Pie melnajiem kristiešiem Etiopijā

06.01.2008
18 min lasīšanai
36 foto

Melno kristiešu spožums un posts Pēc tam, kad no melnā stārķa Vara pārziemošanas vietu meklējumiem Etiopijā pārbrauca Vides filmu studijas aktīvists Sandijs Semjonovs, viņa stāsti par eksotisko zemi krita auglīgā augsnē. Nesen iespaidu pārbagāta no pirmā ceļojuma uz Etiopiju atgriezās tūrisma firmas IMPRO organizētā latviešu tūristu grupa. Etiopija esot civilizācijas šūpulis. Tās teritorijā atrastie cilvēka priekšteces Lusijas, kura pārvietojusies uz divām kājām pirms vairāk nekā trīs miljoniem gadu, kauli esot senākās jelkad atrastās humanoīda atliekas. Arī patlaban tā ir viena no patlaban attīstītākajām valstīm reģionā, Āfrikas padomes sēdeklis un spēcīgākās armijas bāzes vieta, kristiešu zeme musulmaņu ielenkumā, kas glabā unikālas kultūrvēstures un arhitektūras liecības. Pēc imperatora Hailes Selasijas gāšanas un klusas nozumēšanas 1974. gadā (viņa atliekas atrada tikai 1992. gadā aiz nākamā valdnieka, revolūcijas vadoņa ģenerāļa Mengistu banketu tualetes), sociālisma eksperimenta gandrīz 20 gadu garumā, pilsoņu kara ar kādreizējo Etiopijas provinci Eritreju pēc tās neatkarības pasludināšanas, pēdējos gadus sešus Etiopija atkal kļuvusi tūrismam atvērta un, neskaitot pāris Dieva aizmirstas provinces, droša un ceļotājiem labvēlīga zeme. Par vēl nesenajām cīņām liecina vien savulaik Mengistu sūtīto padomju tanku un bruņutransportieru sarūsējušie vraki ceļmalās valsts ziemeļu rajonos. Vīri ar plintēm un, kā runā, bulgāru ražojuma kreisajiem Kalašņikova automātiem tālredzīgi ievēlēti par kārtības sargiem, tādējādi ieročus legalizējot un dabonot uzskaitē. Tie tad lepni pastaigājas ar stroķiem plecā un labprāt ir ar mieru fotografēties kopā ar tūristiem. Ar vārdiem demokrātiskā un demokrātija labprāt spēlējas arī Etiopijas pašreizējā valsts pārvalde, pat oficiālais valsts nosaukums ir Etiopijas Federālā Demokrātiskā Republika, taču – kā pasmaidīja vietējais gids Josefs – demo mums tiešām ir, bet krātijas kā nav, tā nav. Un tā ir taisnība – melnā demosa ir pilni ceļi un lauki, bet kratoss tam ir ja nu vienīgi pār saviem lopiem. Ar neērtībām jāsadzīvo Etiopijas autoceļi pašlaik tiek pārbūvēti, turklāt, šķiet, visi vienlaikus. Darbu vadītāji ir ķīnieši, un tā nu reiz ir loģiska izvēle, jo ātrums, izmaksas un darba metodes (jebkādas drošības tehnikas pilnīga piekāšana) te ir svarīgāki rādītāji nekā kvalitāte. Jau uzbūvētie ceļu posmi tomēr izskatās labi. Valsts kalnainajā ziemeļdaļā akmeņu kārtīgam pamatam netrūkst! Taču ātrgaitas lielceļu valstī nebūs nekad. Tas vienkārši nav iespējams kaut vai tradīciju un mentalitātes dēļ. Nav tāda kilometra, kur pa autoceļu nepārvietotos lopi vai ļaudis. Apkrauti ēzeļi, mūļi, kamieļi, govju, teļu, aitu, kazu bari. Adisas apkaimē arī daudz skrējēju-sportistu. Etiopiešu pasaulslaveno gargabalnieku panākumi parādījuši, ka pie pārticības var tikt arī skrienot. Pa ceļam puiši uzliek paklausīties kaseti, kur dziedonis vienā dziesmā slavina Haile Selassie un Gabre Selassie. Gan pēdējo imperatoru, gan slaveno maratonistu. Abi nesuši Etiopijas vārdu pasaulē. Piebildīšu, ka viņiem nav nekādas radniecības. Vārdi ir sadomāti, pieņemti. Selassie nozīmē Trīsvienība, Gabre ir kalps vai godinātājs, kamēr Haile – varenība un spēks. Valstī, kur uz 70 miljoniem iedzīvotāju ir nieka 60 tūkstoši mehānisko transporta līdzekļu, no kuriem turklāt lielākā daļa koncentrēta galvaspilsētā, satiksme nav dzīva. Vieglos auto ārpus pilsētām neredz vispār, pa retam kādu džipu. Lielo tūristu autobusu ārpus Adisas nav kā šķiras, un pagrūti jau arī būtu ar tādu izbraukāt pa nemitīgajiem būvlaukumiem un šķembu kaudzēm. Lielākoties pretī brauc tikai pārkrauti smagie, ko tautā dēvē par Al Qaeda, jo tie vālē gluži kā pašnāvnieki. Nudien – nebija dienas, kad mēs neredzētu kādu avarējušu auto. Rekords bija četri. Vai tas ir pārgurums un uzmanības vai prasmes trūkums – kas to lai pasaka? Gandrīz trīsmiljonu Adisā esot veseli četri autobraukšanas instruktori, pa kādam citās lielākajās pilsētās... Ja šoferis notriec lopu, viņam jāvienojas par cenu ar saimnieku, kuram nešaubīgi tas būs bijis labākais kustonis ganāmpulkā, bet ja nobrauc cilvēku vienalga kādos apstākļos – jāsēž cietumā. Bez variantiem. Un šī valsts piekoptā metode strādā. Negadījumos cietušo esot kļuvis nesalīdzināmi mazāk. Šoferi nemitīgi taurē, pa ceļu klīstošie pūļi negribīgi pavirzās nostāk. Tūristu busiņiem visi māj ar roku vai izpilda diedelējošus žestus. Painteresējāmies, cik liela ir valsts izmaksātā kompensācija nobrauktā tuviniekiem, respektīvi, cik Etiopijā maksā cilvēks? Atkarībā no vecuma – 20 līdz 60 tūkstošus birru! Tātad nekam vairs lāga nederīgo vectēvu būtu vērts iekārtot zem kāda smagā, par to saņemot no valsts vidēji 1400 latus, kamēr negadījumā bojā gājuša bērna vai jaunieša piederīgo sāpēm jārimst pēc gandrīz 5000 latu saņemšanas. Lieki laikam teikt, ka iespējas nopirkt degvielu ir tikai lielākajās pilsētās (es te nelietošu lauku etiopietim nesaprotamo terminu – degvielas uzpildes stacija), tāpēc arī mūsu busiņam uz jumta bez mūsu koferu kaudzes ir glīta rinda ar plastmasas degvielas kannām. Degvielas cena arī šeit pēdējā gada laika uzkāpusi līdz aptuveni dolāram litrā. Naftas atradņu Etiopijā nav. Nesen dienvidos gan esot kaut ko uzgājuši. Ja naftas tur izrādīsies daudz – tad tik šajā zemnieku un lopkopju valstī būs ekonomikas augšupeja! Bez pildspalvas čurāt neejiet! Mums, nu jau pie zināma komforta pieradušajiem, garākos pārbraucienos velti cerēt uz tualetēm. Pa retam jau var trāpīt kādā restorānā ar kauliem piemestām pagaldēm un atejas caurumu aiz leņķa vai aizdomīgā viesnīcā ar kazām šveicaru vietā, taču lielākoties jāatceras nu jau piemirstais skolas laiku ekskursiju sauklis: meitenes – pa labi, zēni – pa kreisi! Mežu un krūmu diemžēl nav daudz – tie visi izcirsti būvniecībai un lai atbrīvotu jaunas platības lauksaimniecībai. Akācijas ar raksturīgi saplacināto zaļotni aug pa vienai – neder, tādējādi lielākās cerības ir uz pirms pusotra gadsimta Etiopijā no Austrālijas ievesto ātraudzīgo eikaliptu birzīm. Turklāt, kā jau minēts, nav kilometra, kur pa ceļu nepārvietotos uz skolu vai no skolas ejošie bērni, uz vai no dievkalpojuma nākošie apkaimes ļaudis, lopu dzinēji, dīkdieņi, svētceļnieki. Tādējādi atrast vietiņu, kur baltam cilvēkam atviegloties, vislabāk būtu meklēt caur satelītu. Līdz ko busiņš apstājas, uz to sāk skriet visi, kas to pamanījuši. Un arī pakalniem ir acis... Tad viņi ielenc mūs un diedelē konfektes, tukšās plastmasas pudeles, zīmuļus, pildspalvas. Var tikai pabrīnīties, kur puišelis lauka vidū jau izracis nosmulēto kladi, lai varētu demonstrēt, ka viņam nav, ar ko tajā veikt pierakstus. Daži nekautrējas prasīt apģērbu, apavus, rādot uz to, kas mums mugurā. Reiz pat pārliku, vai neatdot savas 46. izmēra sandales, kuras, gabaliņos sagrieztas, varētu nodrošināt ar apaviem visu daudzbērnu ģimeni. Tātad šādai atejas pauzei jāizvēlas iespējami vientuļa vieta un krūmos jāskrien varen naski, lai paspētu pirms nākamo gabreselasiju ierašanās. Ja krūmu pudurītis gadījies neliels, iejūtīgie šoferi mēģina mūsu svētbrīdi pasargāt, daudznozīmīgi pārmētājot labi saskatāmu akmeni no vienas rokas otrā. Melnos puišeļus tas pārliecina. Tomēr nepārskatāmos kalnu mežiņos, kur it kā nav nevienas dzīves dvēseles, vienalga var gaidīt kāds pārsteigums, kas vēlāk kļūst par mūsu grupas folkloru – lūk, vienas meitenes grēksūdze: „Es vēl tupēju, kad pēkšņi aiz akmeņa parādījās melna sprogaina galva, kas teica: Give me a pen (Iedod man pildspalvu)!” Bet aizmirsīsim par prozaiskām sadzīves neērtībām! Beigās jau šis savstarpējais šovs kļūst pierasts. Zeme ir bezgalskaista. Fotopauzes varētu taisīt da jebkur. Savā ceļojumā mēs gan redzējām tikai nelielu Etiopijas daļu, jo vispār valsts teritorijā varētu ievietot piecas Apvienotās karalistes. Vai Franciju un Spāniju kopā. Vai 18 Latvijas. Šoreiz mēs apmeklējām tikai salīdzinoši civilizēto, kalnaino vidieni un ziemeļus. Zilā Nīla ir maza un brūna Visi zina, kas ir Nīla un ka tā barojusi vienu no pasaules senākajām civilizācijām. Kur īsti Nīla sākas, ēģiptieši pat nemēģināja noskaidrot, piešķirdami tai dievišķu izcelsmi. Patiesībā ēģiptiešu Nīla veidojas Sudānā, netālu no Hartumas, satekot Zilajai Nīlai un Baltajai Nīlai. Pēdējā gan ir garāka, taču pienes mazāk par trešdaļu kopējo ūdeņu. Savukārt Zilā Nīla, kas zila esot tikai dažviet un arī tikai janvāra beigās un februāra sākumā, iztek no Etiopijas lielākā ezera Tanas. Ieskrējusies kādus 30 kilometrus, upe pēkšņi krīt savu 400 metru platumā no 30-40 metru augstuma, veidojot vienu no krāšņākajiem ūdenskritumiem Āfrikas kontinentā. Apmēram tā raksta sevi necienoši ceļveži. Patiesībā ūdens daudzumu kritumā regulē blakus uzceltā HES, kas apgādājot ar elektrību vismaz trešdaļu Etiopijas. Nu, tam var ticēt. Jo ārpus pilsētām elektrības vienkārši nav. Un būtu jocīgi, ja būtu. Pat dažā labā pilsētā kalna galā diennakts gaišajā laikā elektrības nav, kaimiņu pilsēta no plakankalnes to padod līdz ar mijkrēsli un līdz ausmai. From dusk til dawn. Tā ka Zilās Nīlas kritumā var nākties vilties. Arī vietējais nosaukums Tis Isat (Dūmojošais ūdens) vairs nav patiess. Zaudējis savu spēku, tas vairs nedūmo! Nu labi, gribas samiernieciski teikt, var jau būt, ka lietus sezonas laikā vasaras mēnešos aina ir cita. Toties krāšņs ir pārgājiens uz labāko skatpunktu uz to, kas pašlaik palicis no kādreiz varenā ūdenskrituma. Kad šķērsots itin kā pret musulmaņu tīkojumiem palīgā pasaukto kristīgo portugāļu celtais tilts pār šobrīd mālaino, seklo Nīlu, skaistas, mazas meitenes piedāvā pirkt seģenes, šalles, sedziņas, kalabašus (tradicionālos trauciņus ūdens vai medus pārnēsāšanai, šobrīd gan tikai suvenīru statusā, jo šķidrumus ērtāk ieliet plastmasas pudelēs). Pie glezna koka satupis pānu bariņš ar stabulēm, kas par foto pieprasa naudu. Nedaudz. Vēl viena šlaka ir vietējie pavadoņi/gidi/izpalīgi, kuri neatlaidīgi seko visu ceļu un beigās mēģinās izpurināt vairs ne mazas naudiņas par nenotikušiem pakalpojumiem. Mūsu gādīgie šoferi tos atgaiņā. Atceļa suvenīru lamatās iekrīt mīkstsirdīgākie – kā es, un arī tie, kas teikuši later, jo mazās pārdevējas, kas angliski runā gana tekoši, labi atceras baltās sejas, ķer pie stērbeles un saka: tu man teici – vēlāk! Tagad tas later ir pienācis. Tu man apsolīji! Izbraucam ar kuģīti arī pa Etiopijas lielāko ezeru, no kura Nīla iztek, - Tanu. Tajā ir daudz salu, daudzās no tām atrodas klosteri un klosterbaznīcas. Apļa forma, salmu jumts, sienu gleznojumu tradīcijas, ka šķiet, visas klosterbaznīcas izgleznojis viens mākslinieks, – tās ir šīm sakrālajām celtnēm kopīgās iezīmes. Te gandrīz jāsaka – pilnīgi pietiek ar vienu, piemēram, Ura Kidane Meret, lai gūtu priekšstatu. Jo iešana pa taciņu caur džungļiem vietējo takuziņu, pārdevēju, apsargu, kuriem uz pieres rakstīts: Atbrauca nauda. Kā man to dabūt?, pavadībā ir diezgan apgrūtinoša. Briesmīgie zālēdāji pērtiķi un kafijas ceremonija Vēl viens nozīmīgais dabas objekts, ko turklāt uzpasē UNESCO, ir Simiana kalni, kuros atrodas arī Etiopijas augstākā virsotne Ras Dashen (~4620). Mēs gan braucam tiem pa pašu maliņu, doties visai populārajā trekingā šeit neietilpst mūsu plānos. Autoceļš tāpat uzvijas virs trīs kilometru augstuma. Un ainavas ir iespaidīgas, žēl tikai, ka apmācies. Noejam pāris kilometru kājām, lai labāk varētu pabildēt. Pretim aizbrauc pārbāzts satiksmes autobuss ar uzrakstu Manchester. Kļūst jautri. Vēlāk redzēsim arī Liverpool, Arsenal plakātus viesnīcās un uzzināsim, ka etiopieši ir Anglijas futbola premjerlīgas fani. Un tikai tās. Nepieminiet citas valstis un citas līgas, un katrā ziņā, Dies` pas` - itāliešus. Kalnos mums apsolīti geladas pērtiķi, kas ir viena no Etiopijas endēmiskajām (tādi mīt tikai Etiopijas augstkalnēs un nekur citur pasaulē) sugām. Simiana kalnos gan tā arī pie tiem netiekam. Toties vēlāk, ceļā uz Lalibelu, pie kāda kalnu ciema kopā ar aitām un kazām mūs sagaida vesels bars. Geladas pērtiķi, raugi, arī ir zālēdāji. Tie ir diezgan palieli un visai droši, tāpēc klīst nostāsti par viņu zaglīgumu un citiem, daudz ļaunākiem nedarbiem, ieskaitot pat meiteņu izvarošanu! Kad nu nav, uz ko novelt vainu, laikam katrs mērkaķis der. Braucot no Lalibelas atpakaļ, apstājamies tai pašā vietā ar cerību nobildēt kādu geladu. Bet kāds vietējais puisis ar mietu visus pērtiķus aizgaiņā, laikam cerot, ka tad mēs pirksim vietējo piedāvātos suvenīrus. No monkeys – no business! Nav pērtiķu – tirgošanās nebūs! Mūsu gids Josefs arī dusmīgi nolasa vietējiem ērgļiem pirmo biznesa likumu. Vispār Etiopija var lepoties ar prāvu skaitu endēmisko kustoņu un putnu. 31 zīdītājs, 21 putns, deviņi reptiļi, četras zivis un 24 abinieki – lūk, Etiopijas pienesums pasaules faunai, kā vēstī tūristu bībele Lonely Planet. Arī kalnu rajonu graudaugs tefs nekur citur pasaulē neaug, tāpēc šī ir vienīgā zeme, kur var pagaršot nacionālo ēdienu inžeru. Tas ir tāds skābens ķieģelīša tipa maizes mīkstums pankūkas biezumā, parasti paklāts zem gaļas vai jau satīts rullītī, ko pašam jāatrullē, jānoplēš gabaliņš, un tajā jāiegrābj teļa, cāļa vai jēragaļas gabaliņi ēdami paasā mērcītē. Un jāliek mutē. Un ir tā nekas. Labs ir vietējais alus, kas turklāt nereti ir lētāks par ūdeni, nemaz nerunājot par importētajām sulām, kas ir divreiz dārgākas nekā pie mums. Savdabīgs padzēriens nekatrai gaumei ir tedžs. Tāds kā medalus, dažāda stipruma, atkarībā no izturēšanas ilguma. Ejošākā marka ir aptuveni četrus grādus stipra, salda medus brāga, ko var saraudzēt dažās dienās. Nenāks par ļaunu atgādināt, ka Etiopija, konkrētāk, Kaffas province valsts dienviddaļā, ir kafijas dzimtene. Un kafija Etiopijā ir vienkārši lieliska! Un lēta. Draņķīgu viņi vienkārši nemāk pagatavot. Ir vērts vismaz reizi ziedot kādu nepilnu stundu, lai pavērotu tradicionālo kafijas ceremoniju, kas iesākas ar vēl zaļo kafijas pupiņu grauzdēšanu, kūpot arī vīraka sveķiem, turpinās ar to saberšanu, vārīšanu tradicionālā māla kafijkannā uz oglēm, ar lieliska dzēriena pasniegšanu, un beidzas ar papildtasīšu pieprasīšanu no jūsu puses. Ūdens malks un Derības šķirsts Kad smukā Sābas ķēniņiene apciemoja ietekmīgo jūdu ķēniņu Zālamanu, viņš viņu uzreiz iekāroja, apbēra ar dāvanām. Bet šī – ne un ne. Neņemšot no Zālamana neko! Nu šie salīguši: ja viņa jel ko no viņa paņems, viņš varēs pieprasīt no viņas, ko vien grib. Viltīgais Zālamans pa kluso nolicis pie Sābas ķēniņienes gultas glāzi ūdens. Pēc sātīgām vakariņām ar gudru ziņu pasniegtiem asiem ēdieniem, naktī pamodusies, ķēniņiene sajutusi slāpes, pusmiegā pastiepusi roku pēc glāzes un ieņēmusi veldzējošu malku. Tā nu Zālamana izliktās lamatas aizcirtušās, un ķēniņienei nācies pildīt norunu. Bet vīrieši jau, kā zināms, grib tikai vienu! Pēc līguma izpildes, Sābas ķēniņiene atgriezusies dzimtajā Etiopijā ar Zālamana bērnu zem sirds. Kad puika izaudzis, devies apciemot tēti. Zālamans ne vien atzinis viņu par savu atvasi, bet pat atdevis jaunajam Menelikam svētāko, kas viņam bijis – Derības šķirstu, kurā glabājās akmens plāksnes, kurās iekalta Mozus derība ar Jahvi, Dievu, to Kungu. Tāds ir leģendārais kristīgās Etiopijas valsts stūrakmens, un Vissvētākās Derības šķirsts, kura pēdas pēc Babilonijas valdnieka Nebukadnecara īstenotās Jeruzalemes izlaupīšanas vairs nevaid sadzenamas (zināms, tikai, ka Zālamana templī kopā ar citām vēlāk atkarotajām relikvijām tas vairs neatgriezās), varbūt patiesi atrodas senajā Etiopijas galvaspilsētā Aksumā. Pārbaudīt, vai svētums, ko nelielajā, augstu, asu žogu apvilktajā Cionas Marijas baznīcas kapelā apsargā mūks, kuru no sava vidus šai goda amatā ievēl tuvējā klostera brāļi, patiesi ir Svētajos rakstos pieminētais Derības šķirsts, nav iespējams un nav arī nepieciešams. Ja vien negribat sadegt elles liesmās. Tas vienkārši ir ticības jautājums. Runā arī, ka Derības šķirsta sargātāji pēc stāšanās šai goda amatā ilgi nedzīvojot. Kas piecēla stāvus Aksumas stēlas? Tātad, ja ticam stāstiem par Sābas ķēniņieni, šī pilsēta ir 3000 gadu sena. Skeptiskāki zinātnieki gan teic, ka Aksuma kā tirdzniecības centrs starp Āziju un Āfriku uzplaukusi vēlāk – ap 400. gadu pirms Kristus. Šo pilsētu-valsti labi pazinuši grieķi mūsu ēras 1. gs. Šodien Aksuma ir neliela, visai provinciāla, taču patīkami sakopta pilsētiņa. Bez Cionas Marijas klostera un baznīcu kompleksa, kas ir nozīmīgs svētceļnieku mērķis, pilsēta var lepoties ar unikālo Stēlu lauku, Sābas ķēniņienes pils drupām (nu nekā interesanta tajos akmeņu krāvumos nav, un ir stipri apšaubāms, ka drupas būtu 3000 gadu senas, bet izklausās taču labi, vai ne?), betonētu ūdenskrātuvi, kas esot tās pašas ķēniņienes baseins, slavenā Ēģiptes Rozetas akmens Etiopijas ekvivalentu (viens un tas pats teksts vietējās semītu* cilts tigraju, grieķu un oficiālajā baznīcas – Ge`ez, apmēram kā latīņu mēle Eiropā – valodā, kas dod iespēju studēt stipri mainījušās vai nedzīvas valodas un izmantot iegūto pieredzi citu senu rakstu atšifrēšanā) un vairākām vēsturiski nozīmīgām kapenēm. Nozīmīgākais no šī klāsta ir Aksumas centrālais Stēlu lauks un tā galvenais akcents, kas pazīstams ar Karaļa Ezanas stēlas nosaukumu. 24 metrus augstais monolītais, dekorētais, simboliskais granīta stabs ir pasaulē otrs augstākais vertikāli pieceltais šāda veida piemineklis. Visaugstākais jau ir paspējis saļimt un salūzt četros prāvākos gabalos kaut kad viduslaikos, tas saucas Romas stēla un atrodas nojumītē turpat blakus ieejai Stēlu laukā. Kad pirms Otrā pasaules kara itāļi, šie īsto brīdi garām palaidušie, novēlojušies kolonizatori, iekaroja Etiopiju, duče Musolīni pavēlēja salūzušās stēlas sastāvdaļas nogādāt Romā un uzstādīt vienā nelielā laukumā – Piazza di Porta Capena. Tur tad stēla stāvēja līdz pat 2005. gadam, kad Etiopijas diplomāti ar UNESCO atbalstu beidzot izcīnīja tiesības piemineklim atgriezties vēsturiskajā vietā. Transportēšanai tikusi izmantota pasaulē kravnesīgākā krievu lidmašīna. Pašlaik valstij gan nav nedz piemērotas tehnikas, nedz naudas, lai to tur atkal uzstādītu, tāpēc arī pagaidu mājvieta pagaidu šķūnītī. Vislielāko no Aksumas stēlām, kas arī saucas Lielā jeb Dižā, – veselus 33 metrus garumā jeb plānotajā augstumā un vairāk nekā 500 tonnu smagumā – jau tās uzstādītājiem nav izdevies dabūt vertikāli. Uzskata, ka tā nogāzusies un salūzusi jau šī procesa laikā un pēc tam vairs nav kustināta. Kā vispār šādi monolīta granīta stabi iegūti, kur apstrādāti, kā pārvietoti no četrus kilometrus attālajām akmeņlauztuvēm līdz uzstādīšanas vietai, ar kādiem paņēmieniem celti stāvus – arī pētniekiem īstas skaidrības nav. Aksuma atrodas vairāk nekā 2000 m v.j.l., un nav pati piemērotākā vieta ganībām ziloņu tūkstošiem... Vēl viena Jeruzaleme, drošāka un skaistāka Tomēr krāšņākā Etiopijas pērle, brauciena kulminācija ir Lalibela. Ahhhh, Lalibela! Cik muzikāls tavs vārds! Patiesībā tas nozīmē: Bišu godātais vai kaut kā tamlīdzīgi. Leģenda vēsta, ka karalim, kam jau bijis troņmantnieks, precīzāk – viņa sievai, pieteicies vēl viens dēls. Tam piedzimstot, ap viņu lidinājies vesels bišu spiets, kas gan zīdainim nav neko ļaunu nodarījis. Gluži otrādi – tā bijusi zīme, ka tieši viņš būs nākamais karalis. Vecākais dēls nu nemaz nav bijis priecīgs par tādu brāli, un par varītēm mēģinājis šo nobeigt. Reiz, kad Lalibela ar savu draugu atgriezies mājās no mūka cienīgas meditēšanas kalnā visaugstākā, nenovīdīgais vecākais brālis pacienājis šos ar sazāļotu vīnu. Draugs pirmais izdzēris un pārcēlies uz debesīm; Lalibela sapratis, ka tas ir viņa Liktenis, un sekojis, taču ticis tikai līdz trešajām debesīm, kur Dievs viņam teicis, ka vēl uz grēcīgās zemes diži darbi darāmi. Ka nenāktu par skādi uzcelt otru Jeruzalemi. Tā Lalibela atgriezies, piedevis apstulbušajam brālim, kurš pēc tādiem brīnumiem ne troni vien bijis gatavs atdot, un devies ceļojumā uz Svēto zemi. Apskatījis i Petru tagadējā Jordānijā, i Jeruzalemi, i Golgātas kalnu, kur Pestītājs krustā sists, i Jordānas upi, kurā Jānis Kristītājs kristījis pašu Jēzu. Jāpiebilst, ka tas noticis 12. gs. beigās, kad tajās zemēs jau piecus gadsimtus svarīgāks par Jēzu, atbilstoši islāma pamatnostādnēm, bija nākamais un līdz šim pēdējais pravietis Muhameds... Atgriezies no sava svētceļojuma, Lalibela atradis par kareivīgajiem musulmaņiem pietiekami nepieejamu, bet apkārtējiem kristiešiem sasniedzamu nelielo Rohas miestiņu, kur būvēt jauno Jeruzalemi. Jordānas upītes gultne, kas ūdeni redz gan tikai lietus sezonā vasaras mēnešos, atdala abus galvenos baznīcu kompleksus, kas izskaldīti, izgrebti, izdreijāti monolītā klintī! Nejaušību te nav, itin visam ir sava jēga un pamatojums. Lūk, tie trīs lodziņi simbolizē Svēto Trīsvienību, tas – Pestītāja krustu, tie – Golgātas kalnu ar trim krustiem, un tādā garā. Nezinu nevienu citu vietu pasaulē, kur tik nelielā teritorijā būtu izvietotas 12 baznīcas! Vienai gan tagad ir iegruvis griestu segums, tādēļ ļaudis tur nelaiž. Kad tās (divpadsmit apustuļi?) bijušas uzceltas, precīzāk, izkaltas un izgrebtas, savā baltajā rumakā palūkoties uz Lalibelas paveikto atjājis ļaunā pūķa piebeidzējs, Etiopijas patrons Svētais Juris (Georgs, Džordžs – jo it kā skots pēc radurakstiem). Te nu karalis apkaunējies, ka tik svarīgam svētajam nav savas baznīcas un izskrāpējis klintī krutāko no visām! Kā gan to visu varēja paveikt? Lalibelam, kura vārdu pilsēta tagad nes, pa naktīm esot palīdzējuši eņģeļi! Par strādnieku skaitu ar āmuriem un kaltiem, kuru pēdas redzamas it visu baznīcu sienās, ejās, interjeros, gan ziņu nav. Tikmēr tumšu noslēpumu un Da Vinči kodu meklētāji dod priekšroku aizraujošajām spekulācijām par itin kā Tempļa bruņinieku krusta zīmēm, kas dažviet šajā baznīcu kompleksā atrodamas. Varbūt tas viss celts par templiešu ordeņa naudu? Jo naudas taču vajadzēja daudz! Kur gan Lalibela ņēma līdzekļus? Un būvniecības laiks sakrīt ar templiešu varenības kulmināciju un norieta sākumu... Bet tagad Lalibela, neraugoties uz savu astotā pasaules brīnuma statusu, ir visai provinciāls un samērā grūti pieejams miests – divu dienu brauciena attālumā no Adisas, vienas dienas – no valsts otrās lielākās pilsētas Mekeles. Var arī aizlidot. No Adisas vai Aksumas, Gondaras, Bahirdaras. Lidosta atrodas ielejā nieka trīsdesmit asfaltētu kilometru attālumā no kalna galā 2300 m v.j.l. esošās Lalibelas. Tas tūristiem. Cik labi būt nozīmīga cilvēka draugam Vietējie visur iet kājām. Katru sestdienu ļautiņu un lopiņu tūkstoši no visas apkaimes ierodas uz tirgu. Lielajā putekļainajā placī viss notiek šķietami stihiski. Visapkārt mājdzīvnieku bari, teļi pie savu nokauto brāļu ādām, naivie ēzeļi, pašpārliecinātie mūļi, ar likteni samierinājušās paklausīgas vistas (ar kaut ko sabarotas?), graudu maisi un kaudzes... Un daudz daudz visu vecumu melnu tirgotāju. Laikam jau preču apmaiņa te notiek. Bet klusi un kārtīgi. Te nav arābu tirgu trokšņa, preces slavēšanas, izkliedzienu, skaļas kaulēšanās. Visur ir varbūt mānīgs miers, kas brīžam robežojas ar trulumu, un neaprakstāma pacietība. Trokšņo un spieto tikai bērni, sevišķi, kad pamana balto. Reti kurais no grupas ir ar mieru ienirt šajā kolorītajā jūklī. Man piesitas pavadonis, kārtējais students. Viņa neatraidīšana izrādās laimīgā loze, jo turpmāk pārējos palīgu desmitus jau atgaiņā viņš. Beigu beigās viņš mani pavada līdz pat viesnīcai un pēc tēvišķi nopietnām sarunām par izglītības un angļu valodas prakses nozīmi, arī naudu man neprasa, jo pietiek ar godu, ka visi redzēja, ka viņš mani pavada, mēs runājamies, es rādu puisim, ko esmu safotografējis. Izrādās, viņš zina, ka esmu tūristu grupas vadonis un Josefa draugs. Ko gan tur brīnīties, patiesībā to jau zina visa pilsēta – tā nav diez ko lielāka par Talsiem. Tā kā Lalibela turklāt ir mūsu vietējā gida Josefa dzimtais miests, viņš man piedāvā īpašu ekskursiju vakara tumsā. Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša Dieva pasniegtas deju stundas! – teicis viedais Vonnegūts, un tā ir arī mana atbilde. Lāga zēns Džozijs nudien ir pirmais džeks ciemā, vienīgais, kurš patiešām izsities līdz labam darbam Adisā, ik pa laikam ierodas Lalibelā ar bagātu baltu vai šķībacainu tūristu bariņu. Viņam ir 27 gadi, viņš lieliski runā angliski, pārzina savas zemes vēsturi un reliģijas smalkumus (pirmās piecas klases mācījies baznīcas skolā, jo viņa vectēvs bijis visā valstī zināms priesteris, kura attēlus pārdod suvenīru bodēs), pazīst tūrisma drēbi, vienvārdsakot, rubī fišku. Lalibelā Džosu pazīst visi. Visus pretimnācējus viņš, piemiedzis man ar aci, stāda priekšā kā savus labākos draugus. Nonākam kaut kādā vietējā kroģelī bez izkārtnes. Grīda piemētāta ar cigarešu galiem, alus korķiem un vistu kauliem. Sēdēšanai paredzēts pazems slieksnis pa kroga perimetru, apklāts ar netīrām segām. Sadzērušies jaunieši dīvaina instrumenta mūzikas pavadījumā dejo tādu kā riesta deju, uz viņiem, garlaikoti malkojot alu, noskatās divas... sauksim viņas vienkārši par krogusmeitām. Interese par mani viņām zūd ātri, jo Džozijs paskaidro, ka tas nav mans mērķis. Laikam jau fotografēt šeit nebūtu īsti pieklājīgi, ieminos. Tu esi mans draugs, visi to zina, tu vari fotografēt visu, ko gribi! - Džozijs attrauc. Es vēl uzaicināšu vienu smuku meiteni, kura nav prostitūta, bijušo kaimiņieni – lai mums krāšņāk, tu ne par ko neuztraucies. Ja tev kas nepatīk, saki, iesim citur vai šoferis aizvedīs tevi atpakaļ uz viesnīcu! – Džozijs ir viesmīlības kalngals. Jā, baudīt vietējo naksnīgo kolorītu viens es nebūtu saņēmies, un šitādos apšaubāmos gaģušņikos savu kāju nespertu, bet šādi – nu, labi, tas ir to vērts! No Lalibelas dodamies prom svētdienas rītā. Un tas ir dievkalpojumu laiks. Atkal ir milzu pūļi, tikai šoreiz bez dzīvniekiem un visi tērpti baltā. Baznīcās vietas ir maz, tur laikam tiek tikai izredzētie, pie kuriem piederam arī mēs. Dievlūdzēji, mūki, mūķenes, ubagi – visi apsēduši apkārtējās klintis. Ļaužu ir tikpat daudz kā vakardienas tirgū. Daudzi satupuši turpat pie klints malas, kur var labāk sekot, kas notiek pie baznīcas ieejas kādus 20 metrus zemāk. Viena nepārdomāta kustība, un esi pie Dieva ātrāk, nekā lūdzi. Nekādu nožogojumu jau nav, un tādi Etiopijai nepiestāvētu. Pieejamā vēsture Unikālas mākslas un kultūrvēstures liecības Etiopijā joprojām tiek sargātas visai pavirši, tāpēc uz Etiopiju jāsteidzas, kamēr tas viss nav sterilizēts un konservēts kā pārcivilizētajos Rietumos vai, pareizāk, Ziemeļos. Atmiņā palikusi tūkstoš gadu veca baznīcas grāmata, kuras teļādas lappuses ar lieliskiem zīmējumiem un tekstiem oficiālajā Etiopijas Ortodoksālās baznīcas valodā, kurā neviens vairs nerunā – Ge`ez, daudzo gadsimtu gaitā nogrābstītas tumši brūnas. Šo relikviju, kas jebkurā muzejā stāvētu aiz signalizācijai pieslēgta, ložu necaurlaidīga stikla, baznīcas kalpotāji Aksumā izvilka no kaut kādas kumodes, iztina no diviem deķiem, kur tā bija ievīstīta, visu acu priekšā izšķirstīja un ļāva fotografēt! Tāpat ļoti izbrīnīja Etiopijas vēsturē ļoti nozīmīgās Gondaras karalienes Mentevabas kapenes, kas izrādījās netīrīts pagrabelis ar Iļjiča spuldzīti, caurām segām un koka zārku ar stikla virsmu, kas ļāva saskatīt trīs skeletus – tur nu kopīgi atdusējās slavenā valdniece un divi viņas pēcteči. Sic transit gloria mundi! Šai zemē nav grūti noticēt, ka Hābsburgu Marijas Terēzijas laika sudraba tāleris, ko Tanas ezera krastā tev mēģina iesmērēt nosmulējies efiops, tiešām var izrādīties īsts, sevišķi, ja zini, ka tādi sava tīrā materiāla dēļ veselu gadsimtu šeit bijusi iecienītākā naudiņa. Kā pieclatnieks tam sekojošos padomijas gados. Par efiopiem un krieviem runājot, der atgādināt, ka Abesīnijas (tā arābi bija iesaukuši Etiopiju) princis Abrahams Hanibals 18. gs. sākumā palika uz dzīvi Krievijas galmā. Viņš pazīstams kā Pētera I moris un slavenā krievu (?) dzejnieka Aleksandra Puškina vectēvs. Tāpēc lai nepārsteidz Puškina piemineklis Adisabebas centrā. Ar skatu nākotnē Jā, Etiopija, pat tikai ziemeļdaļā, izrādījās negaidīti kolorīta zeme. Un vēl es zinu, ka man tur tagad ir draugs. Džozijs mani sagaidīs arī nākamreiz, un tad mēs aizbrauksim uz mežonīgajiem dienvidiem, kur ir nacionālie parki ar daudziem daudziem dzīvniekiem, īsti džungļi un nomadu ciltis ar krāšņi izkrāsotiem ķermeņiem, sievietes ar māla plāksnītēm apakšlūpā un ausu ļipiņās... Es visu labi izpētīšu un nākamgad varbūt aizvedīšu turp arī tevi, mīļo lasītāj! Raitis Strautiņš *Procentuāli lielākās no vairāk nekā 70 tautām, kas apdzīvo Etiopiju, attiecīgi ir oromo, amhari, tigraji un somali. Oficiālā valsts valoda tomēr ir amhari, kas tāpat kā radniecīgā tigrinya ir piederīga semītu valodām. No Vecajā derībā pieminētajām 12 tautām, kuru ciltstēvs bija Jēkabs, pašlaik daudzas nav saglabājušās, citas ir transformējušās, taču kā ivrita, tā arābu valodas pirmsākumi meklējami semītu valodu koka saknēs. Oromo ir kareivīgie ieceļotāji no dienvidiem, tagadējās Kenijas teritorijām. Tikai 19. gs vidū dibinātā galvaspilsēta Adisabeba (tulkojumā no amharu mēles Addis Ababa – Jaunais zieds) patiesībā atrodas oromo reģionā un amharu mix zonā, bet pašreizējais premjers ir tigrajs. Ejošākā no svešvalodām ir angļu, ko bērniem, kuri apmeklē skolu, māca jau no pirmās klases. Give me a pen! P.S. Ir vēl Etiopijas portretu galerija "Atrasts Etiopijā"!

Pie melnajiem kristiešiem Etiopijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem