Debešķīgā miera vārtu laukums

06.01.2008
7 min lasīšanai

Debešķīgā miera vārtu laukums jeb Tiananmenchang ir komunistiskās Ķīnas Tautas republikas ideoloģiskais simbols un centrs. Tas atrodas tieši uz dienvidiem no kādreizējās imperatora rezidences jeb Aizliegtās pilsētas, uz kuras galvenajiem, Debešķīgā miera vārtiem, stāvot, Mao Dzedongs 1949.gada 1.oktobrī pasludināja Tautas republikas dibināšanu. Ziemeļu galvaspilsētu, kas ir vārda pe-king jeb bei-jing, izrunājot to strandarta dialektā, nozīme, no ziemeļiem uz dienvidiem uz pusēm sadala ass, uz kuras atrodas vesela rinda bijušo pilsētas mūru, kā arī reliģiskas nozīmes vārtu, ieskaitot Debešķīgā miera vārtus, kas ir ieeja Slēgtajā pilsētā, un Priekšvārtus, kas bija ieeja pēdējās dinastijas augstmaņu un galminieku apdzīvotajā pilsētas daļā. Starp šiem diviem vārtiem izbūvēts arī slavenais laukums. Ja var ticēt oficiālajiem gidiem, šis ir pasaulē lielākais pilsētas laukums. Jāteic, ka Dalianas Piejūras laukums esot Āzijas lielākais, bet katram jau gribas, lai piederētu kas „vis-„. Jaunajai Ķīnai bija nepieciešama vieta tās varas izrādēm, jo ar entuziasmu un mobilizētām masām bija iespējams viss. Nojauca ēkas, kas bija kalpojušas augstmaņiem, un tā dēļ vēl joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka laukuma būvniecība ir bijis liels noziegums pret Pekinas vēsturisko mantojumu. Īpaši par to mēdzot sūdzēties taivānieši. Taču savam mērķim laukums kalpojis labi. Tas piedzīvojis līdz pat miljonu lielus demonstrantu pūļus Lielās Proletariāta kultūras revolūcijas laikā, milzīgas militārās parādes valsts dibināšanas gadadienās un arī pašlaik tas ir viens no galvenajiem valsts simboliem, uz kuru ik gadu dodas neskaitāmi iekšzemes un ārzemju tūristi. Laukumā visvienkāršāk nonākt, braucot pa pirmo metro līniju līdz Tiananmen rietumu vai austrumu stacijai, vai arī pa otro līniju līdz Qianmen stacija, bet, ja esi apmeties tūristiem paredzētajā Wangfujing apkārtnē, pastaiga cauri Centra rietumu šaurajām ieliņām jeb hutong ir ārkārtīgi labs veids kā iepazīt pilsētu. Šajā apkārtnē atrodams viss no lētām ēstuvēm līdz smalkiem mākslas veikaliem, suvenīru veikaliņus un bordeļus ieskaitot. Drosmīgākajiem ieteicams par pārdesmit kuai, plus pārsimts juaņu drošības naudas, izīrēt velosipēdu vai pat tandēmu. Nonākot laukumā, vispirms godbijīgu skatienu jāvērš pret pašiem Debešķīgā miera vārtiem. Tos grezno mazs ĶTR ģerbonis pie pašas augšas un liels Vadoņa portrets virs galvenās vārtu ailes. To nomaina reizi gadā, bet leģenda vēsta, ka saules riets, kas veido portreta mugurplānu, grimst aizvien zemāk ar katru gadu, un kad tā beidzot būs norietējusi, Partija atteiksies no Mao Zedonga Domām kā daļas no oficiālās ideoloģijas. Septiņpadsmitā Partijas kongresa laikā demonstrētajā propagandas klipā kamera tikai ātri pārslīdēja portretam un koncentrējās tieši uz ģerboni, tā atgādinot par dibinātāja dilstošo nozīmi. No portreta Mao noraugās uz savu atdusas vietu laukuma dienvidu galā. Tur vēlīnā socreālisma labākajā stilā uzbūvēts mauzolejs kristāla šķirstā glabā stipri sazāļotās un labi nogrimētās Vadoņa šīszemes atliekas. Runā, ka ausis krītot nost un šad un tad mokot pelējuma sēnīšu problēmas. Redzēt gribētājiem nākas stāvēt garā rindā, kuras novaldīšanai laukumā sazīmētas norādēs, kur stāvēt. Man tā arī nav izdevies noskaidrot, kā uzzināt, kurā laikā Partijas sekretārs pieņem apmeklētājus, bet oficiālajiem gidiem šī informācija ir pieejama. Pēc tam atliek vien stāvēt pusotru līdz divus kilometrus garajā rindā, lai pēc pāris stundām varētu uz mirkli pavērties uz mirušo, kura idejas ir beigtākas par pašu, bet no kura oficiāli nav iespējams atvadīties. Jāpiezīmē, ka 2007.gada rudenī es neredzēju, ka mauzolejs būtu apmeklētājiem atvērts, bet ja vien pelējums vai pēkšņa ideoloģijas maiņa nepieveiks gulētāju, gan jau viņš sagaidīs viesus arī turpmāk. No stāvēšanas rindā nevajag baidīties. Laiku var īsināt ar turpat nopirktu pūķi, vai kādu no tajā laikā populārajām rotaļlietām. Pašlaik vispieprasītākās šķiet īpašas magnētiskas bumbiņas, kuras, pametot gaisāt, taisa sienāžiem vai circenim līdzīgu skaņu. Tāpat kapitālisma celmlauži ielu tirgotāji jeb xiaofan piedāvā karstā laika ūdeni un saldējumu, lietū- lietussargus, bet suvenīru tīkotājiem- pastkartes un dažādus niekus. Tieši šeit, starp citu, varētu būt vispiemērotākā olimpisko suvenīru iegādes vieta tiem, kam ar naudu paknapāk, bet ir gribēšana kaulēties. Atšķirībā no lielākās daļas produktu, kuru lētos pakaļdarinājumus var iegādāties gandrīz jebkur, olimpiskie krekliņi un cepurītes vismaz galvaspilsētā bez grūtībām nopērkami tikai oficiālajos veikalos par nesamērīgi augstām cenām. Pārējos tirgotājus, acīmredzot, šajā gadījumā kontrolē tiešām strikti un pat zem letes olimpiskos suvenīrus atrast grūti. Ielu tirgoņi gan vēl riskē, tāpēc labu veiksmi nokaulēt krekliņa cenu līdz 10 vai 15 kuai- ja maksāsi vairāk- pārmaksāsi. Protams, valsts svētku dienās un citos īpašos gadījumos policija tirgotājus tramda vairāk, tāpēc cenas ir augstākas un iepirkšanās sarežģītāka. Par policistiem runājot, to uz laukuma ir daudz: gan uniformās tērpti, gan arī civildrēbēs. Uz laukuma vienmēr ir ārkārtīgi daudz cilvēku un sabiedriskās kārtības nodrošināšana nav viegls uzdevums, taču īpaši sarežģītu to padara iespējamās seperātistu, musinātāju un citu nevēlamu elementu iespējamās provokācijas, kā arī terorisma draudi. Uiguru seperātisti jau iepriekš ir Pekinā spējuši izdarīt uzbrukumus, bet vēl briesmīgāks valsts tēlam būtu gadījums, ja kādam izdotos uz laukuma publiski sadedzināties, kā to ir mēģinājuši Falungong locekļi. Mao mauzoleja priekšā slejas obelisks varoņu un atbrīvotāju piemiņai, kuram gan pašlaik klāt nelaiž, taču jau pa gabalu var saskatīt uz ciļņiem attēlotos karavīrus, revolucionārās masas un zemniekus, kā arī mazākumtautības, kas izcēlās ar varonību Tautas karā pret Japānas iebrucējiem un pēc tam Atbrīvošanas karā, ko ārzemnieki sauc par pilsoņkaru. Stāvot pie obeliska un skatoties uz Aizliegtās pilsētas pusi, redzams valsts galvenais karogs, ko katru dienu svinīgi paceļ un nolaiž īpaša goda sardze. Ceremonija notiek agri no rīta un vēlu vakarā un uz to sapulcējas liels pūlis, ieskaitot ne vienu vien nakts uzdzīves cienītāju, kas no tuvējā Houhai bāru rajona pa grupiņām klīst uz laukuma pusi, lai piedzīvotu Pekinas galveno rīta atrakciju. Pašiem Debešķīgā miera vārtiem abās pusēs atrodas arī valsts prominentākās publiskās tualetes, kas ievērojamas ne tikai ar to, ka ir starp retajām vēl joprojām bezmaksas labierīcībām tūrisma atrakciju tuvumā visā valstī, bet arī iemūžinātas slavenajā ķīniešu-franču kopražojuma filmā „Austrumu templis, Rietumu templis”, kas, protams, ir aizliegta, bet nopērkama. No tās pašas vietas pie obeliska skatoties, pa labi ir Nacionālais Muzejs, kurš pašlaik ir slēgts, bet ir paredzēts to atvērt apmeklētājiem vēl pirms Olimpiskajām spēlēm. Uz tā lieveņa atrodas liels pulkstenis, kas skaita atlikušo laiku līdz olimpiādes sākumam. Kreisajā pusē ir Lielais Tautas Nams- Nacionālā Kongresa, kā arī reizi piecos gados notiekošā Partijas Kongresa norises vieta. Šeit tiek pieņemti arī svarīgi ārvalstu viesi un prominences, bet reizumis ēka atvērta arī apmeklētājiem. To uzcēla brīvprātīgie no visas valsts rekordlielā tempā par kodu valsts pastāvēšanas desmitajai gadadienai, un tajā laikā tā bija viena no apkārtnes iespaidīgākajām celtnēm. Vēl Kultūras revolūcijas laikā sešdesmito gadu beigās uzņemtās fotogrāfijās redzamie pūļi varēja vienlaicīgi apjūsmot Priekšsēdētāju Mao, Tautas Namu un Pekinu ieskaujošos kalnus tālienē. Tagad pat retajās zilo debesu dienās kalnus aizsedz daudzstāvu dzīvojamās un darījumu ēkas. Tieši aiz Tautas Nama atrodas jaunā francūžu projektētā Nacionālās Operas ēka, kas tautā pazīstama kā Ola ēkas apaļās formas dēļ. Tautas Namam pretim, uz rietumiem no Aizliegtās pilsētas aiz neciliem vārtiem atrodas valsts politiskā sirds. Zhongnanhai administratīvajā kompleksā dzīvo un strādā valsts augstākie vadītāji. Tur atrodas gan Partijas, gan valdības galvenie biroji un notiek arī augstākā līmeņa tikšanās. Ieeja tur, protams, ir liegta, bet ar google earth palīdzību var gūt labu iespaidu par tur atrodamo, un ko redzēt tur ir. Pa virtuvēm runā, ka pats Mao vēlējies valdības sēdekli ierīkot Aizliegtajā pilsētā, taču viņa fenšui meistaram esot nepaticis šāds priekšlikums. Tomēr, visdrīzāk jādomā, ka debesu mandātu pārņēmušie komunisti baidījās politiski sasmērēties, dzīvojot vēl nesen mandžūriem piederējušajā cietoksnī. Aiz mauzoleja uz dienvidiem ir Priekšvārti jeb Qianmen, bet aiz tiem vēl līdz olimpiādei tiks atjaunots slavenais sīktirgotāju rajons. Tur nopērkami dažādi nieki, suvenīri, kā arī atrodami etniskie restorāni. Pēc pārbūves rajons atkal kļūs par tirdzniecības zonu, atjaunotu pēdējās dinastijas stilā. Šajā rajonā atrodas arī Pekinas Municipālās plānošanas izstāžu zāle, kas dod iespēju vienviet aplūkot gan 16.gadsimta pilsētas maketu bronzā, gan arī šodienas pilsētas atveidojumu, kā arī, protams, olimpisko celtņu maketus un plānus. Taču Debešķīgā miera vārtu laukuma vārds daudzu prātā saistās ar notikumiem, par kuriem nekas tā apkārtnē vairs neliecina. Denga vadībā uzsāktās ekonomiskās reformas astoņdesmitajos gados sev līdzi nesa arī lielāku brīvdomību. No citām ķīniešu kulturālās telpas valstīm kā arī Rietumiem ieplūda daudz jaunu ideju un paradumu, un, pieaugot tirgus liberalizācijai, valsts vairs nebija spējīga pilnībā kontrolēt sabiedrībā notiekošo, kā tas bija noticis vēl septiņdesmito gadu beigās Demokrātijas sienas kustības laikā. Arī Padomju Savienībā notiekošās pārmaiņas, it īpaši atklātības politika, veicināja sabiedrības pieaugošās prasības pēc aiz vien lielākas brīvības. Par šīs tendences kulmināciju kļuva studentu demonstrācijas tieši šajā laukumā. Sākumā ar Partijas elites liberālākās daļas atļauju Pekinas universitāšu studenti pulcējās, runāja un diskutēja. Taču, kad konservatīvais spārns pārņēma varu un aicināja studentus beigt māžoties ar milzīgām papjēmašē Brīvības statujām un izklīst, viņi atteicās. Vēl joprojām publiski nav zināmas aizkulisēs notikušās peripetijas un nav skaidrs, kā tieši tika dota pavēle, bet 1989.gada 4.jūnija naktī no, kāda ironija!, Garā miera jeb Changan bulvāra puses laukumā iebrauca elitāru armijas vienību tanki. Valdības rīcībā vienkārši nebija ūdensmetēju un citu nekaitīgāku pūļa izklīdināšanas iekārtu, tāpēc studentus izdzenāt iesūtīja galvenokārt nogalināt apmācītus militāristus. Ar smago tehniku un ieročiem demonstrantus nodzina no laukuma dienvidu puses ieliņās, kur tika nogalināti lielākā daļa no slaktiņā bojā gājušajiem, pēc dažādām aplēsēm no 200 līdz pat, iespējams, 3000 cilvēku. Pasaules mediju pirmajās lappusēs parādījās miglainā bilde ar tā arī nekad neatpazīto vīrieti, kas nostājies priekšā tanku kolonai. Komunisti bija brutāli apšāvuši valsts spožākos jaunās paaudzes pārstāvjus, un zaudējušu cieņu ārvalstnieku acīs un seju valsts pilsoņu priekšā. Ar Debešķīgā miera vārtu laukuma slaktiņa jeb, kā to pašlaik oficiāli sauc, 4.jūnija incidenta vadoņiem izrēķinājās arī pēc demonstrāciju beigām, lai arī daudziem izdevās izbēgt uz Honkongu. Lai arī paredzēts militārām parādēm, laukums nebija laba vieta militārai cīņai. Lodes sacaurumoja apkārtējo ēku fasādes, bet tanku ķēdes atstāja nospiedumus laukuma bruģī. Tas gan drīz pēc notikumiem nomainīts, un, kā apgalvo kāds autoritatīvs amerikāņu žurnālists, vismaz daļa no plāksnēm par kukuli izmantotas kāda Pekinas alus dārza grīdas izbruģēšanai. Šodien par gandrīz divdesmit gadus vecajiem notikumiem liecina vien atmiņas. Jau kopš deviņdesmito gadu beigām vismaz daļa no aizbēgušajiem demonstrantiem ir varējuši atgriezties valstī, taču ierakts cilvēka personīgajā lietā, kas glabājas policijā, visiem dalībniekiem ir neizdzēšams. 1993.gadā izdotā rokmūzikas izlasē mūziķis Wang Yong iekļāva dziesmu „Sēru maršs” ar vārdiem: „Dzīvie sēro, jūs izvadot, Saldu dusu, atgriezieties...” Nav vērts braukt uz Pekinu, ja neredz Debešķīgā miera vārtus laukumi, bet nav vērts to redzēt, ja nezini tā vēsturi. Tāpat nav vērts uzdot jautājumus oficiālajiem gidiem, bet labi draugi parasti ir gatavi runāt, cik nu viņiem zināms, jo jaunajai paaudzei par daudz ko nav pastāstīts.

Debešķīgā miera vārtu laukums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem