēl vienu dienu veltīt lauku ceļu un ainavu izpētei, jo pa šoseju jau vienmēr var braukt. Līdz ar to netālu no Dagdas nogriezos uz Konstantinovas pusi. Te gan es sāku saprast, ka viegli nebūs – kājās smagums un ceļš grūti braucams. Un palika tikai grūtāk – „trepes” gan nebija, bet bija otrs velo braucējiem ļaunais segums – mitrās, bremzējošās smiltis. Nu tādas, kuras pat no kalna braucot tevi pašas apstādinās, kas nozīmēja gana nopietnu mīšanos. Līdzīgi kā otrajā dienā sanāca taisīt daudzas pauzītes, kas patiesībā ir jauks process – gan atpūsties sanāk, gan ainavas pavērot.

Drīz nogriezos uz mazāka ceļa, kur mainījās arī segums – no smiltīm uz „trepi”. Šajā reizē pat patīkama pārmaiņa. Vēl kādus 10 km pamocījos pa grants ceļiem, līdz beidzot tiku uz asfalta. Tā kā retu reizi bija sākusi spīdēt saule, nolēmu taisīt sauļošanās pauzi un kādu pusotru stundu atpūtos. Pēc plāna gan arī nebija vairs daudz atlicis, ko braukt, līdz ar to mierīgu sirdi varēju gulšņāt. Pēc atpūtas sanāca braukt cauri nu jau leģendārajai vietai – Kombuļiem! Drīz pēc tam klāt bija arī Krāslava ar visnotaļ interesantu nobraucienu lejā uz pilsētu, kura laikā katra neuzmanības kļūda varēja tikt bargi sodīta.

Krāslavā uzzināju, ka svētdien ir arī agrāks vilciens par manis noskatīto sešos. Šajā brīdī sapratu, ka vēlos braukt ar to agrāko, kas nozīmēja, ka šodien tomēr būs jānobrauc vairāk, nekā bija domāts. Nu neko – tik vēls arī nebija un spēka vēl šķietami pietika, tāpēc tā arī darīju – netērēju laiku un devos tālāk pēdējā ceļojuma posmā – braucienā pa velo maršrutu Daugavas Spring Onions.

Tagad liriska atkāpe, kas domāta tiem, kam iepriekšējā teikuma beigas savilka seju jautājuma zīmes formā. Pirms pāris gadiem nejauši sanāca lasīt kaut kādu ceļojumu bukletu par Latviju. Neatceros, vai drukātā vai elektroniskā formā, neatceros, vai bija tikai angliski vai arī citās valodās, bet stāsts ir šāds – tur bija raksts par ainaviskām vietām. Nu labi – lasu, lasu un pēkšņi redzu, ka viena tāda vieta ir pieminēta Daugavas Spring Onions. Uzreiz nesapratu, kas tās par muļķībām, līdz vienā brīdī atskārtu – tie taču ir Daugavas loki! Kā smejies, vārdam „loki” latviešu valodā ir vairākas nozīmes un izskatījās, ka vismaz šī tulkojuma daļa bija tapusi ar kaut kāda auto tulkotāja palīdzību un/ vai ne pārāk gudru/ uzmanīgu rediģētāju, kā rezultātā radās Daugavas Spring Onions, kas manā galvā šķiet būs iesēdies uz mūžīgiem laikiem.

Lai vai kā – devos iekšā Daugavas loku takā, kura izrādījās ļoti interesanta, bet arī smaga. Vienā vietā pat tāds jēdzīgs ceļš pazuda, nācās doties cauri zirnekļu tīkliem pilnai meža taciņai, kas beidzās ar aizraujošu nobraucienu. Spēka tika patērēts daudz, tomēr vēl bija jābrauc, jo plānā bija palikt vienā kempingā pie Daugavas. Pie Tartaka gan mazliet salūzu – neaizbraucu pa taku, bet paņēmu 10 km atpūtai pa šoseju, jo sapratu, ka citādāk varu to attālumu neveikt. Uz šosejas paņēmu pauzīti un secināju, ka viss ķermenis trīc un ir gatavs uz vietas izslēgties – likās, ka esmu pārpūlējies. Tomēr vēl savi 10 km pa meža ceļiem bija jābrauc, tāpēc vajadzēja vien doties. Pēdējiem spēkiem tomēr ap astoņiem tiku līdz kempingam. Sazvanīju saimnieku, šis teica, ka drīz atnāks pēc naudas, bet beigās tā arī neparādījās ne no rīta, ne vakarā – tā nu sanāca bez maksas palikt kempingā, visnotaļ jauki. Vakaru pavadīju sēžot un skatoties uz upi, jo nekam citam spēka tāpat nebija, līdz vienā brīdī devos gulēt, lai pavadītu pēdējo nakti teltī.

7.diena – 20 km un epilogs

Pamodos svētdien un sapratu, ka labi ir, ka brauciens tūdaļ beigsies, jo spēka vairs nebija un arī jutos slimīgi slikti. Bet vēl bija jāpieveic pēdējie 20 km līdz Daugavpilij, par laimi – lielākā daļa pa šoseju. No rīta vēl aizminos līdz netālajam skatu tornim, no kura ir bildēta fotogrāfija mūsu 10 Ls naudas zīmei (visnotaļ tā arī izskatījās), sanāca mazliet pārmīt dažus vārdus ar kempingā nakšņojošiem tūristiem, kas, kā izrādās, ir veikuši ļoti līdzīgu maršrutu manējam tikai ar autobusu, un tad arī devos ceļā. Viens no ceļojuma emocionāli pozitīvākajiem notikumiem bija, kad šis autobuss pabrauca man garām lēnā tempā un visi tajā sēdošie smaidīja un māja man (lai gan runājis biju tikai ar diviem), kas iedeva ļoti spēcīgu emocionālu dopingu šajā visādi citādi grūtajā rītā. Ar daudzām atpūtas pauzēm tiku līdz Daugavpilij, kas mani viegli satrieca ar saviem daudzajiem kalniņiem, kurus es tiešām biju cerējis vairs neredzēt, tomēr arī tie tika pievārēti un tad jau atlika vairs tikai sagaidīt vilcienu. Pēc četru stundu brauciena biju atpakaļ Rīgā, nonācu aizdomīgi pilnā Origo laukumā (tikai pēc kāda brīža sapratu, ka ir taču Rīgas svētki) un sapratu, ka arīšis ceļojums nu ir beidzies.

Kā redzams, beigās ceļojuma ilgums sanāca īsākais prognozētais. Tas ir izskaidrojams gan ar mazliet ātrāku braukšanu, kā sākumā domāts (tiesa, arī sanāca nogriezt ap 50 km pie Gulbenes, kas vēl vienu dienu iedotu klāt), gan arī ar nogurumu, jo bija varianti, kā braucienu pagarināt. Tomēr es jūtos, ka garums bija labs tieši tāds, kāds tas bija, kā arī jūtos, ka no ceļojuma ieguvu to, ko biju cerējis iegūt – atslēgšanos no ikdienas rūpēm, dabu visapkārt, mieru un arī fizisku un garīgu pārbaudījumu. Jā, tagad varu teikt, ka pēdējie divi tiešām ir neizbēgami, ceļojot vienatnē. Vispār es ļoti izbaudu būšanu vienam pašam, tomēr viegli tas nav – ja fiziskās grūtības var pārvarēt atpūšoties, tad ar garīgajām ir smagāk – nav neviena, kas īstajā brīdī tevi motivē vai par kuru tu saproti, ka viņš ir tikpat noguris kā tu. Paliek tikai nemitīga iekšēja cīņa pašam ar sevi. Bet es atļaušos uzskatīt, ka tas ir tikai ieguvums, jo sniedz pieredzi un rūdījumu.

Kā jau minēju sākumā, ceļojuma plāni man rodas ceļojumu laikā. Nevar noliegt, ka tā bija arī šoreiz. Secināju, ka sev interesējošo/ finansiāli pieejamo Eiropas daļu esmu apceļojis (lai gan uz Balkāniem vajadzētu aizbraukt vēlreiz), Latviju nu jau lielā mērā arī, kas nozīmē, ka nākamgad laikam beidzot jāstopē uz Mongoliju un Ķīnu – nav jau citu variantu! Bet nu – kā būs, tā būs, un tad jau redzēs.

Attēlu galerija ar mazu ieskatu te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=42089126



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais