1.8. Gaismiņu rotaļas varā

Agnija Kazuša 18.08.2012 1 min lasīšanai

Bija 30. novembra agrs rīts, kad Gunita sēdās mašīnā un ļāva vecākiem viņu aizvest uz lidostu. Tikšanās lidostā ar pārējiem braucējiem bija norunāta 13.00. Meitene sēdēja mašīnā, skatījās ārā pa logu un domāja. Ne par to, ka viņai bail vai žēl pamest mīļās mājas. Tā kā viņa bija daudz ceļojusi, turklāt apmaiņas programmas ietvaros arī ilgāku laiku uzturējusies ārzemēs, viņa bija ieguvusi ne tikai latvisko, bet arī eiropeisko identitāti, tāpēc Eiropu sauca par savām mājām. Ceļot tās robežās viņai bija tik normāli, kā varbūt kādam nopirkt jaunu drēbi veikalā. Gunita pēc jaunām šmotkām nekāroja. Taču vēl nekad viņa nebija ceļojusi ārpus Eiropas robežām. Kā tur ir? Ārpus pierastā un paredzamā? Atrodoties mašīnā un attālumam līdz lidostai samazinoties, viņā valdīja liels saviļņojums un pacilājošs satraukums. Interese. Ziņkārība. Viņa nezināja, ko gaidīt. Tā bija biedējoša un reizē patīkama sajūta.

Gunitas vecāki meitas lēmumu bija atbalstījuši. Tāpat arī viņas vecākā māsa Juta. Beidzot vismaz sapratīsi, kas ir darbs. Viņi bija teikuši.Turklāt, zinot, ka viņa nebrauc viena, satraukumam nebija pamata. Kad mašīna piebrauca pie lidostas, viņa no vecākiem atvadījās un droši iegāja terminālī. Tā kā reģistrēties lidojumam bija plānots kopīgi, Gunita gaidīja, kad vispirms ieraudzīs pārējos. Nepagāja ilgs laiks, kad pie viņas aši pieskrēja Renāte.

Lasi vairāk: http://tristasesegiptes.lv/2012/08/18/1-8-gaisminu-rotalas-vara/